Kā stiprināt valodu un saglabāt Satversmes tradīcijas

10.aprīlī Saeima ārkārtas sēdē 2.lasījumā pieņēma “Grozījumus Latvijas Republikas Satversmē”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” Trešdien, 10.aprīlī, Saeimas ārkārtas sēdē pulksten 18.00: deputāti Rišards Labanovskis, Jānis Ādamsons, Andris Bērziņš un Antons Seiksts

Par Satversmes grozījumiem

10. aprīļa vakarā ārkārtas sēdē Saeima otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”.

Pirmajā lasījumā apstiprinātajā likumprojektā bija noteikts: “Saeimas sēdē, uzņemoties amata pienākumus, katrs deputāts latviešu valodā dod [..] svinīgu solījumu.” Otrajā lasījumā deputātu atbalstītajā Saeimas Juridiskā biroja formulētajā priekšlikumā noteikts, ka Saeimas locekļa pilnvaras iegūst Saeimā ievēlēta persona, ja tā Saeimas sēdē devusi un ar savu parakstu apliecinājusi [..] svinīgu solījumu. Pēc Juridiskās komisijas ierosinājuma mainīts arī svinīgā solījuma teksts. No tā ir izslēgta prasība nosaukt vārdu un uzvārdu, bet teikuma daļa “aizstāvot tās suverenitāti un valsts valodu” mainīta un papildināta ar vārdiem “stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu”.

Pēc Satversmes grozījumu apstiprināšanas pirmajā lasījumā plašsaziņas līdzekļos izskanēja kritika par vārdu savienojumu “nepienācīgā veidā”, jo tas ir visai grūti izprotams kritērijs svinīgā solījuma došanas novērtējumam. Otrajā lasījumā apstiprinātā 18. panta redakcija vairs neietver teikumu: “Ja deputāts atsakās dot šādu svinīgo solījumu vai dod to nepienācīgā veidā, viņš zaudē deputāta pilnvaras.” Satversmes 21. pants tika atbalstīts Saeimas Juridiskā biroja izteiktajā redakcijā, papildinājumu pašreiz spēkā esošajam attiecīgajam pantam pievienojot beigās, nevis sākumā, kā tas bija paredzēts pirmajā lasījumā pieņemtajā likumprojektā. Otrajā lasījumā tika apstiprināta šāda 21. panta redakcija: “Iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā sev Kārtības rulli. Saeimas darba valoda ir latviešu valoda.”

Pirmajā lasījumā atbalstītajā 101. panta redakcijā prasīgs vērtētājs varēja iebilst pret vārdu kārtību frāzē “valsts un pilsoņu vēlētu pašvaldību darbībā”. Lai šādiem iebildumiem nebūtu pamata, Saeimas Juridiskā komisija ierosināja un deputāti otrajā lasījumā atbalstīja 101. panta grozījumus šādā redakcijā: “Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts darbībā un pilsoņu vēlētās pašvaldībās, kā arī pildīt valsts dienestu. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda.”

Ar otrajam lasījumam sagatavotajiem grozījumiem Satversmes 104. pantā papildinājumam “latviešu valodā” tika atrasta mūsu valodas sintaksei atbilstoša vieta teikumā. Deputāti atbalstīja Saeimas Juridiskās komisijas priekšlikumu izteikt minēto pantu šādā redakcijā: “Ikvienam ir tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi latviešu valodā pēc būtības.”

Par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Saeimā” pieņemšanu nobalsoja septiņdesmit seši deputāti, pret bija divpadsmit, bet atturējās divi deputāti.

“LV” informācija

Deputāti pēc sēdes — “Latvijas Vēstnesim”

Dzintars Rasnačs, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedrs:

— 20. martā Saeima pirmajā lasījumā pieņēma likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Saeimas Juridiskā komisija grozījumus pamatlikumā izskatīšanai otrajā lasījumā bija sagatavojusi līdz 3. aprīlim. 10. aprīlī Saeimas ārkārtas sēdē likumprojekts tika izskatīts otrajā lasījumā. Raksturojiet, lūdzu, Satversmes grozījumiem iesniegtos priekšlikumus!

— Priekšlikumi uz otro lasījumu pārsvarā bija no tiem deputātiem, kuri vai nu nav iedziļinājušies diskusijā, vai arī ir vēlējušies sevi kaut kā īpaši apliecināt no Saeimas tribīnes.

Visplašākās un detalizētākās ir izvērtušās diskusijas par svinīgo solījumu — grozījumiem Satversmes 18. pantā. Juridiskā komisija apkopoja rakstiski iesniegtos pamatotos viedokļus un jaunajai 18. panta redakcijai par pamatu ņēma Valsts valodas komisijas, konkrēti — Māras Zālītes, priekšlikumus, kā uzlabot solījuma tekstu. Papildinājumi galvenokārt attiecas uz teksta formu. Savukārt solījuma sniegšanas sīkākai reglamentācijai būs jāparedz normas Saeimas Kārtības rullī.

Otrs diskusiju jautājums bija par to, kam tad īsti deputāts sniedz svinīgo solījumu: tautai vai arī Latvijas Republikai un tās konstitucionālajai iekārtai. Manuprāt, tā nav tik principiāla diskusija, kā to mēģina daži deputāti pasniegt. Ja viņi būtu atnākuši uz Juridisko komisiju, mēs būtu paskaidrojuši, ka dažādās valstīs zvēresta jeb svinīgā solījuma sniegšanas prakse ir atšķirīga: ir tādas, kurās parlamenta locekļi, stājoties amatā, sniedz svinīgo solījumu valstij, tās konstitucionālajai iekārtai, un ir valstis, kur deputāti sniedz zvērestu tautai. Latvijā, kur ir proporcionālā vēlēšanu sistēma, deputāts, dodot zvērestu tautai, nebūs īsti patiess, jo viņu ir ievēlējusi tikai tautas daļa. Pārstāvot konkrēto politisko spēku, vai tas būtu kreisais, vai labējais, vai centriskais, viņš zināmā mērā būs nepatiess. Valsts interesēs katra partija, protams, meklē kompromisus ar citām partijām, un valsts un sabiedrības intereses stāv pāri visam.

Salīdzināt deputāta zvērestu ar Valsts prezidenta zvērestu, kas ir atrunāts Satversmes 40. pantā, arī būtu nekorekti. Stila ziņā tam ir jābūt līdzīgam. Bet prezidents dod zvērestu tautai tāpēc, ka viņš ir ievēlēts ar vismaz piecdesmit vienu balsi no simt tautas priekšstāvjiem, kurus ir ievēlējis pilsoņu kopums. Prezidentam nav noteikta atbildība nedz partiju, nedz frakciju priekšā. Atbildība tautas priekšā ir noteikta Satversmes divos pantos, kuri nosaka prezidenta politisko atbildību: ja prezidents ierosina atlaist Saeimu, tad vai nu tā tiek atlaista, vai arī prezidents atkāpjas no amata. Šo jautājumu izlemj tauta. Otrs pants nosaka, ka prezidents ir tā persona, kas nominē Ministru prezidentu — izpildvaras augstāko personu. Te arī zināmā mērā izpaužas šī solījuma būtība.

Man, piemēram, bija vēlēšanās iesniegt priekšlikumu zvērestu pabeigt ar tekstu “Dievs, svētī Latviju!”. Līdzīgs stils ir arī Lielbritānijas parlamentā un Polijas Seimā, kur svinīgais solījums tiek noslēgts ar vārdiem “Lai Dievs mums palīdz!”. Latvijā tas būtu likumsakarīgi vēl jo vairāk tāpēc, ka šie vārdi ir mūsu valsts himnas pamatā. Bet es šo priekšlikumu neiesniedzu, jo uzskatu, ka tomēr vispirms ir jāpanāk kompromiss Juridiskajā komisijā.

Par pārējiem trim pantiem bija mazāk priekšlikumu. Turklāt tā bija vairāk tāda matu skaldīšana, nevis priekšlikumi pēc būtības. Krasi atšķīrās vienīgi politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” ierosinājums vispār šos pantus izslēgt vai kardināli pārveidot.

— Kādi, jūsuprāt, būs galvenie diskusiju jautājumi, gatavojot likumprojektu izskatīšanai trešajā lasījumā?

— Pamatdiskusija vēl joprojām būs par svinīgā solījuma tekstu. Ļoti ceru, ka deputāti, kuri izteica diezgan būtiskus iebildumus, nāks uz Juridisko komisiju un diskusijā mēs nonāksim pie kāda kopsaucēja. Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, ka trešajā lasījumā netiek pieņemti Satversmes grozījumi, jo balsis var dalīties atsevišķos principiālos jautājumos, piemēram, zvērēt vai svinīgi solīt, kaut gan principā tas ir viens un tas pats, kam solīt un kā solīt.

— Uz trešo lasījumu priekšlikumi jāiesniedz līdz 19. aprīlim. Tas ir īss laika sprīdis.

— Tas ir pietiekami ilgs laiks. Arī pēc šī datuma Juridiskajā komisijā, vadoties pēc priekšlikumiem, mēs varam meklēt to vienīgo, īsto redakciju, kas apmierinātu absolūto Saeimas deputātu vairākumu.

— Prognoze tātad paliek spēkā: maija sākumā likumprojekta grozījumi varētu tikt izskatīti galīgajā lasījumā.

— Jā, šai diezgan smagajai procedūrai punkts varētu tikt pielikts maija sākumā.

Marika Līdaka, “LV” nozares redaktore

Vineta Muižniece, Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja:

— Kā vērtējat otrajā lasījumā pieņemtos Satversmes grozījumus?

— Es esmu gandarīta, ka šie grozījumi otrajā lasījumā ar 76 balsīm ir pieņemti. Gandarījums ir arī par to, ka, strādājot gan koalīcijas darba grupā, gan Juridiskajā komisijā, ir izdevies pilnībā saglabāt to koncepciju, kas tika iesniegta un apstiprināta pirmajā lasījumā. Visi papildinājumi, kas šodien tika apstiprināti, atšķirībā no pirmā lasījuma ir vērsti vienā virzienā — lai uzlabotu redakciju, lai precizētu, noslīpētu domu, vārdisko izkārtojumu, lai tas kļūtu vēl nepārprotamāks. Būtībā klāt nav nācis nekas jauns vai atšķirīgs no projektā iesniegtā. To var uzskatīt par labu zīmi, tāpat kā to, ka atbalsts šiem grozījumiem ir bijis krietni lielāks nekā kvalificētais vairākums, kas nepieciešams Satversmes grozījumu pieņemšanai.

Trešdien, 10.aprīlī, Saeimas ārkārtas sēdē pulksten 18.00: deputāte Ērika Zommere; Ministru prezidents Andris Bērziņš un deputāts Kārlis Leiškalns

— Ko paredzat attiecībā uz trešo lasījumu?

— Grozījumu pilnveidošanas darbs ir turpināms. Protams, būs jāizvērtē arī citi priekšlikumi, kas radīsies, un tādi noteikti būs. Viena no lietām, kura, manuprāt, ir atbalstāma un par kuru būs nopietni jādiskutē, ir ideja par deputāta svinīgā solījuma došanu tautai, nevis valstij. Šis ir loģisks Kārļa Leiškalna priekšlikums, tas izriet no Satversmes jēgas, jo tautai pieder suverēnā vara, tauta vēlē savus priekšstāvjus, kuru pienākums ir tai šo solījumu dot.

— Kā vērtējat salīdzinoši īso priekšlikumu trešajam lasījumam iesniegšanas termiņu?

— Deputātiem ir dots laiks vairāk nekā nedēļa — deviņas dienas. Ja iepriekš ir priekšlikumi vērtēti, pārdomāti, tad domas par precizējumiem un uzlabojumiem jau ir skaidras. Nedomāju, ka vajadzīga bija garāka termiņa noteikšana, idejas no tā nekļūs varenākas. Jāatceras, ka laiks nepieciešams arī darba grupai, komisijai, lai varētu rūpīgi veikt iesniegto priekšlikumu izvērtēšanu. Darbam ir jāvirzās uz priekšu, un vilcināšanās nav pieļaujama.

— Kā vērtējat deputāta Jura Sokolovska no tribīnes pausto pārliecību, ka izdarītie Satversmes grozījumi nepasargās no tā, ka nepilsoņi iegūs tiesības vēlēt pašvaldību varu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā?

— To, ka mūsu valstī ir politiskie spēki, kam ir pavisam citādas vēlmes nekā pie varas esošajām koalīcijas partijām, var saprast un pieņemt. Taču, manuprāt, nevajag zīlēt, kas, iespējams, kādreiz varbūt varētu notikt vai nenotikt. Nevajag aizmirst Satversmē noteikto, ka vara pieder tautai, un arī šis jautājums būs tautai jālemj: kā tā lems, tā arī notiks. Tautas partija neuzskata par iespējamu dot vēlēšanu tiesības nepilsoņiem.

Zaida Kalniņa, “LV” nozares redaktore

Saeimas deputāti — Saeimas tribīnē

Linards Muciņš:

(..) Kas attiecas uz pašu solījuma tekstu. Pirmām kārtām šeit ir likvidēta vārda un uzvārda nosaukšana, ko Juridiskais birojs neuzskatīja par nepieciešamu un Juridiskā komisija piekrita. Šeit, Saeimas deputāta amata pienākumus uzņemoties, gan bija iebildumi no valodniekiem, taču šāda ir tradīcija arī Satversmes 40.pantā, kur ir teikts, ka tieši tāpat veidots Valsts prezidenta zvēresta teksts. Šeit ir arī pasvītrota nepieciešamība un apņemšanās stiprināt Latvijas Republikas suverenitāti, latviešu valodu, pasvītrot kā vienīgo latviešu valodu un aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti. Kā arī iekļauti citi parasti, tradicionāli zvērestā iekļaujami, svinīgajā solījumā iekļaujami solījumi. Protams, Satversmes teksts, lai viņu ilgstoši slīpētu, mums vajag tam daudz laika, enerģijas un pacietības. Es domāju, ka vēl 3.lasījums ir priekšā, mēs vēl varam it sevišķi šo zvērestu vai svinīgā solījuma tekstu uzlabot. Vēl mēs, protams, diskutējam un strīdējāmies, vai jārunā par — svinīgi solos — vai vienkārši — solos vai zvēru. Es domāju, ka šis jautājums pagaidām ir saskaņā ar pirmo Juridiskā biroja priekšlikumu, ir palicis spēkā. Šeit arī vēl varētu būt 3.lasījumā izvērstas diskusijas. (..)

Jakovs Pliners:

(..) Pirmkārt, nav saprotams, kāpēc svinīgā solījuma tekstā izcelti tikai daži Satversmes panti. Valsts suverenitāte, valsts valoda, Latvija kā neatkarīga un demokrātiska valsts, bet ignorēti citi ne mazāk svarīgi panti vai pat veselas Satversmes sadaļas — valsts karogs, valsts teritoriālā nedalāmība, cilvēka pamattiesības. Šāda pieeja izjauc Satversmes iekšējo līdzsvaru, bez dibinātiem iemesliem it kā padarot dažus Satversmes pantus nozīmīgākus par citiem.

Otrkārt, svinīgajā solījumā nav minēts deputāta pienākums ievērot Latvijas starptautiskos līgumus, lai gan pēc hierarhijas tie ir augstāki nekā Latvijas likumi. Tajā pašā laikā Latvijas Saeimas deputāti arvien biežāk ignorē Latvijai saistošus starptautiskus līgumus, kas dod pamatu sūdzībām starptautiskajās institūcijās.

Un treškārt. Deputāta svinīgais solījums ievērojami atšķiras no Valsts prezidenta svinīgā solījuma teksta — Satversmes 40.pants. Pretēji Valsts prezidentam, deputātam nav jāsolās strādāt Latvijas tautas labklājībai, nav jābūt taisnprātīgam un nav jāsolās savus pienākumus pildīt pēc labākās apziņas. Deputāta svinīgajā solījumā nemaz nav pieminēta Latvijas tauta un tautas labklājība. Bet tautai saskaņā ar Satversmes 2.pantu pieder valsts suverēnā vara. Šādas principiālas atšķirības starp diviem svinīgiem solījumiem nākotnē var radīt būtiskas kolīzijas ar dažādu valsts augstāko amatpersonu pienākumu izpratni. (..)

Vineta Muižniece:

(..) Šobrīd izrādās, ka no ļoti nozīmīgā priekšlikuma par Saeimas deputāta svinīgo solījumu vislielāko uzmanību nezin kādēļ ir izpelnījušies nevis tie jautājumi, kuru dēļ mēs ieviešam šo solījumu, bet tikai atsevišķas detaļas. Un nezin kāpēc tieši starptautiskie līgumi. Šeit kolēģus, kuri uztraucas, ka tie nav minēti solījuma tekstā, es varētu informēt par to, ka tas, kas tekstā ir, un ir teikts: “Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus”, savā būtībā aptver arī starptautiskos līgumus. Jo arī jebkurš līgums Latvijai ir saistošs tikai tad, ja tas ir apstiprināts ar likumu, un citādi tas būt nevar! Un nevajadzētu raizēties, ka nav uzskaitītas visas lietas, kas vien pasaulē ir labas un kuras varētu būt šajā solījumā, jo ne jau tikai gramatiski mēs varam likuma tekstu un arī Satversmes tekstu tulkot un domāt, ka viss cits deputātam, pildot amatu, nebūs svarīgs, ja tas šajā tekstā netiks minēts. Tā nav, un to jūs paši, protams, ļoti labi apzināties.

Turklāt es gribētu arī teikt, ka nav pamata bažīties, ja Saeimas deputātu solījums savā tekstā kādā mērā ir atšķirīgs no tā solījuma, ko dod Valsts prezidents, stājoties amatā, jo tas nebūt nenozīmē, ka varētu rasties kādas kolīzijas. Bet ir arī cits jautājums. Gan ievēlēšanas kārtība, gan amata pilnvaras ir atšķirīgas kā Saeimas deputātam, tā Valsts prezidentam. Un, manuprāt, aicinot atbalstīt Juridiskā biroja un komisijas atbalstīto priekšlikumu, es aicinu tomēr arī pievērst uzmanību, strādājot pie trešā lasījuma, priekšlikumam, kuru ir iesniedzis Kārlis Leiškalns, un rūpīgi vērtēt, vai tomēr nebūtu mums jārunā arī par uzticību Latvijas tautai, jo Leiškalna kungs pareizi norādīja, ka mēs esam tautas vēlēti priekšstāvji. Un šis patiesi varētu būt pilnveidojums trešajam lasījumam, un tas noteikti ir apsverams un izvērtējams. (..)

No sēdes stenogrammas