18. Novembra Kārlis Ulmanis,

Latvijas pirmais Ministru prezidents

Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Ievadreferāts LZA, LU Latvijas vēstures institūta un Rīgas Latviešu biedrības zinātniskajā konferencē “Latvijas valsts tapšana (1918–1920) un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis” Rīgā 2002. gada 5. septembrī

Šodien mēs pieminam Kārli Ulmani viņa 125. dzimšanas dienā, pieminam, jāatzīst, ne tajā līmenī un ne ar to vērienu, kāds būtu atbilstošs šim valstsvīram, kurš, vēlamies to vai ne, tomēr visspilgtāk personificē — vismaz “vienkāršās tautas” apziņā — Latvijas valsts tapšanu un pirmās Republikas gadu desmitus ar visiem tās sasniegumiem, ar visām tās kļūmēm, ar tās uznākšanu uz vēstures skatuves, uz Nacionālā teātra skatuves (tiešā un pārnestā nozīmē) 1918. gada 18. novembrī un ar tās noiešanu no šīs pašas skatuves 1940. gada 21. jūlijā.

Pēdējos gados, šķiet, pat pārāk sakāpināti ir akcentēts 1934. gada 15. maija Ulmanis un 1940. gada 17. jūnija Ulmanis, bet, manuprāt, nepelnīti novārtā atstāts 1918. gada 18. novembra Ulmanis. Neapšaubāmi, 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā centrālā figūra ir bijis Kārlis Ulmanis, un vēsturnieki labāk nekā jebkurš spēs pateikt, ka pats 18. novembra akts tādā veidā, kā tas noticis, ir noticis, pateicoties K. Ulmanim un viņa striktajai nostājai, jo Latvijas neatkarību vai suverenitāti jau agrāk šādā vai tādā formā ir deklarējusi Latviešu pagaidu nacionālā padome Valgā un Petrogradā un šī neatkarība de facto ir tikusi atzīta Lielbritānijas ārlietu ministra Balfūra paziņojumos Zigfrīdam Meierovicam 1918. gada 23. oktobrī (mutiski) un 11. novembrī (rakstiski), tātad pirms 18. novembra, atzīstot legālas pārstāvniecības pilnvaras citai institūcijai, ne tai, kuru Rīgā veidoja Kārlis Ulmanis un viņa domubiedri.

Un te nu izvirzās kāda Latvijas valstiskuma tapšanas mīkla — kas ir bijis 18. novembra Ulmanis? Kā viņš tāds pēkšņi ir parādījies? Kāpēc cilvēks, kurš vēl 1919. gada janvārī dāņu avīzei “Nationaltidende” atzinās, ka līdz šim ar politiku nav nodarbojies un privātā dzīvē esot bijis agronoms, tik negaidīti izvirzās priekšplānā un gūst autoritāti pietiekami plašās latviešu sabiedrības aprindās, lai spētu tās saliedēt cīņā par neatkarīgu Latviju, par tādu Latviju, kura agrāk kā valstisks veidojums nekad nav pastāvējusi un par kuras teritoriālo atrašanās vietu pat pieredzējuši diplomāti ir neizpratnē.

Kārļa Ulmaņa grāmatzīme (arājs lasa grāmatu rīta saulē — latviešu tautas zinību alkas un zemkopība); Kārļa Ulmaņa vizītkarte ar pateicības apliecinājumu (pour remercier) par ārstēšanos Rīgas II pilsētas slimnīcā (tag. Paula Stradiņa universitātes klīniskajā slimnīcā) Ilustrācijas no prof. J. Stradiņa ģimenes arhīva

Kārļa Ulmaņa ievērojamākais biogrāfs Edgars Dunsdorfs, kurš savā grāmatā Ulmani gan reizēm vērtē pārāk kritiski, pat sarkastiski tendenciozi, atzīst, ka ar Latvijas valsts dibināšanu “Kārļa Ulmaņa ārkārtīgi lielajai enerģijai un darba priekam (..) bija pavērtas iespējas (..). Grūti iedomāties, ka kāds cits būtu varējis būt Latvijas pirmais ministru prezidents. Nav šaubu, ka, vadoties tikai no spējām, latviešu jaunajā inteliģencē bija daudzi, kas būtu varējuši ieņemt šo amatu. Tomēr nevienam nebija vajadzīgās drosmes, lai (lietojot anglisku izteicienu) satvertu nātres. Ulmanim šāda drosme bija”. Domāju, šim E. Dunsdorfa vērtējumam var pievienoties, atceroties arī paša Ulmaņa pazīstamo, pat Norviļa melodijā ietverto teicienu: “Kam drosme ir un goda prāts, un skaidra sirds, kam tauta tuvāka par draugu stāv, tas nāk man līdz, tas nāk man līdz, lai mūžam slavā, godā zeltu Latvija!”

Un tomēr — mēģināsim sīkāk atsegt cēloņus, kādēļ tieši šis vīrs izvirzījās priekšplānā, un varbūt arī to, kuri vēl toreiz būtu bijuši iespējamie kandidāti pirmajam Latvijas valsts vadītāja krēslam.

Nemēģināsim, protams, kaut ko skaidrot mistiskās līdzībās ar to, ka Ulmanis ir bijis “trešais tēva dēls” (vecākais — Janis, vidējais — Indriķis, jaunākais — Kārlis Augusts Vilhelms) un Latvija veidojusies kā “trešo tēva dēlu” valsts, fantastu valsts, kaut arī atgādināšu, ka pavisam neilgi pirms tam kāds izcils patriots bija rakstījis, ka “būtu jāuzskata par plānprātiņu ikviens latvietis, kas iedomātos dibināt kādu patstāvīgu valsti, vai nu Mazo, vai Liellatviju” (Dzimtenes Vēstis, 1915, 12. febr.). Tāpat neuzsvēršu mistisko sakritību, ka Kārlis Ulmanis dzimis 1877. gada 23.augustā (pēc vecā stila) — šis datums figurē viņa ārzemju izglītības dokumentos bez kalendāra stila norādes. Protams, arī Edvarts Virza savā poetizētajā Ulmaņa biogrāfijā vairāk vadās no dzejnieciskas fantāzijas nekā no konkrētiem argumentiem. Pārskatot paša Ulmaņa rakstus, tos, kas sacerēti līdz Latvijas valsts tapšanai, neatrodam tajos ambiciozitāti, krasas liecības tieši par valsts dibinātāja misijas apziņu. Šie raksti ir lietišķi, vietumis mazliet sentimentāli iekrāsoti sacerējumi, lielākoties speciāli par lauksaimniecību. Arī raksts Hermaņa Enzeliņa rediģētajā žurnālā “Lauksaimnieks”(1905.g. novembrī, Nr. 22), kura dēļ Ulmanim bija jāemigrē no Krievijas impērijas, būtībā bija informatīva rakstura, tur bija teikts, ka “Pagastu delegātu kongress izteicies par autonomu Latviju ... pagastos ievedama atjaunota pašvaldība … Rīgas Latviešu biedrība jāboikotē, kamēr tās priekšgalā tagadējie vadītāji” un tamlīdzīgas lietas; nekā radikāla, ne vārda par Latvijas valstiskumu vai musinājuma uz vardarbību. Būtībā jau visu 1905. gadu Ulmanis ir pavadījis ārzemēs, dzimtenē atgriežoties tikai rudenī.

18. novembra K. Ulmanis nebija nacionāls ideologs, nebija utopists, bet bija reāls cilvēks, pragmatiski noskaņots praktiķis, demokrāts, kura prasības Latvijas un tās zemniecības labā gāja līdzi toreizējai vēstures realitātei. Taču jāatzīst, ka tieši toreizējā realitāte deva ārkārtīgas iespējas.

Tolaik unikālu iespēju latviešu nācijai veidot neatkarīgu valsti gluži negaidīti piedāvāja pasaules vēstures lielie notikumi — Krievijas un Vācijas impēriju sabrukums, Oktobra revolūcija un Krievijas boļševizācija, Vilsona deklarētie mazo tautu pašnoteikšanās principi (kas gan sākotnēji nebija domāti Baltijai; no sabiedrotās Krievijas sastāvdaļām labākajā gadījumā — vienīgi Somijai un Polijai). Valstiskuma iespējas pavērās latviešiem ārkārtīgi nelabvēlīgos apstākļos — zeme bija pasaules kara izpostīta, vācu karaspēka okupēta, vairākus gadus sadalīta trijās daļās. Sabiedriskā doma neatkarības idejai nebija gatava — tika diskutēts vēl tikai par autonomijas un Latvijas teritoriālās vienotības lietu, un pat to Kerenska Pagaidu valdība noraidīja. Tautas prāva daļa un inteliģences vairākums bija izkliedēti bēgļu gaitās Iekškrievijā. Latviešu vairākumā, arī strēlniekos, dominēja marksistiskās, sociālutopiskās ilūzijas. Situācija ne tikai nebija labvēlīga pilsoniskas valsts veidošanai, pat vairāk, tajā brīdī tā bija īsti nelabvēlīga, šķietami pat neīstenojama. Taču vēstures piedāvājums bija vienreizīgs — tagad vai nekad. Bija nepieciešams kāds spēks, kāds vīrs vai cilvēku grupa, kas spētu konsolidēt sabiedrības vairākumu, balstoties uz tās pilsonisko daļu, bet neignorējot arī strādnieku un bezzemnieku vajadzības un zināmā mērā neitralizējot ietekmīgo baltvācu minoritāti.

Pirmā latviešu politiskā elite pa daļai veidojās “trimdā”, bēgļu gaitās Petrogradā kā Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, kas kļuva par pirmo latviešu parlamentārisma skolu, jo pārsvarā no šīs centrālkomitejas cilvēkiem mazliet vēlāk, jau pēc Oktobra revolūcijas, Valkā un Petrogradā izveidojās Latviešu pagaidu nacionālā padome. Atgādināšu, ka šo bēgļu organizāciju vadīja Vilis Olavs, Jānis Čakste, Arveds Bergs, valdē iegāja arī abi latvieši — Krievijas valsts domes — deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis. Kārļa Ulmaņa šīs elites vidū vēl nebija, kaut gan bēgļu centrālkomitejā bija viņa tiešais priekšnieks — Rīgas lauksaimniecības biedrības priekšnieks Viļums (Vasilijs) Skubiņš.

Pēc tam, kad Rīgu 1917. gada septembrī bija okupējis vācu karaspēks, neokupētajā daļā konstruējās minētā Latviešu pagaidu nacionālā padome, kurā bez jau minētajiem Čakstes, Berga, Zālīša darbojās arī Zigfrīds Meierovics, Ādolfs Klīve, Voldemārs Zāmuels, tāpat mūsu rakstnieki Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe un daudzi citi. Faktiski šajās aprindās izkristalizējās ideja par Latvijas pašnoteikšanās tiesībām un neatkarīgu Latvijas valsti, kaut arī sabiedroto diplomātu ieteikumu dēļ tā tika izteikta visai piesardzīgā (J. Čakstes, A. Berga un J. Zālīša ) formulējumā, kas plašākās sabiedrības aprindās okupētajā Latvijā turklāt palika nesadzirdēts.

Tātad viens spēks bija latviešu inteliģence, kura būtībā izloloja neatkarības ideju, taču šī inteliģence bija izkliedēta, lielākoties atšķelta no reālās Latvijas. No dzimtenes atrautie latviešu strēlnieku pulki izšķirīgajā brīdī atradās viņpus potenciālās neatkarības barikādēm, cīnījās par Padomju Krieviju un pasaules revolūciju; par neatkarības balstu tie kļūt nevarēja.

Tādēļ reālāks spēks, uz kā varētu balstīties jaunā Latvija, atradās nevis “trimdā”, aiz tās robežām, bet pašā okupētajā Latvijā — Rīgā un Vidzemē; šis spēks bija zemnieki, un būtībā šajā vēstures situācijā tas bija vienīgais reālais spēks, uz ko varētu balstīties politiķi — valstiskās neatkarības piekritēji. Latviešu tautas vairākums bija zemnieki, un arī nacionālā inteliģence šādā vai tādā veidā saglabāja ciešu saistību ar laukiem, ar provinci.

Precizējot — reālais spēks bija koncentrēts Vidzemē, jo Kurzeme bija iztukšota, vairākus gadus nīkusi vācu okupācijas jūgā bez jebkādas brīvas sabiedriskās domas, Latgale vēl nebija ienākusi vienotās Latvijas apritē. Vidzemes zemnieki turpretī bija saglabājuši zināmu turību, daži kara apstākļos pat vairojuši to, uzņēmuši Kurzemes bēgļus, 1917. gada pavasarī sākuši organizēties politiski — Latviešu zemniecības savienībā. Vidzemes zemnieku neformālais līderis bija no ASV 1913. gadā atgriezies agronoms Kārlis Ulmanis, viņš pulcēja savus domubiedrus visā Vidzemē — Valkā, Valmierā, Priekuļos, pa daļai Rīgā. Sācis karjeru Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībā (un biedrības Latvijā būtībā bija pilsonisko elementu pirmā politiskā skola, biedrību kultūra Latvijas laukos 20.gs. sākumā aizstāja krogu kultūru), pie Skubiņa, guvis popularitāti kā lektors, agronomisku pasākumu organizators, lopu saglabātājs bēgļu ģimenēm Sidgundas (Rikteres) muižā, pēc Februāra revolūcijas sācis iesaistīties arī plašākā sabiedriskā darbībā, K. Ulmanis līdzās lauksaimniecības biedrībai ierosināja dibināt arī politisku partiju, kas aizstāvētu zemnieku intereses, tika izvirzīts par Vidzemes vicegubernatoru (guberņas komisāra vietnieku) līdzās sociāldemokrātam A. Priedkalnam.

Tiesa, 1917. gads Kārlim Ulmanim bija neveiksmīgs veselības ziņā — atgriežoties no Centrālbiedrības sēdes, viņš saaukstējās, guva smagu pneimoniju, nogulēdams starp dzīvību un nāvi izšķirīgos mēnešus no maija līdz augustam, tādēļ reāli nepildīja ne vicegubernatora pienākumus, ne piedalījās Zemnieku savienības dibināšanas kongresā. Taču viņa autoritāte jau bija tik liela, ka neklātienē viņu ievēlēja par jaundibinātās ZS priekšsēdētāju un apstiprināja vicegubernatora amatā. To sekmēja ne tikai Ulmaņa pozitīvās šķautnes, bet arī spēja skatīties uz priekšu perspektīvā — viņš mudināt mudināja zemniekus nedoties prom no dzimtenes bēgļu gaitās, nepakļauties toreiz valdošai pretvācu eiforijai, mudināja bēgļus saudzēt lopus, aprūpēt ne tikai cilvēkus, bet arī bēgļu lopus. Viņš mudināja zemniekus uz uzņēmību, uz situācijas izmantošanu savā labā. K. Ulmaņa politiskais oponents Andrievs Niedra, kas kopā ar dažiem saviem domubiedriem (piemēram, J. Ansbergu) arī mēģināja balstīties uz zemniekiem, gan vairāk uz patriarhāliem, konservatīviem vecsaimniekiem, savās “Tautas nodevēja atmiņās” diezgan precīzi, kaut tendenciozi, raksturo K. Ulmaņa sociālo bāzi:

“Ulmaņa spēks bija tieši šie saimniekdēli, kuri ar vienu kāju — daži arī jau ar abām — stāvēja ārpus saimniecības. Tā bija tā pati pīne, kas pamazām bija pinusies pirms kara ap Ekonomisko sabiedrību (Jelgavā — J.S.) vienā pusē, ap Lauksaimniecības centrālbiedrību un Konzumu otrā, kas pa kara laiku armijas aizmugurē audzināja teļus, apkopa bēgļus, strādāja pa zemsti, kā arī pilsētu savienībām un dažādām apgādēm. Tie bija tie, kas raisījās no zemturības vaļā uz valsts rēķina. Krievija bija sabrukusi, bet par to Ulmanis organizēja Latviju tikai priekš latviešiem. Tur bija jāpievāc vispirms aizbēgušo lielinieku un aizejošo vācu savilktie un pamestie krājumi; tur bija jāsaņem muižas un to inventārs, tur nāca iegūstami zivju dīķi, dzirnavas, cepļi, alus darītavas, spirta dedzinātavas. Tur bija gaidāms zemes ierīcības darbs un mežu izmantošana. Kur sirds raudzījās — visur šos saimnieku dēlus un viņu lietpratības gaidīt gaidīja. Katrā pagastā bija šādi lietpratēji, kas bija redzējuši pasauli un zināja, kā rīkojas līdzīgos gadījumos armijas aizmugurē. Tikai vienas lietas viņiem vajadzēja kā atbalsta, kā varas avotu: pašiem savas valsts.

Šādu saimniekdēlu, kam zemturība bija tikai blakuslieta, netrūka nevienā pagastā. Un tieši tie bija saimnieku politiskie vadoņi.

Es saku: politiskie vadoņi, jo saimnieciskie vadoņi viņi pagastā nevarēja būt tādēļ, ka viņu pašu galvenie ienākumi vairs nenāca no zemkopības. Drīzāk viņi bija zemniecības izmantotāji: veikalnieki, rūpnieki, kooperatori, ierēdņi. Tāpat arī lauku pašpārvaldē viņi piedalījās tikai tik daudz, ciktāl tas veicināja viņu politisko vai veikalniecisko karjeru. Tie bija Ulmaņa spēks; caur tiem Ulmanis vadīja saimniekus.” [R., Zinātne, 1998. — 399.–400.lpp.]

Varētu A. Niedram piekrist tajā ziņā, ka pirmais, kas Ulmani izvirzīja jaunas valsts priekšgalā, bija stabils sociālā slāņa — uzņēmīgu cilvēku — balsts. Vēsturiskās situācijas dēļ ne pilsētu buržuāzija, ne strādnieki tajā brīdī nebija gatavi valsts veidošanai, taču Ulmanim bija pietiekami plašs skats, kā tālāk redzēsim, lai viņš saprastu arī šo slāņu intereses un neraudzītos uz valsti no zemniecības viedokļa vien.

Otra, varbūt vēsturnieku un biogrāfu mazāk akcentēta K. Ulmaņa biogrāfijas puse bija viņa visumā rietumnieciskā orientācija, orientācija uz angļu — sakšu pasauli. Atskaitot Miķeli Valteru, Ulmanis bija vienīgais no Latvijas dibinātājiem, kas nebija studējis Krievijā, ne Rīgā, ne Tērbatā, ne Maskavā, ne Pēterburgā. Viņš bija studijām izvēlējies Šveici, slaveno Cīrihes Tehnisko augstskolu (ETH) — 2 semestri, Leipcigas universitātē, kur tolaik darbojās arī V. Ostvalds, — 2 gadi, vēlāk viņš studēja Nebraskas universitātē ASV un būtībā bija pirmais redzamais latviešu darbinieks, kas bija guvis amerikānisku izglītību. Atšķirībā no dažiem tendenciozi noskaņotiem Ulmaņa biogrāfijas rakstītājiem, kas apšaubīja K.Ulmaņa izglītību, gribu uzsvērt, ka Ulmanis bija guvis labu ārzemju izglītību labās augstskolās, bija ne tikai kompetents izvēlētajā specialitātē, bet arī ar pietiekami plašu vispārēju redzesloku un Rietumu demokrātisko vērtību izpratni. (Viņam piešķirtie abi LU goda doktora grādi lauksaimniecībā un tautsaimniecībā 1934. gadā, kaut arī neapšaubāmi toreizējās vadonības laikmeta konjunktūras inspirēti, bija pelnīti, ko apliecina gan viņa nolasītās akadēmiskās lekcijas kvalitāte, gan viņa daudzo populāro grāmatu un rakstu līmenis, zinātnes varbūt tur bija pamaz, arī par teorētisko ievirzi var stipri strīdēties, bet kompetence neapšaubāmi bija.) Būtībā gandrīz visu laika posmu no 1902. līdz 1914. gadam Ulmanis bija pavadījis ārpus Krievijas impērijas.

Arguments, ka Ulmanis nav bijis saistīts ar krievu kultūru un zinātnisko domu, nebūt nav domāts to noniecināšanai, — vienkārši viņam bija cita atskaites skala, viņš nejutās tik cieši saistīts ar Krievijas impērijas apstākļiem, tik uzbāzīgi nesajuta šķietami nesaraujamo Latvijas ekonomisko un politisko saistību ar Iekškrieviju kā citi. Viņš prata un lietoja svešvalodas — vācu un arī angļu valodu. Šim apstāklim bija izšķirīga loma gan Ulmaņa partneru izvēlē 1918. un 1919. gadā, gan spējā tieši komunicēt ar sabiedroto lielvalstu un Vācijas pārstāvjiem. Vispār gan Ulmanis lielā mērā bija sava ceļa gājējs — viņu mazāk varētu saukt par “eiropieti”, drīzāk par “amerikāni” ar self made man iezīmēm, kurš bija daudz mācījies no amerikāņu “success – story” ideologiem (Madsena) un sekoja populārajai maksimai: “Man patīk tas vīrs, kurš, sasniedzis trepju augšējo kāpni, uzsauc apakšā stāvētājiem, lai dod vēl otras trepes augšā.”

Ar mazu ironiju varētu sacīt, ka Latvijas tapšanai zināma veiksme bija tā, ka K. Ulmanis nebija jurists (atšķirībā no vairākuma latviešu politiķu), bet gan agronoms un ekonomists. Bieži viņš ignorēja juridisko pusi. Ap 18. novembri un citkārt, bet varbūt lietai tas dažkārt nāca par labu.

Domāju, ka vēl būtisks Ulmaņa veiksmes elements bija tas, ka viņš agrāk nebija bijis iesaistīts politiskās kaislībās, ne partijās, ka viņam bija svešas latviešu sabiedrībā tik izplatītās sociāldemokrātu idejas. Piemēram, Miķeli Valteru, kuru minēja kā iespējamo kandidātu pirmā ministru prezidenta amatam, Paula Kalniņa sociāldemokrāti noraidīja kategoriski kā savu bijušo domubiedru, kas bija pārgājis Sociāldemokrātu savienībā, ar kuru bija ilgusi politiska polemika, turklāt sociāldemokrāti Valteram piedēvēja saistību ar ķeizariskās Vācijas izlūkdienestu. Arī Jānis Goldmanis, Valsts domes deputāts un vēlāk Krievijas Satversmes sapulces loceklis, drīzāk zaudēja nekā ieguva ar savu iepriekšējo politisko darbību — strēlnieku organizēšanu un kādreizējo servilismu Krievijai, kaut arī Latviešu nacionālās padomes aprindas 1918. gada rudenī, šķiet, bija vēlējušās viņu redzēt ministru prezidenta amatā un gaidīja viņu atgriežamies Rīgā no ārzemēm decembra sākumā; tieši ieilgušās gaidīšanas dēļ šī padome arī zaudēja ietekmi un iespēju proklamēt Latviju.

Kārlis Ulmanis uznāca uz skatuves kā jauns, agrāk neredzēts darbinieks, kuram bija liela autoritāte un popularitāte nevis politiskajā elitē, bet tieši plašākos sabiedrības slāņos vai, precīzāk runājot, noteiktā sabiedrības slānī — zemniecībā, kura toreiz bija izšķirīgs Latvijas balsts. Viņš īstajā brīdī nebaidījās atklāti pateikt, ka bēgļu organizāciju inspirētā pārstāvība, kas bija radīta 1917. gadā, vairs neatbilst vēstures reālajai situācijai Latvijā 1918. gada nogalē. Viņš nebaidījās pasacīt, ka, lai izveidotu Latvijas valsti, pilsonībai ir jābiedrojas ar strādniecību un bezzemniekiem, tās pārstāvjiem — sociāldemokrātu līderiem, un tieši šo apstākli uzsver Bruno Kalniņš savos memuāros, kur par Ulmani runā ar pietiekamu respektu. Tiesa, šī labējā sociāldemokrātija vēl nebija īpaši stipra, tai — vismaz līdz Bermonta avantūrai — nesekoja ne strādnieku, ne bezzemnieku vairākums, kritiskajā brīdī tā nodeva pašu Ulmani un Tautas padomi, ko vēlāk Ulmanis nekad neaizmirsa un nepiedeva. Taču vēsturiskās izvēles brīdī Ulmanis sekoja demokrātijas, tautvaldības principiem (atšķirībā no Andrieva Niedras, kas vēlējās kārtu pārstāvniecību un nekādā ziņā ne vispārējas vēlēšanas). 1920. gada pirmo vispārējo vēlēšanu (Satversmes sapulces) rezultāti visumā attaisnoja Ulmaņa prognozes — tieši LSDSP un ZS bija tās partijas, kurām Latvijas tautas vairākums atdeva savas balsis. K. Ulmanim tolaik piemita vēsturiskajai situācijai atbilstoša spēja reizē atrast kompromisus (gan attiecībās ar vācu okupācijas varu, gan arī ar sociāldemokrātiem) un reizē saglabāt stingru mugurkaulu.

Domāju, ka Rietumu demokrātijas idejas izskan Pagaidu valdības pirmajā deklarācijā, kuras tekstu pamatā neapšaubāmi ir izstrādājis Ulmanis pats (iespējams, ka dažus formulējumus līdzējis dot Miķelis Valters). Deklarācijā minēta valsts iekšējā izbūve un ārējā nostiprināšana, dziļas un plašas sociālās reformas un sociālā likumdošana, kas nodrošinātu darbaļaužu tiesības un stāvokli, demokrātiska zemes reforma, tātad muižnieku zemes sadalīšana, visu tautību tiesību garantēšana. Kā reālpolitiķis Ulmanis akcentē sāpīgo pārtikas jautājumu, agrāro jautājumu, bēgļu (gūstekņu) repatriācijas jautājumu, sola spert stingrus soļus, lai nolīdzinātu visus asumus un grūtumus, kas savienoti ar šo ārkārtējo pārejas laikmetu, sola veidot labas attiecības ar tāliem un tuviem kaimiņiem. Akcentēta ir arī nācijas mobilizēšanās nepieciešamība: “Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai no ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis. Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības.”

Šī deklarācija atšķiras no Nacionālās padomes 1917. gada 30. novembra emocionālā uzsaukuma ar savu lietišķumu un konkrētību, bez retorikas. Tāpat konkrēta, lietišķa un uz Rietumu demokrātijas principiem balstīta ir Tautas padomes platforma.

Dažkārt tiek uzdots jautājums, cik lielā mērā vispār ir bijis vajadzīgs 18. novembra akts, vai tas nav vācu okupācijas varas, Augusta Vinniga inspirēts un vai tas pat nav traucējis jaunajai Latvijai saņemt atzīšanu no sabiedroto lielvalstīm, kur jau pazina citus Latvijas pārstāvjus. Ā. Klīve un arī E. Dunsdorfs netieši izsaka aizdomas, ka Nacionālās padomes darbība esot apturēta un jauna institūcija — Tautas padome — izveidota tieši Ulmaņa ambīciju dēļ, jo viņš, lūk, pats neesot līdzdarbojies Nacionālajā padomē. Gan Bergs, Zāmuels, gan Klīve un, iespējams, pat Čakste 18. novembra aktā neesot piedalījušies tādēļ, ka zināmā mērā to uzskatījuši par pārestību Nacionālajā padomē pulcētajiem neatkarības pionieriem un par traucēkli Latvijas valstiskuma atzīšanai no sabiedrības puses. Par abu institūciju lomu vēstures kopsakarībās zināmā mērā runā J.Čakste Tautas padomes svinīgajā sēdē 1919. gada 18. novembrī:

“Atskanēja pazīstamais prezidenta Vilsona princips par tautu pašnoteikšanos. Bija jautājums, vai latviešu tauta pieder pie tām tautām, pie kurām varētu šis princips tikt piemērots. Latviešu tauta apzinājās — ka “jā”. Latviešu tautas attīstība, viņas spējas, viņas kulturālās mantas deva garantiju par to, ka latviešu tauta, reiz kļuvusi par valsti, spēs pilnīgi nostāties uz savām kājām. (..) Latviešu tautā nodibinājās uzskati, ka: mēs gribam būt brīvi un būsim brīvi! Šo apziņu, šo tautas apņemšanos saprata agrākā Nacionālā padome un no savas puses tā izpildīja tautas gribu, un pirmā proklamēja latviešu patstāvības lietu (izcēlums mans — J.S). To pašu saprata mūsu Tautas padome, kura neaprobežojās tikai ar proklamēšanu, bet kura tūlīt ķērās pie darba, uzņemdamās suverēno varu līdz Latvijas tautas Satversmes sapulces sanākšanai. Tautas padome proklamēja brīvo Latviju un iecēla pagaidu kabinetu.”

Tātad Latvija veidojās kā demokrātiska, sociāli orientēta valsts ar dziļu taisnīguma izjūtu, šo modeli atbalstīja Rīgas inteliģences, Vidzemes zemniecības un labējo sociāldemokrātu aprindas, tas izvirzījās kā pieņemamākais, atbilda visas tautas nacionālajām interesēm. Šo modeli lielā mērā veidoja un pirmajos gados īstenoja tieši Kārlis Ulmanis.

Memuāru literatūrā laikabiedri, politiķi Ulmani vērtējuši lielākoties kritiski, kā viņa paša partijas biedri (Ā. Klīve, A. Kroders, J. Lejiņš), tā politiskie oponenti (F. Cielēns, A. Bergs, A. Niedra), bieži pieklusinot Ulmaņa reālo devumu, turpretī “vienkāršo cilvēku” atmiņās Ulmanis lielākoties vērtēts stipri pozitīvāk, pat cildinoši. Der, saprotams, šaubīties par toreizējā Vācijas valsts pilnvarotā pārstāvja Augusta Vinniga objektivitāti, taču zīmīgi šķiet viņa sniegtie vērtējumi: “Latviešu inteliģence bija politiski radikāla. Izņemot Valteru, Ulmani un dažus sociālistus, starp viņiem nebija nevienas galvas, kas kaut ko nozīmētu. (..) Pēc mana vērtējuma, viņš [Ulmanis] valdībā bija vienīgais loceklis, kuru interesē lieta pati, tāds, ko sauc par kārtīgu cilvēku. Esmu bieži nožēlojis, ka šo vīru nevarēju iegūt Vācijai. Viņa naids pret vāciešiem bija spēcīgs un bieži izpaudās atbaidošā veidā, un tad viņam nebija svarīgi, vai krāpjas vai melo. Daži zināja teikt, ka viņu nopirkusi Anglija, bet tādas lietas gan var apgalvot, bet reāli tās nevar pierādīt.” Savukārt britu komisārs sers Talentss savos memuāros Ulmaņa vērtējumā ir mērenāks: “Ulmanis bija liela auguma, drukns zemnieku cilmes vīrs. Agrāk viņš dažus gadus bija pavadījis Amerikā un angliski runāja tekoši, kaut stipri lauzīti. (..). Kādu laiku viņš bija darbojies, referējot par piensaimniecību daudzās vietās Latvijas laukos, un tā labi iepazinies ar zemnieku lietām. (..) Ulmanis bija labsirdīgs vīrs ar ievērojamām spējām un britiem labvēlīgiem uzskatiem.”

Saprotams, latviešu vidū ir bijuši arī K. Ulmaņa darbības apoloģēti, kuru skaitā minami E. Virza, Alfr. Bērziņš, J. Labsvīrs, arī A. Švābe, J. Klīdzējs, V. Strēlerte, I. Kaija. Ja arī Ulmaņa tuva līdzgaitnieka Alfr. Bērziņa spriedumus par K. Ulmaņa darbības dažām šķautnēm reizēm varam apstrīdēt, tomēr pamatots šķiet ieskats, kāpēc Tautas padome 17. novembrī izvirzīja Ulmani par pirmo ministru prezidentu vienbalsīgi (atgādināšu, ka viņš vadījis pēc kārtas visus četrus pirmos ministru kabinetus līdz 1921. gada jūnijam un vēlāk vēl vairākkārt — veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi — veicis ministru prezidenta pienākumus parlamentārās republikas laikā, pavisam astoņas reizes, vairāk nekā jebkurš cits Latvijas valstsvīrs):

“Vienbalsīgā izšķiršanās par Kārli Ulmani liecina, ka Tautas padomes locekļi viņu uzskata par piemērotāko un varbūt arī vienīgo šim amatam. Šī izšķiršanās nenotika tālab, ka šajā lielajā vēsturiskajā brīdī visus būtu pārņēmis piepeši no debesīm nolaidies vienprātības gars. Arī ne tādēļ, ka Ulmanis būtu kļuvis visiem mīļš. Tālu no tā! Stiprus raksturus viņu dzīves laikā reti kad mīl. No viņiem bīstas. Ulmaņa izraudzīšana prezidenta amatam notika tālab, ka atbildības nasta bija par smagu, lai pēc tās kāds censtos, risks pārāk liels, lai būtu vēlēšanās sevi upurēt. Bez tam, vai bija kāds ar stiprāku ticību Latvijas brīvībai, spējīgs aizraut sev līdzi citus? Vai bija kāds ar lielāku enerģiju, ar patriotisko ideālismu, bagāts idejām, kā radīt turpat ne no kā kaut ko paliekamu jaunās valsts pamatos? Šķiet, visi apzinājās Ulmaņa pārākumu, un tālab neradās neviens cits šī amata tīkotājs.”[Alfr. Bērziņš. Kārlis Ulmanis cilvēks un valstsvīrs. 2. iespiedums. Grāmatu draugs, 1974. — 76.–77.lpp.]

Atturīgāk, ar ironiju, tomēr visumā pozitīvi Tautas padomes parlamentārajās debatēs 1919. gada decembrī K. Ulmani ir vērtējis TP loceklis Kārlis Skalbe: “… Mums taču ir Ulmaņa kungs, kuram mēs ziedojam visu savu uzticību. Bez šaubām, Ulmaņa kungs mūsu kabinetā ir liels ieguvums. Šinīs grūtās dienās ar savu lielo enerģiju un neizsīkstošu optimismu viņš ir gājis mums pa priekšu. Viņš ir bijis vienmēr visur ar savu dzīvo, aktīvo sirsnību un, jāsaka, arī ar savu paviršību. Mums ir bijis Ulmaņa kungs rītos, pusdienā un vakarā. Ulmaņa kungs visādos veidos. Varbūt jūs nu teiksiet, ka tas ir bijis par daudz. Man par nožēlošanu jāsaka, ka dažos gadījumos tas ir bijis par maz. Pie visām labām īpašībām Ulmaņa kungam trūkst dažos jautājumos politiskas tālredzības. Es negribu Ulmaņa kungam to pārmest, tā nav viņa vaina, bet mēs varētu vēlēties, lai šādos gadījumos Ulmaņa kungs ņem sev palīgā citas acis. Bet par nožēlošanu pie viņa šo vēlēšanos neredzam.”

Šīs dzejnieka un arī valstsvīra Skalbes rindas liecina par Ulmaņa pārāk vienpersonisku rīcību, vēlmi uzņemties visu pašam. Taču jāvaicā, vai nav bijis zināms personību deficīts Ulmaņa pirmajā un otrajā kabinetā un reizēm arī paša ministru prezidenta nevēlēšanās strādāt komandā, pašam veicot darbu ministru vietā. Kā profesionālāko Klīve atzīst trešo Ulmaņa kabinetu (1919–1920), vēlāk nāca partiju politiski kompromisi.

Pirmajā Ulmaņa kabinetā kā spilgtākā personība minams Miķelis Valters, Ulmaņa personisks draugs no Cīrihes laikiem (starp citu, viņš izvirzīja Ulmaņa kandidatūru premjera amatam), kurš tolaik daudzkārt aizvietoja Ulmani premjera krēslā. Saprotams, no kabineta locekļiem vēl vairāk cildināms Zigfrīds Meierovics, kurš ļoti sekmīgi (kopā ar Jāni Čaksti) kārtoja sarunas par Latvijas valstiskuma atzīšanu ārzemēs. Turklāt, kaut arī no LPNP aprindām nākdams, Z. Meierovics pieslējās 18. novembra rīkotājiem un tādējādi novērsa būtisku pilsonisko politiķu šķelšanos Latvijas rītausmā, kas jaunajai valstij varētu kļūt liktenīga.

Tomēr 18. novembra Ulmanis neapšaubāmi bija demokrāts, zemnieku demokrāts, ar plašu valstisku domāšanu, Rietumu tipa valstsvīrs, kurā diktators nebija ņēmis pārsvaru pār demokrātu, kurš spēja veidot Latviju plašas tautas interesēs.

Ja vispār aplūko Latvijas pirmos iespējamos vadītājus, tad savas autoritātes un vienotāju funkciju dēļ reprezentatīvi jauno valsti varētu pārstāvēt Jānis Čakste vai Jānis Rainis (Vilis Olavs jau bija aizgājis mūžībā). No potenciāliem ministru prezidenta kandidātiem bez Ulmaņa varētu diskutēt arī par Jāni Goldmani, Zigfrīdu Meierovicu, Arvedu Bergu, Marģeru Skujenieku, otrajā plānā atstājot Voldemāru Zāmuelu un Gustavu Zemgalu. Še nav vieta iztirzāt katra iespējamā kandidāta priekšrocības un trūkumus, taču popularitātes ziņā Vidzemes zemnieku un pietiekami plašās inteliģences aprindās (uz ko varētu balstīties Latvijas valsts) Ulmanim līdzinieku nebija. Savukārt, ja būtu veidojusies Baltijas valsts kā Latvijas un Igaunijas kopvalsts vai vāciski orientēta Latvijas republika (ar baltvācu līdzdominēšanu), tad priekšplānā izvirzītos Andrejs Krastkalns, Fridrihs Veinbergs, Andrievs Niedra, varbūt arī Arveds Bergs, taču šādai valstij nebūtu popularitātes un atbalsta latviešu tautā.

Runājot par Ulmaņa personiskajām īpašībām, daži vēsturnieki pārlieku akcentē viņa godkāri, valdonīgumu, diktatoriskās tendences, iedomību, provinciālismu, noslēgto, intraverto raksturu, meklējot pat freidiskus kompleksus. Nav šaubu, savas īpatnības Ulmanim piemita. Laikam ritot uz vecuma pusi, tās varbūt pieņēmās spēkā. Bet katra cilvēka pozitīvie dotumi vienlaikus ir viņa trūkumu turpinājums, un jāsaka, ka neatkarības izcīnīšanas laikā Ulmanim tipiskās rakstura iezīmes, iespējams, pat veicināja valsts izcīnīšanu. Itin kā pašraksturojums skan kādā Ulmaņa 1922. gada rakstiņā “Mazdūšīgie” par ļoti svarīgo indivīda spēju iedrīkstēties:

“Noteiktais un izdarīgais, visiem starpgadījumiem bruņotais, kurš par galīgo iznākumu un panākumu ir pilnīgi drošs un pārliecināts, iemanto arī savu līdzbiedru uzticību un paļāvību. Viņam uzticas tādēļ, ka viņš ir bezbailīgs un stāv pats uz savām kājām. Tikai apzinīgais un pašpaļāvības pilnais uz priekšu gājējs var lielas lietas veikt. Viņam netrūkst dūšas uzņemties atbildību arī liela pulka mazdūšīgo priekšā un iet pašam savu ceļu. Viņam ir dūša par vadoni būt.”

Neatkarības izcīnīšanai ne mazāk svarīgas īpašības bija arī Ulmaņa optimisms un ļoti lielās darbaspējas, par ko viņš pats saka: “Nodoties savam darbam un darīt to darba paša dēļ un tā prieka dēļ, ko mums sniedz padarītais darbs, un nevis to aplausu dēļ, kuri var nākt un var arī nenākt.”

Alfrēds Bērziņš pamatoti atzīst: “Dīvainākais ir tas, ka Ulmaņa darbaspējas un strādīgums kļuva par iemeslu viņa apkarošanai un nonievāšanai. Dažs Ulmaņa strādīgumu iztulkoja kā vēlēšanos būt pārākam pār citiem un kā valdīšanas kāri, citiem viņa pārākums radīja mazvērtības kompleksus. Viņš bija laipns pret visiem, bet nekad nemēģināja pietuvināties kādam. Viņa atturību izskaidroja ar iedomību un draudzības nemeklēšanu ar rakstura skarbumu. Īstenībā Ulmanis bija ar labsirdīgu raksturu un ar jūtīgu sirdi, gatavs sniegt labu padomu vai citāda veida palīdzību, ja vien tas bija viņa spēkos.”

Ulmanis bija izteikts pozitīvists ar milzu ticību Latvijai un latviešiem. Ir jāpiekrīt kritiski noskaņotam Ulmaņa oponentam agronomam J. Lejiņam, kurš līdzās daudziem Ulmanim adresētiem pārmetumiem sacījis, ka “ārkārtīga uzņēmība, neatlaidība, lielās darbaspējas un kompetence daudzās nozarēs, drošsirdība un dziļš patriotisms bija Kārļa Ulmaņa gaišās īpašības”.

K. Ulmanis vadīja jaunās republikas pirmos četrus ministru kabinetus nepārtraukti līdz 1921. gada 16. jūnijam, kad demokrātiskā, parlamentārā procedūrā Satversmes sapulce viņa kabinetam liedza uzticību (latgaliešu deputātu interpelācijas dēļ sakarā ar nebūšanām agrārreformas īstenošanas gaitā). Demisijas dziļākie iemesli, pēc E. Dunsdorfa domām, bija K. Ulmaņa nostāja agrārreformas jautājumā (tika noraidīts Ulmaņa viedoklis par daļējas kompensācijas izmaksāšanu muižniekiem), kā arī Ulmaņa atbalsts ārzemju investoriem Latvijas mežu izmantošanā. K. Ulmanim bija jāuzklausa smagi pārmetumi par valstij neizdevīgiem darījumiem ar ārzemniekiem, arī ar Latvijā mītošiem starpniekiem — spekulantiem (“Vecauces ķēniņu” Jankelu Kleinu un vācu armijas inventāra uzpircēju Kucikeru). Jāpiebilst gan, ja nebūtu šo Ulmaņa valdības īstenoto pirkumu, tad Rīgā šodien nepaceltos Centrāltirgus halles (kas veidotas no pārvestajiem vācu lidmašīnu angāru korpusiem).

Visa rezultātā Ulmanis politiski tika atbīdīts malā. Kādus četrus gadus viņš pievērsās vienīgi savas partijas — LZS — un laikraksta “Brīvā Zeme” veidošanai. Bija pat ierosinājums Ulmani norīkot par pirmo Latvijas vēstnieku ASV (pēc diplomātisko attiecību nodibināšanas 1922. gadā), lai viņu, līdzīgi M. Valteram, izslēgtu no Latvijas “lielās politikas”. Ļoti iespējams, ka tīri psiholoģiski šis sarūgtinājums par it kā nepateicību bija viens no impulsiem K. Ulmaņa augošajai nepatikai pret parlamentārismu, kas vēlāk noveda viņu pie kļūmīgās izšķiršanās rīkot 15. maija apvērsumu.

Alfr. Bērziņš šo dramatisko momentu K. Ulmaņa mūžā — 1921. gada jūniju — raksturo ar šādiem vārdiem: “Nejuzdamas vairs ārējas briesmas, politiskās partijas itin drīz nāca pie atziņas, ka īstā vara ir viņu rokās, un, ja kāds varu sajūt, viņš cenšas to izbaudīt. Kārlis Ulmanis bija vadījis jauno valsti caur visnemierīgākajiem ūdeņiem un sasniedzis vēl pirms nedaudziem gadiem tikai dzejnieku iztēlē skatīto valsts neatkarību. Tad viņš bija vajadzīgs, pat nepieciešams. Tad bija vajadzīgs priekšgalā vīrs, kurš nešaubījās par mērķa pareizību, kuram netrūka drosmes un paļāvības pašam un iedvesmes spēka vadīt tautu pretī šim mērķim. Šis lielais darbs bija padarīts. Kālab vēl tālāk dzīvot vienas lielas personības ēnā? Varbūt arī Ulmanim pašam, kurš bija pieradis — pats paklausīdams augstākam likumam, t.i., tautas labklājībai, — rīkot citus un prasīt no tiem paklausību, kļuva pretīga izdabāšana partiju vīru untumiem.”

Taču, lai kāda būtu K. Ulmaņa tālākā gaita, uzskatu evolūcija, lai cik pretrunīgi, pat negatīvi mēs vērtētu vairākus viņa darbības momentus un personības šķautnes, katram objektīvam cilvēkam jāatzīst: viņa devums Latvijas valstiskuma izcīnīšanā un nostiprināšanā bija ļoti liels, pat izšķirīgs. 18. novembra Latvijas Ulmanis bija demokrāts, paradoksālā kārtā viņu var vērtēt pat kā demokrātijas tēvu Latvijā.

Kārļa Ulmaņa personībā un liktenī izpaudās jaunās Latvijas politiskās kultūras pozitīvie momenti un trūkumi, varbūt aprobežotība. Domāju, ka Kārlis Ulmanis lielā mērā bija jaunās, nacionālās Latvijas sabiedrības un tautas spogulis, zemnieciskās Latvijas spogulis analoģiski tam, kā savulaik Ļevs Tolstojs tika dēvēts par krievu revolūcijas spoguli. Ja kaut ko pārmetam Kārlim Ulmanim, tad pārmetumi attiecināmi arī uz prāvu mūsu sabiedrības daļu toreiz un varbūt arī tagad. Vai tie ir pareizi vai aplami — lai atbildi katrs rod pats.

Un nobeigumā gribētu atgādināt, ka viena no K. Ulmaņa mācībām bija līdzsvars starp materiālām un gara vērtībām — arājs ar grāmatu, kā tas attēlots viņa personiskajā grāmatzīmē. Visam pāri tomēr stāv dedzīga, kūsājoša tautas mīlestība, aicinājumi celt tās pašapziņu, jā, izteikts, bet ne agresīvs nacionālisms, jo katru aicināja pakāpties augstāk: “Mums vajag atmest vecos ieskatus, mēs priekš tam neesam, lai staigātu noliektām mugurām. Es esmu aicinājis un saucis, latviešiem teicis: celieties, lieciet muguras taisni, jo mēs esam pelnījuši to, ka drīkstam staigāt atliektām mugurām. Nav tiesa, ka mēs būtu tauta, kurai nav nekā, uz ko atpakaļ skatīties: mums ir gari laika sprīži, kuri pilni varonības un pilni lielu darbu. (..) Mēs neesam tie, kas grib citus apspiest, bet mēs arī neļausimies no citiem apspiesties.”

Kārlim Ulmanim nebija mantas, ģimenes, bērnu, tuvāku draugu. Būtībā viņš bija diezgan vientulīgs savrupceļa gājējs. Viņu nevilināja materiālas vērtības, viņam bija viena pamatvērtība — mūžīgā Latvija, par ko viņš domāja baltās un nebaltās dienās, domāja savas personības, savas izpratnes un viņam atvēlēto vēstures apstākļu ietvaros. Kanonizēt Kārli Ulmani nebūtu latviešu dabā, taču apliecināt viņam savu cieņu, arī darbos, ir mūsu morāls pienākums.