Par valdības deklarāciju nepildīšanu

Valsts prezidentei ļ.cien. Vairai Vīķes–Freibergas kundzei,

Saeimas priekšsēdētājam a. god. Jānim Straumes kungam,

Ministru prezidentam a.god. Andrim Bērziņa kungam,

Saeimas frakcijām un komisijām

A.Šķēles vadīto valdību deklarācijās tika solīts, citējam: “1997. gadā, īstenojot likumdošanu par invalīdu sociālo un medicīnisko aizsardzību, pārskatīt valdības izdodamos noteikumus, veicinot invalīdu aktīvāku integrāciju sabiedrībā. Invalīdiem garantējamas visas tiesības, kas noteiktas ANO Invalīdu tiesību deklarācijā, kuru Latvija akceptējusi 1990. gada maijā, valsts programmu ietvaros īstenot invalīdu sociālo rehabilitāciju, darbā iekārtošanu, nodrošināšanu ar kompensatorām ierīcēm u.c.”

Arī valdības atbalstītajā koncepcijā “Vienādas iespējas visiem” tika solīts, citējam: “Tiks radītas iespējas invalīdiem justies kā pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, nodrošinot, cik vien tas iespējams, pilnvērtīgu, neatkarīgu un labu dzīvi, ņemot vērā invaliditātes smagumu un invalīdu vajadzības un vēlmes.”

Diemžēl valdības solījumi netiek pildīti, jo tieši pēdējos gados tiek pieņemti nehumāni, invalīdus diskriminējoši lēmumi, kuri pasliktina jau tā grūto dzīvi un palielina augsto mirstību valstī. Reālās pensijas pirktspēja samazinājusies vairākas reizes un ir mazāka par iztikas minimumu.

Saskaņā ar MK Veselības aprūpes finansēšanas noteikumiem 1997. gadā tieši cilvēkiem ar smagu invaliditāti atceltas pacienta iemaksas atlaides (vairākām iedzīvotāju grupām ar lielākiem ienākumiem tās saglabātas), vienlaikus nosakot papildu darba samaksu ierēdņiem pēc vadības līgumiem ap 2 miljoniem latu, kaut gan salīdzinājumā ar citām valstīm ir lieli izdevumi pārvaldei. Turklāt nepamatoti augstā darba samaksa ierēdņiem dažādās padomēs, valdēs, aģentūrās u.c. nav samērojama ar iekšzemes kopproduktu uz vienu cilvēku, skolotāju un mediķu algām un pensijām.

MK 2001. gada 10. aprīlī pieņēma nehumānu lēmumu par pacienta iemaksas divkāršu palielināšanu par ārsta mājas vizīti līdz 2 latiem 1 lata vietā.

Ar š.g. 1. janvāri pilnībā spēku zaudēja MK 1997. gada 18. marta noteikumi Nr. 102 “Noteikumi par atvieglojumiem ārstniecības līdzekļu iegādē pacientu ambulatorai ārstniecībai”, ļoti jūtami pasliktinot apstākļus cilvēkiem ar smagu invaliditāti, hroniskām slimībām un vairākiem invaliditātes cēloņiem, pret ko jau 1998. gadā iebilda Finansu ministrija, bet nepārtraukti protestē invalīdu un ārstu organizācijas. Jo saskaņā ar MK 1998. gada 4. novembra noteikumiem Nr. 428 LM apstiprinātajā Kompensējamo zāļu sarakstā nav iekļautas visas invaliditāti izraisošās diagnozes, īpaši stāvokļi un nepieciešamās zāles. Noteikti lieli līdzdalības maksājumi, bet cilvēkiem ar vairākiem invaliditātes cēloņiem vairākas zāles jāiegādājas par pilnu samaksu.

Ļoti apgrūtināta ir cilvēku ar īpašām vajadzībām (sevišķi laukos dzīvojošo) integrācija sabiedrībā, jo neapmierinošs ir stāvoklis tehnisko palīglīdzekļu iegādē. Šīm vajadzībām piešķirti tikai 30 % finansu līdzekļu. Salīdzinājumā ar 1992. gadu darbu zaudējusi trešā daļa strādājošo invalīdu, bet viņiem nodarbinātība ir labākā rehabilitācija, labākā terapija.

Nosakot trūcīgās personas statusu cilvēkiem ar invaliditāti, netiek ņemti vērā izdevumi īpašām vajadzībām saistībā ar veselības traucējumiem. Preču un pakalpojumu grozā izdevumi īpašām vajadzībām — veselības aprūpei u.c. — nereti ir ap 50% un vairāk.

Tādējādi tiek ignorēts arī Latvijas Nacionālais ziņojums ANO pasaules sociālās attīstības galotņu konferencē Kopenhāgenā un ANO Invalīdu tiesību deklarācija, kurai Latvija pievienojās 1990. gada 4. maijā, dodot solījumu uzlabot tā brīža invalīdu dzīves līmeni, bet tas katastrofāli pasliktinās. Toreizējās I.Godmaņa vadītās valdības laikā tika pieņemts likums “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” un valsts pilnībā apmaksāja invalīdiem ārstniecību ambulatori, slimnīcās un rehabilitācijas iestādēs, bet cilvēkiem ar smagu invaliditāti visas nepieciešamās zāles, pat vitamīnus, kā arī ārstniecības izmeklējumus, zobārstniecības, zobu protezēšanas pakalpojumus u.c.

Citviet pasaulē pret invalīdiem ir īpaša attieksme, piemēram, Vācijā invalīdiem sedz visus ārsta izdevumus, slimnīcu un rehabilitācijas iestāžu rēķinus, kā arī maksu par izrakstītām zālēm, tehnisko palīdzību u.c.

Tādēļ, lai atjaunotu sociālo taisnīgumu un ievērotu humāno mērauklu, aicinām atbalstīt šādus priekšlikumus:

1. Papildināt likuma “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” 12. pantu ar vārdiem “Cilvēkus ar invaliditāti atbrīvot no pacienta iemaksas, nodrošināt ar valsts apmaksātu ārstniecību ambulatori, slimnīcās, rehabilitācijas iestādēs, nepieciešamajām zālēm, ārstniecības līdzekļiem un izmeklējumiem”.

2. Likumdošanā “Par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību” iekļaut normu “Cilvēkiem ar invaliditāti un viņa ģimenei piešķirt trūcīgas personas statusu, ja ienākumi vienam ģimenes loceklim ir mazāki par Centrālās statistikas pārvaldes aprēķināto iztikas minimumu mēnesī”.

3. Piešķirt nepieciešamos budžeta līdzekļus 2002. gadam tehnisko palīglīdzekļu iegādei.

4. Noteikt darba devējiem nodokļu atlaides, morālos u.c. stimulus par invalīdu nodarbinātību. Veicināt invalīdu uzņēmējdarbību, rezervēt darba vietas.

5. Veicināt vides pieejamību — liftu, pacēlāju, nobrauktuvju pielāgošanu invalīdu riteņkrēsliem un margu ierīkošanu pie pakāpieniem cilvēku ar kustību traucējumiem vajadzībām.

6. Nodrošināt tiesu varas, ierēdņu, pašvaldību u.c. informētību par invalīdu tiesībām un sabiedrības pienākumiem.

Ar patiesu cieņu

Invalīdu tiesību aizsardzības centra priekšsēdētājs Mārtiņš Neibalts–Miebolts, Neatkarīgās ārstu ekspertīzes biroja direktors Benedikts Jakovels