Ar sasaukšanos pāri Mūžības upei

Šodien Cēsīs ar piemiņas brīdi Meža kapos, atceres sarīkojumu Kultūras centrā un izstādi Centrālajā bibliotēkā tiek atzīmēta Miervalža Birzes 80.dzimšanas diena

Latvijas Rakstnieku savienības namā Rīgā Miervalža Birzes atceres sarīkojums notika tieši viņa dzimšanas dienā — 21.martā. To vadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof.Jānis Stradiņš un literatūras zinātnieks Ilgonis Bērsons. Gluži kā gana stabule pavasarīgi skanēja flauta, Kristam Frinbergam spēlējot Hendeļa un Šūberta melodijas, ar sirsnīgiem komentāriem Miervalža Birzes stāstus un viņam sūtītās vēstules lasīja Marina Janaus un Āris Rozentāls. Pētot Miervalža Birzes plašo saraksti, Ilgonis Bērsons konstatējis, ka visintensīvākā tā bijusi ar profesoru Stradiņu. Viņš pēc aizgājēja izteiktās vēlēšanās rakstnieku izvadīja arī pēdējā gaitā Cēsu Meža kapos 2000.gada 10.jūnijā. Savukārt Ilgonim Bērsonam nodots Miervalža Birzes arhīvs saskaņā ar testamenta norādījumu — glabāšanai un pētīšanai. Būdams pieredzējis un erudīts literārā mantojuma apzinātājs un kopējs, viņš rakstnieku jau dzīves laikā mudinājis uz literārā arhīva sakārtošanu un palīdzējis novērst arī vienu otru pārsteidzīgu soli, proti, pārlieku centību atvilktņu revidēšanā. Īsi sakot, par Miervaldi Birzi runāja viņam patiesi tuvi cilvēki, izgaismodami rakstnieka daudzpusīgās personības šķautnes un iekonturēdami to sabiedrību un to laiku, kādā viņam bija lemts dzīvot.

Cēsnieki uz Rīgu bija atveduši izdoto Miervalža Birzes nenopietno stāstu krājumu, ko pats rakstnieks vēl sakārtojis, uzrakstījis priekšvārdu un devis arī nosaukumu — “Ar jokiem joki mazi”.Par piemiņas sarīkojuma satura un formas saskaņu liecināja arī Ilgoņa Bērsona trāpīgi izvēlētais moto — “Neaizmirsti hamadriādas!”. Tas ir sauklis no Birzes jaukās “Etīdes par skumjo zirgu”: hamadriādas ir labās laumas, kas dzīvo sirmvecu ozolu dobumos un redzamas tiek vienīgi tiem, kas prot skatīties. Kā šis skumjais zirgs — “viena dzīsla no nabas saites, kas cilvēku vieno ar dabu”. Vēstules ar savu lielo laika amplitūdu un plašo rakstītāju loku ļāva ieklausīties dažādu gadu balsīs, atgādinot, ka arī tajos tumšajos, ar neīstumu pilnajos piecdesmit gados dzīve nebija apstājusies un cilvēki domāja par dzīvi.

Kā ļoti būtisku Miervalža Birzes sarakstes daļu Ilgonis Bērsons komentēja Aleksandra Pelēča vēstules no Sibīrijas (viņš tika izsūtīts 1946.gadā un Latvijā atgriezās tikai 1969.gadā). Tā 1963.gadā Aleksandrs Pelēcis no Amūras apgabala raksta: “Dzirdēju pa radio Buhenvaldes zvanus skanam, un man ienāca prātā, ka būtu jāpaceļ šie zvani augstākos torņos, jo ir bijušas pasaulē ne tikai Hitlera nāves nometnes. Ļoti gribas ticēt tai gaišajai dienai, kad pasaule, atbrīvojusies no visiem aizdomu un šausmu rēgiem, izberzīs vēstures murgus no acīm. Lai tāda diena pienāktu, cilvēkiem patiesi vajadzētu būt modriem un mācīties nemocīt vienam otru ar sprostiem. Un būtu jāpastāsta pasaulei allaž par šo ceļu caur nakti uz rītausmu — tā, kā to darījis Solžeņicins, kā to brīžam darāt Jūs. Tas nekas, ka esat atradušies katrs savā zemeslodes pusē. Buhenvaldes zvanu skaņas var apvienot cilvēces ciešanu gājienu uz rītdienu.” Vēstuļu apmaiņa ir turpinājusies, un Ilgonis Bērsons turpina pētniecības darbu. Viņš sīkāk skaidro arī faktus, kas saistīti ar Miervalža Birzes 1965.gadā rakstīto lugu “Kādā vientuļā stacijā”. Darbības laiks — 1941.gada jūnijs. Cilvēki ir arestēti, sadzīti vagonā. Kas tagad notiks? Ir autora piezīme, ka lugu tikpat neiespiedīs un neviens teātris neizrādīs, bet darbs tomēr jāpabeidz — sev. Taču 1966.gada 2.janvārī Pēteris Pētersons viņam raksta, ka lugu izlasījis vienā elpas vilcienā. Tā ir īsta drāma un noteikti iestudējama. Vēl ir ziņa, ka Viktors Hausmanis lūdzis atļauju lugu apspriest, bet vairāk nekādas informācijas nav.

Ar deviņdesmitajiem gadiem sākušas pienākt vēstules no trimdas. Par rakstnieka brīnišķo spēju ieklausīties dabā vēstulē no Kanādas Miervaldim Birzem rakstījusi Irma Grebzde, uzrunādama viņu par filozofu un dziednieku un izteikdama cerību, ka dzimtenē varbūt aug jauna paaudze, kas pratīs saskatīt dabas daiļumu un jēgu. Valdis Krāslavietis savukārt izteicis apbrīnu par Birzes godīgumu visos laikos un visos apstākļos, Velta Toma izcēlusi viņa latvietisko ētiku, vienkāršību un daiļuma izjūtu, bet teologs un latviešu mitoloģijas pētnieks profesors Haralds Biezais rakstījis par viņa cildeno humānismu, cilvēcības stāju.

Ilgonis Bērsons sācis atšifrēt arī Miervalža Birzes personiskās piezīmes, ko viņš rakstījis paralēli tai dienasgrāmatai, ar kuru savulaik tika iepazīstināti radioklausītāji un lasītāji. Šie pieraksti ir ļoti lakoniski un arī ļoti ietilpīgi. Piemēram, par savas jubilejas atzīmēšanu Rakstnieku savienībā 1981.gadā viņš raksta: “Goris. Nervi. Viesi jūtas labi. Es ne visai.” Par LKP kongresu tai pašā gadā: “Pretīgi. Lielīšanās, plātīšanās.” Un vēl viena piezīme: “Latvieši sevi apzinās bērēs. Lauku bērēs. Jo tur nerunā krieviski.”

Kā rezumējot sacīja profesors Jānis Stradiņš, šajā atceres vakarā atklājās mazāk zināmas un jaunas Miervalža Birzes personības šķautnes un nostiprinājās pārliecība, ka rakstnieka dienasgrāmatu un viņam adresēto vēstuļu publicēšana ar zinātniskiem komentāriem būtu krietns piemineklis rakstniekam, kas ar redzīgu skatienu godīgi dokumentējis savu laiku un vilcis mūs ārā no provinciālisma.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

No autora ievada

... jāmin vecā patiesība, ka viss mainās, traki mainās, un pieņemts teikt, ka “viss iet uz priekšu”. Tomēr baidos, ka šis tas “paliek arī uz vietas”. Dažkārt arī tas, ko saucam par jokiem un jocīgo.

(..) Vispār — ar jokiem joki mazi. To piedzīvoju jau Rūjienas pamatskolas trešajā klasē. Biju iemācījies manāmi kustināt ausis. Tie, kas sēdēja aiz manis, par to smējās. Skolotājs Meistars dziedāšanas stundā, šo smieklu cēloni izpratis, ar vijoles lociņa galu uzsita man pa vainīgajām ausīm.

Šai grāmatā sakopoti tādi, tā daļa, kuru pats vērtēju zināmā sakarībā ar šodienu esam, kaut pirmais no šiem uzrakstīts jau pirms 43 gadiem, pēdējais — pirms gadiem divdesmit. Jo dažas cilvēciskas īpašības, iekšķīgas un ārišķīgas, jau tik ātri nemainās. Dažas nemaz..

(..) Lasītājs šais stāstiņos sastapsies ar itin kā svešvārdiem. Vairums no tiem gan īsti svešvārdi nav, tikai, nedaudz piemirsti, vēl nesen ikdienas runā lietotie. Izzudušie “darbaļaudis”, “biedri” vienkārši pārvērtušies par “kungiem un kundzēm”. Miliči — par policistiem un, lai izklausītos smalkāk, arī nevis pilsētas, bet “municipālpolicistiem”. Kapeikas, rubļi tagad ir lati un santīmi, kuru gan tāpat par maz kā senāk. Jo zinām, ka jau senatnē, reizē ar naudas parādīšanos, sākās arī tās trūkums. Kolhozi, tie būtu... tie būtu divdesmitā gadsimta beigu pilsdrupas Latvijā, kur bālo grāfieņu vai trīsastaino velnu vietā spokojas parastās pelēkās žurkas. (..)

Vienā stāstiņā minēto reto ārzemju paciņu arī vairs nav. To vietā pat kravas auto izvadā pasakainās humpalu bagātības. Šai sakarā reiz iedomājos tādu kā zinātnisko fantastiku: ja, teiksim, Jelgavā, Cēsīs vai pat Rīgā vienā mirklī ar burvju mājienu uz ielas itin visas humpalu bagātības aizlidotu zilās debesīs, drānas, apavi utt., kādi tad mēs izskatītos, uz Eiropu knaši soļojot? (Piebilde — apakšveļa neaizlidotu, jo tā jau nav apgērbs, bet daļa no miesas.) Par stāstos vērojamām modes maiņām pat nebūtu ko pieminēt, dabiski, ka šais četrdesmit gados gan apavu zoļu biezums, gan bikšu platums mainījies vai desmitkārt, un milicija vairs nevienu, tā saukto stilīgo uz iecirkni neved, lai tur ar šķērēm paplašinātu bikšu galus, kā tas tika aprakstīts dažā PSRS avīzē.

Protams, mainījusies arī valoda. Tā, piemēram, pazudis svarīgais teiciens “paturēsim to uzmanības centrā”, atbrīvojot vietu šādam: “šī problēma pagaidām vēl nav līdz galam atrisināta”.

Šā vai tā, šinī grāmatā apkopotos nenopietnos stāstiņus joprojām uzskatu, atzīstu par saviem, jo, kā saka, “savu slikto slavu neļaušu nevienam samaitāt”.