Ar ideāliem par latvisku Latviju

Stefans Rāzna, zemturis un uzņēmējs

Foto: A.F.I.

Stefans Rāzna ir Daugavpils rajona Bebrenes pagasta zemnieku saimniecības “Teikas” īpašnieks, kooperatīvās sabiedrības “Tehniskais centrs” valdes priekšsēdētājs un SIA “TC konstrukcijas” direktors. Dzimis 1951.gadā. Beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti. Strādājis par Bebrenes sovhoztehnikuma galveno inženieri. Ievēlēts Latvijas Tautas frontes (LTF) pirmajā un otrajā domē un LTF valdē. Augstākajā Padomē balsojis par Latvijas valstiskās neatkarības deklarāciju, par ko apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Dzīvesbiedre Lenvija ir Bebrenes pagasta padomes sekretāre. Trīs dēli: Gatis ir inženieris mežsaimnieks, Jānis — inženieris celtnieks, Mārtiņš — jurists.

Apsaimnieko 150 hektārus zemes, tai skaitā 40 hektārus meža. Saglabājis bijušās lielsaimniecības mehāniskās darbnīcas, kur kā kooperatīvās sabiedrības “Tehniskais centrs” vadītājs rūpējas par agroservisa pakalpojumiem Ilūkstes un Aknīstes pilsētas lauku teritorijas un Gārsenes, Rubenes, Pilskalnes un citu pagastu zemniekiem. Būdams arī SIA “TC konstrukcijas” direktors, organizē celtniecības un ēku restaurācijas darbus.

— Vai esat no tiem, kas lamā valdību?

— Dažreiz man patīk pakritizēt, īpaši bezkaunīgos. Bet vispār esmu pilnīgi pārliecināts, ka viss atkarīgs no manis paša un visās situācijās jāsaglabā rāms gars un principialitāte. Tas man droši vien no vecākiem. Tēvs līdz pat mūža galam pretojās kolhoziem un tā arī tur neiestājās. Nodarbojās ar būvniecību. Fāterītis arvien mēdza teikt: ja gribi mierīgi dzīvot, tad nevajag līst politikā! Diemžēl nepaklausīju…

Mammīte savukārt bija ļoti godīgs un kārtīgs cilvēks. Uzskatīja — ja kāds nodara pāri, viņam jāpiedod. Tāpēc laikam man patīk lasīt garīga satura grāmatas, šad tad pastudēju dzīvās ētikas mācību un atrodu tur atbildes uz bezgala daudziem jautājumiem.

— Kālab pēc tam, kad jums beidzās Augstākās Padomes deputāta pilnvaru laiks, neturpinājāt darboties politikā?

— Valstī veidojās demokrātija, un šis process, vaļsirdīgi sakot, mani nogurdināja. No vienas puses, protams, jauki, bet, no otras, — politiskajās aizkulisēs sākās noslāņošanās, veidojās interešu klubiņi un parādījās “profesionālie politiķi”, kas prata “spēles taisīt” un bija gatavi sēdēt Saeimā kaut līdz mūža galam, vienalga, kādā partijā būdami. Man tas viss nepatika, un es pagāju malā. Un politikā negribu atgriezties.

Taču Augstākajā Padomē pavadīto laiku uzskatu par pasakainu! Diez vai kādam lauciniekam ir ko mums, toreizējiem deputātiem, pārmest, jo laukiem neviens pāri nedarīja. Vismaz puse deputātu paši bija lauku cilvēki, un zemnieka vārds visiem bija svēts. Pret lauku attīstību neiebilda neviens. Arī vēl 5. Saeimas laikā zemnieki tika cienīti.

Tagad valsts attieksme pret laukiem krasi mainījusies, arī Saeima novērsusies. Viss tiek pakļauts ekonomikas vai kādiem citiem principiem, bez jebkādas morāles. Lauki vienkārši tiek pastumti malā.

Mani kaitina, ka politiķiem tagad ir jauns jājamzirdziņš — ārzemnieki pērk zemi! Daži no tā taisa politiku, citi metas par aizstāvjiem. Bet zeme taču laukos ir lielākā vērtība! Neviens lauku cilvēks no laba prāta to nepārdos un turēsies, kamēr varēs, ja vien būs iespēja kā nekā savilkt galus. Un tāpēc jau nevajag nekādus likumus — zemi nedrīkst izpārdot, un viss!

— “Breša zemnieki” sāka cerīgi — ņēma zemi un gribēja pamatīgi saimniekot. Kas no tā iznāca?

— Zemnieki tiecās pēc savas zemes. Viļņa Edvīna Breša vadītā valdība acīmredzot skatījās tālredzīgi un saprata, ka process laukos nav apturams, un pieņēma lēmumu.

Tas, ka 1988. gadā arī Bebrenē sākās reforma, zināmā mērā ir mans nopelns — man kā darba kolektīva padomes vadītājam daudzus izdevās aizraut ar ideju, ka nav ko vergot — darīsim paši! Vairums bija pozitīvi noskaņoti un pieprasīja zemi. Toreiz padome bija instruments, kā tikt pie zemes — ja padome nolēma, to vajadzēja dot (padomju saimniecības vadībai gan tas īpaši nepatika). Un mēs sākām dalīt zemi. Likums to neprasīja, tomēr nolēmām, ka īpašumā drīkst ņemt zemi tikai vecajās robežās. Ja zemi pieprasīja citur, bija vajadzīga rakstiska piekrišana no tiem, kam tā kādreiz piederējusi. Interesanti — visi atcerējās savas robežas, lai gan bija pagājis jau pusgadsimts! Faktiski zemes reformu pagastā mums izdevās īstenot bez strīdiem, jo bijām principiāli.

Pirmajā gadā 33 zemnieku saimniecības bija augšā — lielākā daļa rajonā! Zemniekiem tika piešķirti dažādi atvieglojumi. Daugavpils rajona zemnieki vienā rāvienā tika pie kādiem astoņiem kombainiem. Tos sadalīja proporcionāli, un mūsu pagasts dabūja četras “Jeņisejas”. Vīri sametās pa četri un tās nopirka. Tad atsūtīja traktorus. Pēc tam bija kārta ceļiem, un vairākas apakšstacijas arī dabūjām. Tik dāsnu palīdzību nebijām pat gatavi saņemt. Visi bija burās.

— Kā “Breša zemniekiem” tagad klājas, turas vai ir paputējuši?

— Tagad melš, ka viņi reformu sagandēja. Nē, tikai daļa neprata saimniekot. Daudzi salūza. Man ir pārmetuši, kāpēc aģitēju ņemt zemi. Bet tā ideja bija laba. Slikti tikai tas, ka nenoorganizēja tirgu. Jau tolaik, strādājot Augstākajā Padomē, lauksaimniecības komisijas sēdēs apspriedām, kas redzēts ārzemēs, kādu pieredzi mēs varētu pārņemt. Visi zināja, ka reiz arī Latviju paredzēts uzņemt Eiropas Savienībā, ka būs vajadzīgas kvotas — lai tās dabūtu, jābūt noteiktai apsaimniekojamajai platībai, lopu skaitam un tā tālāk.

— Kālab reforma neizdevās?

— Lielu ļaunumu laukiem nodara patriotisma trūkums. Dažādos līmeņos. Varbūt tas skan pārāk asi, bet jāteic, kā ir — būtībā valsts laukiem pagriezusi muguru. Pat Zemnieku savienības goda priekšsēdētājs Guntis Ulmanis tā izdarīja. Politiķi vienmēr runā tikai par ekonomisko pusi, nevis par to, ka zeme ir valsts pamats. Bet ne tikai zeme — lauki kopumā ir valsts pamats. Tagad samilzis jautājums par to, kam zeme un lauki piederēs. Ja tiks radīti apstākļi, lai latvietis turētos pie zemes un to nepārdotu ārzemniekiem, tad valsts patiesi būs stipra un neatkarīga. Lai tā patiešām notiktu, lauksaimniekiem par turēšanos pie savas zemes būtu jāmaksā — ar nodokļu atlaidi.

Diemžēl vismaz pagaidām man jāteic rūgti vārdi — nebrīnīšos, ja pēc dažiem gadiem būs tāpat kā komunistu laikos, kad cilvēks no laukiem aizbrauca uz pilsētu un tur uz viņu raudzījās ar pārākumu — sak, ko tas “pāķis” te meklē. Jau tagad dažkārt tā gadās. Bet cik tad sen būt zemniekam skaitījās gods.

— Kur izeja? Vai Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā zemniekiem sola pozitīvas pārmaiņas?

— Ja līdz šim viss būtu izdevies, kā iecerēts, zemnieki savas pozīcijas jau būtu nostiprinājuši un iestāšanās Eiropas Savienībā tagad galvassāpes mums nevienam nesagādātu. Bet mums skaidri jāsaprot viens — civilizācijas procesā nav jēgas palikt nomaļus.

Mani satrauc kas cits. Jau tad, kad pavērās Eiropas priekškars, iedegās zaļā gaisma kontrabandai — Latvijā pa dažādiem ceļiem ieslidināja cukuru, gaļu, olas. Ar kontrabandu joprojām galā neesam tikuši. Es vēl naivi cerēju, ka vismaz pienu varbūt nepagūs no Briseles vai citurienes ievest, jo tas ātri saskābst. Nekā — nu Latvijā ir pat tas. Tagad iekšējais tirgus sagandēts, cenas zemas, zemnieki izmisumā.

— Vai, jūsuprāt, pret kontrabandu patiešām esam bezspēcīgi?

— Tā bezspēcība ir teātris, un to saprot visi. Pensionētais ģenerālis Aloizs Blonskis televīzijā pat nosauca precīzu noziedzīgo grupējumu skaitu. Viss ir zināms! Taču tiem, kam lietas labā nekavējoties būtu jārīkojas, nav vēlmes neko darīt.

Mani nepamet sajūta, ka noziedzīgo grupējumu “sūtņi” jau iespiežas politikā, ķeras arī pie politiskās varas. Mūs sagaida neapskaužama perspektīva. Lauki cieš visvairāk.

— Vai pēc gadiem desmit situācija būs uzlabojusies?

— Latvijā zemi pārdos un izpirks, un kokvilna te neaugs. Ar laiku pieradīsim pie Eiropas Savienības. Daudzi no laukiem muks uz pilsētu, stiprākie turēsies, kā turējušies.

Satraukums varētu būt tikai par to, kas šeit valdīs. Labāk, protams, ja latvieši, vismaz laukos.

Gribētos justies droši un stabili. Jo drīzāk Latvija iestāsies NATO, jo drīzāk mūsu politiķi sarosīsies. Eiropas Savienība jau piedāvāja tiešās piemaksas. Diemžēl dzirdu “resnajā galā” runājam, ka “lauksaimnieki atkal saņems par nekā nedarīšanu, jāatbalsta tikai “īstenie” ražotāji”. Tātad iegūs lielsaimnieki. Tas ir labi, lai viņi attīstās, bet nedrīkst arī pārējos pabīdīt malā. Vajadzētu vismaz diferencēt. Un kompensācija varētu būt lauku ceļi, infrastruktūra. Jāmaksā tiem, kas dzīvo laukos, arī par to, lai lauki būtu sakopti.

Visādā ziņā sliktāk pēc desmit gadiem jau nebūs — drīzāk labāk. Un varbūt man gribēsies pasmaidīt par šodienas bažām…

— Ar vienu kāju esat savā zemnieku saimniecībā, ar otru — kooperatīvajā sabiedrībā. Kā spējat to apvienot?

— Lauki man patīk, un es esmu patriots. Saimniecība man paliela — pusotrs simts hektāru. Bija iespēja platības vēl palielināt, bet man pietiek. Tagad sēju — man patīk! Kādreiz ar savu kombainu arī pļāvu. Tās ir īpašas izjūtas, ko dod tāds pamatīgs darbs.

1993.gadā nodibinājām kooperatīvo sabiedrību “Tehniskais centrs”, kurā apvienojās kopsaimniecības paju 37 turētāji ar mērķi sekmīgāk apsaimniekot zemi. Esmu šīs kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētājs, man pieder puse īpašuma daļu. Pirms diviem gadiem nodibinājām SIA “TC konstrukcijas”, esmu tās direktors, man tur pieder 10 procenti. Esmu pārliecināts, ka laukos atsāksies celtniecība, jo daudzas padomju laikos būvētās ēkas ir kritiskā stāvoklī. “TC konstrukcijas” jau saņēmusi vairākus atbildīgus uzdevumus. Pēc ugunsgrēka, kas izcēlās Bebrenes vidusskolā — vecā grāfa muižā, mūs aicināja ēku restaurēt. Vajadzēja atjaunot nolauztās velves un karnīzes. Tas mums bija kā diplomdarbs!

— Jūs sakāt, ka “Tehnisko centru” nodibinājāt 1993.gadā. Bet “Tehniskais centrs” taču bija labi pazīstams visā Latvijā jau padomju laikā — astoņdesmitajos gados.

— Jā, nekādas pretrunas te nav. Kad es pēc augstskolas tālajā 1974.gadā sāku strādāt toreizējā sovhoztehnikuma mehāniskajās darbnīcās, stāvoklis bija ļoti nožēlojams — visapkārt dubļu jūra, telpās auksti, materiālā bāze vāja. Pirmo remontsezonas atskaiti uzrakstīju ļoti godīgi, bez tolaik valdošiem pierakstījumiem. Mani, protams, sāka “audzināt”. Pat izsauca uz tautas kontroli. Es pateicu: “Kamēr nebūs uzceltas jaunas darbnīcas un radīti normāli darba apstākļi, jūs varēsiet mani saukt kaut uz visām savām sēdēm un izteikt rājienus vienā gabalā, tik un tā nekas būtiski nemainīsies.” Šiem acis platas: sak, vēl zaļš jaunais speciālists, bet paskat, kā runā… Labi, ka mani saprata un atbalstīja toreizējās “Lauktehnikas” un sovhoztehnikuma vadītāji. Kopīgiem spēkiem uzcēlām jaunu bāzi, nostiprinājām to. Bet man jau tajos gados nepatika jēdziens “mehāniskās darbnīcas”, es uzskatīju, ka mēs esam kas vairāk. Tā radās nosaukums “Tehniskais centrs”, kas daudz precīzāk izteica mūsu uzņēmuma būtību. Protams, padomju laikā, kad valdīja visādas muļķības, mums radās ne mazums problēmu, tomēr galu galā tikām pat pie sava zīmoga, kurā bija nosaukums “Bebrenes sovhoztehnikuma tehniskais centrs”. Tas figurēja arī sarakstē ar valsts struktūrām.

— Unikāli! Padomju inženieris Stefans Rāzna, izmantojot sociālistiskās iekārtas atļautus un neatļautus paņēmienus, tālredzīgi radīja un nostiprināja bāzi vēlākā uzņēmēja Stefana Rāznas firmai “Tehniskais centrs”…

— Tā tas bija. Turklāt es ieguvu milzīgu pieredzi un kontaktus ar dažādiem cilvēkiem, jo visus tos gadus reizē ar tehniskā centra modernizēšanu un labiekārtošanu organizēju tajā dažādus seminārus, pat izstādes. Jau pirms Mihaila Gorbačova stāšanās pie Padomju Savienības stūres un “pārbūves” kursa mēs īpašu vērību veltījām sociālismam neraksturīgām lietām — skaistumam ne vien ražošanas telpās, bet arī uzņēmuma teritorijā un apkārtnē. Ierīkojām zālienus, stādījām kokus. Man kā galvenajam inženierim bija tik glīts kabinets — ar parketa grīdu, lielu sēžu galdu un ar atpūtas telpu aiz slepenām durvīm! — ka no rajona vai no Rīgas atbraukušie padomju funkcionāri pārmeta: “Ārprāts, tas taču nav normāli — tev ir labāks darba kabinets nekā partijas rajona komitejas pirmajam sekretāram!” Toreiz tas nekādi negāja kopā ar priekšstatu par lielsaimniecību mehāniskajām darbnīcām, kas bieži vien bija primitīvas būdas, kam apkārt rēgojās lūžņu kaudzes, krustām šķērsām pusizjaukti traktori un cita lauksaimniecības tehnika. Pie mums visas lauksaimniecības mašīnas un rezerves daļas bija rūpīgi novietotas, nekur nekas nemētājās, vārdu sakot, visās lietās valdīja sakoptība un kārtība, ko apskauda pat Rīgas izslavēto rūpnīcu darbinieki. Protams, nereti no dažādiem priekšniekiem saņēmu pārmetumus: sak, tehnika jāremontē, bet inženieris puķītes stāda…

— Vai jūs arī vēl šobrīd sēžat tajā pašā darba kabinetā, kur toreiz?

— Jā. Tikai tagad klāt nākusi neliela pirtiņa. Nē, nav jau tādas burbuļvannas kā Ministru kabinetā. Un ne jau es viens tajā pirtiņā mazgājos — veči pēc darba nokāpj no traktora vai kombaina un pirtiņā iekšā! Tas pieder pie mūsu darba kultūras.

— Kas jūs tajos gados mudināja būt citādam?

— Sākumā es ļoti vēlējos tikt ārā no tiem mūžīgajiem dubļiem. Vēlāk radās tāds kā azarts — radīt ko skaistu, paliekošu, radīt ko nebijušu. Reiz, kad biju Ļeņingradā, tagadējā Saktpēterburgā, kanālmalā pamanīju ļoti skaistu žodziņu. Pa galvu “iesita” neprātīga doma — kāpēc tāds nevarētu būt mūsu tehniskajā centrā! Visu rūpīgi noskatīju, uzzīmēju skices. Bet radās sarežģījumi, jo žodziņš bija no lieta alumīnija. Taču es nepadevos. No koka uztaisījām formiņu, noslīpējām, lai varētu gatavot presformu. Maketu aizvedām uz kādu Ļeņingradas rūpnīcu, kur notika liešanas darbi. Vēl tagad šis 1984.gadā radītais skaistums grezno mūsu “Tehniskā centra” teritoriju.

Bet ne jau tas vien. Toreiz savā centrā rīkojām konkursus par labāko darba vietu — virpotavu, smēdi un tā tālāk. Teritorijā veicām lielus asfaltēšanas darbus. Ar milzīgām grūtībām, bet to izdarījām. Tas taču bija stagnācijas laiks! Sistēma bija noslēgta — visur priekšā kā mūris stāvēja fondi, limiti, noteikumi. Kad paveicām nepaveicamo, mums piesēja “pokazuhu”. Ārprāts, kādas muļķības! Par izrādīšanos mēs neviens pat nedomājām, mums bija svarīgi, lai cilvēkiem būtu normāli darba apstākļi. Sakārtojuši sevi, centāmies ietekmēt procesus arī visā Latvijā. Šai nolūkā tehniskajā centrā rīkojām dažādus seminārus — te kopā pulcējās pat “Lauktehnikas” rajonu apvienību pārvaldnieki. Atceros, toreiz kāds augsts priekšnieks teica: “Te jau nav vienas saimniecības tehniskais centrs, te jau ir rajona minilauktehnika.” Mēs bijām parūpējušies par metāla rezervēm, par apmaiņas fondu — traktoru agregātiem, dzinējiem un tā tālāk.

Pie mums pulcējušies arī Liepājas rajona un Valkas rajona saimniecību vadītāji, Daugavpils rajona saimniecību mehānisko darbnīcu vadītāji, arī lauku inženieri. Par lielu panākumu uzskatu, ka divus gadus pēc kārtas — 1997.un 1998.gadā — spējām sarīkot izstādi “Saimnieks”, kurā demonstrējām zemes apstrādes tehniku, lopbarības sagatavošanas tehniku un citas lauksaimniecības mašīnas. Toreiz izstāžu devīze bija Kārļa Ulmaņa vārdi: “Skaistākais ģerbonis pasaulē ir arkls tīrumā.” Bet vēl agrāk — jau 1988.gadā — sarīkojām izstādi “Novators”. Demonstrējām pat paštaisītus traktorus, kombainus, agregātus. Kas tā bija par izstādi! Žēl, ka toreiz es katru eksponātu nenofotografēju. Tā bija vēsturiska izstāde — tās atklāšanā mastā pacēlām sarkanbaltsarkano karogu… Vakarā bija mītiņš par godu 18.novembrim. Tas bija laiks, kad man likās — pasauli varētu apgāzt.

— Bet jau vairākus gadus pirms Atmodas sākuma spējāt dabūt gatavu to, par ko citi pat nesapņoja. Kā jutāties?

— Es toreiz sev teicu: neesmu parasts inženierītis parastā kolhoziņā. Galvenais — es jutos kā cilvēks, kam nav jālokās dažādu funkcionāru priekšā. Sevišķi svarīgi tas man bija tāpēc, ka es nebiju komunistiskās partijas biedrs — tajos laikos bez partijas piederības daudzi ceļi bija slēgti. Tāpēc vēl jo lielāks gandarījums, ka pat partijas rajona komitejas pirmais sekretārs rēķinājās ar mani, manu viedokli, nereti piezvanīja un konsultējās ar mani par kādu problēmu. Rajona inženieru sanāksmēs manam vārdam bija svars.

— Privatizācijas laikā, ko tauta trāpīgi nosauca par “lielo prihvatizāciju”, lielos lauku objektus nespēja nosargāt nesadalītus, to mantu bieži izputināja. Kā spējāt saglabāt nesadalītu tehnisko centru ar lielo tehnisko bāzi?

— Protams, bija jāpārvar lielas grūtības. Man bija krietni jānopūlas, lai cilvēkus pārliecinātu — tādu objektu kā tehniskais centrs nedrīkst sadalīt. Kā Augstākās Padomes deputāts toreiz bieži ierados kolhozos, skaidroju situāciju. Tas bija traks laiks. Sēdēju zālēs, klausījos, kā kolhozu priekšsēdētāji demagoģiski runāja, uzsverot, ka “augšā”, lūk, pieņemts stulbs likums, mums nu piespiedu kārtā jātaisa paju sabiedrība. Tā publika sēž un kurn — mēs netaisīsim! Kā netaisīsim? — tā priekšsēdētājs pretī. Viņi taču augšā jau pieņēmuši lēmumu, ja netaisīsim, mums visus kontus nogriezīs… Īstenībā likums bija normāls. Nekas nebija jādara piespiedu kārtā. Vienīgais, kas bija patiešām jādara, — kolhoza vadībai bija jāaprēķina katra kolhoznieka ieguldījums, lai zinātu, kas katram pieder, kas pienākas. Un tad cilvēki paši varētu lemt, ko darīt — apvienoties, dalīties. Bet bieži vien tā nenotika. Cilvēki speciāli tika sarīdīti. Process tika vilcināts, muļļāts. Un kas notika? Lopus izpārdeva. Fermas — arī labās! — palika tukšas. Tiesa, bija arī labi piemēri. Teiksim, populārais lielsaimniecības vadītājs Visvaldis Skujiņš Valmieras rajonā. Viņš visu darīja cilvēciski. Sakārtoja tās lietas — ar zemi, ar lopiem. Kooperatīvā saimniekošana nav slikta, tā mūsdienās ir pat nepieciešama.

— Vai kooperatīvā kustība Latvijā turpmāk būs vairāk vajadzīga?

— Jā, bet tai jābūt pareizi organizētai, tikai tad tā dod augļus. Patlaban cerētā efekta vēl nav. Ja kooperatīvā apvienotos, teiksim, desmit cilvēku un katram būtu pa 150 hektāriem zemes, tad to varētu uzskatīt par kārtīgu kooperatīvu. Tagad dažam zemniekam ir 100, bet citam — tikai viens hektārs.

Mūsu Tehniskais centrs turas. Sakostiem zobiem, bet turas. Jo nedrīkstam pievilt tos cilvēkus, kas mums savulaik uzticējās.

— Bet kā jūtaties kā lauksaimnieks? Vai stabili?

— Man nav mērķa plēsties pušu, startēt uz “sapardiem”, lai ierēdņiem atskaites sūtītu. Man ir 50 gadu, dēli pieauguši, un lielākais prieks ir sakārtot savu zemi. Jau trīs pavasarus stādām mežu — tur aug vairāk nekā 10 tūkstoši eglīšu, iesējām arī priedītes. Atjaunojām nelielu cirsmu. Kopā ir 40 hektāru meža un pagaidām to neaiztiekam — lai aug nākamajai paaudzei! Esmu lepns par to.

Pamazām esam sakārtojuši māju — tā kādreiz piederēja sievas vecvecākiem, viņi savulaik izcieta Sibīriju. Kolhozs mājā bija ierīkojis bāzi slēpotājiem, kūti par fermu uztaisījis. Mēs šurp pārcēlāmies 1989. gadā. Jumts mājai bija jau pamatīgi ieliecies. Atjaunot vecas mājas ir sarežģīti — vieglāk uzcelt jaunu, bet mums gribējās saglabāt tās auru. Kad pārcēlos šurp, bija milzīga enerģija — atrotīju piedurknes un ķēros pie darba. Uztaisījām remontu, tad paplašinājām otro stāvu. Iekopām košumdārzu, šopavasar pie mājas iestādījām arī magnoliju. Top neliels parks ar terasi. Izveidojām mākslīgas ūdenskrātuvītes — nu mums ir pašiem sava līčloču upīte, slūžas, pāri tiltiņš, krastā pirtiņa, būvēta uz vecās pirts pamatiem. Izrakām dīķi — tagad tur mājo vēži,foreles, karpas, plauži. Kad sarodas kompānija — parasti brīvdienās pie dēliem atbrauc draugi — tad arī es paņemu makšķeri.

Vienmēr, kad atgriežos mājās, stresi pagaist kā nebijuši un pārņem miers.

— Ko gaidāt no Eiropas Savienības?

— Daudzi saka — savienības sastāvā pie mums beidzot būs kārtība. Jā, es patiešām vēlos kārtību visās lietās. Bet vai būs? Braukājot pa Eiropas valstīm, esmu konstatējis, ka tur zemnieki bieži vien daudz ko nezina. Ne to, kādas ir subsīdijas, ne to, kādas ir piemaksas. Kad es par šīm lietām interesējos, zemnieki atbildēja, ka viņiem esot noslēgti līgumi ar birojiem, kas kārtojot visus papīrus, viņi paši neko nezinot. Man grūti spriest, vai tas ir labi vai slikti, katrā ziņā man šāda nezināšana nav pieņemama. Vai tiešām tur tik ļoti var uzticēties ierēdņiem un biroju speciālistiem? Ja pie mums būtu tādi biroji, tik ļoti uzticēties noteikti nevarētu.

Gribas savu valsti beidzot latviski tīru. Nedomāju, ka Rīgu un Daugavpili varētu uztaisīt par latviskām pilsētām. Bet Latvijas lauki ir jānotur! Saprotu, ka esmu ideālists. Esmu vidusmēra zemnieks. Patriotisks. Ar mūžīgu uzticību laukiem. Centīšos, cik man spēka, šeit, savā Bebrenē, arī turpmāk saglabāt un izkopt latvisku vidi. Ceru, ka Eiropas Savienība man palīdzēs un netraucēs. Žēl, ka mūsu politiķiem līdz šim pietrūcis gribas. Domāju, ka, prātīgi rīkojoties ar trūcīgo valsts budžetu, jau sen vajadzēja atrast līdzekļus, ko samaksāt lauku cilvēkiem, lai viņi visi spētu savu zemi apkopt. Kaut vai tik daudz, lai varētu samaksāt par traktoru, kas nopļauj nezāles. Lai lauki nebūtu aizauguši.

Es turēšos pie savas zemes ar zobiem un nagiem. Arī citiem zemniekiem iesaku darīt to pašu. Ja pats nevar apsaimniekot, var iznomāt. Bet nevajag pārdot. Kā es justos, ja, teiksim, mans kaimiņš pārdotu savu zemi kādam dānim, holandietim vai turkam. Es taču esmu latvietis! Rietumu zemniekiem galvenais ir ekonomiskās kategorijas — bizness, peļņa. Viņi stāv pāri visam — dabai, mentalitātei, lauku harmonijai, attiecībām ar kaimiņiem. Man daudzi rietumu zemnieki izskatās kā “ekonomiskie roboti”. Mums, latviešiem, jāsaprot, ka zeme ir liela vērtība, ka zeme ir mūsu zelts. Apsaimniekosim to paši! Lai rietumnieki brauc un apbrīno mūs, lai bauda mūsu skaisto un nesamaitāto dabu, un lai maksā par to!

Intervēja Helēna Grīnberga