Stājoties pretī narkotiku nelaimei

Par preses konferenci Iekšlietu ministrijā vakar, 15. maijā

Šā gada četros mēnešos Latvijā reģistrēti 167 noziegumi, kas saistīti ar narkotisko un psihotropo vielu nelegālo apriti. Pērn šajā laika posmā reģistrēts par 38 noziegumiem mazāk, liecina Valsts policijas Narkotiku apkarošanas biroja informācija. Visvairāk noziegumu bijis Rīgā — 103; valsts rajonos situācija ir šāda: Jelgavas rajonā — 11 noziegumu, Jūrmalā — 8, Rīgas un Daugavpils rajonā — pa 7, Rēzeknes rajonā — 6, Ventspils un Liepājas rajonā — pa 5, Bauskas rajonā — 3, Aizkraukles, Saldus un Talsu rajonā — pa 2, bet Jēkabpils, Kuldīgas un Madonas rajonā pa 1 gadījumam. Par narkotisko vielu kontrabandu ierosinātas četras krimināllietas. Aizvadītajos četros mēnešos Rīgā 216 personām sniegta medicīniskā palīdzība narkotisko vielu pārdozēšanas un saindēšanās ar medikamentiem dēļ, un no viņām pussimts cilvēku nogādāti slimnīcā. Turpina pieaugt autovadītāju skaits, kuri aizturēti par autotransporta vadīšanu narkotiskā vai psihotropā reibuma stāvoklī. Tāda ir faktu valoda, un tā liecina, ka narkomānijas izplatība mūsu valstī kļūst arvien draudīgāka, arvien vairāk jūtam tās postošo iedarbību.

Tieši tādēļ vakar, 15.maijā, Iekšlietu ministrijā notika preses konference, kurā atklātībai tika nodota ministrijas Sabiedrības konsultatīvās padomes locekļu atklātā vēstule ar brīdinājumu par narkomānijas izvēršanos un nepieciešamību narkomāniju apkarot tās sākuma posmā, iesaistoties plašiem sabiedrības spēkiem.

Atklājot preses konferenci, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš narkomānijas izplatību uzsvēra kā pašreiz akūtāko problēmu, kas risināma bez vilcināšanās, iesaistot visu sabiedrību. Šī problēma jo aktuālāka tādēļ, ka pērn palielinājies bojā gājušo skaits no narkotiku pārdozēšanas — salīdzinājumā ar 1998.gadu tas dubultojies.

— Lai ko arī policija darītu, tā cīnās ar sekām, — uzsvēra iekšlietu ministrs. — Uzskatu, ka ar šo problēmu kopīgi jācīnās Izglītības un zinātnes ministrijai, izglītojot jaunatni šajos jautājumos, Labklājības ministrijai — rūpējoties par narkomānu rehabilitācijas programmām, Tieslietu ministrijai — gādājot, lai, piemēram, narkotiku tirgotāji, kurus policija notvērusi, atkal nenonāktu brīvībā un neturpinātu savu noziedzīgo darbību, Ekonomikas ministrijai — pilnveidojot prekursoru tirdzniecības licenču izsniegšanas kārtību utt. Nepieciešama visas sabiedrības aktīva attieksme pret narkomānijas problēmu.

Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa pašreizējo situāciju novērtēja kā ļoti nopietnu:

— Kāpēc pēdējā laikā par narkotikām runājam ar smīnu un pat vienaldzību? Mēs negribam līdz galam apzināties, cik šī problēma Latvijā ir traģiska. Nesaņemot visas sabiedrības atbalstu, policija viena neko nevarēs paveikt, un mēs cīnīsimies tikai ar leduskalna virsējo daļu. Narkotiku tirgotāji arvien plašāk cenšas iekļūt skolās, tieši tur, kur ir jaunieši līdz 18 gadu vecumam. Ja skolu direktori saprot problēmas nopietnību un šādos gadījumos griežas policijā, mēs varam palīdzēt. Taču daļa uzskata, ka tas ir kauna traips mācību iestādei un mēģina ar narkomāniju saistītos faktus noklusēt. Policija nonāk tiem uz pēdām tikai tad, kad jau iestājušies neatgriezeniski procesi un narkotiku izplatītāji jau ir arī pašu skolēnu starpā, kad viņi jau pilda savu darba devēju uzdevumus. Tas jau ir kā ļaundabīgs audzējs ar metastāzēm, kas plešas arvien dziļāk un plašāk, un policijai ir ļoti grūti un sarežģīti strādāt.

J.Rekšņa uzsvēra, ka aplama un dezinformējoša ir nereti sastopamā informācija par it kā vieglajām un mazāk kaitīgajām narkotiskajām vielām.

— Nav šādu vieglo narkotiku. Ir tikai narkotikas, kuras nodara neatgriezenisku ļaunumu. Ikviena ģimene, kura ar narkomānijas problēmu saskārusies, to zina. Es vēlos, lai ikviens mūsu valstī šo problēmu uztvertu nevis atsvešināti, kā pašu par sevi pastāvošu, bet personiski. Agri vai vēlu tā var skart ikvienu no mums. Padomājiet par saviem bērniem un mazbērniem, par valsti, kurā mums visiem jādzīvo. Padomāsim par to, ko mēs visi kopā un katrs atsevišķi varam darīt šīs lietas labā! — aicināja Valsts policijas priekšnieks.

Iekšlietu ministrijas preses dienesta vadītājs Normunds Beļskis turpināja šo domu, piebilstot, ka narkomānijas izplatība nes sev līdzi smagus noziegumus.

— Neviens nav pasargāts no tā, ka dažus metrus no sava dzīvokļa durvīm viņš var sastapties ar narkomānu, kam tieši tajā mirklī nepieciešama nauda kārtējās devas iegādei un kas pāris latu dēļ var nogalināt cilvēku, — viņš sacīja.

Kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs uzsvēra, ka kriminālpolicija un tai skaitā Narkotiku apkarošanas birojs var cīnīties pret narkotiku piedāvājumu, bet palīdzība nepieciešama cīniņā pret narkotiku pieprasījumu — te policija ir bezspēcīga. Sekmes gūstamas tikai tad, ja uzmanība tiks pievērsta abiem faktoriem. Pēc viņa domām, pilnīgi nav izmantota arī vēl cita iespēja — narkomānijas antireklāma ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību, aptverot pēc iespējas plašāku sabiedrības, it īpaši, jaunatnes daļu. Viņš runāja arī par nepieciešamību no cilvēktiesību viedokļa publiski apspriest izmaiņas likumdošanā, kas policijai dotu plašākas iespējas narkomānijas izplatības novēršanas profilaksei — piemēram, veikt pārbaudes dzīvokļos vai sabiedriskās izklaides vietās, ja ir ziņas par narkotisko vielu glabāšanu tajās.

Narkotiku apkarošanas biroja priekšnieks Vilnis Ķipēns pirmām kārtām izteica pateicību Iekšlietu ministrijas Sabiedrības konsultatīvajai padomei par atklāto vēstuli, kas tapusi īstajā brīdī, kad narkomānijas izplatību sajūtam īpaši asi.

— Viena no galvenajām iespējām narkomānijas pieauguma mazināšanā ir sašaurināt to personu skaitu, kas sāk lietot narkotiskās vielas, — viņš sacīja. — Tātad jārūpējas tieši par profilaksi. Un jāsāk ar to, ka mēs ikkatrs mainīsim savu attieksmi pret narkotiskajām vielām. Kas atkarīgs no valsts? Narkomānijas un narkotiku apkarošanas koordinācijas komisijā izstrādāta profilakses stratēģija līdz 2003.gadam, un to pirms diviem gadiem izskatīja Ministru kabinetā. Protams, lai šo programmu īstenotu, nepieciešams daudz līdzekļu; tie vajadzīgi arī izglītības un labklājības sistēmai, jo profilakses lietas visefektīvāk risināmas tieši ar šo divu ministriju palīdzību. Tieši viņu ziņā ir panākt, lai narkomānu pulks mūsu valstī nepieaugtu. Sadarbībā ar PHARE programmu pašlaik izstrādāts jauns projekts, kurā Latvijai tiek piedāvāta iespēja izmantot aptuveni vienu miljonu eiro, un viens no punktiem paredz pārskatīt profilakses stratēģiju, jo apstākļi ir mainījušies, līdz ar to nepieciešami citi uzsvari profilakses organizēšanā. Tādējādi mēģināsim šo profilakses mehānismu iedarbināt.

Preses konferences turpinājumā runāja atklātās vēstules autori — Sabiedrības konsultatīvās padomes locekļi. Nacionālās Radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis cita starpā minēja — narkomānijas izplatības ziņā Latvija tomēr ir labākā situācijā nekā daudzas citas Eiropas un pasaules valstis. Taču jācenšas to saglabāt arī turpmāk. Viņš aicināja presi "ar pilnu krūti mesties" narkomānijas negāciju atspoguļošanā, jo tas ir gan interesanti, gan ļoti iedarbīgi. Plašsaziņas līdzekļiem ir iespējas ne tikai uzrādīt ar narkomāniju saistītās negācijas, bet arī iezīmēt ceļus, kā pēc iespējas precīzāk izkļūt no šīs situācijas. Viņš sacīja, ka ar jēdzienu "demokrātija" nedrīkst saprast visatļautību, un ieteica palūkoties uz tām valstīm, kurās ar likumdošanu jauniešiem noteikti daudz lielāki ierobežojumi gan alkohola lietošanā, gan līdzīgās jomās.

Rakstniece Marina Kosteņecka runāja par narkomānijas izplatību skolēnu vidū, par to, kā un kādu iemeslu dēļ viņi tiek piesaistīti šim netikumam. Kā vienu no iemesliem viņa minēja jauniešu kompleksus, atsvešinātības sajūtu sabiedrībā, grūtības iekļauties patstāvīgā dzīvē un nepieciešamību novērst šos cēloņus.

Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka atzina, ka policija ļoti daudz darījusi narkomānijas apkarošanā. Viņa aplūkoja jautājumu — vai tas, ka cilvēku piespiedu kārtā ārstē no alkoholisma vai narkomānijas, uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu? Viņa atcerējās, ka deviņdesmito gadu sākumā no Kriminālkdeksa tika svītrots pants par notiesāto personu piespiedu ārstēšanu no alkoholisma, jo to saistīja ar cilvēktiesību pārkāpšanu. Vai nevajadzētu domāt par tā atjaunošanu un uzsākt par to diskusiju?

Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks Ivars Kalviņš pauda viedokli, ka nepieciešams daudz nopietnāks un pamatīgāks jauniešu izglītošanas darbs par narkotiku iedarbības smagajām un nenovēršamajām sekām un jāapzinās arī tas, ka narkomāni ļoti plaši inficējušies ar HIV un citām infekcijas slimībām, kas netiešā veidā apdraud ikvienu sabiedrības locekli.

Latvijas Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis cita starpā bilda, ka mūsu valstī ir nepietiekami attīstīta biznesa jēdziena tikumiskā izpratne un, atšķirībā no tirgus attiecībās pieredzējušām sabiedrībām, pārāk bieži vērojama iecietīga attieksme pret amorāliem biznesa veidiem, uzskatot, ka naudu pelnīt atļauts ar jebkuriem līdzekļiem. Viņš pauda viedokli, ka mūsu valstī nepietiekami tiek apkarota narkotiku kontrabanda un pārāk nekontrolētas ir austrumu robežas, no kurienes Latvijā tranzītā tiek ievestas narkotikas.

Savukārt Latvijas Juristu biedrības priekšsēdētājs Aivars Borovkovs mēģināja izsvērt problēmas emocionālo pusi, ikviena sabiedrības locekļa atbildību tās risināšanā un meklēt pareizākos ceļus narkomānijas izplatīšanas novēršanā, lai "sliktā mazākuma dēļ neciestu labākais vairākums".

Mudīte Luksa, "LV" nozares redaktore