Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Kad jūsu ausainie skums, es atlidošu pie jums". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.04.2002., Nr. 56 https://www.vestnesis.lv/ta/id/61172

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kad mēģinājums pievērt Rīgas vārtus laimes meklētājiem cieta neveiksmi

Vēl šajā numurā

12.04.2002., Nr. 56

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Kad jūsu ausainie skums, es atlidošu pie jums”

— Klāvs Elsbergs

Par to, kā Klāva Elsberga “ausainie” lidinās Latvijas radošajā telpā un pie mums, Franču licejā

Šoziem pagāja 15 gadu kopš Klāva Elsberga nāves. Tas notika 1987. gada 5. februārī. Bet viņam vienmēr būs tikai 28, jo šajā pašā gadā tika iedibināta dzejnieka prēmija, ko ik gadus piešķir par labāko pirmo dzejas grāmatu. K.Elsberga prēmijas laureāta godu izpelnījušies Pēters Brūveris, Edvīns Raups, Linards Zolnerovičs, Kristīne Sadovska, Anna Auziņa, Jo, Jana Vērdiņa, Marts Pujāts un citi dzejnieki . 2001. gadā prēmiju saņēma Pūķis par dzejas debiju “Logz 1.0”, ko izdevis apgāds “Pētergailis”. Savā paaudzē, kas dzejā īsti ienāca 80. gados, Klāvs Elsbergs kļuva par “spilgtāko talantu” (I.Čaklā), un šīs prēmijas piešķiršana norāda uz zināmu apsolījumu, ka arī prēmētie dzejnieki kļūs par savas paaudzes spilgtākajiem vārdiem, kā tas jau noticis ar E.Raupu un P.Brūveri, iespējams, arī ar M.Pujātu, Jo un A.Auziņu. Viņu dzeja manas paaudzes lasošajā daļā kļuvusi par noteiktas kvalitātes jēdzienu.

Mums viņš ir skolas biedrs. K.Elsbergs 1977. gadā beidz Rīgas Franču liceju (toreizējo A.Barbisa 11. vidusskolu), vēlāk studē franču filoloģiju, tulko, raksta dzeju, nedaudz arī prozas darbus. Rīgas Franču licejs lepojas ar saviem absolventiem. Un K.Elsbergs piepulcējams visai plašajam rakstniecībā pazīstamo licejistu pulkam līdzās Pēterim Pētersonam, Tālivaldim Ķiķaukam, Guntim Zariņam, Dzidrai Zeberiņai, Valdim Rūmniekam, Zeltītei Avotiņai – Hesei, Dzintaram Freimanim, Ojāram Jēgenam, Astrīdei Ivaskai, Valentīnam Jākobsonam, arī grāmatizdevējiem Dagnijai un Jurim Šleieriem.

Lai uzturētu K.Elsberga piemiņu, mūsu licejā kopš 1994. gada iedibināta K.Elsberga Mazā prēmija, kuru piešķir ik pēc 2 — 3 gadiem. K.Elsbergam veltītu domrakstu konkurss notika arī šogad. Un kā parasti — 39. kabinetā otrajā stāvā, kur izveidots dzejnieka stends. Šai dienā te nolikām puķi un iededzām violetu svecīti. Tas radīja sirsnīgu atmosfēru visā skolā un it sevišķi 39. kabinetā, kur piecas mācību stundas tika rakstīti konkursa darbi.

Rakstītāju parasti ir ap 40 — 45. Piecus līdz septiņus labākos darbus vērtē K.Elsberga ģimenes locekļi izvēloties no tiem vienu. Iepriekšējo gadu laureāti ir Laura Rozenberga, tagad jau juriste, Laura Grīnberga un Lauma Mellēna, kuras izglītību turpina Kultūras akadēmijā. Šogad izvēli veica viņa brālis dzejnieks Jānis Elsbergs (Ramba), un par labāko atzīts manas klasesbiedrenes, 12. a klases skolnieces Diānas Degro darbs, kas izlasāms tālāk.

K.Elsberga Mazās prēmijas laureātu vārdi licejā tiek ierakstīti K.Elsberga stendā un kļūst par liceja vēstures daļu, bet labākie darbi tiek publicēti skolas literārajā žurnālā “Ausainais”, kura nosaukums arī ir K.Elsberga dzejas inspirēts. Apgalvoju, ka K.Elsberga “ausainie” patiešām mājo Franču licejā un atlido pie mums ne tikai šādos radošos brīžos, bet ir apmetušies uz dzīvi licejistu, literatūrmīļu un kultūrmīļu prātos.

 

Asnate Vanaga, 12.a klases skolniece

“Kungi — mans gadsimts ir miris”

— Klāvs Elsbergs

Runa:

Solos runāt taisnību, tikai taisnību un neko bez taisnības. Kungi, mans gadsimts ir miris. Nu nē, pat ne miris, mēs vienkārši neesam kārtīgi iepazinušies. Atļaušos būt pret Jums atklāts — (šeit es ieturu pauzi) — nekad neesmu domājis par sevi kaut kādos laika limitos.

Man maz kas ir no padomju laika kārtības un maz kas no Eiropas Savienības ticis (izlasīt pēdējās nedēļas presi). Un, kamēr es dzīvoju valstī, kura meklē savu identitāti, es arī sevī meklēju savējo.

Vai nav dīvaini, Mani Kungi, Viņa [Valsts — mana piezīme] to dara jau gadiem, bet man tas ir jautājums, kurā skaļi laistu ūdeņus, bet dvēselē atlieku uz vēlāku laiku. Dievs vien zina, varbūt tā darām mēs abi, bet tā jau nav Viņas tiesa un viņas apspriede (apspriešana laikam būtu pareizāk. Pārdomāt šiten te to vēlreiz).

(Seko neliela liriska atkāpe) Reizi divās nedēļās braucu ciemos pie vecākiem. Pēc tiesas un taisnības vajadzētu tēlot pieaugušu bērnu — patstāvību, neatkarību, neatlaidību un to, ko sauc par vienu caur pārliecību. Bet es, redziet, Godātie, atgriežos bērnībā. Nevis vienkārši pāris gadus atpakaļ, bet tajā tālajā (nu jau es varu atļauties to tā saukt) tūkstoš deviņi simti deviņdesmitajā, kad māte mani maziņu ģērbj bērnudārzam, bet es dīcu, jo multeņu vietā šodien jau kuro reizi rāda pa televizoru labos un sliktos onkuļus. Baltie un melnie...

Un es speru soli pāri slieksnim, aizšļūcu līdz dīvānam un ļaujos sev novilkt mēteli un zābakus. Un, kā gan citādi, uz visiem jautājumiem atbildu ar “Jā”, “Normāli”, “Nē” un “Nezinu”. Bet tas nevelkas ilgi, jo pēc divdesmit minūtēm dodos atpakaļ savā realitātē, tur pagaidām snieg. Ir divdesmit astotais janvāris. (un te tā beidzas)

Augsti godājamie, ja man pašam ir gadsimts ko izdzīvot un es drīkstu to saukt par savu, lūdzu, lai tie nav simts gadi. Un, kad mans mūžs būs pusē, dariet tā, lai atlikusī daļa paiet tikpat ātri, cik tur tā 1mā.

Šobrīd laiks auļo. Nu jau kādu labu sprīdi tikai tā var tikt uz priekšu, ka kvartālu noej brīdī, kad luksoforā iedegas sarkanais. Nu, tas, kungi, ar sastingušu cilvēciņu. Un pēc nākamā kartāla tas pats.

Tā jau ir — aizmirstas, kādēļ dzīvojam. Ja mēs pavadām laiku, pelnot naudu un būvējot pamatus tam, ko sauc par dzīvi, pa kuru laiku tad mēs dzīvojam? Kura būs tā paaudze, kas dzīvos sev, nevis saviem bērniem? Kurā gadsimtā augs tādi nekrietneļi, tādi šmurguļi? Varbūt manējā augs, bet es skrienu vai stāvu un blenžu sarkanajā cilvēciņā, un mēs viens otru neredzam un citus ne tik...

Lūdzu, Kungi, ja jūs tagad mani atkal tiesājat un manu nieka dzīvi izvērtējat, paaugstiniet mani amatā līdz skolotājam, tad līdz deputātam, tad līdz karalim un tad līdz Dievam. Jā, paaugstiniet mani amatā līdz Dievam. Un mīliet mani. Mīliet tā, lai maniem bērniem nekā netrūktu un es varētu būvēt savu dzīvi tikai sev.

Ja man ir mans gadsimts, un tie ir simts, viena piektā daļa no tā ir aprakta. Un viss tuvāk stāvošais laiks, kas ir saplānots minūti minūtē, arī ir miris. Pagaidām gan es baidos plānot tālāk, bet viņš (laiks) jau spirinās. Un es kārtējo reizi dzīves plānošanu atlieku uz vēlāku laiku un prātā pārcilāju iespēju meklēt un atrast zelta āderi. Nauda nedara laimīgu, bet stipri vien nomierina. Un laiks ir tas, ko mēs saucam par naudu un kas nelaiž vaļā, kā no skrūvspīlēm.

Kungi, lūdzu nebūsim bargi. Tiesāsim mani kā katrs sevi pašu, un sods būs taisnīgs. Mans gadsimts ir miris. Arī Jūsējais. (es paklanos un dodos projām. Un vēl ievelku krustiņu plānotājā. Šeit es biju.)

Es savukārt nesaprotu, ko no manis prasa. Un jo stulbāk es runāju, jo vairāk manī no taisnības liekas.

 

Diāna Degro

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!