2.maijā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce, kas bija veltīta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas (4.maija) deklarācijai un Latvijas demokrātiskās kustības vadītāja Konstantīna Čakstes piemiņai

Konspekts ziņojumam LZA pilnsapulcē 2002. gada 2. maijā

Nevarētu teikt, ka jautājumi, kas saistīti ar 4.maija Neatkarības atjaunošanas deklarāciju mūsdienu nesenās vēstures pētījumu lokā, būtu palikuši novārtā. Katrā ziņā šajā jomā esam pastrādājuši pat aktīvāk nekā Lietuvā vai Igaunijā. Tomēr jāņem vērā, ka neatkarības atjaunošana kā pagrieziena punkts tautu likteņgaitās atstājusi tik nozīmīgu pieturzīmi, ka līdzšinējie pētījumi par šo tēmu uzskatāmi par nelielu “iesildīšanos”. Katrā ziņā, ja aizvadītajiem 10–12 gadiem nākotnes vēstures mācību grāmatās būs veltīti tikai daži teikumi labākajā gadījumā, tad neatkarības atjaunošana un arī tās starptautiskā nozīme pievērsīs daudz lielāku pētnieku uzmanību. Mūsu paaudzes un tās pētnieku uzdevums būtu pirmām kārtām, pasargāt no iznīcības to vēl pagaidām bagātīgo dokumentu klāstu, kas saglabājies, un iespējami plašāk fiksēt šo notikumu dalībnieku un aculiecinieku atmiņas. Dziļākas analīzes objektīvākas būs tad, kad norims emocijas un mainīsies subjektivitātes faktors.

Aizvadītajos gados samērā plaši pētījumi par Latvijas valsts atjaunošanu veikti Latvijas Universitātes žurnāla un fonda “Latvijas Vēsture” un Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centra ietvaros. Šie pētījumi, kuros iesaistījies samērā plašs un respektējams zinātnieku kolektīvs, vainagojušies ar grāmatām “Latvijas valsts atjaunošana” (Valdis Blūzma, Ojārs Celle, Tālavs Jundzis, Dītrihs Andrejs Lēbers, Egils Levits, Ļubova Zīle. Rīga, 1998, 528 lpp.) un “4.maijs” (Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Rīga, 2000, 776 lpp.). Savukārt jaunās tiesību sistēmas veidošana, atjaunojot LR neatkarību, vispusīgi analizēta mācību grāmatā augstskolu studentiem “Latvijas tiesību vēsture (1914–2000)” (Rīga, 2000, 447 lpp.). Minētājām grāmatām vēl jāpievieno virkne publikāciju par neatkarības atjaunošanu žurnālā “Latvijas Vēsture”(red. Ļ.Zīle).

Izpratni par Baltijas valstīm un to tautu centiem atjaunot savu neatkarību vairos arī Edgara Andersona, Leonīda Siliņa u.c. sagatavotā grāmata “Latvija un Rietumi. Latvijas nacionālās pretestības kustība 1943–1945”. Šis izdevums latviešu valodā nāk gaismā simboliskā laikā īsi pirms LR neatkarības atjaunošanas gadadienas, kuru pirmoreiz atzīmēsim kā oficiālu valsts izsludinātu svētku dienu.

Varam būt gandarīti, ka līdzšinējie pētījumi par 4.maija Neatkarības deklarāciju bijuši pietiekami daudzšķautņaini un daudzpusīgi apskata šī konstitucionālā dokumenta saturu:

1) vērtē tā starptautiski tiesisko nozīmi,

2) pievēršas stratēģijai, kura sekmīgi noveda līdz 1990.gada 4.maija lēmumiem,

3) izvērtē trimdas latviešu ieguldījumu šajos procesos,

4) apskata Baltijas tautu ciešo sadarbību kā svarīgu neatkarības atgūšanas faktoru.

Starptautisko tiesību kontekstā skrupulozas analīzes veiktas par Latvijas Republikas valstiskuma turpināšanos de facto arī okupācijas periodā, tādējādi atspēkojot savulaik zināmo koncepciju par Otrās Latvijas Republikas izveidošanu 1990.gadā. Šajā jautājumā argumentētas analīzes snieguši juristi D.A.Lēbers, B.Meisners, E.Levits, I.Ziemele u.c. savās publikācijās. Ņemot vērā, ka viena no retajām valstīm, kura neatzīst LR atjaunošanu, ir Krievija, būtu jāatrod iespēja minēto autoru darbus tulkot un izdot atsevišķā krājumā krievu valodā.

Pētot mūsu valsts nesenās vēstures lappuses, nācies nopietni domāt par mūsu vēstures dokumentu saglabāšanu un konstatēt, ka dokumenti par šo laiku Valsts arhīvā nonākuši minimālā daudzumā un situācija nav daudz labāka par 30. gadu periodu, kuru 1940.gadā paretināja VDK iestādes. Paradoksālā kārtā, pateicoties pētnieku darbam, tikai 2000.gada sākumā atradām to LR 138 deputātu biļetenus (arī balsu skaitīšanas komisijas darba pierakstus), kuri nobalsoja “par” vai atturējās vēsturiskajā 4.maija balsojumā. No personīgajiem arhīviem izdevies savākt arī Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 15 dažādus variantus, kas radušies laikā no 1990.gada 20.marta līdz 3.maijam un pienācīgi rāda šī dokumenta tapšanas evolūciju. Iegūtie dokumenti ļāvuši objektīvāk restaurēt notikumus un atspoguļot tā laika situāciju. Atspēkot, piemēram, pieņēmumu, ka 4.maijā “par” nobalsojuši 136 deputāti, nevis 138, kā minēts sēdes stenogrammā un tā laika avīzēs.

Daudzi svarīgi dokumenti joprojām atrodas pie privātpersonām. To veicinājis trauksmainais, bīstamajiem pavērsieniem bagātais laiks 90. gadu sākumā, kā arī trūkumi tā laika dokumentu saglabāšanās sistēmā. Nav atrasti daudzi būtiski Latvijas Tautas frontes dokumenti, bet materiālu par Pilsoņu kongresu un Pilsoņu komiteju tikpat kā nav sabiedrības rīcībā. Būtu laiks vērsties pie Atmodas laika aktīvistiem:

1) ar publisku aicinājumu un lūgumu pārskatīt savus personīgos dokumentu krājumus un vēsturiski nozīmīgākos nodot Valsts arhīvam vai Latvijas Tautas frontes muzejam,

2) tāpat varētu aicināt tā laika notikumu dalībniekus uzrakstīt savas atmiņas un atstāt tās kā vēstures liecību nākamajām paaudzēm — lai arī manuskriptu veidā.

Pētījumi par neatkarības atjaunošanu būtu jāturpina un šajā darbā būtu jāiesaistās daudz lielākam skaitam zinātnieku un jauno pētnieku. Iespējams, to varētu stimulēt, paredzot lielāku finansējumu Zinātnes padomes ietvaros, kā arī piesaistot LZA fonda līdzekļus. Tuvākajam laikam kā aktuālus varētu piedāvāt šādus nozīmīgus un kompleksus pētījumu virzienus:

1) Baltijas valstu loma PSRS totalitārā režīma sabrukumā;

2) barikādes un to loma Baltijas valstu neatkarības atgūšanā mierīgā ceļā;

3) LR pilsoņu kongress un tā loma neatkarības atgūšanas procesos.

Šo jautājumu analīze dotu pilnīgāku priekšstatu par neatkarības atgūšanu ne tikai mums pašiem Baltijā, bet arī ļautu daudz ko pamācīties cituviet pasaulē. Neatkarības atgūšana mierīgiem līdzekļiem visās trīs Baltijas valstīs vienlaikus ir fenomens, ko nepieciešams ne tikai plašāk un nopietnāk pētīt, bet arī popularizēt starptautiskajā sabiedrībā.