Kārlis Ulmanis un neatkarīgās Latvijas izveidošana

Valdis Bērziņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

Referāts LZA, LU Latvijas vēstures institūta un Rīgas Latviešu biedrības zinātniskajā konferencē “Latvijas valsts tapšana (1918–1920) un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis”, Rīgā 2002. gada 5. septembrī

Latvijas neatkarības pasludināšana un valsts izveide cieši savijusies ar latviešu izcilākā valstsvīra Kārļa Ulmaņa vārdu. To visnotaļ apstiprina laikposms no 1918. gada 17. novembra līdz 1921. gada 18. jūnijam, kura laikā Ulmanis vadīja četras pirmās Latvijas valdības.

Pirmā pasaules kara izskaņā uz sabrukušo veco impēriju drupām sevi pieteica daudzas jaunas valstis, arī Latvija. Kaut arī 1918. gada 11. novembrī, pateicoties Zigfrīdam Meierovicam, saņēmusi de iure akceptu no Lielbritānijas, Latvija atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas izrādījās aizkavējusies ar neatkarības pasludināšanu. Domstarpības starp Latviešu pagaidu nacionālo padomi un tā saukto Demokrātisko bloku tam izrādījās nopietns šķērslis. Šādos apstākļos enerģiski rīkojās Kārlis Ulmanis. Ar Miķeļa Valtera atbalstu viņam izdevās pārliecināt ietekmīgākos latviešu politiķus, tai skaitā sociāldemokrātus, par jauna tautas pārstāvniecības orgāna — Latvijas Tautas padomes — radīšanu, kam tad arī vajadzēja pasludināt neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu. 17. novembra vakarā astoņas latviešu politiskās partijas beidzot vienojās. Vēl tovakar apsprieda Tautas padomes politisko platformu. Par šīs padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Čaksti, bet par Latvijas Pagaidu valdības pirmo Ministru prezidentu vienbalsīgi tika ievēlēts Kārlis Ulmanis. Viņam, protams, tāpat kā citiem Tautas padomes locekļiem trūka valstsvīra pieredzes, toties piemita noteiktība, apņēmība un drosme uzņemties atbildīgo amatu. Viņš bija cilvēks, kas nešaubīgi ticēja Latvijas nākotnei. Turklāt viņš izrādījās vienīgais kandidāts šim postenim.

1918. gada 18. novembrī īsā runā pasludinājis par nodibinātu Latvijas valsti, Ulmanis aicināja visus bez tautību izšķirības piedalīties jaunās valsts uzbūves darbā. Viņš labi apzinājās, ka valdības vadītājam neklāsies viegli, lai gan diezin vai kāds vispār spēja paredzēt grūtības, ko nāksies pārvarēt. Acīmredzot tādēļ Ministru prezidents sākumā uzņēmās pildīt vēl arī pārtikas un zemkopības ministra pienākumus.

Jaunās valdības darbības apstākļi izrādījās patiesi neapskaužami. Trūka piemērotu telpu Ministru kabineta sēdēm, nebija ne naudas līdzekļu, ne ieroču, ne armijas, turklāt situācijā, kad vācu okupācijas karaspēks nespēja pildīt sabiedroto prasību gādāt par Baltijas teritoriālo drošību, bet Latvijā jau iebruka Padomju Krievijas Sarkanā armija, nesot sev līdzi Pētera Stučkas lieliniecisko valdību. Kaut arī vācu okupācijas iestādes apņēmās pakāpeniski nodot dažādas pārvaldes Ulmaņa Pagaidu valdībai, tās nebūt nesteidzās un atsevišķas pārvaldes paturēja savās rokās līdz pēdējai iespējai.

Uzstājoties Tautas padomes sēdē 1918. gada 2. decembrī, Ulmanis izteicās par drīzu Satversmes sapulces sasaukšanu. Tas gan nenozīmēja vēlmi nomest daļu no smagās atbildības nastas. To apstiprināja viņa vārdi: “Es kā Ministru prezidents apņemos atbildēt par visu kabinetu kopīgi, tā kā teiktais par kādu atsevišķu ministru attiecas arī uz mani.” Sarūgtināja pārāk daudzu latviešu neticība jaunās valsts pastāvēšanas iespējai, līdz ar to nepietiekamais iedzīvotāju atbalsts, ko apstiprināja t.s. neatkarības aizņēmuma neapmierinošie rezultāti.

Sabiedroto lielvalstīm, resp., Lielbritānijai, aprobežojoties ar karakuģu eskadras ievešanu Baltijas ūdeņos, Pagaidu valdība bija spiesta slēgt līgumu ar Vācijas valdības pilnvaroto Augustu Vinnigu par baltvāciešu organizētā Baltijas landesvēra formālu pārņemšanu un latviešu rotu iekļaušanu tajā. Tautā nepopulārais līgums valdības attiecības ar iedzīvotājiem pasliktināja.

Tobrīd pats Ulmanis bija devies uz Tallinu ar sabiedroto lielvalstu pārstāvjiem, kā arī Somijas un Igaunijas valdībām pārrunāt palīdzības sniegšanu neatkarīgajai Latvijai. Lielāku panākumu šim braucienam nebija, bet Pagaidu valdība viena Sarkanās armijas daļu uzbrukuma apturēšanu nespēja panākt. 29. decembrī nācās noslēgt jaunu līgumu ar jau minēto Vinnigu, solot Latvijas pilsoņu tiesības ārzemniekiem, citiem vārdiem, vāciešiem, par četru nedēļu cīņām pret Sarkano armiju. Līgums vēl vairāk pasliktināja Pagaidu valdības jau tā stipri sarukušo prestižu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Sarkanās armijas rindās bija latviešu strēlnieki.

Ne viens vien valdības loceklis neslēpa pesimismu. 30. decembrī sadumpojās viena no Pagaidu valdības formētajām rotām, bet sociāldemokrāti paziņoja par izstāšanos no Tautas padomes, un trīs dienas vēlāk laikraksts “Sociāldemokrāts” publicēja apsveikumu Pētera Stučkas vadītajiem lieliniekiem, kas steidzās ātrāk uzvilkt sarkano karogu virs Rīgas.

1919. gada 2. janvārī Pagaidu valdība atstāja Rīgu un devās uz Jelgavu, pēc tam tālāk uz Liepāju. Jau drīz, 11. janvārī, Ulmanis atkal devās uz ārzemēm, lai panāktu reālu palīdzību. Sarkanās armijas daļas, latviešu strēlnieku pulki sasniedza Ventu un 30. janvārī ieņēma Ventspili. Ne tik daudz Pagaidu valdība, cik no Vācijas atsūtītās karaspēka vienības, kā arī landesvērs kontrolēja vairs tikai Kurzemes dienvidrietumu daļu ap Liepāju un Aizputi.

Ārzemēs Ulmanim izdevās tikties ar sabiedroto pārstāvjiem, vienoties ar igauņiem par latviešu karaspēka daļu organizēšanu Igaunijā, vēlāk Kauņā panākt aizdevumu no neatkarīgās Lietuvas valdības.

20. martā Ulmaņa un Valtera parakstītie Pagaidu valdības noteikumi par aizsargu nodaļu organizēšanu pagastos liecināja par valdības redzamu aktivizēšanos. Malā nogājušie sociāldemokrāti nu atkal izrādīja gatavību līdzdarboties Tautas padomē.

Diemžēl situāciju pamatīgi sarežģīja 1919. gada 16. aprīļa baltvāciešu pučs Liepājā, organizēts ar ģenerāļa Golca ziņu pēc viņa komandētā karaspēka panākumiem Kurzemes frontē — izvirzīšanās Lielupes līnijā. Vairāku Ulmaņa kabineta locekļu apcietināšana un sekojošā proģermāniskā kabineta izveidošana ar rakstnieku un mācītāju Andrievu Niedru priekšgalā nelika apšaubīt vāciešu apņēmību Latvijas nākotni veidot pēc sava scenārija. Gribot negribot par Ulmaņa un kabineta locekļu mītni uz divarpus mēnešiem kļuva kuģis “Saratov” Liepājas reidā. Saprotams, pati šī “trimda uz ūdens” Ulmaņa darbīgajam raksturam bija grūts pārbaudījums.

Liepājas pučs, kā arī Stučkas valdības terors un tās agrārie eksperimenti mainīja Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret Ulmaņa Pagaidu valdību. Taču tikai pēc Rīgas ieņemšanas un Cēsu kaujām tai 30. jūnijā bija iespējams atgriezties Liepājā un 8. jūlijā ierasties Rīgā. Tur pēc sabiedroto prasības notika Pagaidu valdības reorganizācija, Ministru kabinetā iekļaujot vairākus minoritāšu pārstāvjus.

1919. gada 13. jūlijā jaunās valdības vadīšanu atkal uzticēja Ulmanim. Beidzot ministrijas un resori varēja darbību ievadīt daudzmaz sakārtotā gultnē. Tieši pēc mēneša (t.i., 13. augustā), uzstājoties Tautas padomes sēdē, Ulmanis atkal pievērsās Satversmes sapulces jautājumam, jo uzskatīja, ka tikai Satversmes sapulce drīkst izšķirt Latvijas nākotnes pamatnostādnes.

Latvijas valdībai rūpēja ātrāka Latgales atbrīvošana un vācu karaspēka izvākšana no Zemgales un Kurzemes. Vienlaikus nācās gādāt par dzīves ievadīšanu iespējami normālākā gultnē atbrīvotajā teritorijā. Tikmēr Jelgavā vācu algotņi pārgāja Bermonta organizētajā it kā krievu “rietumu armijā”, kas 1919. gada 8. oktobrī uzbruka Rīgai. Ulmanis šo uzbrukumu rezumēja īsi (citēju): “Latvija šinī brīdī pārdzīvo sava likteņa stundu.” No premjera netiek prasīta pārtapšana par karavīru, tomēr Ulmanis un ārlietu ministrs Meierovics uzvilka Latvijas armijas ietērpu. Latvijas Valsts arhīvā saglabājies dokuments apstiprina Kārļa Ulmaņa kā dižkareivja formālu ieskaitīšanu studentu bataljona 1. rotā. Viņš vairākkārt apmeklēja Rīgas aizstāvjus Daugavmalas ierakumos, kur 14. oktobrī guva vieglu ievainojumu kājā. 1927. gadā šai sakarībā Ulmani apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni (2064.nr.).

Drīz pēc bermontiešu padzīšanas no Rīgas un Latvijas, 1919. gada 5. decembrī, Tautas padome Ulmanim jau trešo reizi uzticēja jaunas valdības sastādīšanu. Valdības deklarācijā kā tās svarīgākos uzdevumus viņš minēja Latgales atbrīvošanu, kā arī Satversmes sapulces vēlēšanas.

Latgales atbrīvošanu Latvijas armija veica kopā ar sabiedrotās Polijas karaspēku. Trīs dienas pēc Latvijas un Padomju Krievijas pamiera stāšanās spēkā, tātad 1920. gada 4. februārī, Ministru prezidents Ulmanis kopā ar Latgales lietu departamenta vadītāju Franci Trasunu, iekšlietu, zemkopības, kā arī apgādības ministru u.c. pavadoņiem apmeklēja Daugavpili, pēc tam apmeklēja Rēzekni, Ludzu, Viļānus, Preiļus, Kārsavu, Viļaku u.c. vietas. Viņš pauda gatavību sniegt Latgales iedzīvotajiem nepieciešamo palīdzību, kas arī tika darīts. To gribu īpaši uzsvērt sakarā ar daža laba žurnālista arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izplatītājiem meliem par to, it kā Ulmanim Latgale bijusi vienaldzīga, it kā viņš tai nav pievērsis nekādu uzmanību.

Sākās gatavošanās Satversmes sapulces vēlēšanām. Ulmanis devās izbraukumos uz dažādām Latvijas vietām. Vajadzēja rēķināties ar neparedzētiem starpgadījumiem. Tāds notika 1920. gada 16. aprīlī netālu no Lubānas, kur no Padomju Krievijas iesūtīta diversantu grupa mēģināja Latvijas Ministru prezidentu nogalināt. Tas noziedzniekiem neizdevās. Atentāta dēļ Ulmanis nepārtrauca paredzēto dienas kārtību un vēl todien uzstājās Tautas sapulcē. Līdzīgs atentāts pret Ulmani notika pēc gada Bauskas apriņķī, dodoties uz izziņotu sapulci Mežotnes pagastā. Abos gadījumos premjers palika neskarts.

Latvijas Satversmes sapulce, kurā tika ievēlēts arī Kārlis Ulmanis, sanāca 1920. gada 1. maijā. Tās uzdevums bija izstrādāt un pieņemt valsts konstitucionālos pamatnoteikumus jeb Satversmi, pieņemot agrārās reformas u.c. likumus. Minētā gada 11. jūnijā Ulmaņa vadītais Ministru kabinets nolika savas pilnvaras, lai jau ceturto reizi pēc kārtas uzņemtos Ministru prezidenta pienākumus, šai gadījumā no 1920. gada 11. jūnija līdz 1921. gada 18. jūnijam.

Tas bija laiks, kad neatkarīgā Latvija ķērās pie postījumu novēršanas un tautsaimniecības atjaunošanas, neatmetot centienus panākt valsts starptautisku juridisku atzīšanu, kas arī sekoja 1921. gada 26. janvārī. Dažādu problēmu valdībai netrūka. Viena tāda bija robežu noregulēšana ar kaimiņvalstīm, jo dažkārt izcēlās pārpratumi, puses izrādīja neapmierinātību. Meierovics, nepanācis, kā viņš uzskatīja, taisnīgu robežrisinājumu ar Igauniju, iesniedza demisijas rakstu. Izskatot to Ministru kabineta sēdē, Ulmanis visnotaļ aizstāvēja ārlietu ministru, turklāt bez aplinkiem atzina, ka atbildība jāuzņemas ne ārlietu ministram vienam, bet gan visam kabinetam. Uzklausījis premjeru, Ministru kabinets pilnvaroja Ulmani iesniegt demisiju visa kabineta vārdā. Gadījums vēlreiz apliecina Ulmaņa godīgumu pret līdzbiedriem valdībā un gatavību uzņemties atbildību par pārmetumiem un neveiksmēm. Izpratusi reālo situāciju, Satversmes sapulce demisiju noraidīja.

Tikpat noteikti Ulmanis vērsās pret negodīgiem politiķiem un valsts ierēdņiem, kuri mēģināja izmantot dienesta stāvokli savtīgos iedzīvošanās nolūkos. 1920. gada 9. oktobrī “Valdības Vēstnesis” publicēja Ministru kabineta paziņojumu (ar Ulmaņa un iekšlietu ministra Arveda Berga parakstu), kurā teikts, ka līdz 1920. gada 1. jūlijam no amatiem atbrīvoti 256 ierēdņi, no kuriem 59 nodoti tiesai.

Ar premjera Ulmaņa parakstu publicēti daudzi Latvijas valdības izdotie noteikumi un rīkojumi. Norādītajā laikposmā tādi bija, piemēram, “Rīkojums par latviešu valodas un Latvijas vēstures mācīšanu skolās” (1919. gada 11. martā), “Noteikumi par Latgales lietu departamentu” (1919. gada 15. decembrī), “Noteikumi par pensijām kara invalīdiem” (1920. gada 30. janvārī), “Rīkojums par valsts zelta fondu” (1920. gada 20.martā), “Rīkojums par darba aizsardzību un strādnieku apdrošināšanu” (1920. gada 3. maijā) u.c. Nav noslēpums, Ulmanis cilvēka vērtību saskatīja darba rezultātos. Viņa lozungs bija: “Pats daru, pats izpildu, pats atbildu.” To vajadzētu ievērot arī mums visiem.