Zinātne Latvijas novados

Ar Zinātņu akadēmijas pētniecisku vērienu un Skrundas patriotisku skatienu

Punkts Kurzemes vidū, līdz izaugusi pilsēta Latvijas kartē

Par pilsētas tipa Skrundas izveidošanos un attīstību (1920—1996)

Dr. hist. Arturs Heniņš

Nobeigums. Sākums “LV” Nr.72,

 

15.05.2002., Nr.74, 17.05.2002.

Skrunda bija viena no trim jaunajām apdzīvotajām vietām Latvijā, kas par rosīgu būvēšanos 1938. gadā bija uzteikta Zemkopības ministrijas monogrāfiskajā izdevumā “Agrārās reformas desmit gadu atcerei”.Vidzemē Skrīveri bija apbūvējuši 170 apbūves gabalus, Zemgalē un Kurzemē — Skrunda 156 un Latgalē — Jaunlatgale 88 gabalus. 36

Īstenu Skrundas sociālo portretu atrodam 1936. gadā izdotajā datu krājumā “Latvijas ciemi”. 37

Pēc tās Skrundā bija uzceltas 164 mājas: ar vienu istabu — 34, ar divām — 44, ar trim — 21, ar četrām — 17, ar piecām — 8, ar sešām un vairāk — 40.

121 māju tolaik apgaismoja ar petrolejas lampām, 43 — ar elektrību.

1935. gadā Skrundā bija 1087 iedzīvotāji, no kuriem 502 (46,18 procenti) vīrieši un 583 (53,82 procenti) sievietes. Skrundā dzīvojuši 1010 latvieši, tas ir 92,92 procenti, 30 ebreji (2,76 procenti), 26 jeb 2,38 procenti vāciešu, 7 jeb 0,64 procenti poļu, 6 jeb 0,55 procenti krievu, 6 jeb 0,55 procenti lietuviešu, 2 jeb 0,19 procenti baltkrievu.

Pavisam Skrundā dzīvojušas 359 atsevišķas ģimenes.

93 (56,71 procents) māju dzeramo ūdeni ņēma no akām, 63 jeb 338, 41 procenti no sūkņiem, 3 (1,83 procenti) no dabiskiem ūdensbaseiniem, bet 5 (3,05 procenti) ar ūdeni apgādājās citādā veidā.

Šajā laikā Skrundā ir deviņi pārtikas un viens ēdienu veikals, trīs bufetes, tējnīca, sešas koloniālpreču tirgotavas, divas maiznīcas — konditorejas, trīs gaļas un desu tirgotavas, septiņas gatavo apģērbu, manufaktūras un galantērijas tirgotavas, divas apavu tirgotavas, divi pulksteņu veikali, piecas frizētavas, ūdens dzirnavas, divas kokzāģētavas, divas mehāniskās darbnīcas, linu apstrādāšanas darbnīcas. Skrundā ir krogs, alus lielnoliktava, degvīna tirgotava, grāmatu un rakstāmlietu veikals, aptieka, “Singera” šujmašīnu un piederumu, elektrisko aparātu un to piederumu veikals, drogu, labības un sēklu veikals, degvielas punkts.

Skrundā šajā laikā ir vecākais policijas kārtībnieks, pasta un telegrāfa kantoris, pamatskola, baznīca, ārsts un vecmāte.

Autori atzīmē, ka Skrundas attīstību veicina tas, ka citas pilsētas ir tālu. Apkārtnei ir vajadzīgs tuvāks aprūpes un tirdzniecības centrs.

Protams, nevar noliegt arī dzelzceļa stacijas lomu. Pie tās ir labības elevators, rudeņos tiek organizēta bekona un cukurbiešu iepirkšana.

Vēl vienu Skrundas sociālā portreta līniju glabā arī Latvijas vēstures arhīva 2023. Skrundas pagasta tiesas fonds. Tajā ir tikai trīspadsmit lietu, kurās iešūti dokumenti no 1922. līdz 1944.gadam. Visskumīgākā no tām šķiet civillietu reģistru grāmata. Tajā tikuši piereģistrēti tie izpildraksti, kuros Skrundas miestā parādi piedzīti ar miertiesas vai apgabaltiesas spriedumu. Cik to skrundenieku bija vispār? Bet, piemēram, 1936. gadā 194 no viņiem parādus piedzen ar tiesu.38 Un kādus? No astoņiem latiem līdz 125 latiem. Un no kā?

No veikalniekiem un mājīpašniekiem.

Dzīves pieticības vai trūcības apliecinājums?

Trīsdesmitajos gados jaunie, augošie centri, līdzīgi Skrundai, pārdzīvoja zināmu terminoloģijas evolūciju. Sākumā tos sauca par biezi apdzīvotām vietām, tad par miestiem un pēdīgi par ciemiem. Taču šie nosaukumi neko nemainīja centra būtībā. Tās bija un palika pilsētas tipa biezi apdzīvotas vietas bez pilsētas tiesībām.

Skrundu pilsētas godā iecēla tikai pirmie pagaidu būvnoteikumi. Tajos tā tika dēvēta par pilsētu, gan šur tur iekavās piemetinot “bieži apdzīvota vieta”. Spriežot pēc šo noteikumu terminoloģijas, Skrundas apbūves jautājumus risina pilsētas valde.

Tomēr pirmo būvnoteikumu sastādītāji šajā ziņā bija pārsteigušies. Skrundai nebija pašai savas pašpārvaldes. Pilnīgi visus tās jautājumus izlēma Skrundas pagasta valde. Skrundas ciems vārījās kopīgajā pagasta katlā.

Skrundas ielām ir vārdi jau kopš tās dzimšanas, kas lielumlielā vairākumā saglabājušies līdz mūsu dienām. Pagasta padomes 1928. gada 21. jūnija protokolā atradām ierakstu, ka “caurskatot no pagasta valdes sastādīto projektu par Skrundas bieži apdzīvotās vietas ielu nosaukumiem, padome atrod, ka visi nosaukumi ir piemēroti, un vienbalsīgi nolemj projektu apstiprināt.”39

Tālab šķiet amizants kāds cits ieraksts pagasta protokolu grāmatā pēc apaļiem desmit gadiem: “Ielu nosaukumu pārdēvēšana. Kuldīgas apriņķa lauku pašvaldības vecākais ar 1928. gada 6. decembra rakstu uzdevis Skrundas ciema Zibeņu, Pērkoņu, Līko un Stūra ielām izvēlēties citus nosaukumus, jo minētie nav piemēroti. Valde ar visām trim balsīm nolēma pārdēvēt Zibens ielu par Bērzu ielu, Pērkona ielu par Meža, Līko par Upes un Stūra — par Lauku ielu.”40

Bet kas notika īstenībā? Skrundas pagasta vīri, izrādīdami paklausību apriņķa varasvīram, ar šo protokolu tikai aizmālēja viņam acis. Patiesībā pārsauca tikai Līko par Upes ielu. Bet Zibens, Pērkonu un Stūra iela turpina pastāvēt līdz šai baltai dienai.

Bet tad 1936. gada 19. jūnijā pagasta valde nolēma ciemā pāriet uz pilsētas tipa adresēm. Protokolā lasām:

“Skrundas ielām nav uzrakstu, kas apgrūtina ne vien svešu cilvēku vajadzīgo māju un ielu atrašanā, bet arī vietējos iedzīvotājus un policiju. Nolemj atdot Žanim Ozoliņam izgatavot ielu uzrakstus uz skārda plāksnītēm 0,60 Ls par katru.”41

Lēmumu par pagasta teritoriju sadalīšanu sīkākās pamatvienībās — ciemos — padomju vietvalži bija pieņēmuši jau 1945. gada martā, kad Kurzemē vēl saimniekoja vācieši. Tālab Skrundas pagastu sašķērēja piecās apakšvienībās tikai 1945. gada 10. septembrī.42 Tā rietummalā palika Skrundas ciems ar miestu un pavisam nelielu lauku teritoriju. Uz austrumiem gāja Pumpuru, Airītes un Zirņu ciemi. Pagasta dienvidu daļā palika Antuļu ciems. Tātad šī nu bija tā reize, kad Skrundas biezi apdzīvotā vieta beidzot tika pati pie sava teritoriālā statusa. Galvenā teikšana jau tāpat palika pagasta valdei. Ciemu padomju izpildu komitejas priekšsēdētāji un sekretāres vien piepalīdzēja pagasta valdei ar apzīmogotu dzīvesvietas izziņu izdošanu, ģimenes sastāva un trūcības apliecināšanu, lopu uzskaiti.

Laikiem mainoties, pagasta valde izmantoja pirmo iespēju pamest savu neērto, senseno mitekli aiz Ventas pie Vārmes ceļa Cieceres tilta. Pēc kara tai neviens netraucēja izvēlēties rezidenci tukšajās Skrundas ciema centra mājās.

Skrundas pagasta izpildu komitejas 1947. gada 25. marta sēdes protokols vēstīja, ka pagasta izpildu komiteja caurskatījusi zemes lietas un nolēmusi Skrundas miesta 96 apbūves gabalus 36,62 hektāru kopplatībā ieskaitīt valsts zemes fondā.43 Kopija uz četrām mašīnraksta lapām dod aptuvenu priekšstatu par to, kas noticis ar Skrundas mājīpašniekiem kara gados.

Valsts zemes fondā tiek ieskaitīta septiņu 1941. gada 14. jūnijā izvesto zeme. Tas pats notiek ar četru ebreju apbūves gabaliem, kurus, ienākot vāciešiem, ar visām ģimenēm 1941. gada jūlijā nošāva Spalu birzī. No protokola redzams, ka desmit Skrundas mājīpašnieki labprātīgi aizbraukuši uz Vāciju. Tāpat zeme tiek atņemta septiņiem skrundeniekiem, kuri paši vai viņu ģimenes locekļi kalpojuši vācu soda orgānos vai dienējuši vācu armijā.

Šajā pašā reizē valsts zemes fondā nonāk arī trīspadsmit bezīpašnieku, nezināmu īpašnieku un brīvo zemesgabalu, kurus Skrundas pirmie plānotāji bija rezervējuši sabiedrisko celtņu būvei. Tālāk Skrundas ceļš tapšanā par pilsētu ved caur rajona centra peripetijām.

Skrundeniekiem tas nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. 1950. gada 10. janvāra Rīgas laikraksti publicēja Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija dekrētu “Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā”. Spēku zaudēja agrākais administratīvais iedalījums apriņķos un pagastos. Skrundas ciems, kas pirmo reizi oficiālā dokumentā bija nosaukts par ciematu, bija kļuvis par rajona centru. Skrundai tagad bija pakļauti Airītes, Antuļu, Pumpura, Skrundas, Zirņu, Pampāļu, Ventas, Raņķu, Savenieku, Lēnu, Pelču, Rudbāržu, Sieksātes, Rudes, Lieldzeldas, Nīkrāces, Varoņu, Valtaiķu, Nīgrandes, Griezes un Kreju ciemi.44

Skrunda pēkšņi bija iecelta tādā pašā godā kā sensenā apriņķa pilsēta Kuldīga. Īstenībā Skrunda tam nebija būvēta. Šādam godam — izvietot visas iestādes un organizācijas, kas bija apriņķa pārvaldē, Skrunda nebija ekonomiski gatava.

Lai izdibinātu, kas tolaik Skrundā notika, sāku meklēt rajona izpildu komitejas arhīvu. Izrādās, ka Rīgā, Bezdelīgu ielā, Latvijas Valsts arhīvā, kas kādreiz saucās par Oktobra revolūcijas un sociālisma celtniecības arhīvu, šādu dokumentu nemaz nav. Kur tad? Kuldīgā? Arī Kuldīgā arhīva vairs nav. Tā bagātības tagad nonākušas Liepājas zonālajā valsts arhīvā. Piezvanu. Jā. Ar Skrundu ir sarežģīti. Mums ir tikai Skrundas ciema fonds. Bet rajona iestāžu dokumenti mums nemaz nav. Laipnā balss man iesaka painteresēties Tukumā. Tukumā? Neaptverami neloģiski! Kā Kurzemes vidienes arhīvi var aizceļot uz Zemgales Tukumu? Kam var ienākt prātā kādu dokumentāru apliecinājumu par Skrundu piecdesmitajos gados meklēt Tukumā?

Patiešām, Tukuma zonālajā valsts arhīvā 93. Skrundas rajona izpildu komitejas fondā ir trīs apraksti ar 485 biezākām un plānākām mapēm.

Vēl mani pārsteidza tas, ka visus šos piecdesmit gadus šīs lietas neviens pats nebija atšķīris.

Kaut kur valdībā uzurpēta tā sauktā “Skrundas rajona darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja” 1950. gada 27. janvārī sāk ar lēmumu par “īpašuma tiesību bezierunu pārreģistrāciju”. Sak, tie, kuri kara posta laikā, kad Skrunda piefrontes joslā palika tukša, nebūs bēgļu ceļos saglabājuši īpašuma tiesību dokumentus un tos līdz 1. martam uzrādījuši inventarizācijas birojam Kuldīgā, Komunālās saimniecības nodaļā “likumā noteiktā kārtībā pārņems vietējās padomes pārvaldīšanā”.45

Šī māju atsavināšanas paņēmiena kopsavilkums izdarīts 29. marta sēdē. Skrundas ciematā tobrīd bija pavisam 207 namīpašumi. (Tātad par 43 vairāk nekā 1935. gadā.) Pēc sarakstiem nacionalizēts 71 namīpašums. Uzrādot attaisnojošus dokumentus, reģistrētas 109 dzīvojamās mājas. Bet atrasts, ka 27 mājām īpašnieki nav spējuši uzrādīt piederības dokumentus.

Draudi tūdaļ uz vietas arī izpildīti. Izpildu komitejas lēmums nr. 132 skan šādi: “Uzdot Skrundas rajona Komunālās saimniecības nodaļai likumā noteiktā kārtībā nekavējoties pārņemt savā pārziņā 27 gab. individuālos namīpašumus pēc klātpieliktā saraksta, kuriem trūkst attaisnojošu īpašuma tiesību dokumentu.”46

Šajā sarakstā ir visu cienījamais Ernests Felds ar māju Brīvības ielā, Krists Veinbahs ar māju Amatnieku ielā, Juris Pūkainis Paegļu ielā, Anna Freimane Stūra ielā, Emīlija Blūma Dārza ielā, Andrejs Vanags — Stūra ielā un tā tālāk. Vienlaikus notika arī visu ciemata ēku inventarizācija.

Kāds tad šo dokumentu skatījumā bija Skrundas sociālais portrets 1950. gada janvārī? Ciematā ir 30 vietējās padomes namīpašumi. Turklāt vēl 42 tādi namīpašumi, kuru lietderīgā platība pārsniedza 170 kvadrātmetrus. Taču šiem namiem tobrīd vēl nebija novērsti kara laika postījumi, kas vidēji sasniedza pusi no ēkas vērtības. Nepieciešmo remontdarbu apjoms Skrundā tika lēsts līdz vienam miljonam rubļu vecajā naudā.47

Skrundā tad bija vairāk nekā divi tūkstoši iedzīvotāju. Vēl tika atzīmēts, ka Skrundā bija kūdras fabrika, kurā nodarbināja 300 strādniekus, apvienotā dīķsaimniecība ar 75 strādniekiem, elevators un dzelzceļa stacija.48

1950. gada 21. februārī nāca gaismā Augstākās padomes prezidija dekrēts “Par Skrundas rajona Skrundas apdzīvotas vietas pārveidošanu par strādnieku ciematu”.49

Skrunda nu tika iecelta tādā kā puspilsētas godā.

Kad dekrēta pirmais punkts bija “pārveidojis” pašu Skrundu, otrais lika nevis pārveidot ciema izpildu komiteju, bet “nodibināt Skrundas strādnieku ciemata darbaļaužu deputātu padomi, pakļaujot to Skrundas rajona darbaļaužu deputātu padomei”. Trešais punkts uzdeva Ministru padomei noteikt ciemata administratīvās robežas.50

Tālab, ka visapkārt bija jau kolhozu zemes, pārcelt Skrundas ciemata robežstabus Ministru padomes sūtītiem zemes ierīkotājiem nebija nemaz tik grūti. No Zariņiem Skrundai piegrieza 15,5 hektārus, no Alksnājiem — 12, no Illītēm — 20, no Sileniekiem — 15, no Cērpiņiem — 19. Tad vēl no Raudām, Garūdeņiem, Krūzkalniem, Krūzām, Purvmalājiem un Ruduļiem.51

Kad Skrundas ciematam nosprauda jaunās robežas, tā teritorijā nu bija 721,6 hektāri zemes.52 Gandrīz trīs reizes vairāk nekā sākotnēji 1926. gadā.

Tikai šim likumam apakšā bija lieli zemūdens akmeņi. Iegūstot strādnieku ciemata statusu, uz Skrundu varēja attiecināt likumu par namīpašumu nacionalizāciju rūpniecības centros.

Desmit dienas pēc šī dekrēta 1. martā bez īpašuma tiesībām uz saviem mitekļiem palika 38 skrundenieki, 29. martā — 10, 24. maijā — 5, 21. jūnijā — 2, 2. augustā — 8, 9. augustā — 1 un 17. augustā — 7. Pat nākamā gada 9. maijā nacionalizācijas komisija bija atradusi trīs nenacionalizētus noderīgus īpašumus. Sākotnēji cerēto 42 īpašumu vietā Skrundā pavisam nacionalizēja 74. Pat tuvējās lauku mājas — Illītes, Ventlīčus un Gruntskalnus.53

Vislielākās mājas ar 392,25 kvadrātmetriem Skrundā bija piederējušas Otīlijai Ērglei Liepājas ielā 4 un Marijai Reinei ar 313,85 kvadrātmetru platību Saldus ielā, Kārlim Pavāram ar 298,39 kvadrātmetriem Liepājas ielā. Bet pensionētajam skolotājam Rūdolfam Ratniekam Smilšu ielā liktenīgajai “būt vai nebūt” robežai pāri bija tikai pusotra kvadrātmetra (171,53), Ansim Bergam Lielajā ielā 5 ap divi (171,90), Jānim Vārnam Amatnieku ielā pat puskvadrātmetrs (170,45). 54 Tā pret skrundeniekiem bija liela netaisnība, jo Rīgā drīkstēja būt privātmājas ar 220 kvadrātmetru lietderīgo platību, bet Skrundā 170,45 kvadrātmetru māju varēja “likumīgi” nacionalizēt.

Tomēr Ministru padomes Lietu pārvalde un Komunālās saimniecības ministrija, kam vajadzēja apstiprināt nacionalizācijas lēmumus, atrada lielu neatbilstību starp tehniskās inventarizācijas materiāliem un nacionalizācijas komisijas datiem. Uz to ministrija aizrādīja Skrundas “biedriem” ar saviem 1950. gada 19. septembra rakstiem nr. 01–827–4134 un nr. 01–780–4135 un Lietu pārvalde ar 1950. gada 2. oktobra rakstu nr. 8–8795.

Kā tas redzams Skrundas rajona izpildu komitejas 20. oktobra lēmumā, tā iespītīgi neatzina par pietiekami pamatotiem šos dokumentus un 13 mājām tomēr nacionalizāciju neatcēla.55 Vienīgi tad, kad pati Ministru padome 1950. gada 27. decembrī piesūtīja rakstu nr. 8–11237, kas pieprasīja izslēgt no nacionalizācijai pakļauto namīpašumu saraksta deviņas mājas, kas neatbilda noteikumiem par nacionalizāciju, Skrundas vietvalžiem bija jāpiekāpjas. Viņu kļūdas bija fantastiskas. Daži mērījumi pat pārsniedza 50 kvadrātmetrus. Piemēra pēc — 194,45; 188,28; 190,38; 232,84; 230,35.56

Viesvadītāji partijas komitejai bija aizņēmuši visu skolotāja Doniņa namu Saldus ielā 14, izpildu komiteja — Krūzes namu Liepājas ielā 5. Tāpat visu māju aizņēma milicija Raiņa ielā 1, tiesa — Saldus ielā 6, čeka — Raiņa ielā 16, avīzes redakcija un tipogrāfija — Saldus ielā 18, komjaunatnes komiteja visu Ozola māju Frunzes (Kalpaka) ielas galā, izglītības nodaļa bija iespiesta Birkmaņa aptiekas otrā stāva istabā. Mazbērnu novietnei bija ierādīta Laimoņa Zandberga vecāku māja Tirgus ielā 3, bērnudārzam — Černovicu māja Lielā ielā 4, ko tagadējie skrundenieki pazīst kā mūzikas skolu.

Kādā dokumentā lasu — lai ierīkotu kinoteātri Saldus ielā 2, ir jāpārceļ uz citu vietu Inta Balamovska ģimene.57 Arī patērētāju biedrībai nācās izvērst savu veikalu tīklu pēc rajona pilsētu standartiem, lai Skrundā būtu manufaktūras, pārtikas, gaļas, piena, kultūrpreču un jauktu preču veikali, darbotos kurpnieku, drēbnieku, foto, radiomehāniskās darbnīcas.58

Komunālajam uzņēmumam nu bija vajadzīga pirts ar 15 mazgāšanās vietām Parka ielā 2 (pirts gan tur tika atvērta tikai 1952. gada janvārī), viesnīca ar 12 gultām Raiņa ielā 6. Bija vajadzīga arī uz rajona centru atbraukušu laucinieku iebraucamā sēta ar 60 zirgu vietām.59 Taču jaunajai augošajai vidusskolai vieta tika ierādīta četrus kilometrus ārpus Skrundas — Pumpuros.

Uz tik sāpīgiem pamatiem Skrunda sāka savu mūžu ciemata un rajona centra statusā.

Tik drīz neko jaunu Skrundā arī neuzcēla. Visi spēki un līdzekļi aizgāja veco māju kapitālremontam.

No dokumentiem redzam, ka pirmo gribējuši būvēt kultūras namu. Ciematā gluži vienkārši trūka sapulcēšanās zāles. Tā telpa Skrundas nomalē, ko teātra spēlēšanai, sapulcēm un svētkiem trīsdesmit gadus izmantoja pagasts, bija kādreizējā muižas magazīnas klēts, kas celta labības glabāšanai. Tai bija zemi griesti, kas sākuši ielīkt, viens logs. Arī jumta spāres un laktiņas bija sākušas liekties zem dakstiņu smaguma. (Vēlāk to ģeologi pārbūvēja sev par kantora ēku.)

Skrundas rajona izpildu komitejas 1950. gada 16. novembra lēmumā “Par jauna kultūras nama būvniecību Skrundā” teikts: “Uzsākt jauna kultūras nama celtniecību 1951. gadā, Skrundā pretim Liepājas, Saldus un Frunzes (Kalpaka) ielas krustojumam, pēc iepriekš izstrādāta projekta ar zāli 400 sēdvietām.”60

Tieši pēc gada seko vēl viens rajona izpildu komitejas lēmums kultūras nama sakarā. Tā celšanai piešķir 1,4 hektārus zemes starp Kuldīgas, Kalēju un Frunzes (Kalpaka) ielām.61

Bet būtība jau nav vēlmē celt un izraudzīties vietu. Valdības kultūras un izglītības iestāžu komiteja tam neatvēlēja līdzekļus, un šis sapnis pagaisa uz gariem astoņiem gadiem.

Iespīlēts vecajā individuālajā apbūvē, Skrundas rajona centrs žņaudzās nost. Tālab Rīgā institūtā “Pilsētprojekts” beidzot tapa Skrundas ģenerālplāns ciemata tālākajai attīstībai turpmākajiem piecpadsmit gadiem. To izstrādāja institūta vecākais arhitekts Pāvils Švābe.

1951. gada 8. decembrī Pāvils Švābe ar savu projektu iepazīstināja Skrundas rajona izpildu komitejas locekļus un saņēma atzinīgu novērtējumu.62

Ģenerālplāns paredzēja, ka Skrunda tālāk veidojama kā administratīvi saimnieciski kulturāls centrs, kurā iedzīvotāju skaits varētu sasniegt pat piecus tūkstošus. Ciemata centrālajā daļā Liepājas, Kuldīgas un Raiņa ielu satekā arhitekts paredzēja kino, muzeja, bibliotēkas, tiesas, prokuratūras un citu sabiedrisku divstāvu ēku būvi.

Pilnīgi nopostīto Karavīru ielas rajonu arhitekts atvēlēja individuālajiem būvētājiem. Lielo ielu viņš izvilka taisni cauri baznīcas dārzam līdz Kuldīgas ielai. Brīvības iela, kas kādreiz no Tirgus un Lielās ielas sadures bija gājusi uz veco pastu, tagad tika pārcelta gabalu tālāk un aizveda līdz pašai stacijai. Pilnīgi no jauna ciemata plānā arhitekts iezīmēja Rīgas, Celtnieku, Meža un Dzelzceļa ielu. Pēc komunālā uzņēmuma kombināta tituldarbu saraksta redzams, ka šīs ielas iekārtotas un apbūvētas 1956. gadā.

Pāvils Švābe bija plānā iezīmējis Rīgas–Liepājas šosejas tiltu pāri Ventai vecā koka tilta vietā. Taču viņa tranzītceļš cauri Skrundai veda pa Amatnieku ielu. Tomēr, kā redzams, autoceļu projektētāji atrada citu risinājumu pa Ventas un Stūra ielu. Ja Švābes iecere būtu piepildījusies, nebūtu vairs arī pašreizējā pilsētas domes nama.

Gluži tāpat nekas neiznāca no Pāvila Švābes priekšlikuma slēgt centra kapsētu, nekavējoties tai atrast jaunu vietu, bet veco pārvērst par parku. Uz laiku tajā pārtrauca apbedījumus, bet Sila kapus, ko iekārtoja 1958. gadā, ar skrundenieku miesām piepildīja trijos gadu desmitos.

Šajā plānā vēl nav iezīmēta vieta ne vidusskolai, ne bērnu iestādēm, ne veterinārajai ambulancei. Dzīvokļu celtniecība plānā tika orientēta tuvākajos gados uz ēku iekārtojumu ar izsmeļamām māju bedrēm un ūdeni no gruntsūdens akām. Šajā attīstības plānā vēl negāja runa par centrālā ūdensvada un kanalizācijas izbūvi ciematā. Bija izvirzīta prasība melioratoriem izstrādāt priekšlikumus ciemata teritorijas nosusināšanai.

Visvienkāršāk un visātrāk bija likvidēt centra tirgus laukumu, pārcelt tirgošanos uz vietu Ventas un Saldus ielu sadurē. Tirgus laukumu pārdēvēja par 1. maija laukumu, ko bija paredzēts apstādīt, apbūvēt un izmantot kā sabiedrisku laukumu svētku mītiņiem.

Nu Skrundā sāka piešķirt jaunus apbūves gabalus māju būvei. Paši pirmie būvnoteikumi noteica, ka mājas nedrīkst būt mazākas par 60 kvadrātmetriem, bet tagad tās ierobežoja lielums — 170 kvadrātmetri.

1958. gada pavasarī no jauna iekustējās kultūras nama būve. Bet šoreiz pēc pieredzējušās kultūras namu arhitektes Ainas Tītmanes projekta.63

Bet tieši tad, ka šķita, ka rajons jau iešūpojies, partijas un komjaunatnes komitejas pārgājušas uz īpaši celto tagadējās slimnīcas namu, kad bija uzsākti Ventas tilta būvdarbi, kad kultūras nama jaunceltne bija pacēlusies jau lielajai zālei līdz puslogiem, kad 1958. gadā kvartālā starp Saldus, Liepājas, Raiņa un Sporta ielu tika apstiprināta divstāvu apbūves pirmā kārta, kad mājas saviem darbiniekiem bija sākusi celt patērētāju biedrība, kūdras fabrika, celtniecības un citas organizācijas, kā zibens no ziemas skaidrām debesīm 1959. gada 11. novembrī nāca Augstākās padomes dekrēts par Abrenes, Auces, Baldones, Ērgļu, Kandavas, Līvānu, Maltas, Pļaviņu, Priekules, Rūjienas, Smiltenes, Zilupes un — arī Skrundas — rajonu likvidēšanu.

Likvidēti 15 rajoni! Samazināts administratīvais personāls!

Par Skrundu dekrētā teikts: “Likvidēt Skrundas rajonu, pievienojot tā teritoriju Saldus rajona teritorijai, izņemot Laidu un Rudbāržu ciemus, kurus pievienot Aizputes rajonam.”64

No Skrundas nu emigrēja lieli un mazi viesvadītāji. Palika vien tie, kuri pa īstam bija iemīlējuši šo mazpilsētu. Kopš 1961. gada biezi apdzīvotas vietas, ko dēvēja par strādnieku ciematiem, ar īpašu dekrētu iecēla pilsētciematu kategorijā. Pēc trim gadiem Skrunda piedzīvoja ne vairs precizējumu, bet īstu kļūdu labojumu. 1962. gada 18. decembrī Skrundu atņēma Saldum un atdeva Kuldīgai. Dekrētā bija teikts: “Sakarā ar rajonu apvienošanu nodot Saldus rajona Skrundas pilsētciematu, Nīkrāces un Raņķu ciemu teritorijas — Kuldīgas rajona sastāvā.”

Skrunda uzsāka savu dabisko attīstību, kļūstot par melioratoru un ģeologu, elektriķu un sakarnieku, dzelzceļnieku un zivkopju, ceļa strādnieku un tirgotāju, skolotāju un ārstu ciematu.

Nākamo Skrundas ģenerālplānu 1978. gadā bija izstrādājis pazīstamais arhitekts Gunārs Lūsis–Grīnbergs, vairāk nekā trīsdesmit Latvijas mazpilsētu attīstības plānu un to vēsturisko centru detaļplānojuma autors.

Ģenerālplānā Skrundai bija radusies pazemes saimniecība, kanalizācijas un ūdensvadu tīkli, ūdenstornis. Jauns individuālās apbūves rajons bija iezīmēts Lielās ielas galā — Smiltnieku un Illīšu laukos. Skrundai bija ļoti nepieciešams tranzīttransporta apkārtceļš. Autors jauno Ventas tiltu bija iezīmējis kaut kur pie Ventaslīčiem. Ceļu apvads mestu loku gar bijušā kūdras purva malu, ietu uz Liepājas un Aizputes ceļu saduri, tad pāri Garūdeņa pļavām un dzelzceļam, gar Rūnaišiem uz Kuldīgas šoseju.

Atjaunotajā Latvijā tādu puspilsētu administratīvi teritoriālu vienību kā ciemats vairs neatzina. Un Ministru padomes municipālais departaments 1991. gada maijā bez kādiem paskaidrojumiem piesūtīja prasību ciematu padomēm divu nedēļu laikā izšķirties — vai turpmāk palikt pagasta, vai pilsētas statusā.

Skrundas pašvaldība nolēma palikt par pagastu. Municipālā departamenta izziņā teikts:

Skrundas ciemata Tautas deputātu padome lūdz pārveidot Skrundas ciematu ar lauku teritoriju par Skrundas pagastu. Kuldīgas rajona Tautas deputātu padome atbalsta Skrundas pagasta izveidošanos.

Skrundas pagasta teritorijā būs 18 tūkstošu hektāru, tajā dzīvos 4,7 tūkstoši iedzīvotāju, tai skaitā 3,2 tūkstoši iedzīvotāju Skrundas ciemā. Pagasta valde tiks izveidota ciemata izpildu komitejas telpās.

Skrundā iedzīvotāju skaits pēdējos gados nepalielinās, tajā galvenokārt attīstās individuālā apbūve. Lielu rūpniecības uzņēmumu nav.

Pagasta iedzīvotājiem nepieciešamie infrastruktūras objekti novietoti jaunizveidotās teritorijas vidū — Skrundas ciemā.65

Municipālā departamenta izziņa bija interesanta. Vieni un tie paši apstākļi, kas alsundzniekiem, bēneniekiem, brocēniekiem, dundadzniekiem, rojeniekiem, ērglēniešiem, maltiešiem un iecavniekiem kalpoja par pierādījumu vēlmei dzīvot pagastā, cesvainiešiem, pāvilostniekiem, sediešiem un stendeniekiem — pilsētā. Brocēnu un Rojas agrāristiem 5,6 un 4,8 tūkstoši iedzīvotāju bija maz, Stendes un Sedas urbānistiem — 2,1 un 2,2 tūkstoši — daudz. Vidusskola, kultūras nams, bibliotēka, slimnīca, universālveikals, kas mēs par pilsētu — saka vieni. Bet mums jau ir pilsētai raksturīgās iestādes — vidusskola, kultūras nams, bibliotēka, slimnīca, universālveikals. Mēs esam pilsēta! Jā, spriež otri.

Nepagāja ne pieci gadi, kad dzīve pierādīja, kam taisnība. Skrundas dome godprātīgi savu kļūdu izlaboja — 1996. gada 23. janvārī Skrunda varēja lepoties, ka nu ir Latvijas pati jaunākā pilsēta.66

Par skrundenieku sākotnējo kļūdu pukojās arī monogrāfijas “Latvijas apdzīvotās vietas” autori J.Tur-lajs un G.Milliņš.

Rodas iespaids, ka daudzos gadījumos statusa izvēli ietekmējis tikai konkrētas pašvaldības domnieku noskaņojums vai nejauši apstākļi. Piemēram, Skrundas pilsētciemats ar lauku teritoriju vispirms izvēlējās pagasta statusu, taču, paejot nepilniem 5 gadiem, deputātu domas mainījās — Skrunda kļuva par pilsētu ar lauku teritoriju.67

Grāmatas autori uzskata, ka šādu apdzīvotu vietu pārvēršanai pagastu centros neesot nekādas loģikas. Šīs apdzīvotās vietas Latvijas apstākļos atbilst pilsētas standartiem.

Tātad Skrundas pilsēta varēja būt par pieciem gadiem vecāka.

36. Latvijas agrārā reforma, 411. lpp.

37. V.Salnais, A.Meldrups. “Latvijas ciemi”, 1936. 84.–86. lpp.

38. LVVA 2039. f., 1.a., 6. lieta, 1.–12. lapa.

39. LVVA 5126. f., 1.a., 11. lieta, 27. lapa.

40. Turpat, 13. lieta, 162. lapa.

41. Turpat, 12. lieta, 62. lapa.

42. Liepājas zonālais valsts arhīvs, 68. fonds, 1. apraksts, 1. lieta, 1. lapa.

43. Skrundas pagasta izpildu komitejas 1947. gada 25. marta sēdes protokols.

44. “Cīņa”, 1950. g. 10.I.

45. Tukuma zonālais valsts arhīvs (TZVA) 93. f., 1.a., 190. lieta, 18. lapa.

46.Turpat, 221. lapa.

47. Turpat, 21. lapa.

48. Turpat.

49. “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs”, 1950. g. 23. II.

50. Turpat.

51. TZVA 93. f., 1.a., 190. lieta, 17. lapa.

52. Turpat, 192. lieta, 144. lapa.

53. Turpat, 190. lieta, 67., 68., 225., 226. lapa, 191. lieta, 82., 83., 154., 155., 119., 120. lapa, 192. lieta, 144., 145. lapa.

54. Turpat, 190. lieta, 68. lapa.

55. Turpat, 193. lieta, 76., 77. lapa.

56. Turpat, 194. lieta, 56. lapa.

57. Turpat, 197. lieta, 116. lapa.

58. Turpat, 190. lieta, 213. lapa.

59. Turpat, 23. lapa.

60. Turpat, 193. lieta, 142. lapa.

61. Turpat, 197. lieta, 115. lapa.

62. Turpat, 155. lapa.

63. Enciklopēdija “Latvija un latvieši”, “Māksla un arhitektūra biogrāfijās”, 3. sējums, 213. lpp.

64. “Cīņa”, 1959. g. 12. XI.

65. “Neatkarīgā Cīņa”, 1991. g. 18. VII.

66. “Latvijas Vēstnesis”, 1996. g. 30. I.

67. J.Turlais, G.Milliņš. “Latvijas apdzīvotas vietas”, 1998. 19. lpp.