Par ES karu pret nelegālo imigrāciju

Cīņa pret nelegālo imigrāciju pašlaik ir viens no svarīgākajiem jautājumiem Eiropas politikā. Līdz šim problēmas, kas saistījās ar ieceļotājiem, bija gandrīz vai pilnīgs tabu. Politiķus, kas par tām atklāti runāja, saukāja par rasistiem, nacistiem, labākajā gadījumā - ultralabējiem populistiem. Nu stāvoklis mainījies. Ne tikai tāpēc, ka skaitļi vieš nemieru: ik gadu Eiropā cenšas palikt uz dzīvi pusmiljons nelegālu imigrantu no citiem kontinentiem, kas ir gandrīz 13 reižu vairāk nekā pirms desmit gadiem. Tas tomēr esot pārāk optimistisks aprēķins, patiesībā veco kontinentu ik gadu šturmējot aptuveni trīs miljoni “cilvēku bez papīriem”. Pesimisti baida, ka starta pozīcijās sēžot pat vairāk nekā desmit miljonu nabadzīgāko Āfrikas valstu iedzīvotāju.

Ieceļotāji no citām kultūrām sagādā daudz raižu, kaut vai tāpēc vien, ka Eiropā tiek ievilkti konflikti no viņu mītnes zemēm (nav nejaušība, ka Francijā, kur dzīvo vairāk nekā četri miljoni arābu, deg sinagogas), kā arī augstā kriminālā potenciāla dēļ. Kopdzīves problēmas tādu cilvēku starpā, kas nāk no atšķirīgam civilizācijām, laika gaitā ir tā samilzušas, ka tās ignorēt vairs nav iespējams.

Daudzviet var runāt par bumerangu, kas valsti ķēris tās koloniālās pagātnes dēļ (Lielbritānija, Francija, Nīderlande, Beļģija). Citviet viss sācies ar pašu saaicinātiem viesstrādniekiem (Vācija), kas vēlāk nav atgriezušies dzimtenē. Lai kā būtu, stāvoklis šajā jomā kļūst aizvien nopietnāks un valdošie politiķi pat no kreisajām partijām, kas līdz šim iedzīvotāju sūdzības ignorēja, beidzot spiesti reaģēt, jo baidās zaudēt vēlēšanās.

No imigrantu plūdiem skaļāk sāka brīdināt pēc vēlēšanām Nīderlandē. Maija sākumā noslepkavotais politiķis P. Fortīns atklāti runāja par problēmām ar ieceļotājiem no citām pasaules daļām, kas pārapdzīvotajā Nīderlandē jūtamas īpaši asi. Valstī patiesībā pastāv divkopienu sabiedrība. Kā sacīja P. Fortīns: “Dienvidāfrikā aparteīdu tautai uzspieda. Pie mums tas izveidojies brīvprātīgi. Holandieši nekad nejauksies ar marokāņiem un otrādi. Holandē ir lielākais iedzīvotāju blīvums pasaulē. Mums vajadzētu uz laiku slēgt robežas un censties problēmas atrisināt. Pēc pieciem vai desmit gadiem varētu apsvērt, ko darīt tālāk.”

P. Fortīnu informācijas trūkuma dēļ daudzi lamāja par rasistu un labējo ekstrēmistu, lai gan tāpat kā viņš domā arī Lielbritānijas premjerministrs leiborists T. Blērs, kas cīņā pret cilvēku kontrabandistiem ir ar mieru izmantot pat britu jūras un gaisa floti. Londona ierosinājusi ES valstu palīdzību jaunattīstības zemēm padarīt atkarīgu no tā, cik cieši tās gatavas sadarboties emigrācijas ierobežošanā. Lielbritānija gribētu nelegālos ieceļotājus nekavējoties sūtīt atpakaļ uz Franciju. Zviedrija pārmetusi solidaritātes trūkumu Dānijai, jo Kopenhāgenas stingro imigrācijas ierobežošanas pasākumu dēļ Stokholma baidās piedzīvot ieceļotāju plūdus. Itāļi nekādā ziņā negrib uzņemt atpakaļ bēgļus, kas pēc izkāpšanas Adrijas krastos paguvuši nokļūt Vācijā vai Lielbritānijā. Jaunā Nīderlandes valdība gatavojas pilnīgi atteikties no pēdējos gadu desmitos piekoptās liberālās attieksmes un apstiprināt vienu no stingrākajiem imigrācijas likumiem Eiropā. Likumā teikts, ka personām, kas grib apmesties Nīderlandē, pašām sevi jāuztur - neizglītotie un nabadzīgie vairs uzņemti netiks. Īre jāmaksā pašiem, bet tiem, kas pretendē uz ģimeņu apvienošanos, jāpelna vismaz 19 000 eiro gadā. Imigrantiem pašiem jāapmaksā arī naturalizācijas kursi. Arī Vācijā valodas kursi daļēji jāapmaksā pašiem.

Vienota ES imigrācijas politika pagaidām joprojām gozējas bērna autiņos. Runa ir par pakāpenisku plānu, kura mērķis būtu kopīga robežu aizsardzība. Taču vairākām valstīm ir iebildumi - tās baidās no suverenitātes zaudēšanas.

Bažas, ka Latviju tūlīt pēc iestāšanās ES šturmēs tumšādainu imigrantu bari, ir muļķīgas: pirmkārt, Latvijas labklājība nepieaugs tik strauji, lai tik drīz kļūtu pievilcīga svešiem. Turklāt iespēja nokļūt pārtikušajās Skandināvijas valstīs no Latvijas krastiem ir ierobežota. Otrkārt, viss atkarīgs no nacionālajiem likumiem, kas var noteikt bēgļu atgriešanos valstī, no kurienes tie ieradušies.

“LAUKU AVĪZE”