Gadsimta dialogi: pastkartēs, fotokartēs, pāri gadsimtam un valstu robežām

19.jūnijā tika atklāta Andreja Granta un Andra Krieviņa fotoizstāde “Lugano — Cartes blanches”

Šajā slejā: Andra Krieviņa skatījums	Šajā slejā: Andreja Granta skatījums

Šī izstāde ir pirmais praktiskais solis ceļā uz starptautisko forumu, ko Rīgas un Lugāno pašvaldības ir vienojušās sarīkot 2006. gadā, kad apritēs tieši simt gadu kopš Aspazijas un Raiņa ierašanās Lugāno, kur viņi apmetās uz dzīvi tuvējā Kastaņolas ciematiņā, kas tagad kļuvis par Lugāno priekšpilsētu. “Tālā zeme, mīļā tauta,/ Devi otru dzimtu zemi/ Manim, tevī nedzimušam.” Tā vēlāk rakstīja Rainis, ar pateicību pieminot savu trimdas zemi Šveici, kur viņi abi ar Aspaziju pavadīja garus četrpadsmit gadus — līdz pat 1920. gadam, kad bija piedzimusi neatkarīga Latvijas valsts un viņi bez bailēm varēja atgriezties mājās. Rainis Kastaņolā sarakstīja gandrīz visus savus nozīmīgākos darbus, Aspazija — skaistos dzejoļus, kas sakopoti “Ziedu klēpī” un “Saulainā stūrītī”, un Latvijas kultūrā ar viņu daiļradi ienāca arī daļiņa no Šveices gara un sirds. Par to, ko šai laikā juta un domāja paši dzejnieki, par kāpumiem un kritumiem viņu savstarpējās attiecībās stāsta gan dienasgrāmatas, gan bezgala daudzas atklātnes, ar kurām laulātie draugi apmainījušies tai laikā, kad nav bijuši kopā. Aspazijas un Raiņa daiļrades pētniecei, politisko zinātņu doktorei Vitai Matīsai, kas ir viena no gaidāmā Lugāno foruma iniciatorēm, šīs pastkartes pateikušas priekšā izstādes ideju: “Attēli uz pastkaršu simtiem, ko trimdas gados Rainis un Aspazija sūtīja viens otram un draugiem, glabā gaistošu, tomēr daiļrunīgu liecību par Eiropu, kāda tā bija pirms Pirmā pasaules kara, kā arī liecību par divu izcilu latviešu rakstnieku dvēseles stāvokli. Tur ir gan Lugāno visā savā gleznainajā skaistumā, kuru vēl nav skāris būvēšanās drudzis, gan Itālijas muzejos atrodamo skulptūru un gleznu fotoattēli.”

Pagājušā gada decembrī Vita Matīsa un Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģisko lietu komitejas priekšsēdētāja Dainis Īvāns devās uz Lugāno, kur tika parakstīts abu pilsētu sadarbības līgums un pieņemts lēmums par foruma rīkošanu. Ar to tiek saistīti vairāki kultūras projekti. Jau februārī fotomākslinieki Andrejs Grants un Andris Krieviņš tika sūtīti radošā komandējumā uz Lugāno, kur viņi pavadīja nedēļu. Ar “Parex bankas” un Kultūras pārvaldes dāsno finansiālo atbalstu īsā laikā tapusi lieliska izstāde un tās cienīgs katalogs, kura lappusēs ir attēli ar dzejnieku sūtītajām pastkartēm, kas tagad glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja arhīvos, bet “sānu kabatiņās” — abu fotogrāfu fotografētie Lugāno dabas skati un cilvēki. Dialogs starp abiem dzejniekiem, dialogs starp abiem fotogrāfiem, dialogs ar ikvienu no mums. Īsti mūsienīgais katalogs ar Vitas Matīsas rakstīto tekstu un mākslinieces Ingrīdas Zāberes asprātīgo izkārtojumu ir brīnišķīgs ceļvedis pa izstādes zālēm. Un vēl viens dialogs ar skatītāju. Izstādes atklāšanas svētkos piedalījās Šveices un Itālijas vēstnieki un viesi no Lugāno, arī pilsētas arhīva direktors un Aspazijas un Raiņa muzeja vadītājs Antonio Žili un Aspazijai veltītās grāmatas “Sarkanā komēta” autore Kjara Makoni. Lugāno delegācijas vārdā pateicības vārdus izstādes rīkotājiem un abiem fotomeistariem teica Lugāno tūrisma aģentūras prezidents Fabio Amado.

Uzrunājot skatītājus autoru vārdā, Andrejs Grants atgādināja: “Kopš tiem laikiem, kad Kastaņolā dzīvoja mūsu dzejnieki, ir mainījušies tērpi, ir mainījušies pārvietošanās līdzekļi, ir mainījušās dekorācijas uz pasaules skatuves, bet būtiskās lietas jau nemainās.”

Un, kā sacīja Dainis Īvāns, Kastaņolā joprojām stāv Svētā Salvatores kalns ar savu majestātiski daiļo siluetu, stāv Brē kalns, kurā Rainis kāpa skatīties uz Latviju, pāri visai Eiropai. Tāpēc ikviens latvietis ilgojas tur nokļūt, vairāk nekā Parīzē, Romā, Neapolē vai Amsterdamā. Šī fotoizstāde arī ved uz Lugāno.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore