• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
No janvāra līdz augustam. 1991.. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.08.2002., Nr. 118 https://www.vestnesis.lv/ta/id/65586

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Piektdiena, 23.08.2002.

Laidiena Nr. 119, OP 2002/119

Vēl šajā numurā

20.08.2002., Nr. 118

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

No janvāra līdz augustam. 1991.

Juris Jasinkevičs, “Interpola” Latvijas biroja priekšnieks

JASINKEVICS.JPG (17590 bytes)Pagājuši 11 gadi. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai norimtu kaislības, un tajā pašā laikā pietiekami mazs, lai mēs, visi tie daudzie cilvēki, kuriem liktenis lēma līdzdarboties gan 1991. gada barikāžu, gan vēlāk augusta puča notikumos, vēl spilgti atcerētos notikušo. Pat emocijas, ar kurām katrs tobrīd dzīvojām, šie gadi pagaidām nav spējuši nonivelēt. Bet laiks iet. Izaugusi jauna paaudze. Cik daudz viņi zina par tā laika notikumiem?

Rakstot šīs pārdomas, mans mērķis nebūt nav mēģināt noskaidrot, kur katrs toreiz bija vai ko un cik daudz darīja. Mans mērķis nav nedz kādam pārmest, nedz kādu slavēt. Es varu stāstīt vienīgi to, ko zinu, es varu runāt tikai par sevi un atbildēt par savu rīcību, tāpat kā citiem jāatbild par savējo, jo galu galā mēs visi esam pieauguši cilvēki. Bet svarīgi, lai mēs nezaudētu izpratni par 1991. gada notikumu nozīmību nākamajās paaudzēs. Un tieši tas ir mans mērķis.

Runājot par augusta puču, jāsāk ar janvāri. Tieši divdesmit piektajā janvārī, kad apglabāja tos, kuri gāja bojā apšaudē pie Iekšlietu ministrijas, Vislatvijas glābšanas komiteja sarīkoja saietu milicijas darbiniekiem, kurā nosodīja visus centienus pēc Latvijas neatkarības un vienlaikus izplatīja vairākus jau 15. janvārī Interfrontes mītiņā ASK stadionā pieņemtos dokumentus. Tie bija politiskais paziņojums, rezolūcija, uzsaukums Latvijas iedzīvotājiem un uzsaukums armijas personālsastāvam, milicijas un citiem tiesībsargājošo orgānu darbiniekiem. Protams, tie visi krievu valodā. Tomēr pats interesantākais, ka identiskus dokumentus 1991. gada augustā pieņēma arī Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja (VĀSK) Maskavā. Es neesmu vēsturnieks, tomēr domāju, ka šī dīvainā politisko paziņojumu, rezolūciju un uzsaukumu sakritība ir uzmanības vērta, jo lieku reizi pierāda, ka janvāra notikumi Rīgā un Viļņā bija sava veida ģenerālmēģinājums pirms gaidāmā valsts apvērsuma. Tomēr ir viena nianse, ko mēģinājuma iestudētāji nebija ņēmuši vērā… Tas ir fakts, ka no janvāra notikumiem mācījās ne tikai viņi, bet arī mēs. Un tagad, atskatoties pagātnē, šķiet, ka mēs tomēr bijām iemācījušies mazliet vairāk.

Atgriezīsimies pie 25. janvāra sanāksmes. Rīgas milicijas pārvaldes vadība nolēma, ka man uz to jāiet. Ņemot vērā interfrontisko noskaņojumu, kas valdīja saietā, manu uzstāšanos, kurā aicināju ievērot Latvijas Republikas likumus un pakļauties mūsu iekšlietu ministram, nevis prezidenta “ukaziem”, viņi bez šaubām nesaprata. Protams, gan izturēt visu to atmosfēru, gan uzstāties nebija nemaz tik viegli.

Sākumā, ieraudzījuši mani, viņi teica: “Ak tad galu galā apdomājies gan?” Bet vēlāk: “Izrādās — mēs kļūdījāmies. Nu redzēsim — jūs vēl dabūsiet!”

Pēc tam notika vairākas Rīgas garnizona sanāksmes, kurās piedalījās A. Gorbunovs, I. Godmanis un A. Vaznis. Galvenie interfrontistu argumenti: miliči zvērējuši Padomju Savienībai un tagad šo zvērestu pārkāpj, kā arī — līdzko Latvija kļūs pilnīgi neatkarīga, visus krievus izmetīs no darba. Kas attiecas uz mani, es uzskatīju, ka esmu zvērējis tautai, nevis politiskai sistēmai, bet Rīgas garnizonā 85 procenti bija nelatviešu. Tāpēc ļoti svarīgi bija neļaut milicijai sacelties, jo tad šie astoņdesmit pieci procenti būtu kopā ar OMON, kurš jau tobrīd atradās pilnīgā PSRS pakļautībā.

Lieliski atceros cilvēku, politiķu sejas un acis. Kā viņi toreiz skatījās uz mums satiekoties. Ar uzticību un cerībām. Un kā daudzi no tiem skatās tagad? It kā tas viss būtu aizmirsies. Tad bezgala svarīgi bija, lai Rīgas milicija paliktu kopā ar tautu, nevis nostātos pret to. Tajā pašā laikā arī otra puse cerēja, ka to atbalstīsim, jo svarīgi bija, kādu pozīciju ieņems milicija kā bruņots spēks. Mūs mēģināja aģitēt, pierunāt, pārliecināt. Bet, runājot par sevi, man šī pozīcija bija pilnīgi skaidra. Tiesa, vienu laiku pirms janvāra notikumiem mēs atradāmies starp barikādēm — visbīstamākajā vietā, bet tas nevarēja turpināties ilgi, tāpēc agrāk vai vēlāk katram pašam vajadzēja izšķirties, kurā barikāžu pusē viņš atrodas.

Līdz martam Rīgā un citur Latvijā turpinājās sprādzienu sērija, kas aizsākās deviņdesmitā gada decembrī. Kopumā divdesmit seši sprādzieni. To mērķis nepārprotami bija iebiedēt, bet varēja nojaust, ka sprādzienu organizētājus neapmierina sasniegtie rezultāti.

Pēc tam sākās baiga vasara. Tikko nodibināja pirmos muitas punktus, sākās arī uzbrukumi tiem. Reakcija no PSRS puses bija momentāna un kategoriska. Ne tikai Iekšlietu ministrija, bet arī tās rajonu milicijas nodaļas, kur atradās jaunie muitas punkti, tika bombardētas ar dažādiem cirkulāriem un telegrammām, kurās pieprasīja muitas punktus likvidēt. Šos rīkojumus deva toreizējais PSRS iekšlietu ministrs ģenerālpulkvedis Boriss Pugo. Tā kā milicija uz šiem rīkojumiem nereaģēja, tad Maskavas pavēles sāka pildīt OMON. Viņi dedzināja tās būdiņas, izrēķinājās un ņirgājās par cilvēkiem, kas tur strādāja. Apbruņotajiem omoniešiem to nebija grūti izdarīt, viņu pretinieki nebija ne bruņoti, ne arī kā citādi speciāli sagatavoti. Tagad var vienīgi apbrīnot šo cilvēku drosmi un izturību.

Tomēr pats nežēlīgākais uzbrukums muitas punktam notika Lietuvā, Medininkos, kur, ja pareizi atceros, nošāva septiņus cilvēkus un tikai vienam, lai arī smagi ievainotam, palaimējās izdzīvot.

Kāpēc OMON tajā laikā varēja rīkoties tik netraucēti un neviens tam neko nespēja izdarīt?

Visu mūžu esmu nostrādājis kriminālmeklēšanā. Mēs tobrīd varējām aizturēt trīs, piecus, nu desmit bandītus, bet tajā pašā laikā nekādi nevarējām veikt pasākumus pret šo specvienību, kas tiem laikiem bija fantastiski labi apbruņota un teicami sagatavota. Godīgi sakot, mums nebija tādu spēku, lai to neitralizētu. Turklāt viņi deklarēja, ka pilda PSRS prezidenta pavēles, atbrīvojot ceļus no nelikumīgiem formējumiem, un viņus atbalsta armija. Šo atbalstu militāristi arī neslēpa. Vēl vairāk situāciju sarežģīja tas, ka tajā laikā bija divas prokuratūras. Par katru uzbrukumu muitas punktiem vai kādu citu nodarījumu Latvijas Republikas prokuratūra ierosināja krimināllietu. Tomēr izmeklēšanas iespējas bija ierobežotas. Tāpēc mūsu galvenais uzdevums bija lokalizēt situāciju, nepieļaujot asinsizliešanu. Tikko tas notiktu, būtu iemesls Latvijā ieviest ārkārtas situāciju ar PSRS prezidenta tiešo pārvaldi. Un skaidrs, ka tas jau bija šajā scenārijā paredzēts, tāpat kā bija cilvēki, kas to ar nepacietību gaidīja. Mūsu uzdevums bija to nepieļaut.

Tomēr visu to deviņdesmit pirmā gada pavasari un vasaru mani nepameta sajūta, ka tā ir tikai sava veida uvertīra, ka visu šo notikumu aizsegā briest kaut kas nesalīdzināmi nopietnāks. Es skaidri jutu — kaut kas notiks, kaut kam jānotiek. Par to liecināja visa notikumu gaita. Kā tie pamazām samilza. Tāpēc augusta pučs savā ziņā nebija nekāds pārsteigums, tas nenotika pēkšņi no zila gaisa.

Atceros, ka astoņpadsmitais augusts bija pārsteidzoši klusa un mierīga diena, bet, kad deviņpadsmitajā no rīta ierados darbā, Maskavā jau bija noticis valsts apvērsums. Sapulcējāmies priekšnieka kabinetā. Sēdējām. Tāds klusums.

Es teicu: “Manā dzīvē tas nebūs nekas jauns. Mani vecāki jau bijuši izsūtīti, pats esmu dzimis Sibīrijā un laikam vēlreiz uz turieni braukšu.”

Skaidrs, ka tajā rītā, kad Maskavā bija noticis valsts apvērsums, mēs gaidījām kaut kādus rīkojumus no savas priekšniecības. Bet Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieks Viktors Bugajs sacīja: “Pagaidām es neko nevaru pateikt. Mums jāgādā par kārtību pilsētā, tāpēc turpinām pildīt savus pienākumus.”

Diezin vai savādāk toreiz maz varēja rīkoties. Izolators bija pilns ar aizturētajiem, un, tieši tāpat kā ātrā palīdzība, arī mēs nevarējām ne aiziet, ne pamest visu likteņa varā. Protams, cilvēki uz to reaģēja dažādi.

Bija tādi, kas nāca pie manis un teica: “Varbūt ņemam ieročus un ejam kaut kur mežā?” Es atbildēju: “Bet ko mēs darīsim ar to, kas sēž tur lejā, izolatorā, un ar šito, un ar visiem pārējiem? Ņemsim viņus līdzi, atstāsim vai laidīsim vaļā? Nē, ja ir rīkojums turpināt strādāt, tad tā arī darīsim.” Vienlaikus bija arī gluži citāds paziņojums. Ap pusdienas laiku kabinetā ienāca kāds majors, viens no maniem padotajiem. Izskatījās, ka iedzēris. Viņš teica: “Jurij Georgijevič, iesēdināt neiesēdināsim, bet strādāt gan jūs vairs nestrādāsiet.” Tātad tas, tāpat kā daudz kas cits, acīmredzot jau bija nolemts. Kas nolēma, kur nolēma, es, protams, neprasīju. Un tobrīd tas arī nebija svarīgi. Galvenais, ka janvāra notikumi un barikāžu laiks mums ļoti daudz ko iemācīja. Kaut arī augusta pučs notika šķietami negaidot, mēs bijām tam gatavi. Diemžēl tie bruņutransportieri, kas izbrauca Rīgas ielās, arī bija tam gatavi. Armija vairs nepieļāva tādas kļūdas kā janvārī. Tika slēgti visi galvenie ceļi, tilti. Un, ja valdība atkal aicinātu tautu pulcēties galvaspilsētā, celt barikādes, praktiski to nebūtu iespējams izdarīt. Patiesībā viss notika atbilstoši precīzi izstrādātai militārai taktikai. Tanki un bruņutransportieri ieņēma pozīcijas, tajā pašā laikā paši it kā paliekot ēnā, tomēr droši piesedzot savu avangardu, kura funkcijas pildīja Rīgas OMON vienība. Tieši OMON ieņēma Televīziju, Radio un Iekšlietu ministriju. Rīgas pilsētas milicijas pārvaldē viņi iebruka ap deviņiem vakarā. Pirms tam mēs sapulcējāmies pie priekšniecības uz ārkārtas sanāksmi. Pārvaldes priekšnieks raksturoja situāciju un darīja zināmu, ka mēs turpinām pildīt savus pienākumus un nekur projām neejam. Pēc speciāli apstiprināta varianta tika sastādīts dežūru grafiks, nozīmēts atbildīgais, un sanāksme vēl nebija beigusies, kad uzzinājām — OMON jau ieņēmis Iekšlietu ministriju. Pēc tam katrs devāmies uz savu kabinetu. Man tur vēl bija kārtojami darba jautājumi, bet nepagāja ilgs laiks, kad pa logu ieraudzīju, kā pagalmā iebrauc bruņutransportieris. Izgāju gaitenī, lai dotos pie Bugaja, bet pretī nāca viens no maniem padotajiem kopā ar tādu varena auguma omonieti, kurš bija bruņojies ar diviem automātiem.

— Mums vajag pie jums, jūsu kabinetā, — viņi saka.

— Kas par lietu? — prasu.

— Ir virspavēlnieka pavēle atbruņot Rīgas milicijas vadību.

Pa to laiku jau bijām tikuši atpakaļ kabinetā.

Es saku: — Nevaru jums atdot savu ieroci.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka Kuzmins nav un nekad nav bijis mans priekšnieks, bet ieroci es varu nodot tikai ar sava tiešā priekšnieka pavēli.

Pacēlis telefona klausuli un piezvanījis Bugajam, uzzināju, ka viņam jau ieroči atņemti. Paskatījos vēlreiz uz savu padoto, paskatījos uz to dūšīgo omonieti ar diviem automātiem un... Man tolaik bija divas pistoles — Makarova un PSM. Atdevu viņiem Makarova pistoli un teicu: — Rakstiet, ka esat saņēmuši.

Omonietis no dusmām nograbināja savus automātus, bet padotais sacīja, ka visi saņemtie ieroči tiks nodoti glabāšanā līdz turpmākai komandai.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, to otru pistoli, ko neatdevu, vēlāk piestiprināju pie kājas un aiznesu uz mājām.

Naktī, jau vēls, aizeju gulēt. Te pēkšņi lauž durvis, kaut kāds troksnis, ieskrien vesels bars omoniešu, vēl briesmīgāki nekā tas ar diviem automātiem. Ieskrien un kliedz: “Jasinkevič, tu neatdevi pistoli! Kur ir otra pistole?”

Tajā brīdī es pamostos, saprotu, ka tas bijis tikai sapnis, tomēr tik un tā prāts nemierīgs. Domāju — varbūt patiešām vajadzēja atdot otru pistoli arī, lai vismaz šitādi murgi nerādītos. Bet — kas izdarīts, tas izdarīts. Lai gan sajūta tonakt patiesi bija nelāga. Godīgi sakot, tādi un līdzīgi murgi mani nepameta vēl labu laiku. Līdz pat pirmajam septembrim. Jo psiholoģiski un emocionāli tas laiks bija ļoti saspringts. Pēc puča pat vēl vairāk nekā tieši puča laikā.

Bet, atgriežoties pie deviņpadsmitā augusta notikumiem...Tikko omonietis ar manu darbinieku aizgāja, es devos pie Bugaja. Tajā laikā pārvaldē jau pilnībā saimniekoja omonieši un interfrontiski noskaņotie mūsu pašu darbinieki. Dežūrmaiņa strādāja kā parasti. Bija pat vēl papildu darbinieki, tāpēc nolēmām, ka rīt no rīta satiekamies darbā, bet tagad braucam uz mājām. Pulkstenis jau rādīja kādus divpadsmit naktī vai pat vairāk. Vēl sazvanījāmies ar Ziedoni Čeveru, kas toreiz bija Rīgas pilsētas milicijas kadru daļas priekšnieks. Arī viņš uzskatīja, ka nākamajā dienā jāierodas pārvaldē un jāturpina strādāt savā postenī.

Bez šaubām, ar to vien vēl nekas nebeidzās, un šī nakts bija briesmīga ne tikai murgos, bet arī īstenībā. Kā zināms, ar ložmetēju, kas bija uzstādīts pie ieejas milicijas pārvaldē, tika sašauts mikroautobuss “Latvija” un nogalināts tā šoferis. Pirmā reakcija, līdzko par to uzzināju, — man jāģērbjas un jābrauc. Pēc tam padomāju — tur strādā grupa. Piezvanīju atbildīgajam, noskaidroju, ka notiek apskate, viss rit pēc shēmas un es neesmu nepieciešams. Izlēmu tomēr nebraukt, jo notiekošo ietekmēt tik un tā nespēju. Atlika vienīgi sagaidīt rītu.

Toties no rīta, kad ieradāmies darbā, izrādījās, ka omoniešus jau bija nomainījuši desantnieki. Tieši tāpat notika arī Televīzijā, Radio un visur citur. Tas tikai vēlreiz apliecināja šo precīzi izstrādāto taktiku. Armija visu laiku palika ēnā, jo pati spēku nelietoja. Vēl vairāk — atšķirībā no Maskavas šeit, Rīgā, augusta puča laikā karaspēks faktiski nemaz aktīvi nedarbojās. Tas mierīgi stāvēja malā. No rīta, lai neielaistu pilsētā smago tehniku, pēc tam vakarā, naktī, pārņemot un apsargājot omoniešu pirms tam ieņemtos objektus. Faktiski bez jebkādas vardarbības. Tādējādi karaspēks ne tikai norobežojās no iespējamās vardarbības, bet arī no atsevišķu objektu ieņemšanas, ko veica OMON, kas bija Iekšlietu ministrijas specvienība. Un, ja es teicu, ka barikāžu laikā mācījāmies ne tikai mēs, bet arī militāristi, tad tas bija tieši tas, ko viņi bija iemācījušies.

Nākamajā rītā, kad ieradāmies darbā, Rīgas pilsētas milicijas pārvaldē saimniekoja kāds desantnieku pulkvedis un OMON kurators Antjufejevs — bijušais Rīgas milicijas kriminālmeklēšanas priekšnieka vietnieks. Viņi teica, ka mēs vairs šeit nestrādājam. To cilvēku, kam tas tika teikts, bija krietns pulks. Painteresējos, ko viņi darīs ar aizturētajiem, bet neviens neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.

Nolēmām doties uz Tallinas ielu, kur toreiz atradās Kārtības milicija. Tikko tur nonācām, saņēmām informāciju — ļaušot gan mums tomēr strādāt. Tātad mūsu pienākumus uzņemties viņi negribēja. Vienīgi valdīt, un viss.

Atgriezušies pārvaldē, turpinājām pildīt savus pienākumus. Bija it kā parasta darbadiena, tikai Bugaja kabinetā sēdēja tas desantnieku pulkvedis, arī ieroču izsniegšanu kontrolēja desantnieki, un mēs nesaņēmām nekādu informāciju. Tā tas turpinājās līdz kādiem sešiem vakarā, kad ļoti mierīgi, ļoti klusu viņi aizvācās. Pēkšņi konstatējām, ka neviena vairs nav — ne pulkveža, ne desantnieku. Tieši tāpat kā parādījās armijnieki arī nozuda. Vārdu sakot, līdz ar to — vismaz manā izpratnē — redzamā augusta puča daļa bija beigusies.

Protams, pēc tam sekoja zināma šķelšanās personālsastāva vidū. Cik zinu, tad tādu īsti aktīvu puča atbalstītāju bija tikai kādi divpadsmit, piecpadsmit. Katrā ziņā, salīdzinot ar kopējo darbinieku skaitu, tas ir niecīgs skaits.

Ko es varu teikt pats par savām izjūtām? Tīri personiskām...

Lai arī kopumā šie notikumi neapšaubāmi bija pilni dramatisma, tomēr augusta puča laikā bija nesalīdzināmi vieglāk nekā janvārī. Pirmkārt, laiks bija īsāks. Otrkārt, mēs jau pratām analizēt notikumus un izdarīt secinājumus. Par to, ka viss drīz beigsies, liecināja pat OMON un armijas rīcība, bet, kad televīzijā ieraudzīju Jeļcinu, tapa pilnīgi skaidrs, ka pučs izgāzīsies, ka nekas viņiem neizdosies. Bez šaubām, visgrūtāk bija deviņpadsmitajā augustā, kad OMON citu pēc cita ieņēma, pučistuprāt, svarīgākos objektus. Savukārt divdesmitā augusta vakarā armija jau sāka tos pamest. Toties divdesmit pirmajā Latvija ne tikai jau bija pasludinājusi savu neatkarību, bet arī nepārprotami kļuva skaidrs, kas ir kas. Neapšaubāmi par Iekšlietu ministrijas un Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes lielāko nopelnu uzskatāms tas, ka mēs neļāvām sašķelt galvaspilsētas miliciju un pretnostatīt to tautai. Tie divpadsmit, piecpadsmit mūsu darbinieki, kas pārgāja pučistu pusē, patiesībā ir gauži nenozīmīgs skaits iepretim visiem pārējiem, kas palika uzticīgi tautai un Latvijas valdībai. Lieliski atceros, kā toreiz politiķi prata to novērtēt. Jautājums, vai šodien arī vēl viņi to atceras un vai šodien tāpat spēj novērtēt policijas nozīmi un lomu.

Tomēr tajā pašā laikā man personīgi notikumi, kas saistīti ar augusta puču, nebeidzās ne divdesmit pirmajā, ne divdesmit otrajā augustā. Tūlīt pēc tam, kad pučs izgāzās, Latvijā par galvenajiem vaininiekiem visā notikušajā momentāni tika padarīti omonieši. Ne jau karaspēks, kas stāvēja maliņā, bet tieši šis avangards kļuva par galvenajiem grēkāžiem. Līdz ar to viņiem vairs nebija ko zaudēt. Un, ja cilvēkiem nav ko zaudēt, tad viņi kļūst neprognozējami, spējīgi uz visu. Tieši tā arī OMON tolaik uzvedās, rīkodami dažādas huligāniskas provokācijas. Piemēram, vienu dienu zvana vienības komandieris Mliņņiks. No Vecmīlgrāvja uz Gaujas ielu pēc provīzijas aizbraucis bobiks un vēl neesot atgriezies.

Viņš saka: “Ja pēc pusstundas neatradīsim savu bobiku, tad noslīcināsim Rīgu asinīs.”

Un, galvenais, viņš to saka pilnīgi nopietni, bet mēs savukārt skaidri zinām, ka viņi to var izdarīt.

Sākam meklēt. Cirkulārs — atlikt visu, atrast bobiku un nogādāt atpakaļ Vecmīlgrāvī. Beigās atrod ar’. Paldies Dievam! Izrādās, saņēmuši proviantu, šie iebraukuši pie kaut kādām dāmām. Tīšām? Netīšām? Ej nu saproti. Bet tamlīdzīgas provokācijas turpinājās. Ne no šā, ne no tā piekāva autoinspektorus. Līdzko mēģinājām kaut ko pasākt, tūlīt sekoja draudi likt lietā ieročus. Ko tik viņi toreiz nedarīja!

Un tas viss sākās jau tūlīt pēc puča, burtiski nākamajā dienā — 23. augustā. Nezin kāpēc, kad arestēja Alfrēdu Rubiku, viņu atveda pie mums uz īslaicīgās aizturēšanas izolatoru. Tūlīt pat arī saņēmām ziņu, ka visi omonieši atkal kājās, kāpj uz bruņutransportiera, sēžas mašīnās un brauc Rubiku atbrīvot. Pavisam reāli draud bruņota sadursme. Kā to novērst? Turklāt viss jādara likumīgi un nevar arestēto ņemt un kaut kur noslēpt. Par laimi, attapāmies, ka Rubiks tik tiešām ir arestēts, nevis vienkārši aizturēts. Bet arestētos var uzreiz vest uz Centrālcietumu. Tā arī izdarījām. Kaut arī izbraukuši no savas bāzes, uzbrukt Centrālcietumam viņi tomēr neuzdrošinājās. Pirmkārt, to nemaz nevarēja tik viegli izdarīt. Otrkārt, tamlīdzīgam notikumam būtu pārāk liela rezonanse visā pasaulē. Tā mums arī šajā konkrētajā situācijā izdevās novērst iespējamo asinsizliešanu.

Tomēr pamestiem likteņa varā omoniešiem bija vienalga, kādas metodes izmantot. Varbūt tauta nemanīja, bet mēs to izjutām pavisam tieši. Pietika tikai kādu no viņiem aizturēt, tūlīt saņēmām informāciju, ka vienība pilnā apbruņojumā atkal pametusi bāzi un brauc uz pārvaldi. Mēs arī ņemam automātus, jo nu jau vairs citas izejas nebija, kā stāties viņiem pretī un pašiem sevi aizsargāt. Tā tas atkārtojās ne vienu reizi vien. Jāsaka, tajā laikā es gulēju labi ja pāris stundu diennaktī, un tie drīzāk bija tādi paši murgi kā toreiz, kad sapņoju, ka omonieši laužas manā istabā, nevis normāls miegs. Pamatīga slodze tolaik bija arī tiem maniem darbiniekiem, kuri novēroja OMON bāzi un sekoja tiem, kas to pameta. Turklāt tas nenoliedzami bija riskanti un bīstami. Godīgi sakot, ne visi gribēja šos pienākumus pildīt. Tomēr, pateicoties tiem, kas uzņēmās šo risku, mēs varējām kontrolēt visas omoniešu aktivitātes. Lai gan arī tehniski deviņdesmit pirmajā gadā tas bija krietni sarežģīti. Mobilo sakaru taču vēl nebija. Es pat vairs īsti neatceros, kā viņi man tieši ziņoja, tomēr visu informāciju saņēmu ļoti operatīvi. Tagad dažreiz domāju, ka nereti mēs aizmirstam vai vienkārši neiznāk laika pateikt paldies cilvēkiem, kas šo paldies patiešām pelnījuši. Un tie milicijas darbinieki, kas toreiz nevairījās no briesmām, pelnījuši vislielāko atzinību. Pateicoties viņiem, tā pulvermuca neuzsprāga.

Jau uzreiz pēc puča sākās pārrunas starp Godmani, Gorbunovu un Baltijas kara apgabala virspavēlnieku Kuzminu, PSRS iekšlietu ministra vietnieku Gromovu, kura nostāja atšķirībā no virspavēlnieka bija Latvijai labvēlīga. Viņš pavēlēja OMON neatstāt bāzi līdz lēmuma pieņemšanai. Vienīgi omonieši šo pavēli nerespektēja.

Bet Kuzmina galvenais arguments apmēram šāds: “Ko tad mēs? Mēs jau neko! Tas taču bija OMON. Tātad jūsējie. Nu, labi, ne jūsējie, bet PSRS Iekšlietu ministrijas specvienība. Kāda tur starpība. Paši arī tieciet ar viņiem galā!”

Vienīgi kā to lai izdara, jo Pugo jau bija nošāvies, PSRS bruka, par OMON nevienam īsti vairs nebija nekādas daļas, un pats OMON arī nevienam īsti vairs nepakļāvās.

Domāju, ka no šīs sarežģītās situācijas toreizējā Latvijas valdība izgāja ar godu. Galvenais, mēs nepakļāvāmies provokācijām un netika pieļauta asinsizliešana. Galu galā pieņēma lēmumu OMON pārvietot uz Tjumeņas apgabalu. Un tā trīsdesmit pirmajā augustā OMON vienība beidzot izbrauca no savas bāzes Vecmīlgrāvī. Izbrauca ar visiem ieročiem, automašīnām un mēbelēm. Mūsu uzdevums bija nodrošināt viņiem ceļu un pavadīt līdz lidostai, lai aizbraukšana notiktu bez jebkādiem starpgadījumiem. Atceros, bija jau pirmais septembris, kādi pieci no rīta, kad gaisā pacēlās pēdējā no četrpadsmit kara transporta lidmašīnām, ar kurām aizbrauca omonieši. Mēs stāvējām ar toreizējo lidostas milicijas priekšnieku, skatīdamies, kā tā aizlido. Pēc tam nobučojām skrejceļu un abi pamatīgi iemetām. Atgriezies mājās, es laikam pirmo un pēdējo reizi mūžā nogulēju gandrīz diennakti no vietas. Bet, kad pamodos, sapratu, ka man augusta pučs tik tiešām ir beidzies, sākusies cita dzīve un viss ir citādi nekā līdz šim.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!