"Spriedze Latvijas un Krievijas attiecībās pastiprinās"

"De Standaard"

— 2000.05.11.

Latvijas prezidentes izteicieni piespēlē kārtis Krievijas galējiem.

Slēptais konflikts Krievijas un bijušās padomju republikas Latvijas starpā var kļūt nekontrolējams. Prezidente Vaira Vīķe–Freiberga pat lūko pēc NATO aizsardzības pret "agresīvo Krieviju."

Latvijas un Krievijas attiecības kļūst arvien sliktākas. Veca sāpe ir jautājums par pilsonību. Krieviski runājošie — 650 000 no 2,6 miljoniem iedzīvotāju — jūtas diskriminēti, kā otrās kategorijas iedzīvotāji savā zemē.

Pirms diviem gadiem Eiropas spiediena rezultātā notikusī pilsonības likuma mīkstināšana nav devusi būtiskas pārmaiņas.

Maskava draud lietot ekonomiskas sankcijas, un tādi nacionālistiskie karstgalvji kā Maskavas mērs Jurijs Lužkovs iet tik tālu, ka apvaino latviešus "genocīdā".

Kāda cita skabarga Maskavas acīs ir ikgadējie SS veterānu gājieni un sanākšanas Rīgā. Līdz pat nesenam laikam šo ceremoniju ar savu klātbūtni nav kautrējušies pagodināt prezidents un augstas amatpersonas. Latvijas leģions sniedza patvērumu desmitiem izslavētu kara noziedznieku, kuri nekad nav stājušies tiesas priekšā. Tas neatturēja Latvijas armijas virspavēlnieku Juri Dalbiņu vēl 1998. gadā uniformā parādīties Veco biedru sanākšanā. Viņam pēc tam bija jāatkāpjas no amata, taču krieviem uzreiz bija jauns iemesls vainot latviešus savas nacistu pagātnes slavināšanā.

Pagājušā gada beigās kāda Latvijas tiesa piesprieda 77 gadus vecajam bijušajam "krievu" partizānim Vasilijam Kononovam 6 gadus cietumsoda par deviņu pilsoņu nogalināšanu Otrā pasaules kara laikā. Kononovs līdz lietas izskatīšanai augstākā instancē pagaidām izlaists brīvībā, taču krievi pa to laiku izslavējuši viņu par varoni cīņā pret fašismu.

Lai gan bijušais partizāns dzimis Latvijā un tur dzīvojis visu savu mūžu, prezidentam Vladimiram Putinam personīgi uzstājot, viņš brīvībā izlaišanas priekšvakarā saņēma Krievijas pasi.

Latvijas prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas nesenais paziņojums ir eļļa ugunī.

Intervijā BBC viņa neizslēdza, ka Krievija ar militāra spēka palīdzību atkal grib aneksēt Baltiju.

Latvija, kas atrodas starp Lietuvu un Igauniju un, kas ir nozīmīgi, uz tās teritorijas atrodas svarīgā naftas osta Ventspils, tādā gadījumā būtu izvēlētais mērķis. "Uzbrukums Latvijai ir arī uzbrukums NATO", sacīja Vīķe–Freiberga, ar to domājot, ka Latvija rēķinās ar aizsardzību, lai gan tā vēl nav alianses sastāvā.

Krievijā Latvijas prezidentes vārdi — pār Hitlera Vāciju krievu izcīnītās uzvaras 55. gadadienas priekšvakarā — tika iztulkoti kā tieša provokācija ar mērķi uzkurināt saspīlējumu abu valstu starpā.

Krievijas presē tika atgādināts, ka neilgi pirms tam Vīķe–Freiberga uzaicinājusi krievu minoritāti Latvijā "atstāt zemi, ja viņus neapmierina tās politika".

Nosvērtākie komentatori varbūt patiesi norāda, ka Latvijas valsts galvas "nepārdomātos izteicienus" ierosinājusi iekšējās politikas krīze un nepieciešamība meklēt ārējo ienaidnieku. Taču tie piespēlē kārtis krievu nacionālistiem un konfrontācijas piekritējiem ne tikai pret Baltijas valstīm, bet pret NATO un Rietumiem vispār.

It kā tā visa vēl nebūtu pietiekami, krievu nacionālais lepnums pagājušo nedēļu saņēma vēl vienu triecienu, kad Latvijas hokeja komanda Sanktpēterburgā sakāva krievu nacionālo izlasi, izslēdzot to no pasaules čempionāta sacensībām.

Visa politiskā pasaule bija satraukusies un meklēja atbildīgos. Bijušais premjerministrs Viktors Černomirdins runāja par "neredzētu skandālu", un krievu izlases treneris šīs nedēļas sākumā uzskatīja par pienākumu atvainoties.

Arī otrā pusē uzvaras politiskā nozīmē netika novērtēta par zemu. Latviešu nacionālisti pat ierosinājuši piešķirt saviem hokejistiem augstāko valsts apbalvojumu.

Johans Deportere

"Latvijā jauns premjerministrs"

"Aftonbladet"

— 2000.05.11.

Latvijas jaunais premjerministrs Andris Bērziņš, ceturtdien pirmo reizi tiekoties ar ārvalstu žurnālistiem, uzsvēra politiskās un ekonomiskās nepārtrauktības lielo nozīmi.

Viņam tomēr tika uzdoti jautājumi nevis par ekonomiku, bet gan par citām vecajām problēmām — korupciju, iespējamiem pedofiliem valdībā, krievu minoritāti, konfliktu ar Krieviju un valdības krīzēm.

"Ārpolitikā svarīgākais ir iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, kā arī labas attiecības ar visiem kaimiņiem", Bērziņš teica mazai žurnālistu grupai, kas ar viņu tikās Rīgā. Ar kaimiņiem viņš domāja Krieviju.

Bez robežlīguma ar Krieviju Latvijai būs grūti iestāties ES un NATO. Krievija nevēlas parakstīt gatavo līgumu, norādot uz slikto nostāju pret krievu mazākumu Latvijā.

Uz jautājumu, vai Bērziņš varētu pieļaut jaunas piekāpšanās robežsarunās ar Krieviju, viņš atbildēja, ka Latvijas Ārlietu ministrijai esot uzdevis no jauna izskatīt robežas jautājumu.

Bērziņš ir bijušais Rīgas pilsētas galva, un Rīga pilnībā dominē Latvijas ekonomikā. Sevi viņš raksturo kā komandas spēlētāju, kas vispirms ir nodomājis konsultēties ar četrām valdības partijām, iekams nākt klajā ar paziņojumiem. Viņa pretrunīgais priekštecis Andris Šķēle ne vienmēr tā darījis. Šķēle atkāpās tikai astoņus mēnešus pēc stāšanās premjerministra amatā, un tas Latvijā izraisīja valdības krīzi. Nepavisam nav droši, ka Bērziņam izdosies saglabāt varu daudz ilgāk, šādi izsakās ārvalstu novērotāji Rīgā.

Uz dažbrīd apgrūtinošajiem jautājumiem par daudzajām valsts problēmām Bērziņš atbildēja pacietīgi, tomēr mazliet ironiski.

Par korupciju:

"Šis ir viens no jautājumiem, kas apgrūtina iestāšanos Eiropas Savienībā. Ir panākta vienošanās ar Pasaules banku, kas mums palīdzēs. Visi labprāt runā par korupciju, bet kas tad īsti par to ir atbildīgs? Es nezinu."

Par iespējamajiem pedofiliem valdībā — divi apsūdzētie ministri nav iekļauti jaunajā valdībā:

"Tiks pastiprināta Tikumības policija. Mēs sadarbojamies ar ārzemju policijas organizācijām. Vairāk nekādu komentāru."

Par lielo krievu minoritāti:

"Aizvien vairāk nepilsoņu (krieviski runājošo) vēlas kļūt par latviešiem — 1500 mēnesī. Mūsu stratēģija nav absorbēt visas minoritātes. Tās varēs saglabāt savu identitāti kā lojāli pilsoņi, tomēr krievi, tāpat kā amerikāņi, nevēlas mācīties svešvalodas."

Par politisko nestabilitāti:

"Es nepiekrītu tam, ka Latvija nav stabila. Paskatieties uz ekonomikas skaitļiem. Šeit valdība pie varas noturas vidēji deviņus mēnešus, bet Itālijā tikai septiņus."

Par iestāšanos Eiropas Savienībā:

"Mēs ceram kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti 2003. gadā."

Par NATO:

"Apmēram tāds pats grafiks. Atbilstoši NATO prasībām mūsu aizsardzības budžets tiks palielināts līdz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta. Reāli vērtējot, šis process varētu mazliet aizkavēties."

Tomass Hojebergs

"Veiksmīgs sadarbības piemērs"

"Nya Wermlands–Tidningen"

— 2000.05.09.

Latviešu studenti

ilgojas pēc Karlstādes

Divi latviešu studenti — Saida Madžitova (avīzē Madjitova) un Andrejs Jerkins — ir pionieri. Viņi ir pirmie, kas piedalīsies apmaiņā starp Rīgas Ekonomikas augstskolu un Karlstādes universitāti Zviedrijā.

Šoruden sāksies jauna studentu apmaiņa ar domu, ka studenti no Rīgas brauks uz Karlstādi un otrādi. Šī apmaiņa ir kļuvusi iespējama, pateicoties naudai no Annas Marijas un Gustava Anderšu Mediju pētniecības fonda. Pirmie būs 22 gadus vecā Saida Madžitova un divdesmitgadīgais Andrejs Jerkins. Abi Rīgas Ekonomikas augstskolā ir beiguši trīsgadīgo civilekonomista izglītības kursu.

 

Fakti par Rīgas Ekonomikas augstskolu:

•

Dibināta 1994. gadā pēc zviedru iniciatīvas. Mātes skola ir Stokholmas Ekonomikas augstskola.

• Vēl nākošgad skola saņems naudu no Zviedrijas valsts, bet pēc tam tai nāksies meklēt savu finansējumu.

• Studenti ierodas no visām trim Baltijas valstīm. Vairums, apmēram 60%, ir no Latvijas. Aptuveni 25% studentu ir no Lietuvas un 15% no Igaunijas. Pašlaik augstskolā mācās apmēram 300 studentu.

• Izglītības iegūšana te ir ļoti populāra. Pēdējā uzņemšanā pieteicās 1650 skolēnu. No viņiem atlasīti 250, kas pēc tam konkurēja uz 115 vietām.

• Saistībā ar Ekonomikas augstskolu pēc Zviedrijas iniciatīvas ir sākta arī juristu apmācība. Šīs skolas ēku ir uzdāvinājis finansists Džordžs Soross.

 

Zviedrijai ir svarīga skola Latvijā

"Šis ir veiksmīgs Zviedrijas tautsaimniecības ieguldījums", saka Rīgas Ekonomikas augstskolas valdes priekšsēdis Jākobs Palmšērna.

Bijušais "Merita Nordbanken" valdes priekšsēdis Jākobs Palmšērna ar entuziasmu stāsta par skolas attīstību. Viņš to dēvē par vienu no veiksmīgākajiem Zviedrijas veiktajiem attīstības projektiem.

Zviedru tautsaimniecības pārstāvjus nebija grūti iesaistīt skolas nākotnes nodrošināšanā.

"Šī augstskola Baltijas valstīs strādājošos zviedru uzņēmumus apgādā ar vietējiem cilvēkiem, kuriem ir laba ekonomiskā izglītība."

Līdz šim Zviedrijas valsts caur Stokholmas Ekonomikas augstskolu ir finansiāli atbalstījusi skolas darbību, taču 2001. gadā šīs saistības beigsies. Mērķis ir perspektīvā skolu nodot Latvijas vai visu Baltijas valstu pārziņā.

Jākobs Palmšērna un pārējā skolas vadība tagad strādā fondu veidošanā, kuru peļņa garantētu skolas turpmāko darbu. Jāpiebilst, ka tieši tā funkcionē Stokholmas Ekonomikas augstskola.

Rīgas Ekonomikas augstskola ir saņēmusi pabalstus no daudziem zviedru uzņēmumiem, tostarp arī no avīzes "Nya Wermlands–Tidningen ". Visa skolas bibliotēka ir zviedru finansista Juhana Bjorkmana dāvinājums.

"Kad es šeit sāku strādāt, mums nebija nevienas grāmatas. Tagad mums ir 14 000 nosaukumu, un mēs esam vispilnīgākā bibliotēka savā nozarē visā Latvijā", stāsta galvenā bibliotekāre Daina Puntuka.

Viņa lepni rāda skolai piederošos literatūras krājumus par uzņēmējdarbību un ekonomiku.

"Bibliotēka apkalpo ne tikai mūsu studentus, bet arī jebkuru interesentu", viņa norādīja.

Par dāvināto naudu ir iepirktas grāmatas galvenokārt angļu valodā, tomēr ir arī dažas grāmatas krieviski. "Tās ir daudz lētākas", Daina Puntuka paskaidro.

Jākobs Palmšērna ir priecīgs par to, ka Anne Marijas un Gustava Anderšu Mediju pētniecības fonda dāvinājums tagad paver iespēju sākt studentu apmaiņu starp Rīgu un Karlstādi.

"Es ceru, ka abi šie studenti Vermlandē stāstīs par Baltijas valstīm. Es arī ceru, ka Karlstādes universitāte spēs atrast divus studentus, kas vēlēsies vienu semestri pavadīt Rīgā", viņš teica.

Rīgas Ekonomikas augstskola jau labu laiku organizē apmaiņu ar Stokholmas Ekonomikas augstskolu un Jenčēpingas starptautisko ekonomikas augstskolu.

 

Būrenstams Linders

— pirmais goda doktors

Svinīgā ceremonijā pagājušo piektdien profesors Stafans Būrenstams Linders tika iecelts par Rīgas Ekonomikas augstskolas pirmo goda doktoru.

Tieši Būrenstamam Linderam kā Stokholmas Ekonomikas augstskolas rektoram 1992. gadā ienāca prātā doma Rīgā nodibināt "meitas skolu".

"Mums bija jāpārliecina Zviedrijas un Latvijas valdība, bet arī Stokholmas Ekonomikas augstskolas pasniedzēji un profesori", viņš stāstīja, kad pateicās par piešķirto apbalvojumu.

Stafana Būrenstama Lindera devumu slavēja arī bijušais Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors Leifs Mutēns, un arī skolas pašreizējais valdes priekšsēdis Jākobs Palmšērna cildināja viņa iniciatīvu:

"Viņš vēlējās kaut ko izdarīt Baltijas valstu jauniešu labā."

Mikaēls Rotstēns

 

"Šķēle sit pušu Klintonu"

"Subbota"

— 2000.05.12.

Pagājušajā gadā Latvijas ekspremjers nopelnījis 70 reižu vairāk nekā Amerikas prezidents. Lai panāktu mūsu Šķēli, Klintonam būtu nepieciešami 160 gadi

.

Klintonu pāris 1999.gada ienākumu deklarācijā uzrādījis 416 tūkstošus dolāru. No tiem 200 000 dolāru ASV valsts galva saņēmis kā darba algu, bet 180 000 viņi ar Hilariju saņēmuši, pārdodot amerikāņu kompāniju akcijas. Tajā pašā laikā tikai par viena vienīga uzņēmuma akcijām Andris Šķēle ieguvis 29 miljonus "zaļo". Neskaitot divus trīs miljonus, kas nopelnīti par visādiem sīkumiem.

Ja atsevišķi aplūko tikai darījumu ar akcijām, tad Klintoniem, lai panāktu mūsu bijušo premjeru, būtu jāspekulē ar vērtspapīriem 160 gadu. Taču Šķēle arī uz vietas nestāvētu. Ar uzņēmību, ko viņš Latvijas iedzīvotājiem demonstrē ne jau pirmo gadu, viņš jebkurā gadījumā pārspētu Bilu un Hilariju.

Kur nu viņiem sacensties ar mūsu finansu ģēniju! Bet, ja tajā pašā laikā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju maciņos skaita nevis dolārus un latus, bet santīmus, vai tad kāds ir solījis, ka kapitālismā visi dzīvos pārticībā?

Kira Leftova

"Par mums augstākas tikai zvaigznes"

"Subbota"

— 2000.05.12.

Latvijas vokālais kvartets "Divi Retro Metri" pretendē uz pasaulē garāko dalībnieku godu. Mūsu mūziķu augumu vidējais garums ir viens metrs un 98 centimetri.

Četri mūziķi — baritons Andris Jansons (augums — 1,96m), bass Aigars Oliņš (2,03m) un divi tenori: Artūrs Grīns (1,96) un Einārs Verro (2,00m) — kopā dzied četrus mēnešus. Starp citu, līdz 2000.gada janvārim (kolektīva dzimšanai) viņi arī nestāvēja klusu, bet gan dziedāja kamerkorī "Versija", "Ave sol", Latvijas akadēmiskajā korī, Latvijas radio korī. Visu šo laiku, kā izsakās dziedoņi, viņi vērojuši cits citu, lai beidzot veidotu kaut ko vienu veselu.

Kļuvuši par vienu veselu, dziedātāji vienojās, ka gadījumā, ja pēkšņi kāds no solistiem aizies no kolektīva, tad "Divi Retro Metri" rindas visdrīzāk netiks papildinātas, lai nesabojātu rekorda rādītājus. Jo divmetrīgu dziedātāju ārpus "Divi Retro Metri" nav. Katrā gadījumā, grupa nevienu tādu nepazīst.

Visiem četriem milžiem ir profesionāla muzikālā izglītība. Un tomēr dziedāšana viņiem ir tikai vaļasprieks. Visi strādā vēl kur citur. Cits datorfirmā, cits kultūras namā. Grupas neilgās pastāvēšanas laikā tā sniegusi jau vairākus labdarības koncertus veco ļaužu pansionātā. Publikas izvēle nav nejauša — "Divi Retro Metri" repertuāra pamatā ir 50. gadu latviešu estrādes dziesmas. Starp citu, ja ir noskaņojums, kvartets izpilda arī studentu dzīru dziesmas, lai gan paši dziedātāji nedzer (vienīgi smēķē), un vēl dziesmas par nelaimīgu mīlestību (viņi visi ir precēti).

Pašlaik grupa gatavo savu pirmo albumu. Pa šo laiku "Divi Retro Metri" dalībnieku vārdi un augumu garums jau ierakstīts Latvijas rekordu grāmatā.

Andrejs Krutovs

"Pie mums brauc pornokaraliene Ira!"

"Subbota"

— 2000.05.12.

No 19. līdz 21.maijam Ķīpsalas izstāžu zālē notiks Starptautiskais erotikas festivāls ar pornogrāfijas elementiem.

Lai cik dīvaini arī būtu, galvenā būs 33 gadus veca ārzemniece. Arī vārds viņai viegls — Ira Elvīra Feličita Hofmane. Kā paziņojuši pasākuma organizētāji — izstāžu sabiedrība BT 1 un kompānija "Kupidons Pluss", Ira ir īsta pornozvaigzne, vāciete. Jau desmit gadu filmējoties interesantās filmās, un viņai pašai piederot sava pornostudija "Ira Video". Visas trīs dienas Irai Ķīpsalā būs gandrīz vai benefice: autogrāfu sniegšana, savu videokasešu pārdošana, visādi stāsti un demonstrējumi (!).

Jāapbēdina tie nākamie izstādes apmeklētāji, kuri gribētu jau iepriekš sagatavoties uz tikšanos ar aktrisi. Filmas ar Iras Hofmanes piedalīšanos mūsu seksšopu repertuārā nav, nav iespējams sakliegties ar šo dāmu arī ar interneta burvju vārdiņa "Yahoo" palīdzību. Būs jāpagaida. Izstādes rīkotāji pornozvaigznes fotogrāfiju ir izplatījuši, liels cilvēcisks paldies viņiem par to.

Ar Iru, kas, kā jau teicām, rotās izstādi, šovs neaprobežosies. Nozīmīguma ziņā otrajā vietā aiz viņas Maskavas resno dāmu kolektīva "Republikas īpašums" viesizrādes. Visām apburošajām trupas dalībniecēm ir kāda svarīga vērtība — viņas sver 100 kilogramu un vairāk. Starp ievērības cienīgajiem festivāla viesiem ir arī daudzkrāsainu dejotāju grupa "Black&Whites" no Ungārijas.

Turklāt līdzdarboties būs aicināti visi izstādes "Erots—2000" apmeklētāji. Dāmām piedāvās pārbaudīt sevi konkursā "Slapjais krekliņš" , kavalieriem — "Bokseru šorti". Abu sacensību uzvarētājus apbalvos ar tūrisma ceļazīmēm, bet varbūt pat apbērs ar izdevīgiem darba piedāvājumiem.

Tāpat kā pērn, arī šajā erotikas festivālā varēs, neatejot no kases, veikt tetovēšanos un pirsingu, paelsot videokabīnēs, pabaudīt akta mākslu, noskatīties Latvijas striptīza zvaigžņu priekšnesumos, iegādāties daudz dažādu nieku.

Nav aizmirsta arī jautājuma zinātniski populārā puse. Izstādē notiks dažādi semināri un lekcijas. Visaktuālāko tēmu skaitā vietējā vīriešu un sieviešu prostitūcijas tirgus attīstība.

Biļete uz "Erotu—2000" maksās trīs latus, studentiem un pensionāriem atlaides nav paredzētas, bet par 18 gadiem jaunākas personas raidīs prom jau no ārdurvīm.

Andrejs Hazovs

"Mihails Kasjanovs Putina dienestā"

"Die Welt"

— 2000.05.11.

Iespējams, ka pašreiz 42 gadus vecais Kasjanovs ir sasniedzis augstāko punktu savā karjerā.

Vakar prezidents Vladimirs Putins viņa kandidatūru oficiāli nosauca premjerministra amatam, un neviens nešaubās, ka Valsts dome nedēļas laikā šo priekšlikumu apstiprinās.

Vakar beidzās Kasjanova izmēģinājuma laiks, kas sākās jau janvārī. Tad, kad Putins izdalīja pirmos paziņojumus par atlaišanu un Kasjanovs tika iecelts par vienīgo vicepremjeru — lai "pārbaudītu". Neuzkrītošais "činovņiks" izturēja arī pēdējo pārbaudījumu par apmierinājumu viņa izvirzītājiem. Turklāt viņš apliecināja zināmu izveicību sarunās, kas viņam bija raksturīga jau laikā, kad viņš strādāja Finansu ministrijā.

Viņš panāca, ka privāto kreditoru Londonas klubs piekrīt ilgtermiņa Krievijas parādu saistību pārstrukturēšanai. Pasaules Bankas un Starptautiskā valūtas fonda pavasara sesijas beigās viņš no šo organizāciju pārstāvjiem saņēma solījumu, ka ar Krieviju vismaz atkal tiks runāts par kredītiem.

Būs interesanti novērot, kā viņš turpmāk sadzīvos ar Kremļa vadītāja Putina jauno padomnieku ekonomikas jautājumos. Liberālais ekonomists Andrejs Ilarionovs strikti iestājas par to, lai Krievija pat ne par centu neuzņemtos jaunas parādu saistības. Ja viņam pie Putina to izdosies realizēt, tad arī jaunajam premjerministram būs ar to jārēķinās. Tad Kasjanovs, pat ja vēlēsies, nespēlēs patstāvīgu lomu. Ja jau prezidenta administrācija pat slimā Borisa Jeļcina laikā rīkojās tāpat kā kādreiz visvarenais politbirojs, tad ar enerģisko Putinu sedlos groži tiks savilkti vēl stingrāk.

Nevienam citam varas centram netiek piešķirta tāda pati nozīme kā Kremlim. Valdība kļūs par prezidenta gribas tehnisku izpildītāju. Kasjanovs šim uzdevumam ir kā radīts. Ne pārāk uzkrītoši starojošs, bet pasaules cilvēks, ne superstratēģis, taču spējīgs veikt ilgtermiņa ekonomikas analīzi, ne pārāk ambiciozs un tomēr neizvairās no atklātas uzstāšanās — tāds būs nākamais vīrs aiz Putina.

No Krievijas Federācijas Ekonomikas ministrijas viņš nonāca finansu resorā. Tur 1995. gadā viņš kļuva par viceministru, bet 1999. gadā — par ministru un kopš šī gada janvāra par valdības vadītāja pirmo vietnieku. Kasjanova karjerai, lai gan viņš nenāk no Pēterburgas, palīdzēja labās attiecības ar Jeļcina klanu. Īpaši labi viņš pazīst ļoti ietekmīgo Kremļa administrācijas vadītāju Aleksandru Vološinu. Ar "pelēko eminenci" Aleksandru Mamutu, par kuru runā kā par "ģimenes finansētāju", Kasjanovs ir veicis dažas transakcijas. Kā informē prese, viņi abi kopā esot bijuši iesaistīti kādā afērā ar Krievijas parādzīmju pārdošanu. Kā raksta Maskavas laikraksts "Novaja gazeta", pa tumšiem kanāliem no 1993. līdz 1996. gadam aizplūduši 800 miljoni dolāru.

Arī prezidents Putins, bijušais slepenā dienesta vadītājs un cīnītājs pret korupciju, te neko nav mainījis. Turklāt viņš Mihailu Kasjanovu izvirzījis valdības vadītāja amatam.

Manfrēds Kvirings

"Satricinājumi nav gaidāmi"

"Komsomoļskaja pravda"

— 2000.05.12.

Pieci naivi jautājumi par nākamo valdību.

1. Vai līdzās Mihailam Kasjanovam bija arī vēl citi pretendenti uz premjera posteni?

Lai gan Mihails Kasjanovs bija galvenais kandidāts uz "Baltā nama" saimnieka krēslu, Kremlī aktīvi apsprieda vēl vairākas kandidatūras. Tās ir: finansu ministra pirmais vietnieks Aleksejs Kudrins, sakaru ministrs Leonīds Reimans un drošības padomes sekretārs Sergejs Ivanovs. Tomēr Vladimirs Putins un viņa Kremļa padomnieki priekšroku deva tam pašam Kasjanovam. Gudrs, izglītots, Rietumos cienīts, izpildīgs, bez spilgtām politiskām ambīcijām un, galvenais, jau pārbaudīts. Jo faktiski visus šos mēnešus, kamēr Putins gatavojās kļūt par prezidentu, Kasjanovs sekmīgi vadīja valdību.

2. Kurš no pašreizējiem vicepremjeriem paliks jaunajā valdībā?

Laikam gan pašlaik neviens (pat pats Putins nē) nevar precīzi pateikt, kāds izskatīsies nākamais ministru kabinets. Tiek apspriesti vairāki "izsēdināšanas" varianti. Ir arī tāds variants, ka pirmā vicepremjera vispār nebūs.

Jeļcina pretsvaru sistēma, kad premjers un pirmais vicepremjers piederēja pie dažādiem grupējumiem (Černomirdins — Čubaiss, Stepašins — Aksejenko), aiziet pagātnē. Ja tomēr nolems saglabāt valdības galvas pirmā vietnieka portfeli, tad to var iegūt Aleksejs Kudrins, Čubaisa cilvēks. Ar vienkāršajiem "vice" aina pašlaik ir šāda. Kā mums ziņo no "Baltā nama", Viktors Hristenko atkal ir ieguvis cerības palikt valdībā. Pagaidām tikai nav skaidrs, kādā amatā: vai nu par parastu vicepremjeru, vai par finansu ministru. Valentīna Matvijenko arī cenšas noturēties savā sociālā vicepremjera kabinetā. Taču viņai ir nopietns pretinieks — Pensiju fonda galva Mihails Zurabovs, ko pastiprināti atbalsta Kremļa administrācijas vadītājs Aleksandrs Vološins.

Ar jautājuma zīmi pašlaik ir "lauku" vicepremjers. Runā, ka tā funkcijas var uzticēt Viktoram Hristenko. Toties pārliecināts par sevi ir cits premjera vietnieks — Sergejs Šoigu, kam ir liela loma, ka Valsts domē parādījušies Putina "lāči". Stabili savā kabinetā sēž arī vicepremjers rūpniecības jautājumos Iļja Kļebanovs.

Pats Mihails Kasjanovs jau ir paziņojis, ka globālas pārmaiņas gaidīt nav vērts.

3. Vai savos kabinetos noturēsies spēka struktūru vadītāji?

Spēka resoros nenotiks nekas negaidīts. Iekšlietu ministriju vadīs Vladimirs Rušailo, Aizsardzības ministriju — Igors Sergejevs, Federālo drošības padomi — Nikolajs Patruševs. Ar dažiem no viņiem Putins jau ir ticies.

4. Kuru no galvenajiem ministriem Kasjanovs ņems savā komandā?

Par finansu ministru var kļūt tas pats Aleksejs Kudrins, ja pirmā vicepremjera amatu likvidēs. Runā, ka viņš pats gribētu šos divus amatus apvienot. Taču diezin vai Kasjanovs būs ar mieru. Kurināmā un enerģētikas ministrs Viktors Kaļužnijs un ekonomikas ministrs Andrejs Šapovaljanovs ir pirmie "izlidošanas" kandidāti. Vienā no nākamās valdības shēmām viņu vadītie resori vispār nav paredzēti. Šo ministriju funkcijas nodos citām — Valsts īpašuma ministrijai, Tirdzniecības ministrijai un Finansu ministrijai. Tādēļ Stratēģisko izstrāžu centra vadītāja Germana Grefa izredzes iekļūt "Baltajā namā" Ekonomikas ministrijas galvas kapacitātē ir diezgan rēgainas. Bet, lūk, galvenais muitnieks Aleksandrs Počinoks, pateicoties nodokļu rekordienākumiem, kā runā "Baltajā namā", paliks sēžam savā vietā. Tāpat kā galvenais "ceļinieks" Nikolajs Avdejenko, sakaru ministrs Leonīds Reimans. Kā mums ziņo no Kremļa, Putins neplāno mainīt ārlietu ministrijas galvu, kultūras, preses, veselības aizsardzības, zinātnes ministrus.

5. Kādu ekonomisko kursu izvēlēsies jaunā Krievijas valdība?

To, kuru tai norādīs prezidents Vladimirs Putins. Viņa uzdevumā grupa pazīstamu ekonomistu Germana Grefa vadībā sagatavojusi Krievijas attīstības stratēģiju līdz 2010.gadam. Šī programmma sola mums visiem daudz būtisku pārmaiņu. Visradikālākās idejas:

• noteikt vienotu ienākumu nodokļa likmi (12%) neatkarīgi no nopelnītās summas lieluma;

• pārtraukt vairuma sociālo atvieglojumu finansējumu no federālās kases (kam un kā palīdzēt, to lems reģioni saskaņā ar savām finansu iespējām);

• no 2002. līdz 2012.gadam kā vīriešiem, tā sievietēm pakāpeniski palielināt pensionēšanas vecumu par 5 gadiem;

• pakāpeniski atvalstiskot ievērojamu veselības aizsardzības iestāžu daļu, palielināt maksas izglītības īpatsvaru un iedzīvotāju izdevumus par komunālajiem maksājumiem;

• 2002.gada decembrī pabeigt dzīvokļu bezmaksas privatizāciju.

Tas nozīmē, ka sociālisma palieku, kad valstī izdod milzu summas sociālās sfēras uzturēšanai, kļūs vēl mazāk. Pilsoņiem par visdažādākajiem pakalpojumiem būs jāmaksā vēl vairāk nekā pašlaik. Bet jautājumu, kur ņemt naudu, iesaka risināt šādi: jādod tautai iespēja vairāk nopelnīt. Biznesu mazāk kontrolēs ierēdņi, gluži otrādi, ekonomiskās brīvības līmenis Krievijā kļūs augstāks. Tiks palielinātas darba algas pedagogiem, ierēdņiem, miličiem un militārpersonām, vidējā pensija pārsniegs pensionāra iztikas minimumu.

Taču, vai prezidents pieņems Grefa komandas izstrādāto programmu, — tas pagaidām vēl ir jautājums. Tā ir īstenojama tikai tajā gadījumā, ja Krievijas ekonomika desmit gados augs apmēram par 70 procentiem. Bet šie tempi nereāli liekas pat premjerministra v.i. Kasjanovam. Saskaņā ar prognozi, ko sagatavojusi Zinātnes ministrija un Krievijas Zinātņu akadēmija, maksimālais, uz ko mēs varam cerēt 2010.gadā, ir 50 procentu liels ekonomiskais pieaugums.

Nikolajs Jefimovičs,

Aleksejs Makurins

"Jeļcina laikmets turpinās"

"Vesti"

— 2000.05.11.

Vladimira Putina inaugurācijas dienā prezidenta administrācijas vadītājs Aleksandrs Vološins četru mēnešu laikā iesniedzis jau otru atlūgumu.

Tāpat kā pirmajā gadījumā (kad Boriss Jeļcins nolika savas pilnvaras), šis žests ir tukša formalitāte.

Tajā pašā dienā Aleksandrs Staļjevičs atkal apsēdās savā krēslā. Vara Kremlī paliek iepriekšējās rokās, jo, kā runā pagaidām vēl administrācijas vadītāja pirmais vietnieks Igors Šabdurasulovs, "Jeļcina laikmets tagad tikai sācies". Šiem priekšniekiem nekādas prezidenta administrācijas reformas nav vajadzīgas. Savus kabinetus Kremlī saglabājusi pat Tatjana Djačenko un Valentīns Jumaševs. Tas nozīmē, ka savu iepriekšējo ietekmi un iespēju iekļūt Kremlī saglabās arī "Ģimenes" oligarhi. Prezidenta Putina svītā, kas uzvaras dienas priekšvakarā apmeklēja Kursku, manīts nenogremdējamais Berezovskis.

Kremlī neesot paredzamas arī strukturālas pārmaiņas. Maksimums, kas sagaida administrāciju — tā ir viena divu Vološina vietnieku (piemēram, Šabdurasulova un pāris pārvalžu priekšnieku nomaiņa sakarā ar pāreju darbā uz Sabiedrisko radio un televīzijas kompāniju KST).

"Vecā domāšana jaunajā Krievijā"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.05.09.

NATO iejaukšanās Kosovā joprojām ir klupšanas akmens.

Kad Krievijas Valsts dome nesen ratificēja Start–II vienošanos un akceptēja atomieroču izmēģinājumu aizlieguma līgumu, rietumvalstis to vērtēja kā zīmi, ka Maskava vēlas ar Rietumiem sākt visu no jauna. Arī prezidents Putins ir Lielkrievijas patriots, taču ir ieinteresēts pragmatiskās attiecībās ar Ameriku un Eiropas Savienību. Bija cerības, ka tagad soli pa solim atkal varētu tikt atjaunots dialogs, lai pārvarētu attiecību pasliktināšanos, kam par iemeslu bija strīds par Rietumu intervenci Kosovas konfliktā.

Tas, kas krievu politiķiem, diplomātiem un militāristiem, kad viņi šajās dienās ierodas Rietumos, ir sakāms, neskan pārāk daudzsološi. Domu apmaiņā par drošības jautājumiem drīz vien kļūst skaidrs, ka Kosovas karš Maskavā nav aizmirsts. Šā gada "Šlangenbādenes sarunās", kuras organizē Frīdriha — Eberta fonds un Hesenes Miera un konfliktu pētīšanas centrs, krievi atkal un atkal runā par NATO intervenci Dienvidslāvijā; it kā militārais trieciens pret Miloševiču tiktu izdarīts tieši šajās dienās. Satura ziņā pārmetumi neatšķiras no tiem, kas tika izteikti jau pirms gada: NATO esot izmantojusi cilvēktiesības, lai Kosovu ļaunprātīgi izmantotu kā izmēģinājuma lauku turpmākajām intervencēm citos pasaules rajonos un dotu impulsu separātismam visā pasaulē. Pēdējais bija jāsaprot kā slēpta norāde uz "morāli ētisku" Rietumu līdzvainīgumu Čečenijas konfliktā.

Tomēr jaunums bija pastiprinātā lepošanās ar Krievijas atgriešanos lielvaras lomā. Šlangenbādenē tika teikts, ka atomieroču, lieluma, zinātnisko sasniegumu un ekonomiskā potenciāla dēļ Krievija vairs nav gatava iet Rietumu pavadā. Romantiskais abpusējo attiecību laiks esot pagājis. Tagad valstij esot vēsi jāseko savām interesēm. Tas, ka šāds uzskats galvenokārt bija dzirdams no Ārlietu ministrijas pārstāvjiem, liecina, ka Putina retorika par stipro Krieviju jau ir kļuvusi par oficiālās ārpolitikas daļu.

Turpmāko sadarbību ar Rietumiem šāda izturēšanās vienkāršāku nepadarīs. Ģenerālštāba pārstāvis Maņilovs paziņojis, ka NATO un Krievijas padomē tāda status quo , kāds bija pirms kara Kosovā, vairs nebūs. Ja Rietumi vēlas sadarboties, tad tiem jābūt gataviem kopā pieņemt lēmumus un tie nedrīkstēs nostādīt Krieviju jau notikušu faktu priekšā. Tas, kādām tēmām Maskava pievērš pastiprinātu uzmanību, nav nekāds noslēpums. Krievija cer, ka eiropieši to atbalstīs centienos aizkavēt amerikāņu nacionālās pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidošanu. Ir dzirdama sūdzēšanās arī par to, ka Polija pēc iestāšanās NATO it kā ārkārtīgi naidīgi izturoties pret Krieviju. Tāpēc esot jāaizkavē tas, lai Varšava pēc iestāšanās Eiropas Savienībā neizmantotu vienbalsīguma principu ar mērķi ietekmēt turpmāko ES Krievijas politiku. Labāks stāvoklis nav arī savstarpējās ekonomiskajās attiecības. Pēdējos mēnešos augsto naftas cenu dēļ panāktais jūtamais uzplaukums Maskavā gan ir radījis paļāvību, tomēr tā izrāda arī lielu interesi par paplašinātām ekonomiskajām attiecībām ar ES. Taču vācu un citiem Rietumu uzņēmējiem darījumi Krievijas tirgū nav atraktīvi. Tāds pasaules koncerns kā Daimler — Chrysler tikai 0,1 % kopējā apgrozījuma iegūst Krievijā, jo tur nepietiek pirktspējas, lai iegādātos augstas klases automašīnas. Pēc uzņēmēju domām, liels šķērslis darbībai Krievijā ir tas, ka pat potenciālie krievu partneri bieži vien nav gatavi investēt savā dzimtenē, jo arī viņiem risks šķiet pārāk liels. Te klāt nāk vēl arī tas, ka Vācijas valdība negrib akceptēt Hermess galvojumu vai kādu citu finansiālo palīdzību, kamēr Krievija nebūs apkalpojusi ārējos parādus un ārvalstu investoru darījumi cietīs neveiksmi Krievijas valdības izturēšanās dēļ. "Lētas naudas vairs nav, arī mums ir jātaupa," tā kāds vācu diplomāts apkopo Vācijas valdības viedokli.

Nikolass Buse

"Kremļa atriebība"

"Berliner Zeitung"

— 2000.05.12.

Putins prezidentūru sāk ar policijas akcijām pret kritiski noskaņotajiem masu medijiem.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins sācis ikdienas politisko darbu. Ceturtdienas rītā melni maskēti policisti iebruka privātā masu mediju koncerna "Media – Most" centrālē. "Media – Most" pieder pie populārākajiem un kritiskāk noskaņotajiem krievu masu mēdijiem — starp tiem ir televīzijas kanāls NTV, radioraidītājs "Eho Moskvi" un nedēļas laikraksts "Itogi", kas ir izveidots sadarbībā ar "Newsweek".

Koncerna pārstāvis Igors Malošenko saka, ka akcija esot "Kremļa atriebība par kritiskajiem ziņojumiem no Čečenijas" un "mēģinājums iebiedēt". Taču kaut kas līdzīgs esot gaidīts jau ilgāku laiku, jo Kremlis jau zināmu laiku esot bijis ļoti neapmierināts ar "Media – Most" informācijas politiku. Akcijas iniciators esot prezidenta administrācijas vadītājs Aleksandrs Vološins.

Taču vardarbīgajā uzbrukumā masu mediju koncernam runa nav tikai par pārmetumiem korupcijā vien. Nu jau kādu laiku "Media – Most" ir vienīgā efektīvā opozīcija Kremlim, kā saka "Itogi" galvenais redaktors Sergejs Parhomenko.

Pagājušā gada politiskajā cīņā "Media – Most" dibinātājs Vladimirs Gusinskis pret Kremli un Berezovska masu mediju koncernu atbalstīja toreizējo premjerministru Jevgēņiju Primakovu un Maskavas mēru Juriju Lužkovu. Maskavā ironizē, ka patiesībā Krievijā esot tikai divas politiskās partijas — Gusinska un Berezovska.

Gusinskis ir pārrēķinājies ne tikai politiski vien. Viņš nav saskatījis arī finansiālās grūtības. Koncernam, kura vērtība ir 2,5 miljardi dolāru, ir apmēram miljards dolāru liels parāds. Pagājušā gada jūlijā Kremļa administrācijas vadītājs Vološins Gusinskim piedāvāja finansiālo palīdzību un parādu atlaišanu, ja "Media – Most" piekritīs atbalstīt Kremļa kursu. Gusinskis piedāvājumu noraidīja, tomēr vairs tik asi nekritizēja Kremļa politiku. Taču līdz ar to tas nonāca arvien lielākās finansiālās grūtībās.

Iespējams, ka pēdējais raunds starp Gusinski un Berezovski notika līdz ar Vladimira Putina tikšanos ar "Gazprom" direkciju. "Gazprom" pieder 30% no NTV akcijām. Pēc tikšanās ar Putinu "Gazprom" šefs Vjahirevs paziņoja, ka NTV informācijas politika kaitē viņa darījumu interesēm un pieprasīja atmaksāt 211 miljonu dolāru lielo kredītu. Gusinskis diez vai finansiāli izturēs patreizējo konfliktu, it īpaši tāpēc, ka viņam nav izdevies piesaistīt nevienu ārvalstu investoru.

Gusinska vēlamais partneris CNN dibinātājs Teds Tērners ceturtdien, kamēr policisti pārmeklēja Gusinska rakstāmgaldu, tikās ar Vladimiru Putinu.

Gizberts Mrozeks

"Augam labi, tikai ļoti badojamies"

"Vesti"

— 2000.05.11.

NVS Starpvalstu statistikas komiteja darījusi zināmus datus par sadraudzības valstu ekonomisko izaugsmi 2000.gada 1.ceturksnī. Ļoti strauja izaugsme. Kā PSRS laikos.

Kazahstānā IKP pieaugums bijis 0,1%, Azerbaidžānā — 6,5, Baltkrievijā — 6, Ukrainā — 5,6, Gruzijā — 4,4, Tadžikistānā — 3,8, Uzbekistānā — 3, Kirgīzijā — 1, Armēnijā — 0,3%. Krievijā pēc provizoriskām ziņām IKP audzis par 9,5%. Šeit ir runa par šī gada 1.ceturkšņa ražošanas apjomiem salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 1.ceturksni.

Tādi brīnišķīgi skaitļi izskaidrojami vispirms, protams, ar padomju statistikas tradīcijām, kura vienmēr precīzi zināja, ko no tās gaida valdīšana. Pašlaik Krievijas un citu NVS valstu vadība gaida pieaugumu, — un statistiķi to savu iespēju robežās nodrošina.

Ražošana patiešām ir nedaudz palielinājusies salīdzinājumā ar pērngada 1.ceturksni, kad visā NVS valdīja bezcerība pēc 1998.gada 17.augusta kraha Krievijā. Cilvēki sākuši pelnīt naudu. Naudu Krievijā un citās postpadomju valstīs dīvainā kārtā šobrīd var nopelnīt pamatražošanā.

Tomēr normālas konkurences ne Krievijā, ne citās NVS valstīs pagaidām nav. Šajā ziņā tās maz atšķiras no PSRS. Bet tas nozīmē, ka par stabilu ražošanas pieaugumu runāt nav vērts. Ekonomiskā izaugsme jebkurā brīdī var apstāties. Tāpat kā PSRS.

"Beidziet izturēties pret mums kā pret zīdaiņiem!"

"Dagens Industri"

— 2000.05.05.

Vislielākais šķērslis mums, ieceļotājiem, iekļauties Zviedrijas darba tirgū un zviedru sabiedrībā ir nevis tas, ka Zviedrija pārāk maz dara mūsu labā, drīzāk otrādi.

Lielais šķērslis ir tas, ka mēs, sākot no pirmās dienas Zviedrijā, tiekam ieausti pasākumu un aizgādības kūniņā, kas drīz vien apslāpē iniciatīvu, kāda piemīt vairumam ieceļotāju, kas Zviedrijā ir ieradušies ar augstām ambīcijām — bieži vien no kultūrām, kurās pašiniciatīva ir izšķirošais izdzīvošanas faktors.

Ir vajadzīgi spēcīgi imigranti, kas spētu izlauzties no šī paralizējošā zviedru modeļa.

Pirmais, ar ko ieceļotājs sastopas, ir SFI (Svenska för invandrare, zviedru valoda ieceļotājiem). Ikdienas mācīšanās ir no pulksten 8.00 līdz 11.30. Daudziem imigrantiem pēcpusdienās glābiņš ir videofilmu skatīšanās.

Es ierados ar Krievijā iegūtu civilinženieres diplomu un studēšanas ieradumu — un biju šokēta. Pēc tam es apmeklēju zviedru valodas turpinājuma kursus, lai drīz varētu apgūt Zviedrijas ģimnāzijas izglītības pamatus. Izrādījās, ka šie kursi ir "pasākums" ieceļotājiem astoņdesmitajos gados, kuri bija palikuši bez darba fabrikas likvidēšanas dēļ un kuriem bija vajadzīgs 16 nedēļu pasākums, lai turpmāk varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu.

Kurss bija "individuāli piemērots", lai skolēni, kas studiju mērķi sasniedz īsākā laikā, varētu to pabeigt. Drīz vien tika panākta klusa vienošanās ar pasniedzējiem mācību tempu saglabāt pēc iespējas lēnāku.

Tā kā es pret to protestēju, mani novērtēja kā "pilnībā izmācījušos" divas reizes ātrāk, un es varēju pabeigt kursu.

Tikai ģimnāzijā un universitātē es sapratu, ka Zviedrijā iegūstamā izglītība ir ne tikai joks, bet patiesībā atrodas augstā līmenī. Diemžēl lielākā ieceļotāju daļa, kas, piemēram, nesaņem sava zviedru vīra vai sievas atbalstu, tā arī paliek "pasākumu kūniņā".

Ieceļošana Zviedrijā ir kļuvusi par sarūkošā valsts sektora glābiņa daļu. Imigrantiem domātie pasākumi dod jaunus naudas piešķīrumus valsts iestādēm un tām tuvu stāvošām organizācijām.

Zviedrijā taču ir tik ilgas demokrātiskas tradīcijas, un Zviedrija grib tikai labu.

Norbotenā nupat tika organizēta ieceļotāju diena. Es kā viena no divu ieceļotāju pārstāvēm ietilpu sabiedriskajā "ieceļotāju grupā", kas organizēja šo dienu. Par spīti mūsu protestiem plānošanas laikā šis izvērtās par pasākumu ar informāciju "no augšas", kam sekoja entuziastisks ziņojums internetā par ārkārtīgi labi izdevušos ieceļotāju dienu.

Tikpat labā nolūkā valsts tagad finansē Zviedrijas ieceļotāju uzņēmumu apvienību (IFS). Bez neviena biedra, piemēram, Norbotenā, šī organizācija vēlas sākt darboties mūsu lēnī, sastrādājoties ar lēņa valdi. Biedri ir otršķirīgs jautājums. Man, izaugušai padomju sistēmā, šāda organizācijas veidošana no augšas gandrīz vai izraisa alerģiju.

Zviedrijas imigrācijas politikai ir nepieciešama radikāla pārveidošana, un tai konsekventi ir jāņem vērā pašu "lietotāju" vajadzības.

1. Jāreformē SFI par pilna laika studijām, kuras ir pielāgotas individuālām vajadzībām un kuru apmeklētāji liek lielas cerības uz studiju rezultātu.

2. Jāuzmundrina katrs jauns ieceļotājs uz tādu dzīves stilu, kur ikdienas patēriņš sastāvētu no rīta avīzes un Zviedrijas radio 1. programmas, nevis videofilmām un televīzijas pavadoņkanāliem.

3. Jāskubina katrs ieceļotājs sastādīt personīgu attīstības un izglītības plānu. Ieceļotājam jāizskaidro, ka viņa/viņas ārzemēs iegūto izglītību bieži vien ir nepieciešams papildināt.

4. Jāpalīdz katram ieceļotājam iegūt personīgu audzinātāju, piemēram, pensionētu uzņēmēju, skolotāju vai ierēdni.

5. Jāizmanto sabiedriskie līdzekļi ieceļotāju vadītiem pasākumiem. Imigrācijas politiku nedrīkst uzskatīt par sabiedrisku pasākumu, kurā ieceļotāji ir pasīvi "saņēmēji".

6. Neveidot ieceļotāju uzņēmēju organizācijas "no augšas". Jāskubina uzņēmēji organizācijas veidot "no apakšas". Neapšaubīt ieceļotāju spējas pārvaldīt šai nolūkā piešķirtos valsts līdzekļus.

Beidziet ar mums, ieceļotājiem, apieties kā ar zīdaiņiem! Izvirziet mums prasības gan kā indivīdiem, gan kā kolektīvam, un dodiet mums atbildību un uzticību.

Larisa Peka

"Mēs esam sākuši kļūt par labiem kaimiņiem"

"Die Welt"

— 2000.05.10.

Intervija ar Čehijas prezidentu Vāclavu Havelu par Vācijas un Čehijas attiecībām, nākotnes Eiropu un izturēšanos pret padzītajiem Sudetijas vāciešiem.

Vakar Vāclavs Havels ieradās Vācijā pirmajā oficiālajā vizītē. Sarunā ar "Die Welt" korespondentu Hansu Jergu Šmitu viņš ieskicēja savus priekšstatus par labām kaimiņattiecībām un par "raibo Eiropu".

Welt

: Brūces ir arī otrā pusē, lai gan pēc drosmīgā morālā vāciešu padzīšanas nosodījuma pirms desmit gadiem starp čehiem un Sudetijas vāciešiem attiecības ir normalizējušās. Tomēr pirms jūsu valsts iestāšanās ES ir dzirdamas arī brīdinošas balsis. Eiropas Parlaments saka, ka Prāga ar tiem Beneša dekrētiem, kas skar īpašumu atsavināšanu, Eiropas tiesību un vērtību savienībā ienesīs netaisnības vīrusu. Cik nopietni jūs izturaties pret teikto?

Havels

: Es nedomāju, ka mēs ienesīsim netaisnības vīrusu. Šeit runa ir par senāku visas Eiropas vēsturi. Mūsu pienākums ir atspoguļot pagātni, to nosaucot īstajā vārdā, ļaunumu par ļaunumu, drosmi par drosmi, ciešanas par ciešanām. Mēs pēc 55 gadiem notikušajā maz ko varam mainīt ar tiesisku soļu palīdzību.

Welt

: Ko jūs teiktu par šādu scenāriju: Čehija ne tikai patvaļīgo padzīšanu vien deklarētu kā netaisnību, bet padzīšanu kopumā un līdz ar to arī atsavināšanu. Savukārt Sudetijas vāciešu kopiena savējos aicinātu samierināties ar simbolisku kompensāciju par īpašumiem, lai jūsu valsts netiktu pārslogota un vienlaikus tiktu kliedētas Čehijā joprojām eksistējošās bailes?

Havels

: Čehijas un Vācijas 1997. gada deklarācijā nav nosodīta tikai patvaļīgā padzīšana vien. Tajā, lai arī diplomātiskā veidā, ir arī norādes uz kritisku attieksmi pret padzīšanu. Liela daļa jūsu minētā scenārija jau ir īstenota.

Welt

: Vai Prāgai būtu akceptējams arī iestāšanās termiņš ES pēc gribētā 2003. gada?

Havels

: Diez vai mēs paši varēsim noteikt iestāšanās laiku. Mums tikai ir jādara viss, lai mēs ātrāk būtu gatavi uzņemšanai ES. Ja Savienībai netrūks gribas paplašināties un kandidātvalstis būs gatavas pielāgoties ES, tad tas, vai mēs iestāsimies gadu ātrāk vai vēlāk, nebūs tik svarīgi. Runa drīzāk ir par to, lai tehniskās un administratīvās reformas neizmantotu kā ieganstu politiskās gribas trūkumam.

Welt

: Helmūtam Kolam ES paplašināšana bija ne tikai izpratnes lieta vien, bet arī sirdslieta. Vai čehi tādu pašu atbalstu jūt arī no Gerharda Šrēdera valdības?

Havels

: Jā. Es Vācijas politikā saskatu absolūtu kontinuitāti. Vācija bija Eiropas apvienošanas motors, un arī Gerharda Šrēdera valdība ir ar to saistīta.

Welt

: Kādai ir jāizskatās Eiropai, kurā gribētu iestāties Čehija?

Havels

: Es personiski apsveiktu "raibo Eiropu", kurā katra kopiena, katrs reģions, katra tauta un katra valsts saglabātu patstāvību, raksturīgos vilcienus, bet kurā visi ievērotu sadzīvošanas pamatnormas. Tā ir liela vīzija, saistīta ar lielām cerībām: Eiropas vēsture ir dažādu konfliktu vēsture, kurā kārtību pārsvarā ir diktējuši varenie. Tagad ir cerības uz taisnīgāku un līdztiesīgāku kārtību. Eiropa nedrīkst palaist garām šo izdevību.

Welt

: Krievijā ir ievēlēts prezidents, kas Čečenijā min kājām cilvēktiesības. Kā pret viņu ir jāizturas Rietumiem?

Havels

: Par to, kas notiek Čečenijā, nedrīkst klusēt. Jo vairāk tāpēc, ka pašreiz Krievijā, kā šķiet, sākas ļoti gara Putina ēra. Taču jautājums ir, kādi būs šīs ēras pamatprincipi. Nedrīkst pieļaut kādas tautas izskaušanu Krievijas teritorijā tikai tāpēc vien, ka tā ir liela valsts, kuras īpašumā ir atomieroči.

Welt

: Eksistē plāns izveidot Eiropas drošības vienības. Ko jūs sakāt par patstāvīgu eiropiešu drošības politiku?

Havels

: Principā ir nepieciešams, lai apvienotajai Eiropai būtu arī savi drošības spēki, vienotas aizsardzības spējas un spēja stāties pretī spēkam. Amerikāņi nevar vienmēr risināt problēmas Eiropas vietā. Taču tas viss ir labi jāpārdomā un jāapsver. Un pavisam noteikti tas nedrīkst notikt uz eiroatlantiskās alianses rēķina. Tāpat ir jāizvairās arī no struktūru dubultošanas.

"Tito savu Dienvidslāviju saturēja kopā 35 gadus"

"Metro"

— 2000.05.03.

Kad prezidents nomira pirms 20 gadiem, atklājās milzīgi parādi un konflikti starp tautām.

4. maijā apritēja tieši 20 gadu kopš Tito nāves. Josips Brozs — šāds bija viņa īstais vārds — mīlēja ordeņus, skaistas uniformas un luksusu. Viņa vasaras pili Brioni salā Adrijas jūrā Anglijas princese Margarēta raksturojusi šādiem vārdiem: "Salīdzinājumā ar šo vietu Bekingemas pils izskatās kā vienkārša vidusslāņa māja."

Tomēr vairāk par visu viņš mīlēja varu. 1963. gadā Josips Brozs kļuva par prezidentu un palika līdz mūža beigām. Par spīti patmīlībai un varaskārei bijušajam metālrūpniecības strādniekam, komunistu aģitatoram un karavīram 35 valdīšanas gadus tomēr izdevās saturēt kopā Dienvidslāviju.

Izšķirošais izskaidrojums ir attiecību saraušana ar Staļinu 1948. gada 28. jūnijā. Līdz tam Dienvidslāvija bija pašsaprotama komunistiskā bloka sastāvdaļa.

Pēc kara Tito sagrāva nekomunistisko opozīciju ar klasiski staļiniskiem paņēmieniem — masveida arestiem, šķietamām tiesas prāvām un masveida nošaušanām.

Attiecību saraušanai ar Staļinu un Padomju savienību pamatā bija vara, nevis ideoloģiska cīņa starp demokrātiju un diktatūru. Tomēr atšķelšanās pamazām tika attēlota tieši kā gudrā vadoņa Tito lēmums izvēlēties demokrātiskāku un cilvēcīgāku sociālisma formu atšķirībā no despotiskā Staļina.

Attiecību pārtraukšana ar Staļinu pārvērta Dienvidslāviju par frontes valsti Rietumu alianses pusē aukstajā karā starp ASV un Padomju savienību. Kopš tā laika Dienvidslāvija varēja rēķināties ar pasaulē varenākās valsts politisko un ekonomisko atbalstu.

Vēl svarīgāk tomēr bija, ka jaunā komunistiskā federatīvā Dienvidslāvija ar visām savām nacionalitātēm, valodām un kultūrām tagad varēja vienoties cīņā pret kopīgo ienaidnieku — Padomju savienību.

Ekonomikā Dienvidslāvija pēc kara guva zināmus panākumus. Pirmajos gados valsts saņēma ļoti lielu ārvalstu palīdzību lielo kara postījumu likvidēšanai. Labklājības līmeni paaugstināja — lai gan uz neilgu laiku — straujā smagās rūpniecības attīstība. Kad Tito saprata, ka piespiedu kārtā veikta zemes kolektivizācija apdraud valsts apgādi ar pārtiku, viņš vairs nebija komunists un apturēja šo procesu.

Dienvidslāvijas specialitāte bija tā sauktā pašpārvalde. Uzņēmumu strādniekiem un ierēdņiem tika dota vara pašiem lemt par ieguldījumiem un algām, un tas izraisīja apbrīnu ārzemēs. Patiesībā tā bija ekonomiska vieglprātība — 60. gados ražošana palielinājās par 5,5 procentiem, kamēr algas pieauga par veseliem 20 procentiem. Pašpārvalde laika gaitā noveda līdz bankrotiem.

Tito nācās dzīvot ar smagu vēsturisko mantojumu. Serbi uzskatīja, ka tieši viņi ir nesuši smagāko nastu atbrīvošanās cīņā pret turkiem 19. gadsimtā un abos pasaules karos, un serbi dominēja — lielākoties armijā un valsts pārvaldē. Horvāti un slovēņi uzskatīja, ka Belgrada viņus ir aplaupījusi.

Sešdesmitajos gados Horvātijas devums nacionālajā ienākumā bija 27%, taču jauniem ieguldījumiem tā saņēma tikai 11 procentu līdzekļu. Serbija deva 33% ienākumu, toties saņēma 60% no investīciju līdzekļiem. Otrajā pasaules karā bojā gāja apmēram viens miljons dienvidslāvu. Oficiālā versija ir tāda, ka viņi varonīgi cīnījās Tito partizānu armijā pret itāļu, vācu un pašmāju fašistiskajiem spēkiem. Patiesībā lielākā daļa tika nogalināta pašu dienvidslāvu savstarpējās rēķinu kārtošanās.

Pēc kara pastāvēja milzīga nepieciešamība pēc izlīgšanas un vaļsirdības, taču tas nenotika, virsū tika uzlikts vāks, ko cieši turēja pats Tito. Izlīgšanu aizstāja valsts radīti mīti un ārkārtīgi liels personības kults. Katrā apdzīvotā vietā ir — vai bija — Tito vārdā nosaukta iela vai laukums.

Valstisko mītu iespējams apkopot visā valstī izliktajos lozungos: Vienība — Brālība. Tito nebija nejutīgs pret politisko opozīciju, un horvātu prasības pēc lielākas ietekmes 60. gados beidzās ar jaunu un horvātiem daudz labvēlīgāku konstitūciju.

Visas pārmaiņas tomēr notika Tito un Komunistiskās partijas kontrolē. Tito Dienvidslāvijā nekad nepastāvēja īsta demokrātija. Armija pilnībā atradās Tito rokās, tāpat arī gandrīz visi augstākie valsts pārvaldes ierēdņi un politiķi. Viņiem tika piešķirtas lielas algas, labi dzīvokļi, krietnas pensijas un garantēta universitātes izglītība viņu bērniem.

Tieši par šo jauno sarkano eliti — komunistisko buržuāziju — ir uzrakstīta grāmata "Jaunā šķira". Tās autors ir Tito kādreizējais kolēģis no partizānu cīņu laikiem Milovans Džilass. Viņš drīz vien kļuva par Dienvidslāvijas visprominentāko disidentu, kam tika piespriesti vairāki gari cietumsodi.

Kad Tito pēc divarpus mēnešu atrašanās bezsamaņā nomira Ļubļanas slimnīcā 1980. gada 4. maijā, viņš atstāja īstu bankrotu. Uzņēmumi bija neefektīvi, darbaspēks saņēma pārāk lielas algas, un cenas neatspoguļoja ražošanas izmaksas. Valsts ekonomiskā ziņā bija spējusi izdzīvot, zināmā mērā pateicoties naudai, ko dienvidslāvu viesstrādnieki uzticīgi sūtīja mājās, bet pirmām kārtām to nodrošināja visi ārvalstu aizņēmumi.

Pēc Tito nāves atklājās, ka valsts ir parādā milzīgu summu — gandrīz 20 miljardu dolāru. Agrāk Starptautiskais valūtas fonds, Pasaules banka un ASV izrādīja zināmu pacietību iepretī Dienvidslāvijas nespējai atmaksāt aizdevumus — šī valsts taču bija frontes zeme pret Padomju savienību aukstajā karā.

1980. gadā saspīlējums starp ASV un Padomju savienību sāka atslābt. ASV interese balstīt Dienvidslāviju krietni samazinājās, un nu bija pienācis laiks atdot parādus. Ekonomikā viss sagāja grīstē. 1980. gadā viens dolārs maksāja 27 dinārus, bet pēc četriem gadiem — jau 125 dinārus.

Bezdarbs un superinflācija radīja sociālu nemieru, kurā atkal varēja uzplaukt vecās netaisnības — tās netaisnības, kuras Tito nekad neuzdrošinājās atrisināt. Tito Dienvidslāvija radās un beidza pastāvēt asinīs.

"Metro" fakti par Dienvidslāvijas sākumu un galu:

• 1918. gads.

Pirmajā pasaules karā beidz pastāvēt divas impērijas — Austroungārija un turku Otomāņu valsts, kura dominēja teritorijā, — kas vēlāk kļuva par Dienvidslāviju. Tiek izveidota serbu, horvātu un slovēņu karaļvalsts, kuras pamatā ir romantisks priekšstats par slāvu tautu brālību. Starpkaru periodā tomēr dominē politika un serbu armija.

• 1941. — 1945. gads.

Plosās Otrais pasaules karš, un Dienvidslāviju okupē Vācija un Itālija. Horvātijā okupantu pārraudzībā tiek izveidota fašistiska valdība. Kara turpinājumā Tito partizāni cīnās pret vāciešiem un itāļiem, kā arī pret karalim uzticīgajiem partizāniem četniciem. Tito partizāni gūst uzvaru.

• 1945. gads.

Tiek izveidota komunistiskā Dienvidslāvijas Federatīvā Republika.

• 1980. gads.

Nomirst Tito, un sākas Dienvidslāvijas sabrukums. Tā cēlonis ir vājā ekonomika, atklātu diskusiju par pagātni un demokrātisku tradīciju trūkums. Visas nacionalitātes dažādu iemeslu dēļ uzskata, ka Tito Dienvidslāvijā pret tām izturas slikti.

• 1991. gads.

Slovēnija un Horvātija pasludina neatkarību.

• 1992. gads.

Maķedonija un Bosnija pasludina neatkarību.

"Metro" fakti par Josipu Tito Brozu:

•

Dzimis 1892. gadā tēvam horvātam un mātei slovēnietei.

• Kā jauns metālstrādnieks ir politiski aktīvs sociālists. Pirmajā pasaules karā cīnās Austroungārijas pusē un tiek ievainots.

• Nonāk krievu gūstā un Krievijā piedzīvo revolūciju.

• Starpkaru laikā Tito nelegāli strādā aizliegtajā Dienvidslāvijas Komunistiskajā partijā.

• Otrajā pasaules karā Tito vada komunistiskos partizānus un cīnās gan pret Hitleru, Musolīni, gan rojālistiskajiem partizāniem četniciem. Tito partizāni saņem sabiedroto atbalstu un uzvar.

• Tito nāk pie varas 1945. gadā un saglabā to līdz savai nāvei 1980. gadā. 1976. gada 29. martā Tito apmeklē Zviedriju, kur tiekas ar premjerministru Ulofu Palmi un karali Kārli XVI Gustavu.

Klāss Lēfgrēns

"Spānijā jauna valdība"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.04.28.

Nepārtrauktā spēku samēru pārbīde

Spānijas valdības vadītājs Aznars ceturtdien nosaucis jauno kabineta locekļu sarakstu nākamajam leģislatūras periodam. Ar jauno valdību Aznars pierāda, ka viņš grib izmantot jauno absolūto vairākumu, lai stiprinātu reformas un jaunieviesumus. Viņam tuvā nepārtrauktība vienlaikus tiek apstiprināta ar izdevušos aizgājēju un jauno politiķu kombināciju.

Konservatīvo Spānijas valdības prezidents Aznars valdības sastādīšanu veica tikpat autoritatīvi, cik diskrēti. Īsi pēc triumfālās Partido Popular (PP) uzvaras 12. martā viņš vicinājis pa šo laiku jau pazīstamu kļuvušo piezīmju grāmatiņu, kurā gribējis ierakstīt savu veco un jauno ministru vārdus. Ar to viņš galvenokārt grib parādīt, ka valdības grožus savās rokās tur mierīgi, pārdomāti pret to maz ko var iebilst pat viņa partija. Viņš tagad savā otrajā amatā, kas ilgs līdz 2004.gadam un kas pēc viņa paša vēlmes būs arī viņa pēdējais, paļaujas galvenokārt uz divām uzticības personām: uz jauno pirmo viceprezidentu Rajo un līdzšinējo otro viceprezidentu Rato, kas sarunās tiek minēts kā viņa iespējamais sekotājs, kurš pašreiz garantē panākumiem bagātu ekonomikas politiku. Par jauno ārlietu ministru kļuva Jozefs Pike, kas bija līdzšinējais rūpniecības ministrs un valdības preses sekretārs.

 

Divi svarīgākie sekundanti

Ievēlot G.M.Rajo par pirmo vietnieku, Aznars apbalvoja savu veiksmīgo vēlēšanu kampaņas menedžeri. Sākumā Rajo bija audzināšanas ministrs, tad kā sabiedriskās pārvaldes ministrs, kas ieguvis labu tēlu kā saistošs un korekts vidutājs reģionālo valdību un reģionu starpā, kā arī ar sociālistisko opozīciju. Viņa izvirzīšanās apzīmogo Alvaresu Kasko, kam sākumā bija jāatkāpjas kā PP ģenerālsekretāram un tagad jāzaudē vietnieka postenis, jo viņa konservatīvā un agresīvā nostāja vairs neatbilst jaunajam PP centra kursam. Viņam bija jāsamierinās ar Infrastruktūras ministriju, kur viņam varētu būt noderīgi labie sakari ar kataloņu un basku nacionālistiem. Līdzšinējais amata īpašnieks Ariass Zalgado, kas sakarā ar hroniskajām problēmām Spānijas lidostās tika nosaukts par "haosa ministru", valdībā vairs nepaliek.

Ja Rajo kļūs par atbildīgo politiskās koordinācijas jomā, tad līdzšinējais ekonomikas un finansu ministrs Rato, kas ir viens no dažiem ciešajiem Aznara draugiem, paliks otrais viceprezidents un atbildīgais par kopējo ekonomikas politiku. Finansu ministriju viņš nodevis savam līdzšinējam valsts sekretāram Montoro. Aznars izcēla Rato, kas pieder pie partijas liberālā spārna un veidojis Spānijas ieiešanu eiro zonā. Ārlietu ministra Matutas atkāpšanās veselības stāvokļa dēļ bija viena no skaidri zināmajām lietām, kuras nevarēja paslēpt pat zilā burtnīca. Par viņa sekotāju kļuva Jozefs Pike.

Katrā ziņā bija skaidrs, ka Aznars sev garantēja pastiprinātu ārpolitisko lomu. Neuzkrītošajam, bet korektajam Matutem šķiet sāpīgi, ir tas, ka vēl viņam daudz kas vēl jāmācās. Tāpēc runā veiklajam Pike nedaudz būs jākontrolē savas ambīcijas. Kā valdības preses sekretāru ar ministra rangu viņu nomainīja līdzšinējais valsts radio un televīzijas vadītājs Pio Kabanils. Viņš, kaut arī nevienai partijai nepiederošs, vēlēšanu cīņas laikā nevarēja garantēt valsts mediju minimālu bezpartejiskumu.

 

Trīs jaunas sievietes

Aizsardzības ministrijas vadību pārņem līdzšinējais Parlamenta priekšsēdētājs Trilo fon Eduardo Sjera. Par iekšlietu ministru paliek līdzšinējais Oreja, ko par stingro nostāju pret basku teroristu apvienību ETA gan slavē, gan neieredz. Tas būs vismaz uz tik ilgu laiku, kamēr viņš kā PP kandidāts pirms laika netiks iesaistīts notiekošajās Basku zemes reģionālajās vēlēšanās. Rūpniecības ministrija tika reorganizēta, jo, pateicoties notiekošajai privatizācijai, tā vairs nav vajadzīga. Tās vietā tika izveidota jauna ministrija zinātnei un tehnoloģijām, kurai jālikvidē Spānijas atpalicība šajā jomā. To vada Ana Birulesa, kas ir viena no trim jaunajām ministrēm. Viņu pieskaita pie Pike loka. Neatkarīgā, valsts Socioloģisko pētījumu kompetentā direktore Pilara del Kastilo pārņēmusi Izglītības, kultūras un sporta ministrijas vadību. Trešā sieviete kabinetā ir jaunā veselības ministre Kelia Vilalobosa. Ministru skaits palielinājies no 14 līdz 16.

"Eiropas Padomes beigas"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.05.12.

Eiropas Padomes Ministru komiteja Strasbūrā līdz ar Krievijas komunikē palaida garām izdevību atgūt zaudēto ticamību.

41 valsts valdība nevis ieņēma stingru nostāju, bet zaudēja pēdējās spožuma paliekas. Ministri — no lielākajām valstīm tikai viņu pārstāvji — nobalsoja par slavas dziesmu Krievijai. Viņi apgalvoja, ka Maskava ir spērusi soļus, lai mazinātu bažas saistībā ar notikumiem Čečenijā. Vai tad Parlamentārās sapulces lēmums ierobežot Krievijas līdzdalību Eiropas Padomē būtu bijis vienīgi laika izšķiešana?

Ministri ne ar vārdu neieminējās, ka terorisma apkarošana Čečenijā jau mēnešiem ir izvērtusies par totālu karu pret iedzīvotājiem. Politiķi nav izpildījuši vienkāršo mājas uzdevumu analīzi, kas varētu nozīmēt, ka pasākumi pret terorismu noteikti ir leģitīmi. Taču iznīcināšanas karu pret civiliedzīvotājiem jau nav ar ko attaisnot, un tas jau arī nemaz nav jāattaisno. Vai tagad ne tikai Maskavā, bet arī Strasbūrā tiesiska valsts ir tikai tukši vārdi? Vai cilvēktiesības pēc patikas var mīdīt kājām, sadragāt ar tankiem un bombardēt no lidmašīnām?

Acīmredzot augsto Eiropas ideālu grāla sargātāji ir pilnībā zaudējuši saprātu. Viņi joprojām domā par reālās politikas uzdevumu, proti, ka uz spēles ir likta saudzējoša izturēšanās pret lielvaru — taču to varētu mierīgi atstāt NATO. Viņi neatrisināmā uzdevuma — izglābt Krieviju no transformācijas haosa — izpildē, ko paši ir uzņēmušies, sākuši konkurēt ar Ameriku. Galvenais uzdevums, lai arī cik briesmīgs tas nebūtu, jau nav tikai karš Čečenijā vien. Dziļāk analizējot, kļūst skaidrs, ka runa ir par kaut ko tādu, ko politiķi nevēlas atzīt: par to, ka viņi Eiropas vārdā nodod paši savas pamatvērtības. Taču līdz ar to viņu rīcība kļūst par kļūdainu reālpolitiku un tai trūkst ticamības arī pašmāju iedzīvotāju vidū. Ceturtdien — 51 gadu un vienu nedēļu pēc piedzimšanas — nomira Eiropas Padomes dvēsele. Ķermenis, organizācija ar tūkstošiem aktivitāšu, spēs pastāvēt arī turpmāk. Taču politiskais starojums ir izdzisis, un līdz ar to morālās pretenzijas.

 

"Eiro nepatīkamā hronika"

"Le Nouvel Observateur"

— 2000.04.27.

Cik ilgi turpināsies eiro sabrukums? Kopš savas stāšanās spēkā pirms pusotra gada Eiropas kopējā valūta ir zaudējusi 20% savas vērtības.

Pirmajā acu uzmetienā tā pastāvēšana nešķiet apdraudēta. Eiropas rūpnieki priecājas par ietekmi uz to eksportiem. Savukārt patērētāji neapzinās šīs monetārās erozijas ietekmi savā ikdienas dzīvē. Taču šāda lejupslīde prognozē kaitējumu uzticībai ES ekonomikai. Eiropas monetārie vadītāji pašlaik ir atzinuši savu pārāk lielo optimismu par kopējās valūtas vērtību laikā, kad 1998.gada decembrī eiro tika apstiprināts. Viņu kļūdīšanās ir klasisks gadījums, un tā ir lielākās daļas ekspertu, kā arī pieredzējušo centrālo banku vadītāju kļūdīšanās: šie finansu vadītāji uzskatīja, ka amerikāņu pieaugums atradīsies uz palēnināšanās robežas, kamēr Vecais Kontinents pacels galvu. Pieauguma plaisai abās Atlantijas pusēs, kā viņi apgalvo, būtu jāsamazinās. Un eiro būtu kļūst līdzvērtīgam dolāram. Jauks scenārijs, kādu eiforijā sarakstīja centrālo banku plejāde, nesameklējuši tirgū ne producentu, ko finansēt, ne aktieri, ko filmēt.

Un jau divus gadus amerikāņu ekonomiskais mehānisms joprojām attīstītās, kamēr Eiropas pieaugums tikpat aktīvi palēninās. Vispirms tiek apgalvots, ka Itālija un tās budžeta deficīts noslogojot Eiropas valūtu. Pēc tam Itālijas pussalai izdevās samazināt deficītu. Tālāk pārmetumus izpelnījās Vācija un tās nespēja strauji absorbēt bijušo VDR. Pašlaik labais tonis skaitās pārmest francūžu 35 stundu darba nedēļas ietekmi uz finansēm, lai izskaidrotu ekonomiskās attīstības plaisu starp eiro zonu un Savienotajām Valstīm. 1999.gada pēdējā ceturksnī amerikāņu pieaugums sasniedza 4.6%, kamēr Eirolande nespēja sasniegt 3.2%. Tālab investori dod priekšroku dolāriem, nevis eiro. Un Eiropas centrālā banka arī nespēj viņus piesaistīt.

Monetārās varas iestādes turpina apgalvojumus, ka "eiro piemīt vērtības potenciāls."

Olivjē Tosērs

"Kādas ir vāja eiro briesmas?"

"Les Echos"

— 2000.05.04.

Eiropiešiem ir viens kļūdains un trīs pamatoti iemesli, lai bažītos par savas naudas pavājināšanās turpināšanos.

Kļūdains iemesls būtu izmantot valūtas vērtību kā sava projekta panākumu rādītāju. Turklāt ir jāatzīst, ka eiro un dolāra valūtas vērtība nozīmē izprast visaptverošas amerikāņu un eiropiešu ciklu svārstības: pasaules ekonomikai nāk par labu tas, lai šie cikli nebūtu sinhroni; pozitīvi ir tas, ja laikā, kad šo kontinentu ekonomiskā pieauguma līdzsvars tiek labots, to savstarpējā valūtas vērtība arī tiek piemērota. Trīs pamatotie iemesli ir šādi:

1. Eiro vērtības pazemināšanās nāk par ļaunu ekonomiskajam pieaugumam. Tas varētu likties dīvaini, jo mēs esam paraduši uzskatīt, ka valūtas devalvācija stimulē eksportu un aktivitāti. Taču tā automātiski arī izraisa inflācijas efektu, ietekmējot importu cenu. Tomēr Eiropas centrālā banka ir noteikusi pieļaujamās inflācijas griestus eiro zonā, griestus, kas nesen naftas cenu paaugstināšanās dēļ tika pārsniegti. Tāpat arī tā uz laiku stimulē aktivitāti, papildu devalvāciju, ko vairāk vai mazāk var saukt par ilgstošu kritumu, Eiropas centrālajai bankai paaugstinot procentu likmes. Šāda procentu likmju paaugstināšana neierobežo inflāciju. Kontrolēts eiro novērtējums veicinātu pieaugumu, jo pārliecinātu Eiropas centrālo banku par inflācijas draudiem un ļautu tai to kontrolēt visā Eiropas paplašināšanās posmā.

2. Eiro pavājināšanās negatīvi ietekmē pasaules ekonomiku. G—7 industriāli attīstīto valstu maksājuma līdzsvara konfigurācija pašlaik ir līdzīga tai, kāda bija vērojama 1985.gadā pirms dolāra vērtības krišanās. Amerikāņu deficīts, kas palielinās par 100 miljardiem dolāru gadā, ir proporcionāls iekšzemes kopproduktam, kas ir jūtami pārāks. Šādu situāciju izraisa nevis dolāra vērtības paaugstināšanās, bet vairāk gan daudz nozīmīgākā kapitāla plūsma: tiešās investīcijas, vērtspapīru investīcijas un rezervju uzkrājumi dolāros attīstības valstu centrālajās bankās. Ilgstošu deficītu un pieaugumu šādā veidā finansē pēc dabas nedrošās kapitāla plūsmas, kas varētu brutāli pārvērsties pretestībā pret rentabilitāti un pieaugumu. Ir niecīga iespēja, ka šādus paņēmienus varētu atbalstīt. Valūtas spēks īsākā laika periodā varētu kļūt par amerikāņu varas iestāžu problēmu.

3. Eiro vērtības krišanās ir neuzticēšanās simptoms Eiropai. Investori šaubās, vai eiro zonas līderi varētu būt spējīgi radīt makroekonomiskos un strukturālos apstākļus spēcīgam un ilgstošam pieaugumam.

Lai gan paredzētais pieaugums Savienotajās Valstīs desmit gados pastāvīgi ir palielinājies (gada laikā tas ir palielinājies par puspunktu), tirgi baidās, ka saskaņotības trūkums starp valdībām un centrālo banku varētu izraisīt Eiropā klasisko "stop and go" scenāriju, un tie šaubās par eiropiešu gribu pārveidot savu ekonomiku. Singapūrā vai Sanpaulo monetārā savienība tiek uzlūkota kā sarežģīts veidojums, kas kalpo nepietiekami definētam mērķim. Un arī paši Eiropas uzņēmumi arvien vairāk un vairāk investē ārpus Eiropas. Tādēļ ir jābažījas par eiro vājumu ne mazāk kā par pašu kritienu.

Kādu mācību no tā varētu gūt? Ir svarīgi, lai Eiropas līderi demonstrētu skaidru priekšstatu par savām ekonomiskajām interesēm. Paziņojumi par eiro potenciālo vērtību patiešām nav zaudējuši savu nozīmi. Tomēr ir svarīgi, lai visus izteikumus nekavējoši komentētu.

Ir svarīgi, lai eiropieši demonstrētu, ka ekonomiskās politikas koordinācijas atmešana var izraisīt arī ko citu, ne tikai tekstuālus komentārus. Pirmais pārbaudījums attiecas uz budžetu: pašlaik tas ir politikas sajaukums, eiro zonas līderiem pārliecinoši pieņemot, ka viņi ir radījuši efektīvas ekonomiskās politikas sistēmu. Tas ir saistīts ar plašiem valstu parādu likvidācijas mērķiem, agrākām diskusijām par valstu budžeta politikas izvēlēm, kā arī piemērotiem centieniem atšķirīgās situācijās: atsevišķās valstīs, kur draud "pārkaršana", budžeta politikai ir aktivitātes "atvēsināšanas" loma.

Visbeidzot — eiropiešiem ir jāpierāda sava saliedētība un jāīsteno Lisabonā pieņemtā stratēģija. Pretēji pārsteidzīgi izteiktajai idejai tirgi nepieprasa, lai eiro pirkšanā eiropieši izmantotu amerikāņu modeli. Tie brīdina par nepieciešamību saprast, lai šāda pieeja nenovestu pie sociālām sadursmēm un politiskās nestabilitātes. Tomēr tie vēlas zināt, kāda ir eiropiešu modernizācijas stratēģija, un pārliecināties, ka to efektīvi piemēro.

Žans Pizani—Feri

"Eiro vājums eksportētājus grūž bezdibenī"

"Respublika"

— 2000.05.06.

Pēc Krievijas finansiālās krīzes 1998. gadā vairākums Lietuvas eksportētāju Austrumu tirgu nomainīja pret Rietumu.

Diemžēl pēdējā laikā attiecībā pret ASV dolāru visu laiku krītošais eiro kurss uz Eiropas Savienības valstīm eksportējošajām Lietuvas kompānijām var radīt jaunas problēmas. Sākot no eiro ieviešanas 1999. gada 1.janvārī, tā vērtība salīdzinājumā ar dolāru ir nokritusi vairāk nekā par 20 procentiem.

Pasaules finansu eksperti uzskata, ka eiro jau esot sasniedzis savu zemāko līmeni un tuvākajā laikā paredzama tā augšana. Savukārt Viļņas bankas valdes priekšsēža padomnieks Gitans Nausēda skeptiski vērtē ātru eiro nostiprināšanās iespējamību. Viņš uzskata, ka pakāpeniska eiro vērtības augšana iespējama tikai gada beigās.

"Eiro krišanās negatīvi ietekmē eksporta attīstību un var palielināt ārvalstu tirdzniecības deficītu," paskaidroja Gitans Nausēda un piebilda, ka eiro izmaiņas Lietuvas finansiālo tirgu tieši neietekmēs.

Šādas prognozes neiepriecina Lietuvas kompānijas, kas ar tirdzniecības partneriem Eiropas Savienības valstīs ir noslēguši ilglaicīgus līgumus. Vislielākie Lietuvas eksportētāji ir vieglās rūpniecības, kokmateriālu un ķīmijas sektorā nodarbinātie uzņēmumi.

Lietuvas vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas ekonomikas direktore Valērija Rimkēvičiene norāda, ka eiro svārstību dēļ pagājušajā gadā valsts uzņēmumu zaudējumi ir 9 miljoni litu, bet šogad šī summa būs vēl lielāka. Tikai šā gada pirmajā ceturksnī sabiedrība "Utenas trikotāža" eiro kursa krišanās dēļ piedzīvoja gandrīz vienu miljonu litu lielu zaudējumu. Ārkārtēju apspriedi bija sasaukuši arī Lietuvas mēbeļu ražošanas asociācijas locekļi. Neveiksmīgā tirdzniecība ar Eiropas Savienību Lietuvas mēbeļu ražošanas kombinātam "Klaipēdas baldai" ir iemesls, kāpēc tas zaudēja līdera pozīcijas valstī.

Kaut arī ar ASV dolāru saistītais lits izturēja Krievijas krīzes pārbaudījumus, Lietuvas Rūpnieku asociācija ne reizi vien uzsvērusi, ka lits būtu jāsaista ar to ārvalstu valūtu, kas vislabvēlīgāk ietekmēs Lietuvas eksportu, šajā gadījumā ar eiro. Šo viedokli atbalsta arī tirgus eksperti, jo eksports uz Eiropas Savienības valstīm visu laiku palielinās.

Kompānija "Ekonomiskās konsultācijas un analīze" norāda, ka lietuviešu izcelsmes produktu eksports uz Eiropas Savienības valstīm šobrīd ir 67 procenti no visu leišu preču eksporta.

Eksperti norāda, ka, Lietuvai integrējoties Eiropas Savienībā, obligāti jāpārskata pastāvošais nacionālās valūtas modelis, bet īstenot jaunu mehānismu nebūs viegli. Labi jāizvērtē blakus parādības, kas izraisītu lita devalvāciju. Viena problēma ir saistīta ar valsts kopīgo parādu ASV dolāros un cik lielā mērā šis parāds pieaugtu, ja litu atraisītu no dolāra.

Aģentūra "Reuters" norāda, ka no visām Baltijas valstīm eiro krišanās visvairāk ietekmējusi Lietuvu. Zaudējumus piedzīvojuši arī Latvijas eksportētāji, bet ar Vācijas marku saistītā Igaunijas krona valsti pasargājusi no negatīvām valūtas tirgus svārstībām.

Stasis Likas

"Eiro — uzticēšanās problēma"

"Le Monde"

— 2000.05.11.

Ja tic zināmiem izteikumiem, nesenā eiro vērtības krišanās ir parādība, kam nav lielas nozīmes.

Masu informācijas līdzekļi pārspīlējot to, kas ir dabiska monetārā attīstība: apgalvojumi par kopējās valūtas krīzi lielā mērā esot finansu žurnālistu iztēles rezultāts. Tiek apgalvots, ka republikas prezidents Žaks Širaks, premjerministrs Lionels Žospēns un Francijas bankas vadītājs Žans Klods Trišē veltīgi pūloties iejaukties, lai apturētu eiro kritienu. 11 eiro zonas finansu ministri esot pāragri sacēluši paniku, pasludinot "visu kopējās bažas par eiro vērtību." Visbeidzot — Eiropas centrālās bankas prezidents Vims Duizenbergs esot bezjēdzīgi tērējis laiku, rūpējoties par komunikē rediģēšanu Eiropas pilsoņiem, lai viņus pārliecinātu un skaidrotu, "ka eiro nākotne saistās ar stabilu naudu, kam pamatā ir cenu stabilitāte un Eiropas ekonomikas spēks."

Vai tas, ka eiro 16 mēnešos ir zaudējis ceturto daļu savas vērtības pret dolāru, jāuzskata par nenozīmīgu faktu, monetāru elementu?

Vai nebūtu jāņemt vērā tas, ka japāņu investori — visietekmīgākie pasaulē — atklāti ironizē: vai eiro vairāk līdzinās itāļu lirai, vai vācu markai? Vai vajadzētu ignorēt augošo Vācijas iedzīvotāju naidīgumu pret eiro?

Eiro vērtības krišanās neizraisītu tik lielu satraukumu, ja kopējā nauda būtu daudz senāka nauda, ja tā būtu pārdzīvojusi vairākas krīzes un izcīnījusi vairākas cīņas. Tas nav galvenais.

Eiro vājums nebūtu tik izteikts, ja būtu pieņemts lēmums par trim gadiem atlikt tā oficiālo iesaistīšanu apritē. Šis trūkums ne tikai liek novērotājiem pievērst uzmanību paritātei, kas ir vienīgā pieņemamā šādas virtuālas naudas realitāte. Tas piespiež pasaules investorus tāda vai cita aizbildinājuma dēļ izteikt šaubas par monetārās savienības raksturu, kā arī par 11 eiro zonas valstu iespēju...

Pjērs Antuāns Delomē

"Jaunais Eiropas NATO vienību komandieris"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.05.03.

Džozefs Relstons

seko Vestlijam Klarkam

Eiropas NATO karaspēka komandatūrā notiek rokāde. Līdzšinējo amata īpašnieku amerikāņu ģenerāli Vestliju Klarku pēc trim gadiem nomaina viņa tautietis Džozefs Relstons. Tādējādi otro reizi gaisa karaspēka ģenerālis pārņems augstāko Eiropas NATO karaspēka vienību komandatūru.

Šajā trešdienā NATO karaspēka galvenajā mītnē Monsā pie Briseles Supreme Allied Commander Europe (Sacerur) ģenerālis Veslijs Klarks savu posteni nodos gaisa karaspēka ģenerālim Džozefam Relstonam. Augstākais Eiropas NATO karaspēka vienību militārpavēlnieks formāli gan pakļauts Briseles NATO padomei, tomēr — it sevišķi, ja runa ir par amerikāņu ģenerāli, kurš vienlaikus ir Amerikas karaspēka virspavēlnieks Eiropā — viņu ieceļ Vašingtona. Tas, ka rokāde šajā gadījumā nenotika gluži bez blakusparādībām, saistāms ar divus mēnešus priekšlaicīgo Klarka nomaiņu. Vašingtona priekšlaicīgo 55 gadus vecā karaspēka ģenerāļa nomaiņu pamato ar spēkā esošo pensijas likumu, kas attiecas uz augsta ranga amerikāņu karaspēka virsnieku atvaļināšanu. Tas nosaka, ka pēc funkciju izpildes beigšanas 60 dienu laikā jāpārņem cita, citādi virsniekam jādodas pensijā. Relstons līdz 29.februārim bija Joint Chiefs of Staff priekšsēdētājs. Tomēr tas ir noslēpums, kāpēc Klarks jau ilgāku laiku atsvešinājies no Pentagona un Baltā nama, un iespējams, ka tāpēc viņam liegta regulāra sava amata termiņa beigšana.

 

Virsnieks, kurš rīkojas pārāk politiski?

1999.gada augustā viņš bija pārsteigts par to, ka tikai dažas nedēļas pēc panākumiem bagātās (pēc NATO vērtējuma) operācijas "Allied Force"’ pret Dienvidslāviju naktī ceļojuma laikā caur Baltiju no Aizsardzības ministrijas Koens telefoniski brīdināja par priekšlaicīgu viņa nomaiņu. Abu vīru attiecības nekad nav bijušas īpaši labas; no Kosovas kara laikiem tiek izplatītas baumas, ka Klarks apzināti izvairījies no tieša kontakta ar savu priekšnieku un patvaļīgi pieņēmis lēmumus, kas pārsniegušas viņa militārā vadītāja pilnvaras. Patiesi Klarks no Koena puses tika kompromitēts 1999.gada 12.jūlijā. Toreiz britu ģenerālis Džeksons kā Kfor karaspēka komandieris pēc sarunas ar savu paša ģenerālštāba vadītāju Londonā liedzās izpildīt Klarka pavēli un pārsteidzošo krievu gaisa desantnieku Prištinas ieņemšanu pārtraukt ar NATO intervenci. Koens un ģenerālis Šeltons atbalstīja līdz šim NATO vēsturē nebijušo pavēles neizpildīšanu.

 

Pārmaiņu zīme aliansē

Piecdesmit sešus gadus vecais Relstons, kam agrāko ārpuslaulības sakaru dēļ 1997.gadā tika liegts kļūt par Joint Chiefs of Staff priekšsēdētāju , tika uzskatīts par ļoti lojālu un nevainojamu virsnieku, kas sevi Līča kara laikā bija apliecinājis kā ciešu ģenerāļa Švarckopa līdzstrādnieku. Lietpratēji viņu uzskata par izteiktu taktiķi ar milzīgām zināšanām, tomēr viņam trūkst Klarka Eiropas pieredzes. Taču par viņu saka, ka viņam ar Koenu ir ciešas un labas attiecības. To, ka NATO vēsturē otro reizi par Saceur kļūst gaisa karaspēka ģenerālis, var skaidrot kā mainītu militāri stratēģisku virzības iezīmi aliansē. Iecelšana ataino NATO pārmaiņas no aizsardzības savienības ar lielu tanku un kājnieku pulku savienību uz krīžu novēršanas karaspēku ar augsti mobilām vienībām, kurās gaisa karaspēkam ir izcilākā nozīme. Tāpēc daudziem novērotājiem Relstons ir īstais vīrs īstajā vietā un īstajā laikā.

"Vai bruņošanās sacensības?"

"Tagesspiegel"

— 2000.05.02.

Amerikas tiesības uz aizsardzību.

Vai tas nav neprāts? Desmit gadu pēc aukstā kara beigām draud atsākties jauna atomieroču bruņošanās sacensība. Nesen vēl tika teikts, ka Austrumu—Rietumu konflikta sātana lietas beidzot samazinātas līdz minimumam. Dome beidzot ratificējusi START —II līgumu par stratēģisko atomieroču apjoma samazināšanu uz pusi; tāpēc krievi un amerikāņi tiecas panākt START— III līguma pieņemšanu. Tomēr šķiet, ka jaunais atbruņošanās posms ir izjucis, tā īsti nemaz nesākoties. Tāpēc ka NATO iekšienē it kā notiekot pamatīgs strīds.

ASV cieši turas pie sava mērķa — nacionālas pretraķešu aizsardzības sistēmas (NMD). Krievija draud ar pretpasākumiem — stingri pēc šausmu līdzsvara vecās loģikas. Ja amerikāņi var notvert daļu raķešu, tad, lai iebiedēšana izdotos, nepieciešams uzstādīt lielāku to daudzumu. Tādējādi rietumeiropieši jūtas apdraudēti. Viņi grib radīt mieru ar pēc iespējas mazāku ieroču skaitu un neuzticas, ka tehnika, kura vēl testējot nefunkcionē, viņus nosargās no atompostījumiem. Daudzi amerikāņus šajā punktā uzskata par miera traucētājiem.

Tomēr problēma ir daudz nopietnāka. Daudz lielākas rūpes par krievu raķetēm ASV sagādā tā saukto "ļaunprātīgi noskaņoto valstu" bruņošanās, kā Ziemeļkorejas, Irānas un Irākas. Tām jau ir vidēja darbības rādiusa raķetes, un drīz tās varēs uzbrukt mērķiem Amerikā un Eiropā — vēl viens iemesls, kāpēc ASV neizprotot sabiedroto skepsi. Kāpēc nestrādāt pretatomterora aizsardzības labā?

Kritika, kas iedragāja līdzšinējā atbruņošanās režīma NMD loģiku — jo sevišķi ABM līgumu ar izteiktu šādu pretraķešu aizsardzības sistēmu —, amerikāņus nepārliecina. Viņi tajā saskata piemēru, cik grūti eiropiešiem orientēties uz jaunu domāšanu. Līgums esot izstrādāts aukstā kara apstākļos — tas nu esot pagājis. ABM līgums paredz anulēšanu jeb jaunas sarunas. Sabiedrotajiem Eiropā un Āzijā tiks nodota tehnika, un notiks sarunas ar Maskavu par to, kā iespējams pielāgot jauno bruņojuma kontroli pašreizējai situācijai.

Vai nav iespējams citādi pretoties draudiem nevis, riskēt ar jaunu bruņošanos? Tomēr veids, kā NMD pretinieki ataino ASV — pārāka un izolēta supervara, kurai saprātīga kritika nav pieejama —, galvenokārt attiecas uz ideoloģisku fanātiķu režīmu. Pēc tam, kad Ziemeļkoreja pāri Japānai izšāva izmēģinājuma raķetes, arī Tokija, kā arī Dienvidkoreja ir ļoti ieinteresētas NMD. Arī daži Eiropas sabiedrotie to vērtē divējādi.

Eiropas iebildums neaizkavēs NMD. ASV valdība saviem pilsoņiem nevar pieprasīt, lai viņi atteiktos no efektīvas pretraķešu aizsardzības, respektējot Krieviju vai Eiropas šaubas. Projekts izgāzīsies tikai tad, ja tehniskās barjeras vai izmaksas būs pārāk augstas. Eiropai, īpaši jau Vācijai ar saviem labajiem sakariem ar Krieviju, vajadzētu padarīt reālāku savu ietekmi, lai novērstu to, ka Maskava NMD uzskatītu par iemeslu palielināt kodolbruņojumu. Arī Krievija kādu dienu varētu priecāties, ka ir izveidota aizsardzība pret ļaunprātīgi noskaņoto valstu atomraķetēm, jo ne tikai Kaukāzā uzmanības lokā arvien vairāk nokļūst islāma kaujinieki.

Kristofs Maršals

"Atomvaru liekulība"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.05.03.

ASV un Krievija gan samazinās kodolgalviņu skaitu, taču modernizēs atlikušās.

Pārsvarā tās strīdas, taču dažreiz tomēr rīkojas kopīgi — mūsu piecas atomvaras, ar kurām mēs gadu gaitā esam iemācījušies ar grūtībām sadzīvot. Tagad atkal ir pienācis brīdis demonstrēt harmoniju. Kopējā paziņojumā piecas atomvaras apliecina nesatricināmu gribu drīzāk atbrīvoties no saviem atomieročiem. Kopš atomieroču izplatīšanas aizlieguma līguma stāšanās spēkā pirms 30 gadiem šādi apgalvojumi ir dzirdēti bieži. Katru reizi, kad tiek pārbaudīta līguma efektivitāte, atomvaras demonstrē vienotību. To kopējās interesēs ir nukleāros plikadīdas atturēt no kodolieroču attīstīšanas. Principā tas ir visas cilvēces interesēs — novērst jaunas drošības arhitektūras trūkumu, par kuru runa bija pēc Austrumu un Rietumu konflikta beigām.

Taču nepatīkama ir šī paziņojuma liekulība. ASV un Krievija gan samazinās kodolgalviņu skaitu, taču modernizēs atlikušās. ASV plāns ierīkot nacionālo pretraķešu aizsardzības sistēmu ne tikai lauzīs 1972. gadā noslēgto ABM līgumu, bet pamudinās arī krievus un ķīniešus attīstīt modernākas uzbrukuma raķetes.

Pat bijušais NATO ģenerālsekretārs Havjērs Solana tagad Vašingtonā pauž bažas par lielākās sabiedrotās bruņošanās projektiem. ES dalībvalstīm, pirms tās vēl uzzina jau notikušu faktu, esot atklāti jāatbalsta savi ārpolitikas pārstāvji.

Pjērs Simoničs

"Supervardes Anglijā"

"Megapolis–Ekspress"

— 2000.04.13.

Jau simt gadu ASV rīko sacensības pasaules lielāko varžu lēkšanā.

Šķīvja lieluma radījumi spēj aizlēkt veselu metru. Kalifornijā viņu kājiņas uzskata par delikatesi.

Drīz vien tādas sacensības varēs rīkot arī Eiropā, jo Anglijā pie sastāvējušiem smirdošiem dīķiem pēkšņi uzietas milzīgas šo dzīvnieku kolonijas, kuriem ir šausmīga apetīte un kuri ēd visu, ko vien spēj norīt. Taisnība, britus varžu sacensību perspektīva nemaz neiepriecina, tāpēc viņi tās neaudzē, bet metušies iznīcināt. Ekspertus šausmina perspektīva, ka Angliju var pārpildīt radījumi, kuri jau iznīcinājuši visu dzīvo — sīkās vardītes, zivis, grauzējus un pat putnus. Vienas vardes vēderā atrasts pat vesels ūdrs.

Supervardes vairojas superātri. Mātīte vienā reizē izdēj 20 tūkstošus olu. To iznīcināšana jau kļuvusi par sportu. Dīķus, kuros atrod gigantiskās vardes, nosusina un aizber ar buldozeru palīdzību.

No alfas līdz omegai

Pasaules presē

— 2000.04.–05.

Via Euro – Asia

Pirms pāris nedēļām Baltkrievijas un Krievijas savienības izpildkomitejā izskatīšanai tika iesniegts Eirāzijas transporta koridora celtniecības projekts, kas cauri abām valstīm savienotu Eiropu un Āziju un Klusā okeāna reģionu. Projekta iniciatori ir vācu firmas "Ferrostahl A.G.", RWE un franču "Dumez—GTM". Iepriekš šo jautājumu jau 1998.gadā izskatīja un atbalstīja Krievijas, Francijas un Vācijas prezidenti. Projekts paredz Eiropas standartplatuma sliežu ceļu būvi pa maršrutu Bresta—Minska—Maskava un liela tranzīta pārkraušanas mezgla un muitas termināla būvi Maskavā. Paralēli tiek plānots autoceļš visā dzelzceļa maģistrāles garumā, elektrolīniju būve, kā arī normālai transporta koridora funkcionēšanai nepieciešamās infrastruktūras izveide.

 

Amerikāņu kino vecmāmiņa vēl ir dzīva

Vecā kino leģenda Ketrina Hepberna publiski paziņojusi, ka viņa vēl ir dzīva. 93 gadus vecajai zvaigznei esot apnicis pastāvīgi presē lasīt paziņojumus par savu nāvi. Lai pierādītu, ka viņa vēl aizvien jūtas teicami, Ketrina atļāvusi žurnālos publicēt savas jaunākās fotogrāfijas.

 

Himalaji sarūk

Trauksmes signālus mums sūta daba. Kā noskaidrojuši zinātnieki, kopš 1960.gada antarktiskie ledāji sarukuši divkārt, bet Himalaju sniega sega zaudējusi pirkto daļu sava apjoma.

 

Leo atkal uz korķa

Leonardo di Kaprio atsācis savus vecos nedarbus. Tajā laikā, kad visas Amerikas uzmanība bija piesaistīta prēmijas "Oskars" pasniegšanas ceremonijai, jauneklis kopā ar pudeles brāļiem kaut kur dzīroja. Viesnīcā viņš parādījās tādā izskatā, it kā nupat būtu izrāpies no samazgu bedres — neskuvies, netīrā cepurītē, saburzītos džinsos un sabristās sporta kurpēs. Taisnība, viņa automobilis, zilais četrdurvju "Lexus" sapīdēja kā jauns. Mašīnu aktieris mīl daudz vairāk nekā sevi. Uz žurnālistu jautājumu, kādēļ populārais aktieris palaidis garām "Oskaru", viņš atbildējis: "Bet man vispār maz kas interesē".

 

Trampa čuras atlies bronzā

Kad 71 gadu vecā angļu aktiera Bila Meinerda partneris šķīrās no šīs pasaules, viņš ilgi domāja, kur uzstādīt piemiņas plāksni kolēģa piemiņas iemūžināšanai. Grūtības bija tādas, ka aizgājis bija suns Tramps, kas kopā ar Meinerdu spēlējis populārā teleseriālā. Galu galā lēmums tika pieņemts un memoriālā plāksne tiks piestiprināta pa kreisi no telestudijas ATV vārtiem — tieši tajā pašā vietā, kur katru rītu Tramps mēdzis pacelt kāju.

 

Krievi bijuši zelta vērti

Beļģijas pilsētas Antverpenes policijai galvassāpes rada krievu mafija. Pēdējā laikā šeit arvien biežāk sāk parādīties šaubīgi biznesmeņi no Krievijas. Nesen, pārbaudot 180 vietējos juvelieru veikalus, tika konfiscēti 58 kilogrami nelikumīga zelta.

 

Naudiņa izgaisa

Austriešu hipnotizētājs Vilfreds van Pačs, uzstādamies kādā Minhenes naktsklubā, prata novest līdz transam visus 123 apmeklētājus un nolaupīja viņiem 218 tūkstošus dolāru. Vēl vairāk, mags piespieda publiku noticēt, ka viņu dārglietas un nauda izgaisušas. Kad cilvēki attapās, viesizrāžu sniedzējs un viņa izpalīgi arī bija izgaisuši.

 

Krājkase... ugunsdzēšamajā aparātā

Neizsakāma laime piemeklējusi kādu 89 gadus vecu atraitni Kanādā. Jau vairākus gadus viņa tik tikko spēja savilkt galus, un te uzreiz bija kļuvusi par 88 tūkstošu dolāru īpašnieci. Viņas nelaiķa vīrs visu mūžu bija strādājis ugunsdzēsības dienestā un reti lutinājis laulāto draudzeni ar dāsnām dāvanām, sūrodamies, ka maz nopelnot. Viņu māja bijusi pēc visiem likumiem apgādāta ar ugunsdrošības sistēmu. Kā izrādījies, viens dzēšamais aparāts bijis līdz augšai pieblīvēts ar 50 un 100 dolāru naudaszīmēm. Naudu uzgāja pāris, kas no atraitnes bija nopircis māju. Kādu vakaru pēc šašlika cepšanas pagalmā, viņiem ienācis prātā ogles nodzēst ar kādu ugunsdzēšamo aparātiņu, ar kuriem bijusi pilna māja. Taču putas no balona nenākušas ārā. To atskrūvējot, atrasts kādreizējais ugunsdzēsēja slepenais kapitāls.

 

Uz kaklasaitēm kritušais

Kādas Dānijā pazīstamas datorprogrammu firmas vadība nolēma pieņemt 50 darbinieku jauna ar internetu saistīta projekta realizēšanai. Liels bija pretendentu izbrīns, kad viņu profesionālā derīguma pārbaude sakās ar lūgumu pareizi sasiet kaklasaiti. Izrādījās, ka firmas direktors ir drausmīgs pedants un drīzāk pieļautu kļūmes darbā nekā parādīšanos "nepiedienīgā izskatā". Lai apmierinātu savas iegribas, viņš pat organizēja divu dienu kursus visiem jaunpieņemtajiem, kuros viņiem bija jānoklausās lekcijas par lietišķu apģērbu un jāiemācās virtuozi sasiet kaklasaiti.

 

Kamieli pārspējusi vāverīte

Līdz par šim laikam uzskata, ka ilgāk par visiem bez ūdens spēj iztikt kamielis. Taču tā nav. Nesen izdevies pierādīt, ka Meksikas kalnu vāveres bez ūdens var iztikt piecas reizes ilgāk — līdz pat trim mēnešiem.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors