Prezidenta G. Ulmaņa fonda valdes loceklis, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors prof. Pēteris Laķis:

"Valoda ir pašvērtība kultūrdialogā"

Runa diskusijā "Valoda — logs vai šķērslis uz Eiropu?" 2000.gada 10.maijā

Kolēģi! Atbilstoši savai specialitātei es gribētu runāt par valodu kā sociālu fenomenu, kuram ir noteikta vieta vērtību sistēmā. Bet vispirms gribētu izteikt vienu piezīmi par to, kas būtiski kavē ne šodienas, bet citas diskusijas sabiedrībā par valodu. Tā ir visas Rietumu sabiedrības nelaime: sabiedrība ir pārlieku politizēta, un turklāt tā nav politizācija klasiskajā Aristoteļa nozīmē. Diemžēl šodienas pasaulē dominē politiskā vara kā noteiktu ekonomisko grupējumu interešu atklāsme. Tas būtībā ir politikānisms ekonomisko interešu vārdā. Otra nelaime mūsdienu sabiedrībā ir ārēja agresivitāte. Un rezultātā arvien mazāka sabiedrības daļa nodarbojas ar iekšējiem un nozīmīgiem procesiem. Diemžēl tādā valstī kā Latvija, kura atrodas pārejas periodā, šīs negatīvās izpausmes ir krietni jūtamākas nekā stabilā Rietumeiropas sabiedrībā.

Šodienas tematam "Valoda — logs vai šķērslis uz Eiropu" ir divi aspekti: pirmkārt, uz ārpusi darbīgās attiecības starp latviešu valodu un Eiropas struktūrām un, otrkārt, iekšējā darbība, kas virzīta uz latviešu valodas identitātes apzināšanu. Uz āru vērsto darbību vērtējot, gribētu teikt, ka valoda visās tās izpausmēs kā fenomens sociālajā realitātē var iegūt trīs pamatnozīmes: pozitīvu, neitrālu un negatīvu. Valoda pozitīvā nozīmē ir pašvērtība kultūrdialogā. Jebkura etnosa mentalitātes patiesa izpratne un izjūta ir iespējama tikai caur šī etnosa valodas zināšanām. Piemēram, lasīt dzeju oriģinālvalodā ir daudz patīkamāk, nekā lasīt atdzejojumus. Pat augsta līmeņa tulkojums tomēr zaudē oriģinālvalodā radīto noskaņu. Lai nenonāktu sliktā bezgumībā, ir jātiecas apzināties to valodu nozīme, kuras mūs tuvina garīgās mentalitātes izpausmēm. Tās ir valodas, kuras atstājušas būtiskas saknes latviešu kultūrā— vācu valoda, franču valoda, ziemeļtautu valodas un angļu valoda. Tās ir valodas, kurās runā sabiedrības daļas, ar kuru kultūrām esam reālā mijiedarbībā. Domāju, ka nebūtu slikti stiprināt arī lībiešu valodu. Šajā sakarā mani priecē fakts, ka mācību iestādēs konkurss starpkultūru sakaru specialitātēs ir ļoti liels un liecina par studentu interesi.

Valodas neitrālais apliecinājums izpaužas kā valodas pragmatiskais aspekts. Tas parādās divējādi: pirmkārt, kā valodas zināšanu nepieciešamība, lai varētu apmierināt savas ikdienas vajadzības un īstenot saskarsmi sabiedrībā. Šajā jomā parādās disbalansa situācija Latvijā — joprojām varam atrast ļoti daudzas sfēras, kurās latviešu valodā sarunāties nav iespējams. Lai ilustrētu teikto ar piemēru, varētu vaicāt, ar ko nodarbojas TB/LNNK Rīgas domē, ja kopš viņu ievēlēšanas Rīgas Centrāltirgū latviski vaicāt pēc nepieciešamās preces reti kur ir iespējams. Otrkārt, tas ir profesionālās karjeras jautājums — likumdošanā skaidri jānosaka, ka angļu valodai ir jābūt pirmajai obligātajai svešvalodai skolās ar latviešu mācībvalodu. Ja mēs to nenodrošināsim ar likumu, izpildvara vēl gadiem ilgi neatradīs angļu valodas skolotājus lauku vidusskolām. Trešais ir negatīvais aspekts — valoda tiek izmantota kā arguments politiskās manipulācijās. To ilustrējot, minēšu divus piemērus: pirmo atcerēsies visa tauta — tas tika īstenots līdz 1990. gadam. Krievu valoda bija līdzeklis rusifikācijas politikā, un valoda tādējādi ieguva negatīvu politisku noskaņu un izraisīja attiecīgu atbildes reakciju. Otrs — cik lielā mērā diskusija par Valodas likumu, kas risinājās Latvijā, bija kultūras un ieinteresētības rādītājs, un cik daudz bija to cilvēku politiskās spēles šajā procesā, kas varas struktūrās dialogu īstenoja?

Par valodas telpu runājot, visbīstamākais ir ne jau laika faktors, etnosa izdzīvošana vai valodas izdzīvošana. Visbīstamākā ir valodas telpas sašaurināšana un iekļaušana tikai garīgās kultūras pašapritē. Tad tā eksistēs akadēmiskās izglītības sfērā, tajā tiks rakstīta dzeja un spēlēts teātris, bet ikdienas sadzīves līmenī notiks atkāpšanās, kas ir bīstama. Piekrītu, ka Eiropas Savienības (ES) likumdošana tiesiskā ziņā pret ES dalībvalstu valodām ir ļoti korekta, bet gribētu apgalvot, ka tā ir nedaudz par sterilu Latvijas apstākļiem. Ja mēs tikai ar likumdošanu un piespiešanas metodēm liksim apgūt latviešu valodu, mēģināsim kaut ko mainīt, rezultāti nebūs manāmi. Par to liecina arī šībrīža situācija privātajās augstskolās Latvijā, kur vairākumā mācību valoda ir krievu valoda. Jau šodien iespējams prognozēt, ka šo augstskolu beidzēji latviešu valodā runās ar grūtībām.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka pats galvenais ir tas, cik ļoti mēs cienīsim savu valodu, cik konsekventi to lietosim. Manā izpratnē vislabāk būtu, ja latvieši ar cilvēkiem, kuri mūsu valstī dzīvo un strādā, sarunātos tikai latviešu valodā. Bet tie cilvēki, kas iebrauc Latvijā no Eiropas īslaicīga darba nolūkos vai atpūsties kā tūristi, spētu sarunāties vismaz trijās valodās. Tikai šādā situācijā Latvijā tiktu realizēts Eiropas princips.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā