Par iespēju celt valsts prestižu

Foto: A.F.I.

Valsts izlases un Ziemeļamerikas hokeja līgas NHL vārtsargs Artūrs Irbe:

Tā ir sena tradīcija, ka Stenlija kausa izcīņas laikā bārda netiek dzīta. Pēdējā laikā šī tradīcija ir lauzta un to ievēro labi ja puse spēlētāju. Esmu pamēģinājis abus variantus, un abas reizes, kad audzēju bārdu, manai komandai izdevās viens otrs pārsteigums. Pirmo reizi tas bija ar Sanhosē “Sharks”, un toreiz mēs apspēlējām Detroitas “Red Wings”. Otrā reize bija šis pavasaris, kad kopā ar “Hurricanes” aizspēlējos līdz Stenlija kausa finālam. Man vairs nav citas izvēles kā audzēt bārdu katru pavasari.

Zaudējām piekto spēli - un, kamēr detroitieši izbaudīja prieka mirkļus un cilāja Stenlija kausu, mums bija jāstāv laukumā un jānoskatās šajās svinībās. Es uz viņu pusi nemaz neskatījos, jo tas bija pāri maniem spēkiem. Stāvēju, atspiedies pret apmali, un runājos ar komandas biedriem. Pēc tam gājām uz ģērbtuvēm, un, tā kā mūsu komandā spēlē Ārons Vords, kurš savulaik ar “Red Wings” jau bija izcīnījis šo kausu, viņš zināja, kas jādara pēc zaudētas sērijas. Vordam bija līdzi bārdas skujamā mašīnīte, un tā mēs rindiņā stāvējām pie viņa.

It kā izšķirošā ir piektā spēle, bet mēs zaudējām trešajā, un tas, manuprāt, bija lūzuma brīdis šajā sērijā. Pietrūka pāris minūšu, lai šī spēle būtu garākā Stenlija kausa vēsturē. Ļoti labi sapratām, ka šo maču varējām uzvarēt arī mēs, taču laikam nebija lemts. Uzvarēja Detroita, un tas viņiem deva papildu pārliecību par saviem spēkiem. Līdz šai spēlei viņi tik tiešām nezināja, kā tikt ar mums galā.

Man zaudējums trešajā finālspēlē pagarinājumā ir vissāpīgākais. Kāpēc mēs tik daudz uzvarējām pagarinājumos? Šādās situācijās jābūt maksimālai koncentrētībai, un es līdzīgos gadījumos jutos kā sapieris - vienīgā kļūda būs liktenīgā. Kas attiecas uz spēlētājiem, tad komanda mums bija ļoti labi sagatavota fiziski. Tik fiziski spēcīgā vienībā es vēl nebiju spēlējis. Var jau salīdzināt ar “Dinamo” laikiem, taču toreiz spēks tika iedzīts ar dzīšanu, bet šeit katrs sevi gatavoja pēc labākajiem profesionālajiem paraugiem. Karolīnā neviens nebija jāpiespiež, katrs sekoja līdzi savai fiziskajai kondīcijai un visi bija gatavojušies garai sezonai.

Kad Sandi aizmainīja uz Floridu, man pietrūka krietna sarunu biedra, laba drauga. Tas, ka Ozoliņu aizmainīja prom un mainījās mūsu komandas spēle, tā varbūt bija likumsakarība, varbūt sakritība. Komanda pati atzina, ka neprata pareizi izmantot Sanda spējas un talantu. Viņi mēģināja Sandi pārtaisīt, lika viņam spēlēt tā, kā viņš to nekad nav darījis. Tādu spēlētāju kā Sandis NHL ir ļoti maz, un mūsu komandai neizdevās pierast pie viņa spēles stila.

Komandas sastāvs vēl nav galīgi izkristalizējies. Toties ir pieredzējis spēlētāju kodols. Daudzi ir noslēguši izdevīgus līgumus. Iekļūšana Stenlija kausa finālā mūs noteikti neiespaidos negatīvi. Man pašam vēl ir spēkā līgums uz diviem gadiem, turklāt iespēja pagarināt to uz vēl vienu gadu. Es vēlētos tos četrus gadus vēl nospēlēt. Pat, ja čempionātu atliks uz gadu, tad vēl vienu sezonu. Spēlēšu, kamēr būšu pietiekami meistarīgs un kamēr man tas sagādās gandarījumu.

Diez vai Karolīnas publika ir klusāka. Kaut gan man līdz šim vēl nav iznācis dzirdēt 18 000 latviešu līdzjutēju kori. Varbūt 2006. gadā. Dievs dos, un pasaules čempionāts Rīgā notiks. Vismaz 15 000 tad vajadzētu sanākt. Tad arī salīdzināsim, kaut gan nešaubos, ka visi skaļuma rekordi tiks pārspēti!

Nevienu īpaši kopējis neesmu. Stilu pārveidot arī nav vērts. Akrobātiku savā spēlē cenšos neizmantot. Drīzāk jau Dominika Hašeka stipro pusi - nekad nepadoties, pat bezcerīgā situācijā ne. Trīsreiz bezcerīgās situācijās sāncenši iemetīs, bet ceturtajā izdosies ripu tvert. Man jācenšas spēlēt pēc iespējas ekonomiskāk. Esmu vārtsargs, kuru baro kājas. Jo ātrāk pārvietojos, jo labāk nospēlēju.

Augstāka līmeņa pasaulē par NHL nav… Tiesa, jo vairāk spēlētāju būs tur, jo mazāk tie varēs spēlēt pasaules čempionātos, tomēr arī NHL var celt savas valsts prestižu.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”/ ”RĪGAS BALSS”