Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Helmūts Ancāns:

Monetārā politika ekonomikas pārveides gaitā

Viena no galvenajām Latvijas ekonomiskās politikas iezīmēm ir orientācija uz ilgtermiņa stabilitāti. Tieši tāpēc tā ir iemantojusi uzticību gan valsts iekšienē, gan ārpus tās. Pēc neatkarības atgūšanas, 1991. gadā, Latvijā tika aizsāktas uz tirgus ekonomikas radīšanu vērstas reformas. Stabilizācijas un strukturālo reformu politikas mērķis bija panākt cenu liberalizāciju, subsīdiju atcelšanu, finanšu kontroli, kā arī nodibināt liberālu tirdzniecības režīmu un maksājumu sistēmu. Jau pašā reformu procesa sākumā Latvijā tika ieviesta sava valūta, un tādējādi Latvijas Bankai tika dota iespēja īstenot neatkarīgu monetāro politiku.

Referāts tiks nolasīts starptautiskajā konferencē “Ekonomisko un sociālo attiecību transformācija: procesi, tendences, rezultāti” šodien, 30. martā

Naudas reformas vēsture

Lai sekmīgāk īstenotu iesāktās reformas un stabilizētu makroekonomisko situāciju, Latvijā tika ieviesta nacionālā valūta, tādējādi dodot iespēju Latvijas Bankai veidot patstāvīgu monetāro politiku. 1992. gada sākumā Latvijā bija novērojams skaidras naudas trūkums apgrozībā, kas saglabājās līdz 1992. gada aprīlim. Šī iemesla dēļ bieži tika aizkavēta pat algu izmaksāšana. 1992. gada 7. maijā tika ieviests Latvijas rublis kā Krievijas rublim līdzvērtīgs maksāšanas līdzeklis. Latvijas rubļa vērtība tika pielīdzināta Krievijas rubļa vērtībai. Šajā laikā Krievijas ekonomiskās politikas rezultātā Krievijas rubļa vērtība jau ilgāku laiku bija saglabājusi stabilitāti.

Daudzi sabiedrības locekļi, ieskaitot dažādus ekspertus, neticēja jaunās Latvijas valūtas dzīvotspējai salīdzinājumā ar “veco labo” Krievijas rubli. Tāpēc Latvijas Bankas pirmais uzdevums bija pierādīt, ka šis uzskats ir nepareizs. Tas tika panākts ar vairākiem pasākumiem. Pirmkārt, visas darba algas tika izmaksātas tikai Latvijas rubļa banknotēs, tādēļ jau ar pirmajām dienām ikviens Latvijas iedzīvotājs bija spiests rēķināties ar jaunās valūtas eksistenci. Otrkārt, Latvijas bankām tika uzdots veikt Latvijas rubļu apmaiņu pret Krievijas rubļiem pēc pirmā pieprasījuma un neierobežotā daudzumā, turpretī Krievijas rubļi (kas turpināja cirkulēt apgrozībā paralēli Latvijas rublim kā oficiālais maksāšanas līdzeklis) tika uzkrāti Stabilizācijas fondā, lai vajadzības gadījumā tos apmainītu pret Latvijas rubļiem. Šāda politika attaisnojās: Latvijas rubļi tika plaši atzīti jau divas dienas pēc to ieviešanas. Jāuzsver, ka šajā brīdī nekas vairs mainīts netika: Krievijas rublis turpināja būt oficiālais maksāšanas līdzeklis, nekas nevienam netika konfiscēts, nekādas pārmaiņas netika ieviestas arī maksājumu sistēmā. Pakāpeniskā pāreja ļāva izvairīties no Krievijas rubļu trūkuma, samazinot arī Latvijas valdības atkarību no Maskavas monetārajām institūcijām.

Galvenais šīs reformas sasniegums bija tas, ka nacionālās valūtas ieviešana ļāva Latvijas Bankai ciešāk sekot skaidrās naudas daudzumam apgrozībā un kontrolēt monetāro situāciju valstī. Visai drīz gan skaidrās naudas, gan banku savstarpējos norēķinos sāka parādīties nesabalansētība darījumos ar tā sauktajām rubļa zonas valstīm. Krievijas rubļa vairākkārtējas un liela apjoma emisijas rezultātā liels Krievijas rubļu daudzums ieplūda arī Latvijā, tādēļ Latvijas varas institūcijas pieņēma vairākus lēmumus.

Pirmkārt, tika nolemts atcelt fiksēto Latvijas rubļa un Krievijas rubļa maiņas kursu 1:1 un tā vietā ieviest peldošo valūtas kursu. Otrkārt, lai pilnībā nodalītos no rubļa zonas, ar katru no agrākajām rubļa zonas valstīm tika ieviests atsevišķs norēķinu konts, vienlaikus nosakot atsevišķu valūtas maiņas kursu.

Šis lēmums stājās spēkā 1992. gada 20. jūlijā. Līdz ar šā lēmuma pieņemšanu Latvijas rublis pilnībā tika atbrīvots no sasaistes ar Krievijas rubli, tā padarot iespējamu stabilizācijas procesu. Viss pārejas process tika īstenots, cenšoties pēc iespējas mazāk pakļaut satraukumam valsts iedzīvotājus.

Latvijas rublis tika lietots kā pagaidu maksāšanas līdzeklis tikai līdz vēsturiskās Latvijas valūtas — lata — atjaunošanai. Latvijas Bankas mērķis bija pirms lata ieviešanas panākt Latvijas rubļa stabilitāti. 1993. gada februārī tika pieņemts lēmums par pakāpeniskas lata ieviešanas uzsākšanu. Tā paša gada 5. martā pirmās piecu latu banknotes tika laistas apgrozībā. Tika noteikta viena lata vērtība — 200 Latvijas rubļi. Latvijas rubļu banknotes tika pakāpeniski apmainītas pret latiem un izņemtas no apgrozības.

Lata ieviešanu nevar uzskatīt par atsevišķu naudas reformu: tobrīd vienkārši notika banknošu nomaiņa, tā izdarot attiecīgas pārmaiņas arī cenu skalā. Apmaiņa notika pakāpeniski, neradot sevišķu satraukumu valsts iedzīvotāju vidū. Tikai 1993. gada oktobrī lats tika pasludināts par vienīgo oficiālo maksāšanas līdzekli Latvijas teritorijā.

Monetārā politika

pārejas periodā: problēmas

un risinājumi

Latvijas ekonomiskās politikas veidotāji par efektīvas, stabilas un pārskatāmas ekonomiskās vides izveides galveno priekšnosacījumu ir izvēlējušies tirgus mehānismu sekmīgu darbību, tai skaitā arī tiesības turēt un lietot ārvalstu valūtu. Latvijā ir nodibināts viens no liberālākajiem ārvalstu valūtas maiņas režīmiem pasaulē. Latvijas rezidenti, kā arī ārvalstu pilsoņi var atvērt kontus bankās gan latos, gan ārvalstu valūtā bez jebkādiem ierobežojumiem. Turklāt jebkura persona var brīvi pirkt un pārdot latus apmaiņā pret ārvalstu valūtu. Lai nodrošinātu brīvu lata konvertāciju, Latvijas Banka neierobežotā apjomā pērk un pārdod bankām SDR valūtu grozā ietilpstošās valūtas. Netiek noteikti nekādi ierobežojumi kapitāla kustībai pāri Latvijas robežai: kā lati, tā arī jebkura ārvalstu valūta var tikt brīvi ievesta un izvesta no Latvijas, ārvalstu ieguldītāji var izvest Latvijā gūto peļņu jebkurā valūtā bez ierobežojumiem.

Liberālā tautsaimniecības režīmā, nenosakot ierobežojumus ne tekošā, ne kapitāla konta darījumiem, kā tas šobrīd ir Latvijā, valsts centrālā banka ne vienmēr spēj vienlaikus kontrolēt gan valūtas maiņas kursu, gan monetāros rādītājus (naudas piedāvājumu un procentu likmes). Strukturālo reformu, kā arī finansu tirgus tehnoloģijas izmaiņu un jaunu finanšu instrumentu ieviešanas dēļ naudas pieprasījums Latvijā ir bijis un vēl joprojām ir diezgan nestabils. Arī monetārās politikas transmisijas mehānisms vēl nav izveidojies pietiekami stabils un prognozējams. Visu šo iemeslu dēļ monetārie rādītāji nevar tikt izmantoti, lai nodrošinātu stabilu cenu līmeni, tātad Latvijas Bankas rīcībā paliek tikai viena monetārās politikas stratēģija — valūtas kursa stabilitātes nodrošināšana.

No ekonomikas teorijas zināms, ka mazām valstīm ar atvērtu ekonomiku, kāda ir arī Latvija (tās ārējās tirdzniecības apjoms veido ap 80% no iekšzemes kopprodukta (IKP)), visoptimālākais ir fiksēts valūtas maiņas kurss. Izvēloties fiksētu valūtas kursu, tiek panākta nenoteiktības samazināšanās un novērsts valūtas kursa svārstību risks, kas savukārt sekmē ilgtermiņa tirdzniecības sakaru pastiprināšanos un ieguldījumu klimata uzlabošanos. Fiksētais valūtas maiņas kurss ierobežo ekspansīvas monetārās politikas īstenošanas iespējas, tādējādi pasargājot tautsaimniecību no populistiskas ekonomiskās politikas īstenošanas. Ilgtermiņa laika posmā, pateicoties cenu izlīdzināšanai ar pasaules cenu līmeni tajos sektoros, kuri tieši saskaras ar ārvalstu preču un pakalpojumu konkurenci, fiksētais valūtas kurss nodrošina inflācijas samazināšanos.

Šādu apsvērumu vadīta, Latvijas Banka, sākot ar 1992. gadu, pēc rubļa zonas atstāšanas, uzsāka valūtas kursa stabilizācijas īstenošanu. Sākotnēji par valūtas kursa režīmu tika izraudzīts ierobežoti peldošs valūtas kurss. Tajā laikā svarīgākais Latvijas Bankas uzdevums bija nodrošināt hiperinflācijas apturēšanu un stabilitātes sasniegšanu. Tas prasīja stingras monetārās politikas īstenošanu un stingru naudas piedāvājuma kontroli, kas tika panākta ar augstām procentu likmēm un ierobežotu aizdevumu izsniegšanu bankām un valdībai.

1993. gadā stingrā monetārā politika un augstās reālās procentu likmes sekmēja kapitāla ieplūdi Latvijā, kas noveda pie lata nominālās vērtības palielināšanās. No vienas puses, šī lata vērtības palielināšanās palīdzēja ierobežot naudas piedāvājuma strauju pieaugumu, no otras puses, Latvijas Bankai bija jābremzē pārāk straujš lata vērtības pieaugums, kas nelabvēlīgi ietekmētu Latvijas eksporta nozarēs strādājošos uzņēmumus. Tādējādi Latvijas Bankas monetārā politika balansēja uz robežas starp naudas piedāvājuma pieauguma un valūtas kursa pieauguma kontroli. Nominālā maiņas kursa pieaugums tika uztverts kā loģisks process, ņemot vērā tirgus liberalizācijas procesa rezultātā nepietiekami novērtēto nacionālās valūtas kursu.

Šo nepietiekami novērtēto kursu noteica vairāki iemesli. Pirmkārt, tūlīt pēc tirgus liberalizācijas ilgu laiku apspiestais pieprasījums pēc ārvalstu valūtas saskārās ar nelielu piedāvājuma apjomu. Otrkārt, cenu liberalizācijas izraisītā hiperinflācija sākotnēji samazināja sabiedrības uzticību ekonomiskajai politikai, kas arī stimulēja pieprasījumu pēc ārvalstu valūtas.

Lai reālais valūtas kurss atgrieztos līdzsvara stāvoklī, vajadzēja īstenot stabilizējošus ekonomiskās politikas pasākumus. Latvijas Banka par optimālāko līdzekli šā mērķa sasniegšanai izvēlējās nominālā maiņas kursa fiksēšanu, ļaujot reālajai lata vērtībai pieaugt iekšzemes inflācijas rezultātā. Šādas pakāpeniskas līdzsvara atjaunošanas rezultātā eksportētāji pārejas perioda laikā ir spējīgi saglabāt konkurētspēju uz nepietiekami novērtētas nacionālās valūtas rēķina. Šīs iespējas gan lēnām samazinās, jo uz patēriņa cenu indeksu balstītais lata reālais maiņas kurss pakāpeniski pieaug. To var uztvert kā sākotnēji nepietiekami novērtētā lata kursa izlīdzināšanos un arī kā apliecinājumu tam, ka sektoros, kuri ir pakļauti starptautiskajai konkurencei, produktivitāte pieaug straujāk nekā pārējos sektoros (t.s. Balasa—Samuelsona efekts). Manuprāt, nav pamata uzskatīt, ka lata reālā kursa pieaugums būtiski pasliktina Latvijas ražotāju konkurētspēju pasaules tirgos: eksporta apjoms gadā pieaug par 12—15 procentiem, Latvijas eksportētāji pastāvīgi palielina savu tirgus daļu galvenajos eksporta tirgos un apgūst jaunus savas produkcijas noieta reģionus.

Turklāt, balstoties uz tā dēvēto pirktspējas paritāti, lats joprojām nav pietiekami novērtēts attiecībā pret galvenajām rietumvalstu valūtām. Saskaņā ar pēdējiem pieejamiem “ Eurostat ” veiktajiem aprēķiniem par valūtu pirktspējas paritātēm 1998. gadā, lats bija 2,4 reizes par zemu novērtēts . Ņemot vērā valūtas kursa izmaiņas un zemo inflāciju, ir drošs pamats uzskatīt, ka lats joprojām ir nenovērtēts. To parāda arī 2000.gadā veiktie “ The Economist ” tā sauktā “Big Mac” indeksa aprēķini, kas salīdzina hamburgera cenas ASV (2,42 USD) un citās valstīs (piem., Rīgā 1,80 USD), tādējādi pielīdzinot šos aprēķinus pirktspējas paritātes teorijai.

Lata piesaiste SDR valūtu

grozam – valūtas kursa

politikas stūrakmens

1994. gada sākumā panāktā stabilitāte ārvalstu valūtas tirgos, kā arī iespējamie Latvijas eksportētāju konkurētspējas samazināšanās draudi bija stimuls, kas lika Latvijas Bankai ieviest fiksēto valūtas kursu. Fiksētais valūtas kurss arī palīdz izvairīties no pārlieku straujām valūtas kursa svārstībām. 1994. gada februārī Latvijas Banka piesaistīja latu pie Starptautiskā valūtas fonda norēķinu vienības, SDR valūtu groza (1 SDR=0.7997 LVL). Šāda valūtas kursa piesaiste padara valūtas sistēmu pārredzamu un prognozējamu ilgā laika posmā.

Izvēli par labu SDR noteica fakts, ka tas ir finanšu tirgos labi pazīstams “mūsdienu zelta standarts”, ASV dolārs un Vācijas marka (tagad eiro) bija nozīmīgākās valūtas gan vietējā tirgū, gan ārējā tirdzniecībā, un šīs valūtas bija arī SDR groza pamatkomponenti. Turklāt valūtu grozs ir pakļauts mazākām svārstībām nekā jebkura atsevišķa valūta. Lata un SDR valūtu groza kurss tika balstīts uz lata un šajā grozā ietilpstošo atsevišķo valūtu kursiem lata piesaistes brīdī.

Ja Latvijas Banka nolemtu piesaistīt latu nevis valūtu grozam, bet gan vienai valūtai, teiksim, eiro, tad eiro kursa svārstības attiecībā pret ASV dolāru izraisītu tikpat lielas lata kursa svārstības attiecībā pret dolāru. To uzskatāmi apliecina nesenā vēsture, aplūkojot Baltijas valstu valūtu izmaiņas, salīdzinot ar galvenajām pasaules valūtām. Tā, piemēram, divu gadu periodā kopš eiro ieviešanas (1999. – 2000. gadā) Igaunijas kronas vērtība pret ASV dolāru samazinājās par 30%, bet Lietuvas lita vērtība pret eiro pieauga par 23%. Savukārt Latvijas lata vērtība samazinājās pret ASV dolāru tikai par 9% un pieauga pret eiro par 17%.

Ņemot vērā ASV dolāra augsto īpatsvaru Latvijas ārējās tirdzniecības maksājumos (aptuveni 43%), jāsecina, ka pieaugošas lata un dolāra svārstības sadārdzinātu transakciju izdevumus, kavētu ārējās tirdzniecības un ieguldījumu attīstību, līdz ar to negatīvi iespaidotu Latvijas tautsaimniecības izaugsmi.

Latvijas ārējā tirdzniecība dinamiski attīstās, mainās arī Latvijas ārējās tirdzniecības partneru struktūra. Būtiskākā iezīme ir tirdzniecības pārorientēšanās no NVS valstīm uz ES valstīm. 1994. gadā uz ES valstīm tika eksportētas preces 217,04 miljonu latu apjomā, bet 2000. gadā šis apjoms jau bija pieaudzis vairāk nekā trīs reizes un sasniedza 730,9 miljonus latu (64,6% no kopējā eksporta apjoma). Spriežot pēc šiem skaitļiem, varētu sagaidīt ES valūtu īpatsvara palielināšanos Latvijas ārējā tirdzniecībā. Statistikas dati apstiprina šo pieņēmumu. Ārējās tirdzniecības maksājumos ES valstu valūtu īpatsvars ir palielinājies no 30,4% 1994. gadā līdz 34,4% 2000. gadā. Tomēr Latvijas ārējā tirdzniecībā saglabājās ASV dolāra īpatsvara dominance, un 2000. gadā 43% no visiem darījumiem tika apmaksāti šajā valūtā. Tirgus lieluma faktora iespaidā (lielāks tirgus – mazāki transakciju izdevumi) ASV dolāros veiktie maksājumi “izspieda” ārējā tirdzniecībā Krievijas rubļos un latos veiktos maksājumus. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka tikai 36% no Latvijas ārējās tirdzniecības notiek ar eiro zonas valstīm, līdz ar to būtiskais to valstu īpatsvars, kuras neietilpst Eiropas Monetārajā savienībā, kopā ar vēsturisko inerci ir papildu faktors, kurš nosaka dolāra īpatsvara saglabāšanos.

Visā pasaulē centrālās bankas un vairākums ekonomistu ir secinājuši, ka labākais ieguldījums, kādu monetārā politika var dot ekonomiskajai izaugsmei, nodarbinātībai un finansu stabilitātes nodrošināšanai, ir zemas un stabilas inflācijas nodrošināšana un inflācijas gaidu uzturēšana. Latvijas Bankas veiksmīgas stratēģijas izvēli, piesaistot latu SDR valūtu grozam, atspoguļo gan inflācijas līmeņa samazināšanās (gada inflācija 0,7% šī gada februārī), gan arī pašreizējās ekonomiskās situācijas izvērtējums. Pirmkārt, Latvijas ārējā tirdzniecībā izmantojamo valūtu grozs ir samērā līdzīgs SDR groza sastāvam. Otrkārt, piesaistot latu valūtu grozam, Latvijas Banka ir nodrošinājusi stabilāku nacionālo valūtu salīdzinājumā ar jebkuru atsevišķu valūtu, nekā piesaistot to vienai valūtai. Turklāt pašlaik Latvijas ekonomikā eksistē divas nozares, kuras dominē Latvijas preču un pakalpojumu eksportā, — koksnes eksports 24,4 procentu apjomā (vairāk atkarīgs no eiro un mārciņas kursiem pret dolāru) un transporta pakalpojumu sniegšana nerezidentiem 26,2 procentu apjomā (vairāk atkarīgi no dolāra kursa). Tāpēc lata piesaiste SDR valūtu grozam negatīvo efektu vienā nozarē kompensē ar pozitīvo efektu citā nozarē. Ņemot vērā arī Latvijas ārējā parāda struktūru, kurā dominē ASV dolārs, iepriekš minētie fakti liek secināt, ka šobrīd lata piesaistes valūtas maiņa būtu neracionāla un pārsteidzīga.

Galvenie sasniegumi

Uz ilgtermiņa stabilitātes nodrošināšanu orientētā Latvijas Bankas monetārā politika ir mazinājusi tautsaimniecības izmaksas pārorientācijā uz tirgus saimniekošanas apstākļiem, sekmējusi priekšnosacījumus ekonomisko šoku veiksmīgai pārvarēšanai un ekonomikas ilgtspējīgai attīstībai.

Kopš 1996. gada ekonomikas pieauguma tempi Latvijā pārsniedz ES pieauguma tempus (izņemot 1999.gadu), samazinot ienākumu līmeņu atšķirības starp Latviju un ES, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Izsvērta makroekonomiskā politika palīdzēja veiksmīgāk pārvarēt ārējo šoku iedarbību uz ekonomisko vidi. Pēc ekonomikas pieauguma tempu samazināšanās uzreiz pēc Krievijas krīzes reālā IKP tempi strauji atjaunojas (2000.gada 3. ceturksnī 5,9%), ir prognozējama dinamiska attīstība arī 2001.gadā.

Īstenojot fiksēta valūtas kursa politiku, Latvijas Banka ir sasniegusi galveno mērķi – cenu stabilitātes nodrošināšanu. Inflācija Latvijā ir samazinājusies no 951,2% 1992. gadā līdz pat 2,6% 2000. gadā. Inflācija Latvijā 2000. gadā bija viena no zemākajām starp Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm.

Zemā inflācija, makroekonomiskās vides stabilizācija, kā arī banku savstarpējā konkurence ir veicinājusi procentu likmju kritumu. Finansu sistēmas stabilā darbība un nepieciešamība stimulēt ekonomikas atveseļošanos ļāva Latvijas Bankai realizēt procentu likmju samazināšanas politiku, tā atbalstot procentu likmju līmeņa krišanos. 2000.gadā Latvija Banka par pusprocenta punktu samazināja tās noteiktās procentu likmes: refinansēšanas likmi (līdz 3,5%) un Latvijas Bankas noteikto procentu likmju koridoru: procentu likmes lombarda kredītiem un banku termiņnoguldījumiem Latvijas Bankā. Atjaunojoties ekonomikas aktivitātei, Latvijas Bankas noteikto procentu likmju samazināšana veicina likviditātes pieaugumu banku sistēmā, pozitīvi ietekmējot privātajam sektoram izsniegto kredītu apjomu.

Pakāpeniska kredītiestāžu darbību regulējošo likumdošanas aktu pilnveidošana un sabiedrības uzticības pieaugums ir veicinājis efektīvu banku sektora izveidošanos. Neraugoties uz deviņdesmito gadu iekšējiem un ārējiem satricinājumiem banku sektorā, tā darbības pozitīvie rādītāji liecina par stabilitāti un spēju elastīgi pielāgoties jauniem apstākļiem. 2000. gadā Latvijas banku aktīvi ir pieauguši par 39,2%, būtiski palielinājusies banku gūtā peļņa. Par sabiedrības uzticamības pieaugumu banku sektoram liecina noguldījumu kāpums par 44,5% gada laikā. 2000. gadā bija vērojama konsekventa kreditēšanas apstākļu uzlabošanās: procentu likmju samazinājums (ilgtermiņa latu kredītiem jau līdz 9,8%), kreditēšanas termiņu palielināšanās, dažām bankām izsniedzot kredītus ar termiņu uz laiku pat līdz 30 gadiem. Vidēja un ilgtermiņa kredītu īpatsvara pieaugums, veidojot 77,1% no kopējā banku sektora kredītportfeļa, norāda uz tautsaimniecības izaugsmes tālāko potenciālu. Konkurences saasināšanās Latvijas banku sektorā, kā arī nepieciešamība palielināt banku kapitālu 2000. gadā aktivizēja banku sarunas ar potenciālajiem investoriem, tādējādi pieaugot ārvalstu kapitāla ietekmei. 2000.gada beigās 69,9% no Latvijas banku kapitāla bija nerezidentu īpašumā.

Pēdējos gados vērojama arī vērtspapīru tirgus attīstība Latvijā. Sekmīgi tika emitētas valsts obligācijas ar trīs gadu un ar piecu gadu termiņu. Pēdējā, 2001. gada janvārī notikušajā piecu gadu obligāciju izsolē fiksētā peļņas likme samazinājās līdz 8,1%, liecinot par Latvijas iekšējo risku mazināšanos un tirgus dalībnieku pozitīvu skatījumu uz Latvijas nākotnes attīstības iespējām.

Latvijas tekošā konta deficīts, kas dažkārt tiek minēts kā zināma makroekonomiskā problēma pārejas tipa ekonomikās, 2000. gada 3. ceturksnī samazinājās un bija 5,8% no IKP. Par stratēģisko mērķi izvēloties iestāšanos Eiropas Savienībā un Eiropas Monetārajā savienībā, Latvijai ir būtiska pakāpeniska pārorientācija uz ES tirgiem. Vērojama pozitīva tendence šajā jomā — pieaug ES valstu nozīme mūsu valsts ārējā tirdzniecībā. 2000. gadā eksports uz ES ir pieaudzis straujāk nekā eksports kopumā — attiecīgi par 15,9% un 12,2%. ES valstis ir kļuvušas nozīmīgākās tirdzniecības partnervalstis gan eksportā, gan importā, veidojot 64,6% no kopējā eksporta un 52,4% no kopējā importa.

Makroekonomiskā stabilitāte, Latvijas ekonomiskais potenciāls un integrēšanās Eiropas Savienībā nodrošina pieaugošu ārvalstu investoru interesi. 2000. gada deviņos mēnešos uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI) ir pieaugušas par 14% un bija 1205,3 miljoni latu jeb 28,6% no IKP. Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas ir piesaistītas galvenokārt tirdzniecības (21,3% no kopējām ĀTI), finansu starpniecības (20,6%), transporta un sakaru (18,9%), kā arī apstrādes rūpniecības sektoros (16,3%).

Monetārā politika

un integrācija

Eiropas Savienībā

Tā kā viena no Latvijas attīstības prioritātēm ir iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un Eiropas Monetārajā savienībā (EMS), arī Latvijas Bankas monetārā politika un likumdošanas harmonizācija ir virzīta uz šo mērķi. Monetārā un valūtas kursa stratēģija sekmē ekonomikas nominālo un reālo konverģenci. Māstrihtas konverģences kritēriju sasniegšana ir Latvijas ekonomikas vidēja termiņa mērķis. Māstrihtas līguma principu ievērošana formāli nav saistoša Eiropas Savienības kandidātvalstīm, jo šie kritēriji jāizpilda, lai varētu pievienoties EMS. Tomēr šie kritēriji raksturo saprātīgu saimniecisko politiku un liecina par valsts gatavību nākotnē īstenot EMS mērķus. Jau 2000. gadā Latvija ir izpildījusi vairumu no noteiktajiem ekonomisko rādītāju kritērijiem. Valdības parāds ir ievērojami zemāks (13,2% no IKP), nekā nosaka Māstrihtas kritērijs, fiskālais deficīts ir zem trīs procentu robežas. Latvijā gada vidējā inflācija ir zema (2,6%) un stabila, tā jau ir samērojama ar EMS valstu inflāciju. Reālā un finansu sektora stabilitāte veicina ilgtermiņa valdības vērtspapīru peļņas likmju pakāpenisku samazināšanos (2001. gada februārī piecu gadu vērtspapīriem — 8,1%). Latvijas Bankas lietoto monetārās politikas instrumentu klāsts atbilst Eiropas Centrālās bankas (ECB) monetārajiem instrumentiem.

Jau tagad Latvijas Bankai nav tehnisku šķēršļu eiro ieviešanai, jo visas nepieciešamās sistēmas ir tam gatavas un ārējo rezervju līmenis ir pietiekams. Tomēr šāds solis atstātu ļoti negatīvu iespaidu uz Latvijas iespējām iestāties Eiropas Savienībā, jo būtu klajš Eiropas Komisijas un ECB piedāvātās eiro ieviešanas stratēģijas pārkāpums. Vēl vairāk — pasaules valstu pieredze rāda, ka piesaistes maiņa ir saistīta ar būtiskiem riskiem, pat ja tā būtu konceptuāli labi pamatota un tiktu uzmanīgi ieviesta. Tas var palielināt neskaidrību attiecībā uz tālāko valsts monetārās politikas attīstību, līdz ar to paaugstinot riska prēmijas, kuras investori vēlas saņemt kā kompensāciju par šo neskaidrību. Lata piesaiste SDR valūtu grozam ir nodrošinājusi un joprojām nodrošina uzticību Latvijas Bankas realizētajai politikai un pozitīvi ietekmē Latvijas tautsaimniecību. Līdz ar to pirms iestāšanās Eiropas Savienībā lata piesaiste SDR valūtu grozam netiks mainīta.