Sociālā aprūpe — starp valsti un pašvaldību

Pašreiz spēkā esošajā likumdošanā noteikts, ka sociālās aprūpes pakalpojumus sniedz gan valsts, gan pašvaldības. Valsts pienākumu uzskaitījums salīdzinājumā ar pašvaldībām uzticēto ir krietni īsāks. Saskaņā ar likumu “Par sociālo palīdzību”, valstij ir finansiāli jānodrošina valsts sociālie pabalsti un valsts līdzekļu daļa pašvaldību sociālajos pabalstos, jāuztur bērni, kuru vecāki nav zināmi, jāizveido un jāuztur invalīdu arodapmācības un profesionālās rehabilitācijas centri, jānodrošina sociālā palīdzība bezpajumtniekiem, kuru pēdējā dzīvesvieta nav pierādāma, jārada iespējas saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem, kuri cietuši no vardarbības, un jānodrošina iespēja saņemt sociālās palīdzības un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus vairākās institūcijās — pansionātos un centros gan bērniem, gan pieaugušajiem ar garīgās attīstības traucējumiem, pansionātos un centros pieaugušām neredzīgām personām, bērnu bāreņu aprūpes centros.

Pašvaldību pienākumu saraksts ir plašāks — vietējai pašvaldībai ir jārūpējas gan par savā teritorijā esošo bērnu bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu (no 2 gadu vecuma), gan par pensijas vecuma cilvēku institucionālo aprūpi — jānodrošina viņu dzīve bērnunamos un veco ļaužu pansionātos, tāpat pašvaldības pārziņā ir vesela virkne alternatīvās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu. Pašvaldībām ir jāgādā gan par mantiskajiem pabalstiem, gan par aprūpi mājās, par sociālās rehabilitācijas pasākumiem ne vien personām ar fiziska un garīga rakstura traucējumiem, bet arī tiem, kas nonākuši alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu atkarībā, jānodrošina palīdzība bezpajumtniekiem un personām, kas atbrīvotas no ieslodzījuma.

Ministru kabineta šā gada 12.marta sēdes darba kārtībā bija iekļauts konceptuālais jautājums par sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas attīstību, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta sociālās palīdzības iestādēm — bērnunamiem, pansionātiem, aprūpes centriem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Tā kā daļa šo iestāžu atrodas valsts, bet daļa — pašvaldību pārziņā (atbilstoši likumā noteiktajiem pienākumiem), Labklājības ministrija, kas ir konceptuālā jautājuma virzītāja, uzskata, ka sociālās aprūpes pakalpojumu sadalījums valsts un pašvaldību institūcijās rosina pašvaldības pieņemt lēmumu par personas, kurai nepieciešams konkrēts sociālās palīdzības pakalpojums, ievietošanu valsts pārziņā esošā iestādē, tādējādi samazinot savus izdevumus. Paralēla valsts un pašvaldību sociālās palīdzības iestāžu pastāvēšana, pēc Labklājības ministrijas ierēdņu domām, nestimulē pašvaldības veidot iedzīvotāju vajadzībām atbilstošu sociālās palīdzības tīklu savā teritorijā, neveicina alternatīvās sociālās aprūpes (aprūpe mājās, audžuģimenēs, dienas centros utt.) attīstību. “Pašvaldības, sniedzot sociālās aprūpes pakalpojumus, izvēlas “ierastās” institucionālās aprūpes formas,” teikts Labklājības ministrijas sagatavotajā konceptuālā jautājuma izklāstā. Turpat norādīts, ka pašvaldības, izvērtējot katra klienta situāciju, bieži vien vadās nevis pēc viņa individuālajām vajadzībām un iespējām veicināt atgriešanos sabiedrības dzīvē, bet gan no sociālās aprūpes pakalpojuma finansēšanas avota — vienkāršāk un finansiāli izdevīgāk ir sagādāt vietu valsts uzturētā aprūpes centrā, nevis nodarboties ar klienta aprūpi viņa paša mājās vai pašvaldības pārziņā esošā institūcijā. Tas rada situāciju, ka “valsts sociālās aprūpes centros dzīvo personas, kurām būtu iespējams sniegt citus — alternatīvus — sociālās aprūpes pakalpojumus”.

Prognozējot situācijas attīstību, Labklājības ministrija norāda, ka gadījumā, ja netiks mainīts likumā “Par sociālo palīdzību” noteiktais pienākumu sadalījums starp valsti un pašvaldībām un netiks mainīti sociālās aprūpes pakalpojumu finansēšanas principi, pašvaldības joprojām būs ieinteresētas pieņemt lēmumus par personu ievietošanu valsts sociālās aprūpes institūcijā, nevis attīstīt salīdzinoši lētāko alternatīvo aprūpi.

Tādējādi no valsts budžeta tiks tērēti ievērojami līdzekļi institūciju uzturēšanai, kā arī netiks respektētas to cilvēku vajadzības, kuriem nepieciešami sociālās aprūpes pakalpojumi.

Lai atrisinātu jau esošās un iespējamās problēmas, Labklājības ministrija piedāvā savu pasākumu plānu, kurā paredz visu atbildību par sociālās aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu deleģēt vietējām pašvaldībām. Reāli tas nozīmētu visu valsts uzturēto sociālās aprūpes iestāžu nodošanu pašvaldību pārziņā, un pašvaldībām būtu jāsedz šo institūciju uzturēšanas izmaksas, jāiegulda investīcijas. To valsts finansu resursu apjomu, kas līdz šim tērēts aprūpes iestāžu uzturēšanai, Labklājības ministrija piedāvā nodot kā mērķdotāciju tām vietējām pašvaldībām, kuru teritorijās atrodas attiecīgās sociālās aprūpes iestādes. Šādas kārtības ieviešanu Labklājības ministrija iesaka veikt pakāpeniski un paredz, ka pilnībā visas iepriekšminētās funkcijas pašvaldības varētu pārņemt sākot ar 2004.gada 1.janvāri, ar papildu noteikumu, ka līdz šim laikam tiktu īstenota Administratīvi teritoriālā reforma. Alternatīvo sociālās aprūpes pakalpojumu tīkla attīstībai līdz 2004.gadam Labklājības ministrija iesaka piešķirt pašvaldībām ikgadējas valsts investīcijas.

Valdībā Labklājības ministrijas sagatavotā koncepcija par sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas attīstību tika akceptēta, nosakot vairākus pakāpeniskus tās īstenošanas posmus, kas aptver gan sociālās aprūpes iestāžu izvērtēšanu un pārveidi, gan likumu grozījumu izstrādi un līdzekļu pārdali.

Kā šīs lietas vērtē un skaidro abas ieinteresētās puses — par to “Latvijas Vēstneša” saruna ar Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta Sociālo pakalpojumu nodaļas vadītāju Aldi Dūdiņu un Latvijas Pašvaldību savienības padomnieci Silviju Šimfu.

 

“Tas ir pašvaldības pienākums”

Aldis Dūdiņš, Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta Sociālo pakalpojumu nodaļas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Pašlaik valsts pārziņā ir 37 sociālās aprūpes institūcijas, kurās atrodas aptuveni 5,5 tūkstoši cilvēku. Kā paredz valdības sēdē apstiprinātā koncepcija, ar 2004.gadu šīs iestādes pāries pašvaldību pārziņā — vai tā būs?

— Tikai ar vienu nosacījumu — ja līdz tam laikam būs veikta administratīvi teritoriālā reforma un kā pašvaldību pamatvienības izveidoti novadi ar noteiktu cilvēku skaitu.

— Un ja tas nenotiks?

—

Viss liecina par to, ka reforma tomēr tiks pabeigta.

— Labi, vienosimies, ka piepildīsies optimistiskais scenārijs un administratīvi teritoriālā reforma 2004.gadā būs pabeigta. Tādā gadījumā visas iepriekšminētās sociālās aprūpes institūcijas nonāk pašvaldību pārziņā, un līdzi tām tiek dots valsts finansējums?

— Jā, un tie ir gandrīz 11 miljoni latu, kas tiek nodoti pašvaldībām.

— Kāds ir galvenais iemesls, kāpēc valsts nodod sociālās aprūpes institūcijas pašvaldību saimniecībā?

— Iemesls nav tikai viens. Pirmkārt, tādējādi tiek palielināta pašvaldību atbildība par sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanu. Šodien nereti gadās, ka pašvaldības izvēlas ievietot cilvēku valsts finansētā sociālās aprūpes institūcijā, jo tas ir gan lētāks, gan vienkāršāks problēmas risinājums. Mainot sociālās aprūpes finansēšanas principus un naudas maku pilnībā nododot pašvaldībām, tiek stimulēts veidot uz tirgus principiem balstītu sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas sistēmu, kura dotu gan lētākus, gan kvalitatīvākus pakalpojumus.

Otrkārt, tad, kad sociālā aprūpe pilnībā nonāk pašvaldības pārziņā, pašvaldības ir tās, kuras izvēlas katra klienta vajadzībām atbilstošāko un efektīvāko pakalpojumu — tādējādi daudzi cilvēki, kurus šodien vienkārši ievieto sociālās aprūpes iestādēs, iespējams, tiktu nodrošināti ar aprūpi mājās vai kādu citu daudz lētāku un reizē daudz efektīvāku alternatīvās sociālās aprūpes pakalpojumu.

Kā liecina statistikas dati, valstī kopumā ir 157 valsts un pašvaldību sociālās aprūpes institūcijas, kurās atrodas aptuveni 12 tūkstoši cilvēku. Neatbildēts ir jautājums, vai institucionālā aprūpe ir labākais un visvairāk vajadzīgais visiem šiem cilvēkiem. Domāju, lielākajā daļā gadījumu nebūt nē. Tas, ka cilvēki masveidā tiek ievietoti sociālās aprūpes institūcijās, mūsu valstī ir zināmā mērā vēsturiska tradīcija, kas palikusi kā mantojums no iepriekšējās sistēmas. To sekmē arī pašlaik pastāvošais dalītā finansējuma princips — par daļu pakalpojumu maksā valsts, par daļu — pašvaldības. Un kādēļ gan tērēt savu naudu, ja var problēmas risināt uz valsts rēķina? Labklājības ministrija, rosinot koncepcijas virzību, pamatoti cer, ka situācijā, kad viss naudas maks būs pašvaldību rokās, pašvaldības arī vairāk rēķinās, kas ir izdevīgāk. Un alternatīvās aprūpes pakalpojumi jebkurā gadījumā ir lētāki par aprūpi institūcijās. Un galarezultātā ieguvējs būs sociālās aprūpes klients — viņš tiks nodrošināts ar optimālāko pakalpojuma veidu tiešā savas dzīvesvietas tuvumā.

— Saprotot, ka alternatīvā aprūpe ir gan lētāka, gan cilvēkam patīkamāka un ērtāka, tomēr nedrīkst bez ievērības atstāt faktu, ka pašlaik sociālās palīdzības dienesti (kas daudzviet ir tikai viens sociālais darbinieks vai arī tā pienākumus veic kāds no pagasta padomes amatu apvienošanas kārtībā) ir tikai pusē Latvijas pašvaldību. Kas nodrošinās šo patīkamo un lēto alternatīvo aprūpi?

— Jau sākumā tika minēts, ka galvenais nosacījums koncepcijas ieviešanai ir veiksmīgi īstenota administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā ir izveidotas noteikta lieluma pašvaldības, kas spēs pildīt noteiktas funkcijas. Sākotnēji tika noteikts, ka jaunveidojamajai pašvaldībai ir jābūt tik lielai, lai spētu ar skolēnu skaitu nodrošināt vidusskolu. Vēlāk nāca klāt papildu nosacījums — pašvaldībai jāspēj arī nodrošināt kvalitatīvus sociālās aprūpes pakalpojumus. Tas nozīmē, ka katrā pašvaldībā ir jābūt reāli funkcionējošam sociālās palīdzības dienestam, kurā strādā profesionāļi. Pašlaik modelētais 102 administratīvo vienību modelis, kam Latvijā vajadzētu pastāvēt pēc reformas, garantē, ka katrā novadā būs pietiekama cilvēkresursu un sociālo dienestu kapacitāte kvalitatīvu pakalpojumu nodrošināšanai.

— Labklājības ministrijas izstrādātajā koncepcijā arī norādīts, ka alternatīvās sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanai pašvaldībai laikā līdz 2004.gadam būtu nepieciešamas ikgadējas valsts investīcijas. Vai ir aprēķināts, cik lieli ieguldījumi no valsts budžeta šim mērķim būtu nepieciešami?

— Dažus gadus Labklājības ministrijai šīs investīcijas izdevās iegūt — tie bija 180 tūkstoši latu gadā uz visām Latvijas pašvaldībām. Nauda tika sadalīta pēc projektu pieteikumiem. Šobrīd projekti jau dod rezultātus, un Sociālās palīdzības fonds veic to darbības izvērtējumu, tiek gatavota tā sauktā labās prakses rokasgrāmata, kurā būs apkopota pozitīvā pieredze. Šī grāmata būs padomdevējs pašvaldībām — no kura gala vispār sākt risināt sociālās palīdzības jautājumus un kā gūt panākumus.

— Miniet, lūdzu, kādu pozitīvo piemēru!

— Labi ar sociālās palīdzības nodrošināšanu veicas Amatas novadā, kur izveidota mobilās aprūpes vienība, kas nodrošina kvalitatīvu aprūpi mājās. Tā kā novada teritorija ir plaša un sociālās aprūpes klienti atrodas tālu cits no cita, par projekta līdzekļiem tika izveidota materiāli tehniskā bāze mobilajai vienībai. Bet speciālistu algošana jau ir pašvaldības ziņā.

— 180 tūkstoši latu gadā — vai šī summa ir pietiekama pienācīgas alternatīvās aprūpes nodrošināšanai pašvaldību līmenī?

— Protams, nav pietiekama, bet Labklājības ministrija var sadalīt tikai to, kas no valsts budžeta tiek piešķirts. Ministrija katru gadu šos līdzekļus ir prasījusi un prasīs, cik iedod, tas vairs nav no mums atkarīgs. Diemžēl 2002.gadā šim mērķim vispār netika piešķirta nauda.

— Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka ar laiku ne tikai sociālā aprūpe, bet visas sociālās palīdzības funkcijas tiktu nodotas pašvaldībām?

— Šāda virzība ir absolūti pareiza. Sociālās palīdzības sniegšana kā svarīgākais pašvaldības pienākums noteikts arī Eiropas vietējo pašvaldību hartā. Kas gan cits, ja ne vietējā pašvaldība vislabāk zina savu cilvēku vajadzības. Neapšaubāmi, kādas funkcijas jau paliks arī valsts pārziņā, bet pašvaldībai tomēr būtu jābūt pirmajai institūcijai, kur cilvēks vēršas pēc sociālās palīdzības un to arī saņem.

— Atgriežoties pie jautājuma par sociālās aprūpes institūcijām — vai to izvietojuma pamatā ir kāds noteikts plānojums, piemēram, lai vienmērīgi nosegtu visu valsts teritoriju?

— Diemžēl sociālās aprūpes institūciju izvietojums ir visai haotisks — viena daļa ir izvietota ap Rīgu, otra lielākā daļa — valsts perifērijā. Vairums šo iestāžu ir veidotas padomju laikā, un nekāda plānojuma to izvietojuma pamatā nav bijis.

— LM sagatavotajā koncepcijā ir minēts, ka laikā no 1997.gada valsts finansējums sociālās aprūpes iestādēm ir palielinājies trīs reizes, tomēr tas joprojām ir nepietiekams, bet, no otras puses, joprojām cilvēki gaida rindā, lai šajās iestādēs iekļūtu. Vai nepietiekamā finansējuma problēmas un pieprasījums, ko nevar nosegt ar piedāvājumu, tā vienkārši atrisināsies pēc institūciju nodošanas pašvaldībām? Vai valsts šajā gadījumā nedeleģē problēmas?

— Šīs pašas koncepcijas ietvaros LM speciālisti ir izstrādājuši alternatīvās sociālās aprūpes pakalpojumu stratēģiju, kurā viens no soļiem ir valsts sociālās aprūpes iestāžu rūpīga izvērtēšana, ko LM iesāka jau pērn un turpina arī šogad. Pirmkārt, tiek vērtēts tas, kā sociālās aprūpes iestādes nodrošina minimālo prasību ievērošanu. Prasības šāda veida iestādēm diktē Ministru kabineta noteikumi. Otrkārt, tiek izvērtēts, cik naudas vajadzētu, lai šīs institūcijas sakārtotu atbilstoši standartiem. Izvērtējuma rezultātā var gadīties, ka kāda institūcija tiek slēgta jau pirms tās nodošanas pašvaldību pārziņā. Nav īsti korekti runāt par sociālās aprūpes iestāžu rentabilitāti, jo sociālā sfēra nekad nebūs peļņas avots, bet iespējams, ka kādas konkrētas iestādes pilnīgai sakārtošanai būs nepieciešami pārāk lieli līdzekļi. Šobrīd darbojas arī neatkarīga psihiatru ekspertu un sociālā darba speciālistu komisija, kas izvērtē, cik pamatota vispār ir cilvēku atrašanās sociālās aprūpes iestādē (lielākā daļa no valsts pārziņā esošajām sociālās aprūpes institūcijām ir pansionāti cilvēkiem (gan bērniem, gan pieaugušajiem) ar garīga rakstura traucējumiem — “LV”) , jo pastāv pamatotas aizdomas, ka daļai klientu nemaz nav nepieciešama institucionālā aprūpe.

— Ja tiks izlemts slēgt kādu no iestādēm cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kur šie cilvēki paliks?

— Varianti ir dažādi. Viens — ekspertu komisija būs atzinusi, ka atrašanās stacionārā iestādē konkrētam cilvēkam nav nepieciešama, un tādā gadījumā cilvēkam būtu jāatgriežas savā pašvaldībā vai ģimenē. Taču atgriešanās pašvaldībās arī nav tik vienkārša, jo vairumā gadījumu šiem cilvēkiem būtu nepieciešama papildu uzraudzība un uzmanība, ko ne katra pašvaldība gatava nodrošināt objektīvu apstākļu pēc — trūkst naudas un profesionālu sociālo darbinieku.

Otrs — cilvēks var tikt pārvietots uz stacionāru. Vēl kāda problēma, kas raksturīga mūsu valstī, — psihiatriskajos stacionāros bieži vien atrodas cilvēki, kam piemērotāks būtu pansionāts, un otrādi. Kopumā šis jautājums ir ļoti sarežģīts un jutīgs, to nevar risināt strauji un vispārināti — katrs cilvēks un katrs gadījums ir individuāls un prasa tādu pašu pieeju.

— Ja sociālās aprūpes institūcijā pāriet pašvaldību pārziņā, vai nepastāv risks, ka galvenie zaudētāji būs tur strādājošie? Valsts līdzdotais finansējums nav pietiekams, var gadīties, ka vispirms tiek segtas komunālās izmaksas utt., darbinieku algas atstājot pēdējā vietā. Vai neiznāks līdzīgi kā ar medmāsām...

— Interesants jautājums. Algas nemaksāt nedrīkstētu... Pastāv variants, ka pašvaldības reorganizē lielās un līdz ar to lielus zaudējumus nesošās iestādes — uz to bāzes tiek veidoti dienas centri, interešu grupas utt. Šis jautājums ir aktuāls jau tagad tiem lielajiem pansionātiem, kas padomju laikā tika sabūvēti kā pašvaldības iestādes.

— Kāds ir pašu pašvaldību viedoklis par LM izstrādāto koncepciju?

— Mūsu apspriestais konceptuālais jautājums valdībā “gulēja” no 2000.gada. Jau pirms tam bija notikušas konsultācijas ar pašvaldībām, un tās joprojām turpinās. Pašvaldības uzskata, ka tām tiek uzlikti jauni pienākumi, un bažas par to izpildi nespēj kliedēt pat fakts, ka valsts šoreiz dod līdzi arī naudu.

 

“Vēlme nodalīt atbildību ir pārāk strauja”

Silvija Šimfa, Pašvaldību savienības padomniece, — “Latvijas Vēstnesim”

— Labklājības ministrija, plānojot nodot pašvaldībām sociālās aprūpes institūcijas, ir diezgan optimistiski noskaņota par to tālāko likteni. Līdzīgs optimistisks viedoklis tiek izteikts par pašvaldībām kā sociālo funkciju realizētājām vispār. Kāds ir jūsu viedoklis?

— Labklājības ministrijā strādā tiešām labi speciālisti, kuri savas zināšanas ir papildinājuši un pieredzi apguvuši Ziemeļeiropas un Viduseiropas valstīs. Viss, ko viņi cenšas iestrādāt Latvijas sociālās aprūpes likumdošanā, teorētiski un Eiropas kontekstā ir ļoti labi un pareizi. Jautājums tikai, vai mums pietiek finansu kapacitātes un cilvēkresursu, vai mūsu valsts administratīvi teritoriālā sistēma ir tā sakārtota, lai mēs visas pareizās teorētiskās nostādnes varētu arī realizēt. Tas ir jautājums arī par to, kādi likumi mums ir vajadzīgi, vai mums vispār ir nepieciešami likumi — vīzijas, uz kuriem mēs nemitīgi tiecamies un kurus nemitīgi vēlamies sasniegt, bet kuri nedarbojas pašreizējā realitātē? Jo pašreiz situāciju sociālajā sfērā regulē dabīgie procesi, nevis likumi.

Taču viena no ministrijas funkcijām ir nozares politikas virzīšana, tāpēc kāda daļa vīziju likumdošanā ir pieļaujama un pat nepieciešama. Ne jau katrā pašvaldībā ir politiķi, kas spēj domāt par sociālās sistēmas nākotnes iespējām. Taču nākotnes darbiem būtu jābūt formulētiem koncepcijās un stratēģijās ar konkrētu rīcības plānu konkrētiem posmiem. Likumiem savukārt būtu jāregulē situācija atbilstoši reālajām iespējām.

Diemžēl tas tā nav arī konkrētajā gadījumā, jo valsts pārziņā esošo sociālās aprūpes institūciju nodošana pašvaldībām tiek plānota pāragri.

— Kāpēc pašvaldībām nebūtu reāli pārņemt šīs institūcijas jau 2004.gadā?

— Pirmkārt, nav pabeigta ne reģionālā, ne administratīvi teritoriālā reforma. Otrkārt, realitātei pa priekšu ir aizsteigusies un līdz ar to lielos sarežģījumos nonākusi veselības aprūpes reforma. Tās ietvaros pašvaldības jau tagad ir spiestas nodarboties ar mazo slimnīcu reorganizāciju vai likvidāciju, kas ne tikai pasliktina veselības un sociālās aprūpes situāciju lauku rajonos, bet rada arī papildu bezdarba un līdz ar to finansu problēmas. Un šādā situācijā pašvaldībām liek saprast, ka būs jāpārņem vēl kādas institūcijas, kas prasīs jau tā nepietiekamo līdzekļu papildu tērēšanu. Arī pašlaik pašvaldībām ir grūtības ar savu sociālās aprūpes iestāžu uzturēšanu, jo izmaksas pieaug ar katru gadu. Pieaug arī minimālās prasības, ko valsts nosaka sociālās aprūpes iestādēm, lai tās vispār drīkstētu darboties, bet līdzekļu to izpildei kļūst arvien mazāk. Sociālās aprūpes institūcijām trūkst arī klientu, bet ne jau tāpēc, ka institucionālās aprūpes pakalpojumi nebūtu vajadzīgi, bet gan tāpēc, ka daudzas pašvaldības gluži vienkārši nespēj apmaksāt savu cilvēku uzturēšanos sociālās aprūpes iestādēs.

Šīs problēmas nebūt nav vienīgās, kas satrauc pašvaldības, un tādēļ Labklājības ministrijas vēlme nodalīt valsts un pašvaldību atbildību sociālajā jomā ir pārāk strauja.

— Bet varbūt vēlme skaidri nodalīt valsts un pašvaldību funkcijas ar laiku daudz ko atrisinātu?

— Pati par sevi šī ideja nav slikta, bet pašreizējā situācijā, kad, palielinoties valsts kopbudžeta ieņēmumiem, pašvaldību ieņēmumu daļa paliek nemainīga, vien pieaug pašvaldībām veicamās funkcijas, un tās nav iespējams realizēt.

Labklājības ministrija sociālo pakalpojumu jomā cenšas ieviest Eiropas standartus, bet tas viss prasa naudu un laiku. Taču termiņš, lai visu sakārtotu, ir noteikts pārāk īss. Problēmu vēl padziļina apstāklis, ka cilvēki arvien labāk zina savas tiesības, viņi orientējas tajā, kas ir noteikts ar likumu, un pieprasa to. Bet pašvaldības to nodrošināt nespēj. Jautājums ir, cik ilgi valsts pieļaus šādu situāciju veidošanos.

— Atgriežoties pie jautājuma par sociālās aprūpes institūcijām — vai tomēr nav daļa taisnības Labklājības ministrijai, kad tā apgalvo, ka bieži vien cilvēki tiek ievietoti sociālās aprūpes iestādē, jo tas pašvaldībai ir vienkāršāk un lētāk?

— Tā notiek, taču ne jau no laba prāta, bet gan tā paša naudas trūkuma pēc. Un tie santīmi, ko valsts ietaupītu, atsakoties no šā pakalpojuma finansēšanas, nav salīdzināmi ar to zaudējumu, ko nāktos ciest cilvēkiem, kam šāda aprūpe tiktu liegta.

— Bet valsts līdzi institūcijām dod finansējumu.

— Jā, bet tā ir nauda par tiem cilvēkiem, kas pašlaik atrodas sociālās aprūpes iestādē. Kas maksās par tiem, kam tur būtu jāatrod vieta nākotnē? Pašvaldība, kurai jau tā nav naudas, vai cilvēki, kuri spiesti būt kāda aprūpē?

— Pašvaldībai būtu jāpiedāvā arī aprūpe mājās vai citi alternatīvās aprūpes veidi.

— Esmu pārliecināta, ka pašvaldības savu iespēju robežās to arī darīs, bet ļoti daudzas to objektīvu iemeslu pēc nevarēs. Bez ievērības nevar atstāt arī faktu, ka lielākā daļa no valsts pārziņā esošajām sociālās aprūpes institūcijām ir psihoneiroloģiskie pansionāti, kuru klienti ir cilvēki, kam uzraudzība un kaut vai daļēja aprūpe būs vajadzīga visu mūžu. Tāpat viņiem visu mūžu ir nepieciešami medikamenti. Tie gan ir iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā, bet nav noslēpums, kāda situācija ir šajā jomā. Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem paredzētie medikamenti ir dārgi un tāpēc nereti netiek izrakstīti pietiekamā daudzumā, bet līdzekļu, par ko iegādāties papildus, cilvēkiem nav. Protams, var iebilst, ka šie nav psihiski slimi cilvēki, taču kas ar viņiem notiks, ja viņi nesaņems medikamentus, ja viņi nebūs pastāvīgi uzraudzīti? Šie cilvēki jau nemāk dzīvot ikdienas vidē, viņi bieži vien pansionātos ir uzauguši. Piekrītu, ka ne vienmēr viņiem tur būtu jāatrodas, bet ja nav, kas ārpusē par viņiem parūpētos?

Zināms risinājums varētu būt grupu dzīvokļi, dienas centru izveide, bet tas atkal prasa naudu. Līdzekļi nepieciešami arī tur strādājošiem, tiem, kas palīdz nopirkt pārtiku, samaksāt komunālos maksājumus utt. Vai ir reāli pašvaldībās vispār atrast šādus garīgi slimu cilvēku aprūpētājus, ja pusē Latvijas pašvaldību vispār nav sociālo darbinieku?

— Kādi, jūsuprāt, ir cēloņi šādai statistikai?

— Sociālo darbinieku nav ne jau tāpēc, ka pašvaldības nesaprastu to nozīmi vai negribētu šādus darbiniekus. Plānais naudas maks liedz algot sociālos darbiniekus. Pašvaldības administratīvais aparāts nereti ir tikai pagasta priekšsēdētājs un sekretāre. Tajās pašvaldībās, kur sociālais darbinieks tomēr ir, viņš strādā ar milzīgu pārslodzi — lielāko daļu darba laika paņem papīru kārtošana, nevis konkrētu sociālo problēmu vadīšana un risināšana, un to nekādi nevar uzskatīt par normālu sociālo darbu.

— Mēs visu laiku runājam par finansu trūkumu kā galveno cēloni tam, ka pašvaldības nevar pilnvērtīgi pildīt tai deleģētās sociālās palīdzības funkcijas. Vai ir vēl kādas problēmas, kas būs jārisina pašvaldībām, ja to pārziņā nonāks, piemēram, pansionāti cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem?

— Šajos pansionātos dzīvo cilvēki ar tādām pašām vajadzībām kā mēs visi. Viņus vajag ne tikai nodrošināt ar ēdienu, apģērbu un mājokli, bet ir jādomā arī par viņu izglītošanu, jāapzinās, ka viņi ir sociālas un arī seksuālas būtnes. Kā līdzsvarot visas šo cilvēku vajadzības, par to turpmāk būs jāatbild pašvaldībām. Vai tām pietiks cilvēkresursu un finansu kapacitātes — par to neesmu pārliecināta.

— Labklājības ministrija apgalvo, ka valsts sociālās aprūpes iestādes tiks nodotas pašvaldībām vien tad, ja tiks realizēta administratīvi teritoriālā reforma. Vai tas ko atvieglos?

— Pašvaldību savienība arī savā atzinumā par konceptuālo jautājumu norādīja, ka sociālās aprūpes iestāžu pārņemšana ir iespējama vien tad, kad ir izveidojušās stabilas otrā līmeņa pašvaldības, jo šī tomēr ir reģionālo, ne vietējo pašvaldību funkcija.

Taču topošā Likuma par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību, kurš jau atbalstīts valdībā un nosūtīts izskatīšanai Saeimā, pārejas noteikumos teikts, ka aprūpe institūcijās par valsts līdzekļiem tiek finansēta tikai līdz 2004.gada 1.janvārim. Šajos pašos pārejas noteikumos norādīts, ka pēc minētā datuma valsts, t.i., Labklājības ministrijas, pārziņā esošās iestādes tiek nodotas pašvaldībām. No valsts budžeta pēc 2004.gada 1.janvāra tiek finansēta tikai to personu uzturēšanās sociālās aprūpes iestādēs, kuras tajās ievietotas līdz šim datumam. Un ne vārda par realizētu administratīvi teritoriālo reformu vai citiem nosacījumiem.

— Labklājības ministrija uzskata, ka alternatīvās aprūpes attīstībai pašvaldībām katru gadu laikā līdz 2004.gadam būtu nepieciešamas ikgadējas dotācijas no valsts budžeta. Cik lielām tām jābūt, un vai tādas ir iestrādātas topošajā likumā?

— Labklājības ministrija Likuma par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību projektam pievienotajā anotācijā ir norādījusi, cik naudas būtu nepieciešams dažādu jaunievedumu realizēšanai. Bet, vai nauda tiešām būs, to grūti pateikt. Diemžēl var nosaukt piemērus, kad tiek pieņemti likumi bez finansiālā seguma. Protams, runājot konkrēti par sociālās aprūpes institūcijām, nevar teikt, ka visām klāsies slikti. Ir dzirdēti arī pretēji viedokļi no pašiem pansionātiem, gan, jāatzīst, no tiem, kas atrodas lielajās pilsētās.

Bet vielu pārdomām rada arī tādas bagātas valsts kā Zviedrija pieredze. Zviedrijā, kur sociālā palīdzība ir nesalīdzināmi augstākā līmenī nekā mūsu valstī, arī tika izlemts sociālās aprūpes iestādes nodot pašvaldību pārziņā. Un zviedri secināja, ka arvien lielāku pašvaldības budžeta daļu prasa pansionātu un tiem līdzīgu iestāžu uzturēšana. Zaudēja tie, kas arī bija sociālās aprūpes klienti, bet ārpus institūcijām. Varbūt der likt lietā arī ārvalstu negatīvo, ne tikai pozitīvo, pieredzi?

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore