Mēs viens otram blakus

Piecu gadu simtu laika miglas vālos

Ir zudis notikums, ko pauž šis stāsts:

Tad romi kulbās ieradās no tālēm

Sev Latvijā zem saules vietu rast.

— Kārlis Rudēvičs.Čigāna sirds

Eižens Finks savā darba telpā

Misiņa bibliotēka kārtējo reizi pavērusi mums savas dārgumu krātuves. No bibliotēkas bagātajiem fondiem gaismā celti materiāli par čigānu dzīvi Latvijā. Galvenās bibliogrāfes Artas Porietes ar sirsnību kārtotā izstāde visu jūliju atvērta jebkuram interesentam.

Romi — tā čigāni labprātāk sevi sauc — ir cēlušies senajā Indijā, kur to senču pēdas atrodamas jau 4.— 3. gadu tūkstotī pirms Kristus. Tāpēc romu valoda ir tuva sanskritam. Vēstures kataklizmu gaitā romi pa taboriem izceļoja no Indijas un izklīda pa visu Eirāziju. 15. gadsimtā viņi parādījās Eiropā un aizkļuva arī līdz Livonijai. Mūsu zemē tai laikā risinājās zviedru—poļu karš. Pēc tam sekoja krievu iebrukums. Livonija ira. Bet par varenu valsti bija kļuvusi Lietuva. Savienībā ar Poliju tās ietekmes sfēra pletās līdz pat Melnajai jūrai.

Latvieši un visas minoriātes, arī čigāni

Iespējams, ka šī, domājams, vieniem likumiem pakļautā teritorija atviegloja romu klāniem pārvietošanos uz ziemeļiem. Daļa romu atnāca arī caur Vāciju. Šo seno gaitu pēdas atrodamas romu valodā.

Misiņa bibliotēkas retumu fondā ir Krievijas valdības 18.gadsimta ukazi par čigānu pārvietošanās ierobežojumiem. Ar vietējiem iedzīvotājiem romiem, neraugoties uz atšķirīgo mentalitāti, cik zināms, nekādu īpašu konfliktu nebija. Tā pamazām arī romi kļuva par vietējiem iedzīvotājiem, apguva valodu, pakļāvās likumiem.

Tomēr romiem allaž bijusi ļoti cieša saistība ar senču tradīcijām. Ģimenes un ģimeņu kopas likumi arī mūsdienās gandrīz pilnīgi nosaka kopienas locekļu dzīvi. Šī saistība ir ļoti senas cilmes, un tā ir tas stiprais garīgais pamats, kas darījis iespējamu romu un to kultūras saglabāšanos, gadsimtu gaitā klejojot dažādās zemēs.

Romu kultūra, īpaši mākslinieciskajā jomā, sāka krāšņi plaukt Latvijas brīvvalstī 20.—30. gados. Tāpat kā citas minoritātes, arī romi baudīja te atbilstošu cieņu un iespējas savas dzīves veidošanai. Vēl šodien atceramies viedo Eiženu Finku — fotogrāfu un pareģi.

Kopā ar mums romi pārdzīvoja arī smagos politiskos notikumus 40. gados. Turklāt, “civilizētie” fašistiskie varmākas pārspēja pat viduslaiku tumsoņus un uzsāka romu fizisku iznīcināšanu. Šie notikumi atainoti izstādē skatāmos dokumentos un fotogrāfijās.

Pašreiz romi Latvijā ir tā tautas daļa, kas ir optimāli integrēta latviskajā vidē. Ļoti liela daļa — 90 procenti — ir Latvijas pilsoņi un gandrīz visi prot latviešu valodu, neprasot pēc īpašiem kursiem un palīdzības valodas apgūšanā. Romu valodā pārtulkota arī Latvijas himna.

Latvij‡ki himna

D‡vla, rakh L‡tvija

Mārē Dādēngīrja,

Svenč‡kir, L‡tvija,

Ax, svenč‡kir la!

Te čhaj‡ me — bārjon,

Te čh‡vē me — buhļon,

Baxt mēngē me — khelēl

An L‡tvija.

Tulkojis Kārlis Rudēvičs

Tā kādreizējie klejotāji nu stabili dzīvo Latvijā, kļuvuši par daļu no tās tautas un rūpējas par savu garīgo pēctecību. Un romi arī viskrasāk parāda Latvijas iedzīvotāju vienas daļas pašreizējo bēdīgo materiālo stāvokli. Romu kultūras darbinieki saprot, ka pašreiz ir pilnīgi nepieciešams palīdzēt tautas brāļiem tikt pie izglītības. Interesanti ir materiāli par Ventspils romu bērnu apmācību skolā un ārpusklases nodarbībām.

Latvijā romiem ir sava ābece, izveidota romu —latviešu—angļu vārdnīca, izdoti garīgu rakstu tulkojumi romu valodā. Tāpēc Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijā, veidojot datorizētu latviešu valodā ietvertās informācijas krātuvi un pētot latviešu un citu valodu mijiedarbību, tiek apsvērta iespēja datorizēt arī romu valodas tekstus. Līdz ar to romu valoda ieietu modernajā valodu apritē.

Misiņa bibliotēkā izveidotajā izstādē sniegts ļoti plašs publicēto materiālu klāsts par romu likteņiem un izciliem viņu tautas pārstāvjiem Latvijā. Visu izstādi caurauž romu mākslinieka un dziesminieka Kārļa Rudēviča dzejoļu fragmenti, kas ataino gan romu ilgas pēc gadsimtu senatnē zudušās tēvzemes, gan dzimtas tradīciju vērtību romu dzīvē. Dzejoļus latviskojis Kārlis Rudēvičs pats.

— Kur varenā Inda

pa ieleju plūst,

Guļ čigānu zeme,

kas dzemdēja mūs —

Kam, mana sirds,

sauc mani atkal ceļā...

Un zeme tā, par savu

saukt ko vēlies,

Ir mirāža un mūžīgs sapņojums.

Dieva dāvāta laime

Pie rokas savu bērnu ņemt un vest,

To pasaulē ar mīlestību nest —

Ne katram tādu laimi devis Dievs.

Mans rudens

Stāv Rudensvīrs uz manas

mājas sliekšņa

Bet ļoti grūta man šī aiziešana —

Par romu nākotni dreb mana sirds;

Kā gribas man, lai visi romi saprot,

Ka izglītība dzīvību tiem dos — ...

Natālija Cimahoviča — “Latvijas Vēstnesim”