Par Cēsu alternatīvo rotkali

Kas kaut reizi bijis Cēsu pilsdrupās, noteikti ir arī ielūkojies nelielajā namiņā pie cietokšņa sienas. Šajā mājīgajā telpā strādā Cēsu muzeja eksperimentālās arheoloģijas darbnīcas – seno rotu kalves vadītājs juvelieris Daumants Kalniņš. Viņu pazīst visā pasaulē – no Uzlēcošās saules zemes līdz pat Amerikas indiāņu cilšu rezervātiem.

Telpas iekšienē pie sienām restaurētas un paša meistara darinātas IX–XIII gs. baltu cilšu rotaslietas. “Ar juveliera darbu noņemos jau kopš sešdesmitajiem gadiem. Darinu tālās senatnes tradicionālās rotas. Man vienmēr ļoti patikusi to cilvēku senā kultūra, kuri Latvijas teritorijā dzīvojuši agrajos viduslaikos… Tajos gados es, tāpat kā daudzi citi lietišķās mākslas meistari, staigāju pa muzejiem, pētīju rotas, iegaumēju, skicēju, fotografēju,” stāsta meistars.

Pēc piecpadsmit gadiem Daumanta darbnīcā ieradušies arheologi, paskatījušies un izbrāķējuši visu viņa mākslu: te tā nedrīkst būt, te tas ir aplams. Un juvelieris sāka apgūt speciālās literatūras grāmatu kalnus. Taču izrādījās, ka tajās bija ļoti daudz balto plankumu. Un tad palīdzēja kāds arheologs, Ģirts vārdā, kurš ilgajos prakses gados bija iemācījies, tikai pāris minūtes senlietu rokā paturēdams, pateikt, kā trūkst, teiksim, konkrētā gredzenā vai kaklarotā. Daumants Kalniņš uz laiku “pārcēlās” uz muzeju fondiem Rīgā. Veselu gadu no rīta līdz vakaram meistars studēja IX–XIII gs. rotaslietas. Un visu laiku rakstīja uz paša pieredzes balstītus komentārus. Un arī vēlāk turpināja pierakstīt burtnīcu burtnīcas. No astoņdesmitā līdz deviņdesmitajam gadam bija sakrājušās sešas biezas klades ar dažādām teorijām. 1994. gadā veikalos parādījās Daumanta Kalniņa grāmata. “Tajā es stāstīju par alternatīvo arheoloģiju, par to, ko es personiski domāju, kā viduslaikos tika darinātas rotaslietas.”

“Kādēļ es pētu tieši šo laika posmu līdz XIII gadsimtam? Tas ir visneskaidrākais rotaslietu vēstures periods. Latvijas zemē vēl ļoti daudz ko var atrast. Lūk, iepriekšējās brīvdienās notika starptautiskais alternatīvo arheologu festivāls. Es tajā nolasīju vīto gredzenu attīstībai veltītu referātu, runādams arī, piemēram, par pazīstamo Nameja gredzenu. Visi apgalvo, ka tas ir tipiski latvisks gredzens, taču es tam nepiekrītu. Šis gredzens datējams ar III gadsimtu, un tādus nēsāja skiti. Viņi tos darināja no zelta. Pēc tam līdzīgus gredzenus atrada Skandināvijā,” apgalvo bronzas izstrādājumu speciālists. (No dienvidzemēm vītos gredzenus pārveduši vikingi, un tagad zviedri to uzskata par savu nacionālo rotaslietu. Arheologi apgalvo, ka zemgaļu ciltīs vītais sudraba gredzens bijis pazīstams jau vairākus gadsimtus pirms Nameja dzimšanas, Namejam to piedēvējis romāna “Nameja gredzens” autors rakstnieks Aleksandrs Grīns 1928. gadā. Sevišķa loma “Nameja” gredzena atdzimšanā bija trimdas latviešiem, kuri to izvēlējās par latvisku pazīšanās zīmi svešo ļaužu jūrā. – “LV”)

Visparadoksālākais ir tas, ka dažkārt Daumants Kalniņš senas relikvijas uzgājis Cēsu tirgū starp veciem dzelžiem. Vienreiz pārdevējs pastāstījis, ka viņa sievasmāte pirms divdesmit gadiem, Gaujas krastā viduslaiku senkapu vietā rakdama kartupeļus, atradusi tur daudz visādu bronzas krāmu un visus nodevusi metāllūžņos. Un tad Daumants kopā ar arheologiem arī devās parakņāties kādreizējā kartupeļu lauciņā. Pāris stundās viņi atrada daudz interesantu lietu. Konstatējuši, piemēram, ka, izvadot cilvēku pēdējā gaitā, vienmēr viņam līdzi devuši nazi un monētu.

Deviņdesmitajos gados Daumants ar pārvietojamo izstādi izbraukāja Ameriku, Zviedriju, Dāniju, Japānu, vēl citas zemes. Japānā pirmajās dienās pie viņa stenda neviens ir nepienāca. Iepretim sēdēja indieši, kuru sudraba rotas bija trīsreiz lētākas nekā Kalniņa kunga bronza. “Tad es apkarināju vienu jauku japānieti ar latviešu rotām. To, kas pēc tam notika, nav iespējams aprakstīt. Līdz pat šim brīdim es to nesaprotu. Cilvēki gāzās baru bariem. Ņemu vainadziņu un parādu japāņiem zīmējumu: lūk, tas ir saules simbols, šī ķēdīte simbolizē auglību, ķemmīte nodrošina aizsardzību. Bet meitenes pleciem pārklāju villaini. Beigās japāņi pat sāka aptvert, kur atrodas Latvija. Un vēl tagad es pastāvīgi sazinos pa e–pastu ar savām japāņu draudzenēm.”

Interesanti bijis arī indiāņu festivālā Vinskansanā. Vairāki simti pamatiedzīvotāju, kurus bija sapulcinājis festivāls, labprāt pielaikoja Daumanta rotas, dažkārt mainīdami tās pret saviem simboliskajiem gredzeniem un auskariem. Bet pēc Horvātijas apmeklējuma vairākus gadus no vietas pie Kalniņa kunga brauc viena meitene, kura raksta zinātnisku darbu par bruņinieku laika rotaslietām.

Tagad meistars viss atdevies darbam ar Cēsu pilsdrupu apmeklētājiem, labprāt stāstīdams tiem par aizmirstā un vēl līdz galam neatklātā laikmeta relikvijām. Kad Cēsu rajona piekto–sesto klašu skolēni sāk mācīties Latvijas vēsturi, skolotāji vienmēr viņus ved pie Daumanta Kalniņa. Kuru gan interesē sausa teorija? Bet te – uz vienas sienas juvelieris rāda diapozitīvus, pārējās trīs ir visas vienās rotaslietās, kuras drīkst pat aptaustīt.

“Jau kuro vasaru es rīkoju sava veida bērnu nometnes. Pie manis atbrauc skolēni no dažādām skolām un divas nedēļas bez maksas manā vadībā paši savām rokām meistaro rotaslietas. Dažkārt, kad man pašam izdodas izrauties uz Rīgu, tad apstaigāju skolas, noturu nodarbības. Gatavoju sev cienīgu maiņu.”

“VESTI SEGODNJA”