Lietuva un Latvija ieiet jaunā sadarbības posmā jaunajā Eiropā

Valds Adamkus, Lietuvas prezidents

Akadēmiskā lekcija Latvijas Universitātē 2002. gada 3. septembrī

Godājamais rektor! Dārgie studenti! Dāmas un kungi!

Man ir liels gods viesoties šajā izcilajā universitātē, kas daudzus gadus ir bijusi nozīmīgs zinātnes un zinību centrs Baltijas reģionā. Pagājušajā gadsimtu mijā Raiņa bulvāris 19 bija pazīstama adrese ne tikai Latvijas intelektuāļiem, bet arī daudziem lietuviešiem, kas šeit ieguva izglītību un vēlāk palīdzēja uzcelt neatkarīgu Lietuvu. Balis Sližus, agrākais aizsardzības ministrs un agrākais satiksmes ministrs; Jons Šimolūns, pirmais satiksmes ministrs; Jozs Tūbelis, Lietuvas nacionālās valūtas — lita — pamatlicējs. Tie ir tikai daži vārdi no Lietuvas starpkaru vēstures, kuru dzīvesstāsti ir cieši saistīti ar agrāko Rīgas Politehnisko institūtu.

Es esmu pārliecināts, ka Latvijas Universitāte turpina savas senās tradīcijas un kalpo par tramplīnu jaunu un izcilu cilvēku, kas studē šajā universitātē, nākotnes karjerām. Jūs esat nākamie Latvijas līderi, un es ticu, ka arī Lietuvas un Latvijas nākotnes sadarbības veidotāji.

Nav nepieciešams paskaidrot, ka Lietuvai un Latvijai ir daudz kopīga. Mums pieder unikālas baltu valodas, kas izturējušas laika pārbaudi un saglabājušas arhaiskas formas un struktūras. Mums ir kopīgi mērķi — brīvība, neatkarība un dalība Eiropas saimē —, kurus mēs esam apzinājušies kopīgus esam un lolojuši cauri gadsimtiem.

Šodien mūsu sadarbība ir tik ikdienišķa parādība, ka mēs mēdzam piemirst tās patieso nozīmi. Vairāk nekā divdesmit divpusējie līgumi regulē Lietuvas un Latvijas attiecības, vēl ir daudzi citi trīspusēji līgumi, kas noslēgti starp Lietuvu, Latviju un Igauniju. Vēl jāmin 700 miljonus eiro lielais tirdzniecības apgrozījums, kā arī gandrīz 4 miljoni tūristu, kas šķērsojuši Lietuvas — Latvijas robežu pagājušajā gadā.

Tas ir dzīvotspējīgs un ilgstošs sadarbības veids, kuru Lietuva un Latvija ir atjaunojušas kā neatkarību atguvušas valstis.

Eiropas līmenī mēs varētu apvienot savus spēkus, lai pārējā Eiropā popularizētu unikālo Baltijas mantojumu, gan seno, gan mūsdienu. Ir svarīgi, ka šīs vizītes laikā abu mūsu valstu intelektuāļi apspriedīs pasākumus, kādus Lietuva un Latvija varētu veikt, lai īstenotu šo mērķi. Rīt es apciemošu arī Letonikas un Lituānikas centru šajā Universitātē, ar kuru es saistu cerības paplašināt Baltijas lingvistikas pētniecību. Es uzskatu, ka mūsu valdībām vajadzētu apsvērt iespēju kopīgi reprezentēt mūsu lingvistiskos dārgumus plašākai Eiropas publikai.

Dāmas un kungi!

Lietuva un Latvija ir tikpat brīvas un stipras kā reģions, kurā tās atrodas. Pagājušajā desmitgadē mūsu individuālie panākumi bija cieši saistīti ar mūsu valstu centieniem izveidot atvērtu, dinamisku un vienotu Baltijas jūras reģionu. Šodien ir piemērots gadījums, lai slavētu to darbu, ko veic Baltijas trīspusējās institūcijas, kas devušas lielu ieguldījumu mūsu panākumos. Eiroatlantiskās dalības priekšvakarā Lietuva, Latvija un Igaunija jau īsteno brīvu tirdzniecību, kopīgu izglītības telpu, kā arī kopīgas militāras vienības.

Trīs Baltijas valstis ir spilgts piemērs citām valstīm un reģioniem, kas meklē jaunus, modernus sadarbības veidus.

Tagad, kad eiroatlantiskās dalības iespējamība ir tik tuvu kā vēl nekad, Lietuvai, Latvijai un Igaunijai ir jāapdomā pieaugošā atbildība, kas radīsies pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Mums jādomā par to lomu, kāda mūsu valstīm būs paplašinātajā Eiropā. Mums nepieciešamas oriģinālas idejas, jaunas iniciatīvas un specifiski, uz nākotni orientēti lēmumi.

Vispirms kā visaptveroša prioritāte jāmin Viduseiropas un Ziemeļeiropas savienošana. Mēs varam tikai nožēlot, ka pagājušajā desmitgadē mūsu valstīm neizdevās realizēt lielus infrastruktūras projektus Baltijas reģionā. “Via Baltica” un “Rail Baltica” vēl tiek īstenoti, turpretī Baltijas energosistēma un tās integrācija Eiropas energotīklos lielākoties vēl aizvien ir uz papīra. Ātrvilcienu un intensīvas satiksmes ērā joprojām ir nepieciešamas septiņas stundas, lai ar vilcienu atbrauktu no Viļņas uz Rīgu!

Mūsu valstis vēl aizvien ir iztrūkstošs ķēdes posms Baltijas jūras tirdzniecības un tranzīta lokā. Ceļš no vienas valsts uz otru ir pārāk garš un neērts — tam par iemeslu ir gan ilgstošās robežšķērsošanas procedūras, gan satiksmes sastrēgumi, kurus izraisa nevienmērīgi attīstītā infrastruktūra. Tikt galā ar šīm problēmām visīsākajā laikā ir mūsu pamatuzdevums un mūsu pienākums.

Otrkārt, mums jāturpina darboties un jānovāc atlikušās barjeras strap mūsu valstīm. Agrāk vai vēlāk, kad mūsu valstis būs pievienojušās vienotajam Eiropas tirgum, tām būs jāievēro ES pieņemtie noteikumi. Brīvas tirdzniecības un brīvas pārvietošanās principi tiks piemēroti Baltijas valstīs, tāpat kā visā pārējā ES. Tāpēc trīs mūsu valstis varētu uzņemties iniciatīvu un pieņemt ES normas pat pirms faktiskās iestāšanās.

Piemēram, pirms kāda laika tika izvirzīts jauns priekšlikums par nacionālo identifikācijas (ID) karšu savstarpēju atzīšanu. Šī ideja ir patiesi aizraujoša, un to ir vērts apdomāt. ID kartes pakāpeniski aizstāj iekšzemes pases visās trijās Baltijas valstīs un Polijā. Tad kāpēc gan neatzīt tās kā derīgus ceļošanas dokumentus un nodrošināt mūsu pilsoņiem daudz ērtāku ceļošanu pa Austrumbaltijas loku?

Kandidātvalstīs grūtu, tomēr nepieciešamu lēmumu pieņemšana bieži tiek argumentēta ar stingriem un obligātiem ES noteikumiem. Tomēr es esmu pārliecināts, ka īstenot lēmumus, kas ietekmēs mūsu pilsoņu ikdienas dzīvi, un īstenot tos drīzāk agrāk nekā vēlāk — tas ir mūsu īstais uzdevums un mūsu lielā atbildība.

Visbeidzot es ierosinu racionalizēt kopīgo Baltijas institūciju darbību. Baltijas asambleja, Baltijas Ministru padome, Baltijas prezidentu sanāksmes — tie visi ir spilgti piemēri tam, kā solidaritāte var noderēt, sasniedzot kopīgus mērķus. Darbos, nevis vārdos mēs esam pierādījuši, ka “viena uzvara ir visu uzvara”.

Šobrīd kopīgo institūciju darbība ir jāpārskata saistībā ar eiroatlantiskās telpas paplašināšanos. Aizkustinošu deklarāciju laiks ir pagājis. Tā vietā mums jāpievērš sava uzmanība projektiem, kas ir svarīgi mūsu tautām. Infrastruktūra un kopējā tirgus attīstība ir tikai daži no darbības laukiem. Sadarbība starp Baltijas trīspusējām institūcijām un Skandināvijas un Viduseiropas un Austrumeiropas institūcijām arī varētu palielināties.

Es ierosinu sapulcēties pēc Prāgas un Kopenhāgenas sammitiem Baltijas vadības forumā, kurā būtu pārstāvētas visas kopīgās Baltijas institūcijas, lai mūsu līderi varētu sniegt savu ieskatu par šiem jautājumiem.

Dāmas un kungi!

Eiropas paplašināšanas kontekstā sadarbības perspektīvas ir vēl plašākas. Tikai pirms dažām nedēļām mūsu draugs un domubiedrs Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis šeit Rīgā izteica priekšlikumu sākt jaunu iniciatīvu un aktivizēt sadarbību “Viļņas desmitnieka” grupas valstu un Višegradas valstu starpā. Šis trīspadsmit valstu kopums, kas iekļauj sevī Ziemeļeiropas, Viduseiropas un Dienvideiropas valstis, dod jaunas iespējas kopīgai darbībai paplašinātā Eiropas Savienībā un NATO.

Mums ir izdevība piedalīties Eiropas veidošanā atbilstoši mūsu interesēm un spējām.

Es vēlos izmantot šo iespēju un izteikt dažas idejas, kā šo jauno iniciatīvu var tālāk attīstīt. Pirmkārt, solidaritāte un savstarpējs atbalsts. “Viļņas desmitnieka” grupas valstis jau ir pierādījušas, ka mēs varam virzīties uz priekšu ātrāk, ja mēs esam vienoti. Šo mācību nedrīkst aizmirst. Mums jāturpina atbalstīt visas valstis, kas būs NATO un ES kandidātvalstis pēc Prāgas un Kopenhāgenas sammitiem. Mums jāsniedz tāds pats atbalsts, kādu mums sniedza Čehoslovākija, Polija un Ungārija pēc iepriekšējās NATO paplašināšanas kārtas.

Protams, mūsu valstīm ir vajadzējis pieņemt grūtus lēmumus, lai saglabātu solidaritāti. Pēdējos desmit gados mēs esam pieņēmuši daudz šādu lēmumu, ieskaitot saistības piešķirt divus procentus no iekšzemes kopprodukta aizsardzības vajadzībām. Es esmu pārliecināts, ka nākotnē mūsu solidaritāte balstīsies uz šādām reālām un svarīgām saistībām.

Otrkārt, kopīgas reģionālas intereses. Kā es jau teicu, ir vairāki nepabeigti projekti, kas gaida savu kārtu, lai tiktu īstenoti Baltijas reģionā. Līdzīgi projekti ir arī Viduseiropā un Austrumeiropā. Piemēram, mūsu infrastruktūras nav savstarpēji saistītas un ir neadekvātas — gan reģionālā, gan Eiropas mērogā. Problēmas, kas mums jārisina ekonomikas pārveidošanā un ES standartu piemērošanā, arī ir lielākā vai mazākā mērā līdzīgas. Darbojoties kopīgi, mūsu valstis var daudz sekmīgāk aizstāvēt savas kopīgās intereses Eiropas Savienībā un NATO.

Treškārt, sociālais un ekonomiskais aspekts arī ir svarīgs. Nav noslēpums, ka pēc Eiropas Savienības un NATO paplašināšanas sociālās un ekonomiskās atšķirības Eiropā saglabāsies. Būs vajadzīgi gadi, pat vairāki gadu desmiti, lai mūsu valstis sasniegtu tādu līmeni, kāds ir pārējā Eiropā.

Pēdējo desmit gadu laikā Viduseiropas un Austrumeiropas valstis pievērsa lielu uzmanību tam, lai atjaunotu sakarus ar Rietumiem, kas bija pārtraukti apspiestības gados. Tomēr mūsu ekonomikas ilgtspējīga attīstība galvenokārt ir atkarīga no sekmīgas sadarbības ar kaimiņvalstu tirgiem. Tam ļoti labs piemērs ir mūsu abas valstis — mazāk nekā desmit gadu laikā Latvija ir kļuvusi par nozīmīgu Lietuvas tirdzniecības partneri. Ir redzams, ka palielinās arī Lietuvas tirdzniecība ar Poliju, Skandināvijas valstīm un citām kaimiņvalstīm. Es nešaubos, ka ekonomiskā aktivitāte Viduseiropā un Austrumeiropā palielināsies pēc tam, kad mūsu valstis savienos jauna moderna infrastruktūra un tiks atcelta robežkontrole.

Ceturtkārt, kopīga rīcība palielinās mūsu valstu lomu eiroatlantiskās politikas veidošanā. Tas īpaši attiecas uz mūsu militāro ieguldījumu un mūsu austrumu diplomātiju. Piemēram, kopīgais Baltijas valstu bataljons “Baltbat” ir devis efektīvu ieguldījumu starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās Balkānos. Turklāt Lietuva un Polija izveidoja kopīgu militāru vienību “Litpolbat”. Es uzskatu, ka šāda sadarbība var kļūt daudz plašāka visā reģionā un palielināt reģiona ieguldījumu NATO un ES vadītajās miera uzturēšanas misijās.

Mūsu valstīm ir arī ļoti liela pieredze sadarbībā ar austrumu valstīm, tādām kā Krievija, Ukraina, Vidusāzijas valstis vai Kaukāza reģions. Baltijas valstu attiecības ar Krieviju ir ļoti īpašs gadījums. Lai gan mūsu valstis ir cietušas pagātnē, es uzskatu, ka tās ir apņēmušās veidot labas sadarbības attiecības ar Krieviju. Šai valstij un mums ir tādas kopīgas intereses kā Baltijas jūras reģiona attīstība, uzplaukums un stabilitāte.

Lietuva paplašina attiecības arī ar Ukrainu, valsti, kam ir ļoti svarīga nozīme Eiropā. Prezidents Kučma un es esam izteikuši priekšlikumu izveidot kopīgas institūcijas visos valsts pārvaldes līmeņos. Es ceru, ka arī šī iniciatīva mums palīdzēs paplašināt sadarbību starp Baltijas jūras un Melnās jūras reģioniem.

Tādējādi Ziemeļeiropas, Viduseiropas un Dienvideiropas valstis var piedāvāt savu ekspertīzi eiroatlantiskajai kopienai un tādā veidā sekmēt Rietumu un Austrumu dialoga attīstību.

Visbeidzot, transatlantiskā saikne. Paplašinātas Eiropas attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm noteikti būs jauna kvalitāte. Es nešaubos, ka mūsu valstīm var būt nozīmīga loma, lai nodrošinātu transatlantiskās sadarbības dzīvotspēju un dinamiku.

Dāmas un kungi!

1921. gadā notā par Lietuvas atzīšanu Latvijas ārlietu ministrs Meierovics rakstīja: “Mūsu valdībai ir stingra pārliecība, ka brālīgā Latvijas un Lietuvas savienība veido visstingrāko pamatu [mūsu] neatkarības un suverenitātes nostiprināšanai.” Jau tajā laikā tika iedzīvināta ideja par tuvām un konstruktīvām partnerattiecībām kā priekšnoteikumu mūsu valstu panākumiem.

21. gadsimts mums piedāvā jaunas iespējas tālāk attīstīt šo brālīgo savienību paplašinātā Eiropā. Es esmu pārliecināts, ka mūsu valstis izmantos šīs iespējas, kas tagad mums paveras. Lietuvai un Latvijai ir daudz enerģiskāk jāturpina iet pa ceļu, ko tās izvēlējās pirms daudziem gadiem — izveidot kopienu, kurai ir kopīgas intereses, mērķi un misija. To gaida ne vien mūsu reģions, bet visa eiroatlantiskā kopiena.

“LV” (Gunta Štrauhmane, Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas