Par Koreju ārpus futbola stadiona

“Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktora Jāņa Ūdra vērojumi un pārdomas, pēc Korejas Preses fonda uzaicinājuma iepazīstoties ar Korejas Republiku

Šajās dienās, sekojot reportāžām no pasaules futbola čempionāta spēlēm Seulas jaunajā, supermodernajā stadionā, jādomā, ko vispār zinām par Dienvidkoreju, ko — par korejiešu tautas likteņiem un nākotnes metiem sašķeltajā Korejas pussalā. Divu pasauļu saskares un brīžiem arī konfrontācijas punktā uz 38. paralēles.

Čempionāta īstenā nozīme

“Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors Jānis Ūdris un 2002.gada Pasaules futbola čempionāta organizācijas komitejas Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Ins Bjunteks Foto: Jānis Ūdris

No futbola spēļu reportāžām grūti rast kaut aptuvenu priekšstatu par ārkārtīgi lielo politisko nozīmi, ko Korejas Republika piešķir pasaules futbola čempionātam savā zemē. Zināmu informāciju šajā aspektā gan nesen sniedza televīzijas kanāls “Discovery Channel”, īpašā programmā parādot šā čempionāta ekonomisko un psiholoģisko nozīmi, sākot jau ar sagatavošanas darbiem abās šā gada pasaules futbola čempionāta rīkotājās valstīs — Korejas Republikā un Japānā.

Visai plašu ieskatu šā notikuma nozīmīgumā vispirms sniedza ikdienas vērojumi Dienvidkorejā. Jau ceļā no lidostas uz viesnīcu man parādīja grandiozo futbola stadionu, kura jumts veidots tradicionālā korejiešu pūķa formā. “Pūķis mums, korejiešiem, ir veiksmes simbols,” uzsvēra čempionāta organizācijas komitejas brīvprātīgā gide Ba Džungvu.

Par tolaik vēl gaidāmo čempionātu Seulā atgādināja televīzijas videoklipi, avīzes un arī milzīgā, spoži iluminētā futbolbumba laukumā iepretim manai viesnīcai pašā Seulas centrā. Taču visdziļāko ieskatu čempionāta patiesajā būtībā sniedza tikšanās ar 2002. gada Pasaules futbola čempionāta organizācijas komitejas Sabiedrisko attiecību departamenta direktoru Inu Bjunteku.

Respektējot ielūdzēja — Korejas preses fonda — izvēli, tomēr pirms šīs tikšanās uzsvēru, ka neesmu sporta žurnālists, taču drīz vien pārliecinājos, ka šī piezīme bijusi lieka. Mūsu saruna ar korejiešiem neparasti atklāto, sirsnīgo Inu Bjunteku būtībā bija veltīta Korejas galvenajai sāpei — apvienošanās idejai.

Primārā tēze, ko uzsvēra mans sarunas biedrs, bija Korejas Republikas un Japānas vēsturiski sarežģīto attiecību sakārtošana. Gandrīz vai no pagājušā gadsimta sākuma līdz pat Otrā pasaules kara beigām Koreja bijusi Japānas pakļautībā un vēlāk arī tiešā okupācijā. Korejiešu vēsturiskais aizvainojums joprojām ir jūtams, īpaši sarunās ar vecākās paaudzes cilvēkiem. “Viņi joprojām nav atvainojušies par saviem nodarījumiem,” teica ne viens vien korejietis. Uz vaicājumu, vai korejieši neredz būtisko atšķirību starp impēriski tendēto pagātnes Japānu ar agresīvu ārpolitiku un šodienas demokrātisko kaimiņvalsti, kas ir arī nozīmīga ekonomiskās sadarbības partnere, dažādu cilvēku atbilde bija visai līdzīga: “Jā, ar prātu mēs to saprotam, bet ar sirdi grūti pieņemt.” Senās brūces laiku pa laikam uzplēš arī joprojām starp abām valstīm aktuālie juridiskie jautājumi Otrā pasaules kara notikumu kontekstā. Piemēram, simtiem korejiešu sieviešu morālā un juridiskā prasība pret Japānu par piespiedu iesaistīšanu prostitūcijā, liekot apkalpot okupācijas armijas karavīrus.

Sarunā: Āzijas un Klusā okeāna politikas pētniecības institūta direktors Šins Hisuks; Ārlietu un nacionālās drošības institūta profesors Kims Dukdžu

“Viena no mūsu cerībām, kopīgi ar Japānu rīkojot pasaules futbola čempionātu, ir dzēst vai vismaz mazināt šīs vēsturiskās sāpes un pretenzijas,” atzina Sabiedrisko attiecību departamenta direktors. “Ir dziļi simboliski, ka jaunā gadsimta un gadu tūkstoša pirmo pasaules futbola čempionātu kopīgi rīko divas valstis, kas kādreiz bija nāvīgas ienaidnieces. Tā arī ir labākā liecība mūsu jaunajām attiecībām, un ceram, ka šīs valstu jaunās attiecības pieņems arī mūsu cilvēki.”

Pēc tam Ins Bjunteks pastāstīja par sacensību un treniņu vietām, kā arī par sportistu un daudzo viesu teicamo dzīves apstākļu nodrošinājumu. Čempionāta norise tagad šos vārdus apliecina.

Īpašs aspekts sarunā bija sportistu un skatītāju drošība, jo čempionāta rīkotāji vadījušies no pērnā gada 11. septembra mācības, kas, pēc Sabiedrisko attiecību departamenta direktora domām, ir aktuāla ne vien amerikāņiem, bet visai civilizētajai pasaulei. “Jau visai drīz pēc 11. septembra traģiskajiem notikumiem Ņujorkā un Vašingtonā čempionāta drošības dienesta štābs formulēja divas galvenās savas darbības prioritātes, līdzās preventīviem pasākumiem un krīzes variantiem cīņā pret futbola fanu huligānismu izvirzot plašus antiterorisma pasākumus,” teica Ins Bjunteks. Drošības pasākumu koordinācijā plaši iesaistītas visas Dienvidkorejas spēka struktūras, šie pasākumi tiek īstenoti tiešā Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Preventīvo pasākumu plāksnē notiek plaša informācijas apmaiņa ar ārzemju drošības struktūrām. Valsts Nacionālās policijas aģentūrā izveidota īpašo uzdevumu vienība.

Top korejiešu kulinārijas šedevri	Korejiešu dievības skulptūra

Taču, pēc direktora I. Bjunteka vārdiem, pasaules futbola čempionātam ir milzīga nozīme arī dienvidkorejiešu nacionālās pašapziņas nostiprināšanā. “Jau Seulas olimpiādes laikā 1988. gadā mēs pasaulei parādījām, kas patiesībā esam un ko spējam,” ar neslēptu lepnumu teica Ins Bjunteks. “Šo pasaules futbola čempionātu mēs uzskatām par tikpat lielu iespēju. Varbūt pat vēl nozīmīgāku, jo pusotrā gadu desmitā būtiski pieaugušas mūsu valsts ekonomiskās un tehnoloģiskās iespējas. Vispirms jau tas ir pats pirmais tāda veida pasākums, ko vienlaikus rīko divas valstis. Un mēs, protams, gribam būt labākie. Tāpēc līdz ar futbola spēlēm čempionāta laikā sagatavota arī plaša kultūras programma. Ļoti liela, varbūt pat vēl lielāka nozīme ir jaunākajām tehnoloģijām. Kā zināms, abas čempionāta rīkotājas valstis — gan Dienvidkoreja, gan Japāna — ir pasaules līderes jaunākajās elektroniskajās tehnoloģijās, un pasaules futbola čempionāta laikā notiek arī netieša cīņa par augstāko prestižu šajā jomā.”

Dienvidkorejiešu klusā cerība

Lielas cerības čempionāta organizācijas komiteja saistīja arī ar potenciālo iespēju sekmēt sašķeltās pussalas apvienošanu. “Mēs ļoti gribam iesaistīt čempionāta spēlēs arī Ziemeļkoreju un jau laikus nosūtījām viņiem plašu sadarbības piedāvājumu. Visreālākā būtu Ziemeļkorejas futbolistu iesaistīšanās kopīgā Korejas nacionālajā komandā. Mēs esam ielūguši Ziemeļkorejas pārstāvjus arī būt klāt čempionāta atklāšanā, taču joprojām neesam saņēmuši atbildi.” Šos vārdus Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Ins Bjunteks teica pavisam īsi pirms čempionāta atklāšanas, uzsverot, ka, protams, kaimiņvalsts spēlētāju iesaistīšanās gadījumā kopīgajai komandai būtu arī kopīgi jāpatrenējas, bet katra aizritējusī diena mazina šādu iespēju.

Taču Ins Bjunteks pieļāva, ka ziemeļkorejiešu iesaistīšanās kopīgā komandā tiktu pieņemta arī pēdējā brīdī.

Mūsu tikšanās laikā Phenjana vēl nekādi nebija reaģējusi uz Seulas draudzīgo uzaicinājumu, un tā bija Dienvidkorejas politiķiem un sabiedriskajiem darbiniekiem jau labi pazīstamā Ziemeļkorejas taktika, kas neizslēdz pēkšņa pārsteiguma iespēju. Tā notika Sidnejas olimpisko spēļu atklāšanas priekšvakarā, kad pašā pēdējā brīdī Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas (KTDR) olimpiešu komanda saņēma Phenjanas augstākās vadības atļauju atklāšanas parādē iet kopīgā ierindā ar dienvidkorejiešiem, un abu Korejas valstu sportisti draudzīgi nosoļoja gar Sidnejas olimpiskā stadiona tribīnēm aiz simboliskā Korejas pussalas karoga. Nekas tamlīdzīgs gan, neraugoties uz Seulas sporta dzīves vadītāju atkārtotajiem aicinājumiem, nenotika Soltleiksitijas ziemas olimpisko spēļu atklāšanā.

“Nē, nekā tāda nebija,” skumji pasmaidot, atkārtoja Ins Bjunteks. “Mēs ļoti cerējām, ka Sidnejā būs aizsākusies jauna, skaista tradīcija, taču nācās vilties.”

Pieredzējušais sabiedrisko attiecību speciālists piekrita vairāku Dienvidkorejas politisko analītiķu viedoklim, ka Sidnejas olimpiādes laikā Phenjanas attieksmi vēl ietekmēja abu Korejas valstu līderu 2000. gada Phenjanas tikšanās atskaņas. Phenjanā taču tika pieņemta Korejas Republikas un KTDR līderu kopīga deklarācija, kuras sešos punktos bija paredzēta arī ekonomiskā sadarbība un kultūras apmaiņa.

Ins Bjunteks minēja arī pasaules futbola čempināta izmaksas un plānotos ienākumus, kas veido tiešām astronomiskas summas. Desmit futbola stadionu būvē un rekonstrukcijā pavisam investēti 2 miljardi ASV dolāru, lielais čempionāta stadions vien izmaksājis pusotru miljardu. Pavisam sporta būvju sagatavošanai izlietoti 2,5 miljardi dolāru, taču čempionāta rīkotāji sagaida, ka kopīgā bilance noslēgsies ar 4,4 miljardu dolāru lielu pievienoto vērtību. Ļoti būtiski, pēc dienvidkorejiešu domām, valsts ekonomikai ir arī vismaz uz četriem gadiem nodrošinātie 360 tūkstoši papildu darbavietu.

Milzu nozīme Korejas dzīvē jau tagad ir čempionāta radītajam psiholoģiskajam klimatam. Ne velti viens no populārākajiem cilvēkiem valstī tagad ir Korejas Futbola asociācijas prezidents, FIFA viceprezidents Čuns Monsuns, kuram daudzi politiskie analītiķi paredz labas izredzes nākamajās valsts prezidenta vēlēšanās.

“Pasaules futbola čempionāts ir patiesi nozīmīgs stimuls mūsu valsts ekonomikai, “ šķiroties uzsvēra čempionāta Organizācijas komitejas departamenta direktors, bet tad, skumji pasmaidījis, piebilda: “Protams, mēs ļoti gribējām ar šo grandiozo pasākumu kaut nedaudz arī sekmēt Korejas pussalas apvienošanos. Taču Phenjanas politiku grūti izprast vai prognozēt.”

Sporta dzīve vispār aizvien ciešāk ir saistīta ar politiku, bet Korejas pussalā šī saistība ir īpaši jūtama. Seulas olimpiādē 1988. gadā piedalījās simt sešdesmit septiņas valstis — līdz tam pats lielākais dalībnieču skaits. Taču īsi pirms tam, 1987. gadā, abu Korejas valstu attiecības apēnoja traģisks gadījums, kad ziemeļkorejieši notrieca Dienvidkorejas lidmašīnu.

Atkal un atkal Korejas pussalā vēsture mijas ar šodienu, un šodienas futbola kaislības Seulā vedina arī domāt

Par sašķeltās korejiešu tautas likteņiem

Pirmā pēckara paaudze Eiropā uzaugusi ar reālo apziņu, ka pastāv divas Korejas valstis, un 38. paralēle, pa kuru novilkta divu pasauļu robeža, laika dimensijā kādreiz varēja likties bezgalīga. Taču šobrīd, kad esam jau pirms vairāk nekā desmit gadiem pieredzējuši padomju impērijas sabrukumu un bijuši liecinieki Berlīnes mūra krišanai, fakts, ka 38. paralēle joprojām sašķeļ vienu zemi un tautu, ka tūkstošiem cilvēku nevar pat uzzināt, vai vēl dzīvi otrā robežas pusē palikušie vecāki vai bērni, ir acīmredzams anahronisms.

Kā darbojas tautas šķelšanas princips? Kādi saimnieciskie mehānismi un ideoloģiskie principi uztur vienu un otru Korejas valsti? Un kāda ir demokrātiskā sabiedrībā dzīvojošo dienvidkorejiešu attieksme pret savu tautasbrāļu likteni komunistiskā režīma pārvaldītajos Korejas pussalas ziemeļos?

Šie jautājumi ir jo aktuālāki mums, latviešiem, kam bijis lemts dzīvot divās krasi atšķirīgās politiskās sistēmās, iegūstot unikālu totalitārisma un demokrātijas salīdzināšanas iespēju. Jo reljefāka šī pieredze kļūst, pārrunājot mūsu okupācijas gadu vērojumus ar Rietumu trimdā dzīvojušajiem latviešiem. Salīdzinot mūsu tik atšķirīgo pieredzi un dažkārt arī niansētās vērtību skalas, kas latviešiem tomēr nav traucējušas saskatīt pašu augstāko mērķi — brīvu un suverēnu Latviju.

Vēlme no brīva cilvēka pozīcijām ieskatīties citas sašķeltas tautas daļēji līdzīgajā liktenī bija galvenā motivācija, pieņemot Korejas Preses fonda ielūgumu apmeklēt šo valsti žurnālista izpētes braucienā. Un jau pirmajās elektroniskā pasta vēstulēs, ar Korejas Republikas vēstnieku Latvijā Kemu Džunho un vēstniecības preses atašeju Čanu Kilnamu precizējot apmeklējuma programmu, uzsvēru tieši šo savu profesionālo interešu aspektu. Šī prioritāte arī tika respektēta, un nedēļu ilgās vizītes laikā varēju gan tikties ar virkni vadošo politisko analītiķu, kas specializējušies tieši abu Korejas valstu attiecību problēmās, gan arī pašam būt divu pasauļu sastapšanās vietā pie 38. paralēles.

Taču Seulā par Korejas pussalas īpašo situāciju atgādina arī daudzi ikdienas elementi. Piemēram, ļoti zīmīgs alsts televīzijas galvenajā kanālā ir Korejas Republikas valsts himnas videoklips, kas ievada jaunu dienu. Vārpās sazēlis rīsa lauks, tad vēsturiskie korejiešu gongi iezvana jaunu dienu, un ekrānā parādās valsts dibinātāju portreti. Simboliska ir nākamā epizode — Sidnejas olimpiādes atklāšanas parādē vienota soļo Korejas pussalas apvienotā komanda — dienvidkorejiešu senais un joprojām tālais sapnis par sadalītās Korejas pussalas apvienošanos. Bet videolentes turpmākajos kadros neparasti daudz tiek rādīti Dienvidkorejas bruņotie spēki — modernie tanki un karakuģi, desantnieku mācības un filigrāna kareivju parādes ierinda. Un, protams, staltie, tekvando pozīcijā sastingušie Dienvidkorejas robežsargi pie 38. paralēles.

Pēc pāris dienām šos vīrus skatīju vaigā. Taču par to — turpinājumā.

Stundas braucienā no futbola kaislībām

Tikai stundas braucienā no Seulas, tātad arī no supermodernā futbola stadiona, kam pašlaik, pasaules čempionāta spēļu laikā, pievērsta visas pasaules futbola karsēju uzmanība, ir bēdīgi slavenā 38. paralēle ar divu pasauļu robežu, kas demokrātisko Korejas Republiku jeb Dienvidkoreju šķir no totalitārās Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas (KTDR).

Ziemeļkoreja jau gadu desmitiem bijusi dienvidkorejiešu un citu kaimiņvalstu, kā arī ASV un Rietumeiropas militāro ekspertu izpētes un analīžu objekts. Jaunu impulsu Ziemeļkorejas militārās stratēģijas un kapacitātes vērtējumiem deva ASV prezidenta Džordža Buša runa šā gada janvārī, kurā Ziemeļkoreja līdz ar Irāku un Irānu bija nosauktas par “Sātana ass” loceklēm. Šai sakarā Dienvidkorejas preses uzmanību piesaistīja AFP izplatītais autoritatīvā ASV militārā eksperta, ģenerāļa Tomasa Švarca ziņojums ASV Senāta aizsardzības komitejai, ka Ziemeļkoreja ir pati aktīvākā raķešu un arī konvencionālo ieroču ražotāja un vēl šā gada sākumā “būtiski palielinājusi šo ieroču ražošanu”. Pēc ģenerāļa informācijas, Ziemeļkoreja eksportē dažādu tipu raķetes, kā arī artilērijas iekārtas un tankus un ir arī pasaulē lielākā parasto zemūdeņu piegādātāja. “Tas ir avots, no kura viņi gūst naudu, un veids, kā viņi uztur pie dzīvības savu ekonomiku,” uzsvēra T.Švarcs.

Pēc ASV oficiālo aprindu domām, Ziemeļkorejas raķešu un citu ieroču tehnoloģiju programmas apdraud Savienoto Valstu drošību, un šie draudi īpaši pieauguši kopš 11. septembra terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā. ASV administrācija izlēma arī turpmāk atstāt Ziemeļkorejas vārdu teroristu atbalstītāju valstu “melnajā sarakstā”. Savukārt Phenjana šo sarakstu vērtē kā galveno šķērsli centienos uzlabot savu ekonomisko situāciju, piesaistot ārvalstu kapitālu.

Vēl februāra sākumā, divas nedēļas pirms savas vizītes Seulā, ASV prezidents Džordžs Bušs kārtējo reizi piedāvāja dialoga iespēju arī Ziemeļkorejas līderim, taču Phenjana arī šoreiz izvēlējās savu tradicionālo neatbildēšanas taktiku.

Ziemeļkorejiešu neizmantotā iespēja Dienvidkorejā izraisījusi daudz analīžu un prognožu. Vairums analītiķu gan noraidīja tūlītējas abu Korejas valstu attiecību pasliktināšanās iespēju. Taču liela daļa komentētāju arī piekrīt, ka Ziemeļkorejas ignorance padziļinās šīs valsts starptautisko izolāciju un apgrūtinās Dienvidkorejas centienus palīdzēt saviem tautas brāļiem.

Par Dienvidkorejas skrupulozajiem centieniem uzlabot attiecības ar Ziemeļkoreju liecina arī “The Korea Times” citētais kādas anonīmas Seulas amatpersonas viedoklis par Phenjanas klusēšanu pēc ASV prezidenta dialoga piedāvājuma: “Galu galā Bušs taču nenorādīja datumu, līdz kuram Ziemeļkorejai jādod atbilde... Mēs šo priekšlikumu varētu atgādināt arī vēlāk. Galvenais ir dabūt Ziemeļus pie sarunu galda.” (“The Korea Times”, 09.03.2002.)

“Saulstaru politika” jeb tālais nākotnes ideāls

Pussalas apvienošanas ideja Dienvidkorejā oficiāli nosaukta par “Saulstaru politiku”, un tās veidošanai veltīti gan Ārlietu ministrijas, gan vairāku zinātniskās pētniecības institūtu un citu institūciju pūliņi. Valdībā izveidota arī īpaša Apvienošanās ministrija. Taču pagaidām vēl grūti apjaust kaut cik konkrētas apvienošanas stratēģijas aprises.

Pārrunājot ar dienvidkorejiešiem viņu sašķeltās tautas nākotni, nācās pārliecināties, cik nereāls Korejas pussalā izskatās mums labi pazīstamais Vācijas apvienošanās modelis. Padomju okupācijas zonā mākslīgi izveidotā sociālistiskā Vācijas Demokrātiskā Republika, PSRS satelītvalsts, sabruka pārsteidzoši ātri, un šo sabrukumu iezīmēja metropoles lēto izejvielu piegāžu pārtraukšana padomju impērijas norieta posmā. Strauji pazeminoties dzīves līmenim, iedzīvotāji sāka kurnēt. Nesaņemot Maskavas politisko atbalstu, krita VDR komunistiskās birokrātijas ortodoksālais vadītājs Ērihs Honekers. Austrumvācieši, sajūtot komunistiskā režīma agoniju, atmeta pusgadsimtu ilgušās bailes no politiskās slepenpolicijas un izgāja ielās. Krita Berlīnes mūris, Vācija kļuva atkal viena valsts. Milzīga nozīme šajā procesā bija arī brūkošās padomju impērijas piekāpībai Rietumu konsekvento prasību priekšā. Divpadsmit gados kopš šiem notikumiem bagātā Rietumvācija ekonomiski un sociāli integrējusi austrumu federālās zemes, iegūstot arī atziņu, ka daudz grūtāk ir izdzēst psiholoģiskās atšķirības Vācijas rietumu un austrumu reģionos. Pārvarēt totalitārās domāšanas inerci postkomunistiskajā sabiedrībā.

Taču Ārlietu un nacionālās drošības institūta speciālists Kims Dukdžu Vācijas apvienošanās modeli noteikti noraidīja: “Nē, ko jūs, pie mums Korejas pussalā ir pavisam cita situācija.”

Kaut, protams, ir arī daudz līdzīga. Vispirms jau Dienvidkorejas, tāpat kā Rietumvācijas, ekonomiskā varenība iepretim to komunistiskajām kaimiņvalstīm un milzīgā dzīves līmeņa starpība. Vācijas apvienošanās pieredze lieku reizi parādīja, ka visi cilvēki grib dzīvot labāk, un Dienvidkoreja spētu saviem tautas brāļiem sniegt izšķirošu palīdzību, integrējot tos pārtikušā un demokrātiskā sabiedrībā, kā to jau izdarījusi Rietumvācija. Jo vairāk tāpēc, ka komunistiskā Ziemeļkoreja, tāpat kā savā laikā VDR, cilvēku skaita ziņā ir mazāka par bagāto kaimiņvalsti.

“Jā, teorētiski Ziemeļkorejai 1990. vai 1991. gadā pēc padomju impērijas sabrukuma vajadzēja sairt tāpat, kā sabruka VDR, taču tas nenotika,” teica profesors Kims Dukdžu. “Acīmredzot te ir vairāki iemesli, no kuriem kā pašu būtiskāko tomēr minētu ārkārtīgi atšķirīgo autrumvāciešu un ziemeļkorejiešu informētības līmeni. VDR iedzīvotāji tomēr varēja gūt plašu informāciju par savu tautiešu un īpaši radu dzīvi Rietumvācijā. Mums Korejas pussalā ir arī ļoti atšķirīga ģeopolitiskā situācija. Tepat līdzās ir Ķīna un Krievija, ar kuru pozīciju joprojām jārēķinās abām Korejas valstīm. Dienvidkorejā ir ASV militārās bāzes, un tepat tuvumā ir ļoti ietekmīgā Japāna. Nedrīkstam arī aizmirst, ka Kims Čenirs ir daudz stingrāks un patstāvīgāks nekā Austrumvācijas komunistiskie līderi, un viņš arī visai sekmīgi veido savu vadoņa tēlu.”

“Jā, pašos pamatos Korejas sadalījums divās principiāli atšķirīgās valstīs ir līdzīgs kādreizējam Vācijas sadalījumam,” piekrita Āzijas un Klusā okeāna politikas pētniecības institūta direktors Šins Hisuks: “Taču ir arī fundamentāla atšķirība. Korejas gadījumā politiskās izmaiņas Krievijā nebija tik izšķirošas, jo tikai nedaudz skāra Ziemeļkorejas ekonomiku. Bez Krievijas arī ASV un pat Japāna, un Ķīna ir faktori, ar kuriem jārēķinās, domājot par Korejas apvienošanos. Vajadzīgs četru lielvalstu un divu Korejas valstu dialogs, lai rastu visiem pieņemamu risinājumu, “ teica Šins Hisuks: “Otrkārt, vācieši savā starpā nekad nebija karojuši. Korejieši karoja trīs asiņainus gadus, no 1950. gada 25. jūnija līdz 1953. gada 27. jūlijam, un šajā karā krita simtiem tūkstošu korejiešu. Es patiesi nedomāju, ka Korejas apvienošanās varētu būt viegls process, kas iespējams piecos sešos vai pat desmit gados. Tieši pēdējos gados atšķirības starp abu valstu iedzīvotājiem strauji palielinājušās. Mēs gan runājam vienu un to pašu korejiešu valodu, taču izruna kļūst aizvien atšķirīgāka, parādās daudz jaunu vārdu un izteicienu, kas tautiešiem pretējā pusē ir nesaprotami. Protams, šīm niansēm pamatā ir politiskās atšķirības. Pie mums Dienvidkorejā pastāv liberālā demokrātija, bet Ziemeļkorejā — fašisms. Pie mums valda brīvā tirgus ekonomika, pie viņiem viss tiek plānots centralizēti. Tāpēc arī nav brīnums, ka nacionālais kopprodukts caurmērā uz katru iedzīvotāju ir ļoti atšķirīgs: Dienvidkorejā tas pērn bija gandrīz desmit tūkstoši ASV dolāru, bet Ziemeļkorejā — tikai seši simti. Sarunās ar Phenjanas pārstāvjiem jūtams, ka viņi nav ieinteresēti ko mainīt savā pašreizējā iekārtā. Vienīgā motivācija sarunās ar mums ir Dienvidkorejas ziedojumi. Tomēr sarunas, kaut ar grūtībām, notiek, un arī šis faktors būtiski stabilizē situāciju Korejas pussalā. Taču es gribu uzsvērt, ka mūsu valsts nekādā ziņā negaida, lai Ziemeļkoreja sabruktu. Nekādā ziņā! Tā būtu briesmīga traģēdija korejiešu tautai un briesmīgs trieciens pasaulei. Pasauli tad pārpludinātu bēgļu masas, un pastāvētu reāli pilsoņu kara draudi. Runājot par apvienošanos, mēs domājam par procesu, ko aviācijā un arī politikā sauc par lēno piezemēšanos.”

Jā, Ziemeļkoreja nekad nav bijusi integrēta padomju impērijas ekonomiskajā sistēmā. Pat komunistiskās sistēmas ziedu laikos Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR) īstenoja visnotaļ noslēgtu ekonomiku, cenšoties eksportēt savas specifiski korejiskās komunisma idejas un turot valsti cieši noslēgtu jebkādām ārējām ietekmēm. Izņēmums bija Starptautiskais jaunatnes un studentu festivāls Phenjanā astoņdesmito gadu beigās, kad Ziemeļkorejas režīms, redzot padomju impērijas agonēšanu un kardinālu ekonomisko pārmaiņu sākumu Ķīnā, mēģināja paaugstināt savu starptautisko ietekmi.

“Saulstaru politikas” analītiķu vērtējumā, padomju impērijas sabrukums deva samērā smagu triecienu Ziemeļkorejas ekonomikai, taču vienlaikus vēl vairāk nostiprināja Phenjanas izolacionisma politiku.

Turpmāk — vēl