Par Koreju ārpus futbola stadiona

“Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumi un pārdomas

Nobeigums.

Sākums — “LV” Nr. 93, 20.06.2002.; “LV” Nr. 96, 27.06.2002.;

“LV” Nr. 101, 05.07.2002.

Trīssimt metri pazemē, pretī komunismam

197l. gadā Dienvidkorejas robežsargi pierobežas zonā atklāja pirmo ziemeļkorejiešu spiegošanas tuneli zem robežas. Kopš tā laika atklāti vēl četri. Pats jaunākais, trīs kilometrus garais tunelis atklāts Kanvonas provincē vēl 1999. gadā. Dienvidkorejas robežsargi atklājuši arī vairākus aizsāktus tuneļus. Taču to atklāšana klinšainajos pierobežas rajonos nebūt nav viegla. Robežsargi ar jutīgām seismiskajām ierīcēm cenšas fiksēt pazemes sprādzienus un aizdomīgajā vietā izdara vertikālu urbumu. Taču arī veiksmīgajos gadījumos nevienu diversantu nav izdevies notvert — kamēr dienvidkorejieši paplašina vertikālo urbumu, ziemeļnieki tuneli jau atstājuši un izrakto daļu appludinājuši ar ūdeni.

Izdevās aplūkot trešo, 1978. gadā atklāto tuneli. Sākumā tas atgādina ieeju drūmā alā. Ejam četratā, jo esmu kopā ar trim japāņu žurnālistiem. Par pārsteigumu — bez dienvidkorejiešu pavadoņiem. Divus metrus augstais tunelis izspridzināts klintī, un granīta sienās joprojām redzamas urbumu pēdas ar iedzeltenajiem sprādzienu plankumiem. Tunelis ved ieslīpi lejup, un ērtākai iešanai tā pamats tagad izlikts ar rievotu plastmasas pārklāju. Gar sienu stiepjas nelielas spuldzītes, un tunelī rodas maldīgs optiskais efekts, tikai dažus metrus priekšā ejošais cilvēks šķiet daudz tālāks.

Japāņi, kaut arī tāpat kā es tunelī ir pirmo reizi, naigi kāto lejup, nepievēršot uzmanību vietām izliktajiem skaidrojumiem un noietā ceļa aprakstiem. Kādā vietā no tuneļa sienas urdz avotiņš, kas izrotāts ar nosaukumu “Apvienošanās avots”. Apstājos un, pasmēlis saujā, lēni dzeru neparasti dzidro pazemes ūdeni. Kurš gan šeit, dziļā pazemē, pateiks, vai šī urdzīte savu tecējumu sākusi komunistiskajā Ziemeļkorejā vai demokrātiskajos dienvidos? Lēni izgaršojis saltā ūdens malku, paveros uz priekšu, bet japāņu stāvi jau sarukuši pavisam maziņi. No tuneļa griestiem pakšķēdamas krīt ūdens lāses, un pazemes vientulībā to atsitieni liekas apdullinoši skaļi. Dodos viens lejup, un vēl pēc krietna brīža kāpiena nonāku pie dzeloņstiepļu rituļa, kas aizšķērso tuneļa turpinājumu. Pats tunelis tālāk aizmūrēts ar betona sienu, kurā nez kāpēc atstātas mazas tērauda durtiņas. Taču tām tuvoties liedz dzeloņstiepļu ritulis un bargs brīdinājuma uzraksts. Šeit beidzot apstājušies neziņā mīņājas arī japāņi. Drūma vieta.

Vajadzētu šo mirkli iemūžināt. Esam taču beidzot vieni paši, tikai žurnālisti, arī uz sienām beidzot neredz brīdinošos aizlieguma uzrakstus. Taču manu fotoaparātu, tunelī ieejot, atprasīja pavadone, kas no tulka pēkšņi bija pārvērtusies modrā uzraudzē. “Kolēģi, vai jums nav līdzi kamera?” prasu japāņiem, bet viņi svinīgi atbild: “Šeit, pie robežas, fotografēt aizliegts.”

Mirkli pamīņājušies, japāņi pagriežas un naski dodas atpakaļ. Bet man gribas vēl mirkli pakavēties šajā komunistisko diversantu “triecienceltnē”, kas, tā vien liekas, ved uz kādu citu, tumšu dimensiju. Šķiet, šī ir vieta, kur atcerēties un tad reiz par visām reizēm izmest no atmiņas visu tumšo, ko manā paaudzē iesēja komunistiskās okupācijas gadi Latvijā. Atmiņas par okupantu represijām, rusificētāju apvainojumiem, padomju birokrātijas marasma izpausmēm... Taču japāņu stāvi jau kļuvuši mazi mazītiņi. Palikt vienam drūmajā pazemes galerijā arī negribas, un man atkal jāpieliek solis, lai panāktu savus ceļabiedrus.

Atceļš pa tuneli ved augšup, un kāpt tagad ir krietni grūtāk. Kad straujā tempā noieti divsimt metri, esmu japāņus jau gandrīz panācis, bet sirds grasās pa muti izlēkt. Līdz japāņiem vēl tikai kādi desmit metri, kad visi trīs apstājas pie viena no tuneļa sānu paplašinājumā iekārtotajiem atpūtas laukumiņiem un, zemu noliekušies, cīnās pēc elpas. Grasos jau stāties līdzās, bet pēkšņi, pašam par pārsteigumu, šo vēlmi pārspēj no zemapziņas izsprāgusi lepnuma dzirksts: parādīšu tiem japāņiem, kā iet latvieši. Elpa, trakajai domai paklausot, nedaudz nomierinās, un es braši kāpju japāņiem garām. Bet tad pats jaunākais no viņiem, netipiski garkājains japāņu fotogrāfs, kā manu nodomu sapratis, pagriežas un man atkal pa priekšu sāk vēl straujāk kāpt augšup. Kas šim, elpu atvilkušam, ko nekāpt! Taču lepnums arī man vairs neļauj atpalikt, un no tuneļa izsoļoju otrais. Sudraba medaļa šajā improvizētajā žurnālistu olimpiādē. Gluži kā savulaik Daliņam vai nesen Fadejevam.

Pie tuneļa ieejas izvietota shēma ar visiem Ziemeļkorejas specvienību izraktajiem un aizsāktajiem tuneļiem. Ceļu pie acs beidzot atgūto fotoaparātu, bet līdzās stāvošais japānis atkal kā centīgs skolnieks iesaucas: “Fotografēt nedrīkst!” Nikni paskatos uz viņu, sak, vai maz esi žurnālists, bet pretī raugās draudzīgi izpalīdzīga seja. Acīmredzot kolēģis, jau vairākus gadus Seulas birojā strādājot, tā saradis ar daudzajiem fotografēšanas aizliegumiem, ka sāk jau arī pats tos izdomāt.

No virsnieku mītnes iznāk jauns virsnieks un, nostājies mums priekšā, bez sasveicināšanās un priekšā stādīšanās, gluži kā robots, lauzītā angļu valodā pārsteidzoši ātri vārdus berot, noskaita informāciju par spiegošanas tuneļu skaitu, garumu un atrašanas laikiem. Apjucis saskatos ar japāņiem, bet arī tie rausta plecus, jo bloknotos neko nav paguvuši pierakstīt.

“Piedodiet, leitnant, vai jūs nebūtu tik laipns un neatkārtotu savu ļoti interesanto informāciju vēlreiz,” es jauniņajam virsniekam draudzīgi saku. “Tikai, lūdzu, ja iespējams, divreiz lēnāk!”

“Divreiz?” mans konkrētais lūgums virsnieku pagalam samulsina. “Labi, ser, es mēģināšu,” viņš saka un nu jau normālā tempā atkārto savu stāstījumu.

Cik tāls bijis Āzijas tīģera lēciens

Lielāko daļu no 222 tūkstošus kvadrātkilometru lielās Korejas pussalas jeb 55 procentus aizņem Ziemeļkoreja ar vairāk nekā 122 tūkstošiem kvadrātkilometru. Taču iedzīvotāju skaits — 22 miljoni — ir uz pusi mazāks nekā Dienvidkorejā.

Dievs, pasauli radot, dabas bagātības Korejas pussalā ir izvietojis acīmredzami nevienādi. Ziemeļu teritorijas veido auglīga lauksaimniecībā izmantojamā zeme un meži, kamēr pussalas dienvidu daļu aizņem klinšaini kalnu masīvi. “Mums jau arī nekas cits neatlika kā attīstīt spēcīgu rūpniecību,” teica Āzijas un Klusā okeāna politikas pētniecības institūta direktors. “Sākumā mums ļoti trūka arī izejvielu, tāpēc pati pirmā nozare, kurā mēs guvām panākumus, bija miniatūro pusvadītāju ražošana.”

Reljefu priekšstatu par dzīves standarta paaugstināšanos sniedza gide, trīsdesmit piecus gadus veca sieviete, uzsverot, ka visas galvenās pārmaiņas notikušas viņas pieaugušās dzīves laikā. “Līdz astoņdesmito gadu sākumam gandrīz neviens dienvidkorejietis neizbrauca uz ārzemēm, jo mums tas gluži vienkārši nebija pa kabatai. Tagad ceļo ikviens, un mēs arī daudzās valstīs krietni iepērkamies, jo Dienvidkorejā cenas ir ļoti augstas, apmēram kā Francijā vai Norvēģijā. Taču mēs arī labi pelnām. Ekonomisti kādu laiku Dienvidkoreju sauca arī par vienu no Austrumāzijas ekonomikas tīģeriem.”

Tiek lēsts, ka inflācija Dienvidkorejā šogad būs 3,5 procenti, nākamgad tā varētu sasniegt jau 4 procentus. Strādnieku vidējā alga Dienvidkorejā līdzinās pāris tūkstošiem ASV dolāru, bet augsti attīstītajās “Hyndai” auto un kuģu būvētavās strādnieki pelna pat četrus un piecus tūkstošus dolāru mēnesī.

Dienvidkorejieši, varbūt vienīgie pasaulē, arī krīzes gadus atceras ar lepnumu. Jo tieši šajā valstij tik grūtajā laikā spilgti izpaudās dienvidkorejiešu patriotisms un atbildība par savas valsts likteni. Dienās, kad katastrofāli kritās Dienvidkorejas vona kurss un ārvalstu partneri prasīja norēķināties dārgmetālos, Dienvidkorejas valdība aicināja savus pilsoņus aizdot vai pārdot valstij savus zelta iekrājumus, protams, par tobrīd visai zemu cenu. Un notika brīnums. Pie zelta pieņemšanas punktiem izveidojās rindas, bet daudzi dienvidkorejieši zeltu valstij vienkārši atdāvināja. Visaizkustinošāk esot bijis vērot daudzos bērnus zelta nodevēju rindās. Pēc senas korejiešu tradīcijas, bērnam piedzimstot, radinieki mazulim dāvina kādu zelta lietiņu, vai nu gredzenu, vai auskarus, vai zelta monētu, ko pirmos gadus, protams, glabā vecāki, taču, kolīdz mazulis paaudzies, šīs zeltlietas jau visai agri nonāk viņa paša glabāšanā. Zeltlietas ir tradicionāla dāvana arī mazo korejiešu turpmākajā dzīvē, un gandrīz vai katrā dzimšanas dienā bērna “zelta depozīts” papildinās. Tā nu korejiešu bērniem, skolas gaitas sākot, jau ir krietna saujiņa zelta priekšmetu, ko Dienvidkorejas grūtajā laikā mazie patrioti bez vilcināšanās atdāvināja savai valstij.

Pasaules lielākajā pilsētā

Seulu ar 14 miljoniem iedzīvotāju paši korejieši uzskata par pasaules lielāko pilsētu. Neraugoties uz Dienvidkorejas galvaspilsētas patiešām iespaidīgajiem apjomiem, nedēļu šeit uzturoties, tā arī ne reizi neiznāca pieredzēt īstu transporta sastrēgumu. Seulas ielas ir ļoti platas, īpaši jaunajos rajonos, kas celti galvenokārt septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados un tagad veido galvaspilsētas lielāko daļu. Braucēji ir ļoti disciplinēti un savstarpēji izpalīdzīgi. Daudzi labāk situētie korejieši arī pārceļas dzīvot Seulas pavadoņpilsētās un uz darbu brauc ar sabiedrisko transportu, jo tā ir lētāk un arī ātrāk. Aizvien populārāka Seulas centrā kļūst pārvietošanās ar velosipēdu, pēdējā laikā cieņā arī skrejriteņi.

Seulas jauno dzīvojamo namu rajoni ir ne vien vērienīgi, bet atstāj gaišu iespaidu arī ar pievilcīgo arhitektūru un videi draudzīgo plānojumu. Šeit ir plašas auto stāvvietas un pazemes garāžas, daudz celtniecības gaitā saglabātu un arī vēlāk stādītu koku un, protams, bagātīgi iekārtoti bērnu rotaļlaukumi. Būvēts pārdomāti un pamatīgi.

Zīmīgs Seulas jauno rajonu elements ir milzīgi, pāris metrus augsti cipari ar mājas numuru uz sienas trešā stāva augstumā, lai taksometra vai ātrās palīdzības šoferis jau pa gabalu varētu vajadzīgo namu ieraudzīt. Cik gan miljardus rīdzinieku nervu šūnu mēs ietaupītu par dažu krāsas spainīšu cenu!

Protams, Seula — tie nav tikai jaunie rajoni. Gandrīz katrs pilsētas viesis tiek aizvests arī uz vēsturisko Imperatora pili, kas nedaudz līdzīga Ķīnas imperatora “aizliegtajai pilsētai” Pekinā, taču daudz mazāka un necilāka par to. Visspilgtāk no šī apmeklējuma prātā palicis gides stāsts par japāņu vietvalža rezidenci, ko okupanti pagājušā gadsimta sākumā uzcēluši tieši imperatora pils pagalmā, aizšķērsojot skatu no Imperatora pils uz upi. Tādējādi izjaukts fenšū harmonijas un pozitīvās enerģijas plūsmas princips, kam ir liela nozīme korejiešu dzīvē. Pēc Japānas kapitulācijas korejieši šo okupācijas simbolu nojauca, un imperatora pils ansamblī tik neiederīgā, ambiciozā celtne tagad redzama tikai fotogrāfijās.

Gigantiskajā Seulā dzīvo apmēram trešā daļa dienvidkorejiešu — proporcionāli apmēram tikpat liela valsts iedzīvotāju daļa kā Rīgā. Taču četrpadsmit miljoni cilvēki vienkopus — ielās, metro vagonos un debesskrāpju liftos — tomēr ir milzīgi daudz. Varbūt arī tādēļ seuliešu sejas pirmajā mirklī likās pragmatiski noslēgtas un šajā sterilajā atsvešinātības jūrā jo asāk disonēja viesnīcas personāla iestudētie dežūrsmaidi.

Skarbu savdabību Seulai piešķir arī blīvais policistu loks ap prezidenta rezidenci, ASV vēstniecību un citiem īpašas modrības objektiem. Iespaidīga auguma vīri ar bargām, kā akmenī cirstām sejām stāv sardzē, rokām atbalstījušies pret draudīgu steku, būtībā pusotru metru garu cietas gumijas sitamo bomi.

“Hyndai” impērijā

Dienvidkoreja — tā nav tikai Seula. Pats iespaidīgākais valsts ekonomikas elements — “Hyndai” kuģu un mašīnbūves giganti — koncentrēti Vulsanā Korejas pussalas dienvidos, stundas lidojumā no Seulas.

Tagadējā smagās industrijas giganta vietā vēl sešdesmito gadu beigās bija neliels zvejnieku ciemats. 1973. gadā dibinātais koncerns “Hyndai Heavy Industries” nepilnos trīs gadu desmitos kļuvis par pasaules lielāko kuģu dzinēju ražotāju, piegādājot 35 procentus šīs preces. “Hyndai” dokos jau uzbūvēti vairāk nekā deviņsimt trīsdesmit naftas un gāzes tankkuģi ar vairāk nekā 720 miljonu tonnu kopējo tonnāžu, tos iegādājušies gandrīz divsimt īpašnieku vairāk nekā četrdesmit valstīs. Pērn “Hyndai” uzbūvēja pasaules vislielāko tankkuģi ar 343 tūkstošu tonnāžu un izgatavoja pasaules lielāko kuģa dīzeļdzinēju, kura jauda ir 93 tūkstoši zirgspēku, bet propelleris vien sver vairāk nekā simt tonnu. Pavisam “Hyndai” kuģu būvētavās būvē pussimt dažādu kuģu veidu. Pirms trim gadiem sāka būvēt arī zemūdenes Dienvidkorejas jūras kara flotes vajadzībām.

Dienvidkoreja pašlaik ražo 40 procentus no visas pasaules kuģu kopējā apjoma. (Japāna — 30 procentus, Ķīna — 10, bet Eiropas valstis un ASV kopā — atlikušos 20 procentus.)

Ik gadu “Hyndai” dokus atstāj apmēram sešdesmit naftas un gāzes tankkuģi. Zīmīgi, ka jauna tankkuģa projektēšana aizņem tieši tikpat ilgu laiku, cik uzbūvēšana, — desmit mēnešus. Parasta apjoma “Hyndai” tankkuģis maksā 70 miljonus dolāru, bet gāzes tankkuģis ar alumīnija rezervuāriem — 200 miljonus.

“Hyndai” korejiešu valodā nozīmē “modernais”, un koncerna spožu panākumu pamatā ir nemitīga jaunāko tehnoloģiju izstrādāšana un ieviešana ražošanā visus trīs gadu desmitus kopš koncerna dibināšanas. “Hyndai” reklāmas stratēģijā plaši izmantoti arī vēsturiskie aspekti, atgādinot, ka Koreja pirmā jau 14. gadsimtā sāka būvēt karakuģus ar metāla korpusu.

“21. gadsimts prasa jaunu skatījumu,” jaunā gadsimta sākumā paziņoja koncerna dibinātājs un tā prezidents Čoi Kilseāns. “Šo gadsimtu raksturos globālā tirgus pavērtas neierobežotas konkurences iespējas. Mēs šo jauno gadsimtu sagaidām ar lielām cerībām un apņēmību saglabāt vadošās pozīcijas savās biznesa jomās.” Koncernam ir trīs zinātniskās pētniecības institūti, kas izstrādā jaunākās tehnoloģijas.

“Hyndai” pieder arī Dienvidkorejas lielākās autorūpnīcas, kuru produkcija tiek eksportēta uz 190 valstīm. “Hyndai” autorūpnīcās strādā 49 tūkstoši speciālistu, un ik gadu “Hyndai” konveijerus atstāj pusotrs miljons mašīnu. Tas nozīmē, ka ik dienu no “Hyndai” cehiem izbrauc piecsimt piecdesmit mašīnas. Vulsanā bija izdevība arī redzēt, kā tieši no rūpnīcai piegulošās piestātnes jaunās mašīnas tiek iekrautas kuģī. 56 tūkstošu tonnāžas kuģī var pārvest 8600 vieglās mašīnas. Vēl iespaidīgāk bija ar mašīnu braukt garām jaunā supertankkuģa korpusam “Hyndai” sausajā dokā — paiet krietns brīdis, līdz mašīna nobraukusi šos trīssimt metrus.

“Hyndai” autorūpnīcā parādīja arī pasaules pērnā gada skaistāko robotu. Īpašā stikla skapī ievietotais slaidais mehānisms, atskanot mūzikai, sāka graciozi dejot, apbrīnojamā elegancē pieskaņojoties mūzikas mainīgajiem ritmiem. Taču, kā paskaidroja pavadone no “Hyndai” sabiedrisko attiecību departamenta, dejošana nebūt nav vienīgā šā robota funkcija.

Būtisks “Hyndai” stratēģijas elements ir arī videi draudzīgas ražošanas princips. Autorūpnīcas cehā var aplūkot dekoratīvu mākslīgo baseinu ar senatnīgām ūdenskritumu kaskādēm, kurā omulīgi peld zelta zivtiņas, kas dzīvo tikai ideāli tīrā ūdenī. Taču šis baseins piepildīts ar attīrītu ūdeni, kas pirms tam izmantots tehnoloģiskajā procesā.

Koncerna dibinātāja Čuna Judžuna sestais dēls Čuns Monsuns, viens no koncerna prezidentiem, ir arī Korejas futbola asociācijas prezidents un FIFA viceprezidents. Tieši viņam korejieši piedēvē vislielākos nopelnus, izcīnot tiesības Korejai sarīkot jaunā gadsimta un gadu tūkstoša pasaules pirmo futbola čempionātu. Pasākumu, kas ārkārtīgi vairojis arī paša Čuna Monsuna popularitāti. Daudzi korejieši uzskata, ka tieši viņam vajadzētu kļūt par Korejas Republikas nākamo prezidentu.

Pērn, 21. martā, gandrīz simt gadu vecumā nomira koncerna dibinātājs Čuns Judžuns, atstājot savas impērijas pārvaldīšanu astoņiem dēliem. Taču mūža noslēgumā šis unikālais cilvēks vēl paguva īstenot varbūt pašu spožāko savas dzīves projektu. Deviņdesmito gadu nogalē, smagi pārdzīvojot ziņas par badu viņa dzimtajās vietās Korejas pussalas ziemeļos, Čuns Judžuns nopirka piecsimt augstākās kvalitātes piena govis un, iekrāvis tās “Hyndai” kravas mašīnās, pats personīgi aizveda šo auto karavānu ar grandiozo dāvinājumu pāri robežai uz posta piemeklēto Ziemeļkoreju, lai palīdzētu saviem tautas brāļiem Ziemeļkorejā pēc jaunākajām zinātnes atziņām attīstīt piena lopkopību.

“Dievs, svētī Koreju!”

Krass kontrasts “Hyndai” industriālās varenības vērojumiem bija izbraukums tās pašas dienas pievakarē no Vulsanas uz seno Kvandžu pilsētu netālu no Ulsanas. Visdziļāk sirds atmiņā palika tikšanās ar astoņdesmit sešus gadus veco Bae Džungsinu — senas Kvandžu tirgotāju dzimtas atvasi, kuras devītais vectēvs (no mūsdienām uz pagātni rēķinot) sešpadsmitajā gadsimtā iecelts par imperatora galda pārzini. Būdams bagāts tirgonis, viņš Kvandžu uzcēlis arī māju ar deviņdesmit deviņām istabām — lielāko, kāda tolaik bija atļauta parastam cilvēkam (simt istabas drīkstēja būt vienīgi imperatora pilī). Kopš tā laika šī izcilā vīra pēcteči cauri gadsimtiem glabā unikālu karaliskā sodžu (korejiešu degvīna) darināšanas recepti. Sirmā kundze, uzzinot, ka esmu latviešu žurnālists no Eiropas ziemeļiem, steidza pacienāt ar patiesi dievišķo dzērienu, un degustācija senlaicīgā nojumē izvērtās ilgā un saistošā sarunā.

Vispirms Džungsinas kundze pastāstīja, ka patiesībā, pēc eiropiešu kārtības, viņai esot tikai astoņdesmit pieci gadi, jo korejieši uzskata, ka bērns pasaulē nāk jau deviņus mēnešus vecs. Pēc tam Bae kundze pievērsās savas tautas smagajai vēsturei pagājušajā gadsimtā. “Tu, meitiņ, esi jauna un laimīga, jo nezini, kādas ciešanas mums atnesa japāņu okupanti,” viņa teica gidei. Izrādās, viņas tēvs par korejiešu neatkarības centieniem savā laikā notiesāts un vairākus gadus pavadījis japāņu cietumā.

Kad vaicāju par Korejas pussalas sadalīšanu, Bae atbildēja, ka šī traģēdija notikusi galvenokārt ārvalstu lēmuma iespaidā. “Mēs tagad vairāk par visu gribam apvienoties,” teica sirmā kundze, taču arī viņai nebija konkrēta priekšstata, kā šis process būtu iespējams.

Baes pārliecība balstīta kristīgajā piedošanas filozofijā, jo viņa, tāpat kā vairums dienvidkorejiešu, ir katoliete. Kristietības principos Bae balstīja arī atbildes uz visai konkrētajiem jautājumiem. Piemēram, vai būtu tiesājami cilvēki, kas Ziemeļkorejā īstenojuši represijas pret saviem līdzcilvēkiem.

“Nē, nekādā ziņā,” Bae atbildēja. “Lai viņus soda Dievs, ja būs pelnījuši. Cilvēka spēkos ir vien piedot.”

“Mums, korejiešiem, ir piectūkstoš gadus sena, bagāta kultūra, taču es baidos arī par to, ka tagad, modernā laikmeta iespaidā, šī kultūra varētu pamazām izzust,” sirmgalve pauda arī otru savu lielo rūpi, stāstot par Korejas kādreizējo varenību.

“Es esmu kristiete un gribētu izplatīt kristīgo ticību arī manu tautas brāļu vidū Ziemeļkorejā. Mēs no Dienvidkorejas tagad sūtām misionārus uz Mandžūriju, un no turienes viņiem dažkārt izdodas iekļūt arī Ziemeļkorejā. Bet tas ir bīstami, jo daudzi vietējie garīdznieki, nemaz jau nerunājot par citas valsts misionāriem, Ziemeļkorejā tiek bargi sodīti.”

“Kad, jūsuprāt, varētu notikt korejiešu tautas apvienošanās?” mūsu sarunas beigās pavaicāju.

“Neviens cilvēks jums to nepateiks,” sirmā dāma atbildēja. “To zina vienīgi Dievs. Mums, korejiešiem, ja ilgojamies pēc savas tautas apvienošanās, jābūt pacietīgiem un jālūdz Dieva palīdzība. Un jābūt gataviem piedot. Aizmirst visus pagātnes pāridarījumus un aizvainojumus.”

“Bet ko darīt, ja šie cilvēki arī demokrātijas apstākļos turpina apmelošanu un citas nekrietnības?”

“Piedot, vienīgi piedot un nožēlot viņu grēkus,” pārliecināti atbildēja daudz pieredzējusī korejiete.

“Lai Dievs svētī jūsu zemi un tautu,” viņa sacīja un pārmeta krustu.

Kāda ir Dienvidkorejas attieksme pret Latviju?

Atbild Dienvidkorejas premjerministra Politikas koordinācijas biroja Plānošanas departamenta ģenerāldirektors Džu Džonsans: “Mēs esam ieinteresēti sadarboties ar jebkuru valsti pasaulē. Es gan neesmu bijis jūsu valstī, taču pēc informācijas, ko esmu lasījis, varu teikt, ka Latvija man patīk. Latvija ir arī ļoti nozīmīgu politisko notikumu priekšvakarā. Es domāju jūsu straujo virzību uz Eiropas Savienību (ES). ES ir viena no lielākajām ekonomiskajām varām pasaulē. Mēs esam ieinteresēti sava tirgus paplašināšanā, intensificējot sakarus ar plašu ES tirgu, un ērtākais ceļš būtu sūtīt mūsu preces no Korejas pussalas pa dzelzceļu tranzītā caur Krieviju un Latvijas ostām. Protams, šajā projektā mums nepieciešams Ziemeļkorejas atbalsts, jo šis tranzīta dzelzceļš no Dienvidkorejas vispirms ietu caur Ziemeļkoreju un tikai tad caur Krieviju.”

“Atklāti sakot, caurmēra korejietis par Latviju zina maz vai neko,” teica Āzijas un Klusā okeāna politikas pētniecības institūta direktors Šins Hisuks. “Mums institūtā, protams, ir plašāka informētība, kaut Baltijas valstis ir tālu no mūsu reģiona. Mēs cienām jūsu seno, savdabīgo kultūru. Es arī domāju, ka jūsu valstij ir liela nākotne, īpaši pēc iestāšanās ES un NATO. Ļoti būtisks pozitīvs faktors ir stabilitāte Baltijas reģionā, un zīmīgi, ka savu valstisko neatkarību jūs, trīs Baltijas valstis, atguvāt miermīlīgā ceļā. Tas savā ziņā sasaucas arī ar mūsu priekšstatiem par “Saulstaru politiku”, kas paredz miermīlīgu situācijas normalizēšanu Korejas pussalā.”