Par skaidru valodas programmu

Foto: A.F.I.

Rakstnieks Roalds Dobrovenskis:

Dzīvot bez valodas varētu, bet tā nebūtu pilnvērtīga dzīve. Ja godīgi – es latviešu valodu nemaz nemācījos, tā nāca p ati no visām pusēm. Man vajadzēja valodu, lai saprastu, kas apkārt. Diezgan daudz iemācījos lasot. Strādāju žurnālā “Daugava” no tā pirmās dienas. Krievu žurnālā, bet mēs daudz drukājām latviešu autorus, man vajadzēja saprast oriģinālu, salīdzināt ar tulkojumu. Tā bija darba lieta.

Bīstami, ka joprojām ir divas puses, kuras viena uz otru rāda ar pirkstu: “Viņi!” Un uzskata par pretinieku. Pat vēlas, lai tā būtu. Un tas nāk no abām pusēm. Pēdējais laiks saprast, ka ir izaugusi jauna paaudze neatkarīgajā Latvijā. Tie, kuriem 1990. gadā bija desmit gadu, tagad jau strādā, un viņi psiholoģiski ir pavisam citādi nekā vecākā paaudze. Bet politiķiem joprojām ir vecā domāšana.

Ļoti svarīgi redzēt virzienu. Manā skatījumā pa šiem desmit vienpadsmit gadiem izmaiņas ir milzīgas. Galvenais, ka jauniešiem nav problēmas un nav jautājuma par to, vajag vai nevajag zināt latviešu valodu. Viens prot labāk, cits sliktāk, bet ļoti labi, ka bez latviešu valodas nevar vairs iztikt.

Nevar normāli dzīvot nezinot to un nelietojot! Latvijā ir tāds izdevums “Orbīta”, kurā jaunie krievu literāti strādā kopā ar jaunajiem latviešu literātiem, viņi saprotas, un rezultāts ir abpusēji interesants.

Pašreiz normālam jaunam cilvēkam šeit vajag savu dzimto valodu, protams, latviešu valodu. Arī bez angļu, vācu vai kādas skandināvu valodas viņa konkurētspēja darba tirgū būs ļoti zema.

Jaunie ir pragmatiski un to visu saprot. Tāpat kā latviešu zemnieki jau aizpagājušajā gadsimtā. Viņi bija gandrīz poligloti. Vismaz trīs valodas zināja, pat vairāk. Rainis rakstīja, ka tur, Latgalē pie Daugavpils, Randenē un citur, viņam apkārt bija septiņas valodas.

Bez valsts valodas zināšanām vienkārši neiespējami strādāt politikā. Ir ļoti daudz līdzekļu, lai tam, kurš neprot valsts valodu, padarītu dzīvi neērtu. Valoda ir profesionālo spēju jautājums. Ja kāds valodu neprot, viņš par deputātu neder. Tā vajadzīga ne vien Saeimas sēdēs vai dokumentu lasīšanai. Valoda vajadzīga aizkulisēs, viedokļu skaidrošanā, lai saprastu, ko oponents teicis. Kas to nevar, tas nav profesionālis.

Un vēl – vajadzētu tomēr vairāk uzticēties Valsts prezidentei. Viņa to ir pelnījusi. Viņa nekad neizteiktu tādu priekšlikumu, ja tas būtu bīstams latviešu valodai. Es tam nekad neticēšu! Runa ir par ko citu: viņa stingri ved valsti uz NATO un Eiropas Savienību. Ja Lietuva tur būtu, Igaunija būtu, bet mēs ne, ārpusē, pilnīgā izolācijā, tad tas būtu solis atpakaļ nezin kur… Tālredzīgs politiķis nevar nedomāt par to. Ja mums prasītu ko nedzirdētu, ko citiem neprasa, tad cita lieta, varētu protestēt.

Saeimas deputāts Jakovs Pliners ir teicis “Naturalizācija ir pazemojoša.” Domāju, ka viņš to teica tikai par procedūru. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri tur neredz nekā pazemojoša, – vēl viens eksāmens un viss. Ja kāds jūtas ne visai komfortabli, tad tāpēc, ka tas sagādā grūtības. Tās problēmas ir pilnīgi individuālas. Es neteiktu, ka tie desmiti tūkstoši, kuri pēdējo gadu laikā ieguvuši pilsonību, justos pazemoti. Nu nav dzirdēts!

Tie, kuri tikko apguvuši latviešu valodu, tūlīt skaisti nerunās, un tas var pazemināt valodas līmeni valstī kopumā. Par to jādomā. Man liekas, šos jautājumus nevar risināt ar aizliegumiem. Derētu atrast veidu, kā parādīt latviešu valodas pievilcību – skaistumu un bagātību.

Valsts gandrīz neko nedara latviešu valodas labā, pieļauj, lai grimst latviešu literatūra. Valsts politika nav saprātīga. Valoda iet uz leju, ja tā nedod iespēju izlasīt interesantu un dziļu vielu, jo tad tiek meklēta cita valoda. Vajadzīga pozitīva valodas apgūšanas un bagātināšanas programma. Sevišķi jaunajiem.

“LAUKU AVĪZE”