Ir jāstrādā konkrēti, uzņemoties noteiktas saistības

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” 4.aprīlī

Intervija Latvijas Radio 4. aprīļa raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālisti Ingrīda Ābola un Aidis Tomsons

— Jautājums ir par Saulesdārzu, mēs dzirdējām, arī jau studijā sēdēdami, visās ziņās lasa, ka Andris Bērziņš pieļauj, ka Saulesdārza teritorija netiks privatizēta un tā nododama Rīgas domes īpašumā. Kā jūs komentētu šo ziņu, kas skan šodien visu laiku kā aktualitāte?

Andris Bērziņš: — Nu, jāsaka, ka šī ziņa nav jauna. Liekas, jau pirms kādām dienām desmit man jautāja, kādā no kontekstiem es šo domu esmu izteicis — ja pilsētai ir kāds priekšlikums, ja viņiem ir izstrādāts projekts, kā viņi plāno šo teritoriju apsaimniekot; ja viņiem ir noteikta budžetēšana šim projektam, ja viņi zina, kā ilgtermiņā to darīs, un ja viņi var piedāvāt valstij pretī līdzvērtīgu teritoriju, tad šis jautājums ir skatāms. Nu, tā ir mana atbilde, tā ka es neizslēdzu šādu varbūtību. Pagaidām gan mēs dzirdam tikai sarunas, dažnedažādus izteikumus, taču nevienu konkrētu dokumentu, nevienu konkrētu priekšlikumu Ministru kabinets nav saņēmis.

— Tad vajadzētu ar Rīgas domi kādas sarunas, Rīgas domei jānāk pie jums ar saviem priekšlikumiem, protams.

A. Bērziņš:

— Ja Rīgas domei ir šāds priekšlikums, tad tai atbilstoši likumam tas ir jāizskata savās komitejās, jānobalso Rīgas domei kā priekšlikums, un ne tikai Rīgas, bet arī visu domju, daudzu pašvaldību priekšlikumi šādā veidā tiek izskatīti. Piemēram, mūsu Ministru kabineta nākamās nedēļas sēdes darba kārtībā ir Stāmerienas pils atdošana attiecīgai pašvaldībai, kur arī sarunas vilkās, ja nemaldos, kādus mēnešus četrus; mēs atdodam pašvaldībai šo īpašumu bez tiesībām to privatizēt, jo tur ir Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas slēdziens, ka šī pils ir ārkārtīgi liela vērtība arhitektūrā, tur ir sienu gleznojumi, tur ir speciāli logu rāmji un speciāli stikli logos, un pils būtu saglabājama kā kultūras vērtība. Pašvaldība nāk ar šādu savu apņemšanos pili uzturēt, sakārtot, un mēs Ministru kabinetā par to lemjam. Tātad, ja Rīgas pilsētai būs kaut kas līdzīgs, mēs to Ministru kabinetā noteikti varam izskatīt. Kāds būs kopējais slēdziens Ministru kabinetā, tas ir cits jautājums. Tur būs, protams, diskusijas, viss tiks vērtēts, taču es neizslēdzu šādu iespēju, protams.

— Bet jūs arī pieļaujat, ja Rīgas dome izstrādā arī savus priekšlikumus, ka Ministru kabinets tomēr tos var arī nepieņemt?

A. Bērziņš:

— Pirmkārt šie priekšlikumi ir jāsaskaņo noteiktā kārtībā ar to institūciju, kura pārvalda valsts īpašumu šobrīd no valsts puses, un tā ir Nekustamā īpašuma aģentūra. Un kad ar Nekustamā īpašuma aģentūru jautājums ir saskaņots, tad es neredzu būtiskus iebildumus, kādēļ lai Ministru kabinets to nepieņemtu, taču līdz tam vēl ir ejams kāds konkrēts laiciņš un konkrēti darbiņi padarāmi; un es gribētu vienkārši aicināt — ja kādam ir konkrēti priekšlikumi un konkrēta vēlme ko darīt, tad mazāk runāt, bet vairāk darīt, vienkārši strādāt konkrēti, gatavot priekšlikumus, saskaņot, uzņemties saistības, iet, runāt, kārtot, jo no tā, ka mēs daudz par šo jautājumu runājam, nekas pēc būtības nemainās.

— Bet privatizācijas process un laiks ar katru dienu iet uz priekšu, un ja Rīgas dome pie jums nenāk, tad tas viss var būt arī nokavēts?

A. Bērziņš:

— Tieši tādēļ es gribētu aicināt Rīgas domi pasteigties, un, cik es zinu, Rīgas domes trīs komitejas ir publiski paudušas dažādas vēlmes, kuras pagaidām nav ieguvušas nekādu konkrētu aprēķina formu un par kurām var runāt, nu, tā — labo vēlmju līmenī.

— Un, ja Rīgas dome tādā ideālā variantā iedotu jums kompensācijai zemesgabalu, vai tad jūs atkal domājat, ka tas varētu tikt atdots tiem cilvēkiem, kas pretendēja tagad uz Saulesdārza teritoriju?

A. Bērziņš:

— Tas nav obligāti, taču arī šāds risinājums varētu būt. “Dienā” pirms kādas nedēļas bija paziņojums no “Ķeizarmeža”: mēs sakopsim šo teritoriju un atdāvināsim Rīgas domei visu Saulesdārza teritoriju kā parku ar nosacījumu, ka Rīgas dome uzņemas saistības šo teritoriju uzturēt kārtībā, apsargāt, lai tur soliņi netiktu salauzti, lai apgaismes lampas un celiņi tiktu uzkopti visu laiku, un tā tālāk, tā ka es domāju — tur ir ļoti daudz risinājumu, vienkārši vajadzētu konkrētāk strādāt un konkrētāk rīkoties.

— Vai jums ir kāds ideāls redzējums, ja nu gadījumā Rīgas dome pārņem īpašumā, ko jūs gribētu no Rīgas domes sagaidīt, kādai šai teritorijai būtu jāizskatās, kam tur būtu jābūt, jūsuprāt?

A. Bērziņš:

— Es nevaru pašlaik pateikt to, jo pilsētas attīstības plānā tā ir pagaidām neapgūta un specifiski neiezīmēta teritorija, vismaz manā laikā tā bija. Tur ir nepieciešams detaļu plānojums, saskaņojums ar Rīgas pilsētu, speciāli arhitektu uzdevumi jāizstrādā un, un, un... Daudzi darbi tur ir jāizdara, lai varētu pateikt: tā teritorija ir pārāk liela, lai visu atstātu un vienkārši uzturētu kā parku, tā kaut kādā veidā ir jādala, jāizlemj, vai tur arī turpmāk būs Jauno naturālistu stacija vai kaut kas cits, vai tas būs vairāk tātad sportam un lielākam cilvēku piesaistījumam. Man liekas, programma, ka tur varētu būt, teiksim, daudzi futbola laukumi, kur reāli cilvēki varētu spēlēt futbolu, bija viens no tādiem diezgan normāliem risinājumiem, jo šī teritorija līdz ar to paliek visiem sabiedriski pieejama.

— Un kā jūs vērtējat to, ka privātīpašnieks pēc tam, ja savukārt nonāk privātīpašnieka rokās, no šīs bijušās Saulesdārza teritorijas iegūst tomēr lielu peļņu?

A. Bērziņš:

— Nu, jebkura uzņēmēja interesēs ir iegūt kādu peļņu, un šajā gadījumā, atgriežoties pie tā, ko jūs man pirms tam jautājāt par pārdošanu par sertifikātiem, es gribētu teikt, ka šobrīd visi zemesgabali valstī, kuri tiek pārdoti, tiek pārdoti tieši proporcijā 80 procenti sertifikātos, 20 procenti naudā. Izņēmums ir vienīgi viena lieta, ko Ministru kabinets ir nolēmis, — ka visas valstij piederošās vasarnīcas Jūrmalā un citās vietās, kas ir tik tiešām piereģistrētas kā vasarnīcas, tiek pārdotas par naudu, nevis par sertifikātiem. Tā ir pozīcija, kuru mana valdība ir konkrēti piekopusi un kuru piekopsim arī turpmāk. Tādā gadījumā, ja jūs piedāvājat atteikties no šīs proporcijas 80:20, pēc būtības būtu faktiski jāpārskata arī visa pārējā privatizācija, un jebkurš cits cilvēks varētu nākt un teikt: kādēļ vienam ir tā, otram — tā. Šodien likums to nosaka, tā nav Ministru kabineta griba.

— Un tomēr tas, kurš iegūtu šo teritoriju savā privātā īpašumā, katrā gadījumā būtu arī lielas peļņas ieguvējs. Bez peļņas, kā jūs sacījāt, neviens tur neies un nedarīs neko.

A. Bērziņš:

— Vispār jau jebkurš cilvēks, kurš kādu iemeslu dēļ privatizē rūpnīcu, fabriku vai kādu zemesgabalu, domā par iespējamo peļņu, ko viņš nākotnē iegūs. Tā ka es tur nesaskatu neko nepareizu, taču sākt mēģināt skaitīt, kāda peļņa tur varētu būt... es gribētu teikt tā: cāļus skaita rudenī, un viss jau ir atkarīgs atkal no Rīgas domes un no tā, ko Rīgas dome tur atļaus celt. Ja tā tur atļaus celt daudzstāvu mājas, tad, protams, tur būs kāda dzīvojamā platība; ja tās būs tikai sportistu nometnes, sportistu pagaidu dzīvesvietas, kur sportisti dzīvos tik ilgi, kamēr viņi trenēsies, tad tur peļņas nekādas nebūs. Tā ka tas ir jautājums, uz kuru es šodien konkrēti nevaru atbildēt.

— Mums ir vēl daži jautājumi. Nākamās reizes mums nebūs iespējas tikties šeit, tiešajā ēterā, un tāpēc arī klausītāju zvani. Mums pagājušajā reizē palika neatbildēts jautājums par “Rēzeknes gaļu”, kas ir bankrotējusi. Cilvēki, kas ir strādājuši kaitīgos darba apstākļos un saņēmuši kādu kompensāciju par to, to vairs nevar saņemt; šodien zvanīja vēl pāris klausītāju un teica, ka viņiem arī algas nav izmaksātas, vēl pārējās lietas. Vai varat pateikt, cik tālu tur tā lieta ir un vai Ministru kabinets kaut ko varētu skatīt?

A. Bērziņš:

— Tiešām — tiem cilvēkiem, kuri bija guvuši kādas traumas darbā, kārtība bija sekojoša — līdz 1997.gadam viņiem uzņēmumi maksāja par kaitējumu, un pēc tam, ja uzņēmums bankrotēja, tad viņiem bija jāvēršas attiecīgi sava rajona sociālās apdrošināšanas nodaļā, un sociālās apdrošināšanas nodaļa bankrotējušā jeb maksātnespējīgā uzņēmuma visu kreditoru prasību piedziņas kontekstā piedzina arī šo prasību un tālāk uzņēmās visu kaitējuma atlīdzību. Bet tas notika pēc 1997.gada, un vienkārši iemesls ir tāds, ka darba devējs nav maksājis par šo cilvēku sociālās apdrošināšanas maksājumus, tad iestājas garantiju sistēma, ka valstij ar speciāla fonda palīdzību šis kaitējums ir jāatmaksā. Jāsaka, ka šis likums “Par darbinieku aizsardzību uzņēmēja maksātnespējas un bankrota gadījumā” vēl nav stājies spēkā, un tādēļ acīmredzot Ministru kabinetam nāksies šo jautājumu izšķirt, samaksājot par šo kaitējumu no privatizācijas rezultātā iegūtiem līdzekļiem, kā mēs divus gadus esam darījuši — mēs esam pietiekami lielu naudu jau šim pasākumam iztērējuši. Es tiešām pārbaudīju, un tur ir viens cilvēks no “Rēzeknes gaļas”, arī divi cilvēki no “Ventspils koka”, ir vesela virkne cilvēku, par kuriem darba devējs nav maksājis sociālās apdrošināšanas maksājumus, un tādēļ ir iestājusies šī problēma. Tātad ir Satversmes tiesas spriedums, kas mums liek to darīt.

— Kad valdība to varētu skatīt — tuvākajā laikā?

A. Bērziņš:

— Tur bija dots uzdevums saskaņot, precizēt sagatavoto dokumentu projektu Privatizācijas aģentūrai, un es ceru, ka ministrs Kalvītis drīzākajā nākotnē iesniegs šo dokumentu.

— Vairāki jautājumi ir nākuši arī pa internetu, un droši vien sāksim ar tiem. Andreja kungs jautā: vai nebūtu jādemisionē amatpersonai, kura sankcionēja informācijas slēpšanu no preses un sabiedrības par negadījumu 10.februārī ar Igaunijas ārlietu ministri, kad gāja bojā autovadītājs? Autovadītājs esot šo gadījumu nosaucis par cenzūru, un tomēr līdz šai dienai neviens neuzņemas atbildību.

A. Bērziņš:

— Jāsaka gan godīgi, ka saskaņā ar likumu “Par informācijas atklātību” visa informācija ir atklāti pieejama visiem, izņemot to, kuru aizsargā likums “Par valsts noslēpumu”. Šis konkrētais gadījums nav aizsargājams ar likumu “Par valsts noslēpumu”, un informācija jau visiem bija pieejama avīzēs.

— Vienkārši varbūt policijai bija jāsniedz šī informācija?

A. Bērziņš:

— Protams, tas bija tīrs policijas darbs, un es nezinu, kādēļ policijas preses sekretārs šo informāciju nav sniedzis.

— Jāuzņemas atbildība kādam.

A. Bērziņš:

— Droši vien, jā.

— Jūs varētu prasīt?

A. Bērziņš:

— No preses sekretāra?

— Es nezinu, no policijas.

A. Bērziņš:

— Man liekas, ka visa informācija jau šobrīd visiem ir pieejama, un šis ir tiešām ļoti, ļoti skumjš gadījums, un man šeit nav vairs ko īpaši piebilst.

— 6.martā “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” ģenerālprokurors Maizītis atzinis, ka jūsu valdība nekādi nespēj organizēt Noziedzības un korupcijas novēršanas padomes darbu. Vai jūs atzīstat šos pārmetumus?

A. Bērziņš:

— Nu, pirmām kārtām es neesmu īsti pārliecināts, vai Maizīša kungs tā ir teicis, jo mēs ar viņu ļoti nopietni esam strādājuši, lai tik tiešām darītu galu korupcijai, lai sagatavotu veselu likumu paketi, kura tieši ietekmētu gan korupcijas līmeni, gan ļautu cīnīties ar tiem, kuri pēkšņi, teiksim, gada laikā, kļūst trīsarpus vai četras reizes bagātāki. Tieši tādēļ mēs esam iestrādājuši un pašlaik Saeimā uz otro lasījumu jau ir tāda norma, ko mēs saucam par tā saukto legālās prezumpcijas principu, kas atļauj tiesībsargājošajām institūcijām uzdot tiem cilvēkiem, kuriem pēkšņi parādās kaut kāda bagātība, ļoti nepatīkamus jautājumus: no kurienes tu šo naudu esi ņēmis, kādā veidā esi nopelnījis? Tas ir tas darbiņš, ko mēs Ministru kabinetā esam faktiski izdarījuši, pašlaik ir atlicis Saeimai savu darbiņu padarīt. Izskatās, ka tas viss tiks ļoti normāli izdarīts. Kas attiecas uz pašu Korupcijas novēršanas padomi, tad mēs esam trīs dažādas padomes apvienojuši vienā padomē, ir sastādīts šīs padomes darba plāns, un, ja nemaldos, nākošnedēļ mums ir paredzēta šīs jau apvienotās padomes pirmā sēde. Šī padome pati par sevi jautājumus neatrisina un nevar atrisināt, ja nav sakārtota visa šī likumdošana.

— Kāpēc personas, kas tiek pielaistas pie valsts valdības, netiek pārbaudītas pie psihiatra, narkologa, un arī viņu veselība netiek pārbaudīta, kā tas ir, piemēram, autovadītājiem vai ieroču glabāšanas gadījumā?

A. Bērziņš:

— Jā, paldies, ļoti labs jautājums. Es par valdību gribu teikt pilnīgi nopietni — par tiem ministriem, kurus es esmu aicinājis darbā un ar kuriem nu jau gandrīz divus gadus kopā nostrādājis, es pilnīgi droši varu teikt — nu, nav nekādas tādas pazīmes, kas liecinātu, ka viņi būtu garīgi nelīdzsvaroti. Kas attiecas uz pārējiem, tad...

— Saeimas deputāti, pieņemsim?

A. Bērziņš:

— Nu, nezinu, es nekad neesmu bijis Saeimas deputāts un tādēļ nevaru neko spriest, taču pavisam nesen viens no ārstiem uzstājās televīzijā un teica, ka vidēji statistiski no katriem simt cilvēkiem viens esot ar nelielām šizofrēnijas pazīmēm, taču viņš esot pilnīgi normāls, ja turpinot dzert zāles. Es gribu teikt tā — šogad mēs budžetā veselības aprūpei esam iedevuši par 21,4 miljoniem vairāk naudas nekā iepriekšējā gadā; tas nozīmē, ka daļa no šīs naudas aizies arī zālēm, un es ceru, ka mums, valstij, nevajadzēs iejaukties cilvēku privātajā dzīvē un mēģināt kaut kādā veidā publiski izzināt, kādas kuram ir slimības. Ja kādam ir kāda slimība, ka viņš nevar pilnvērtīgi darboties sabiedrībā...

— Nē, jautājums ir — ja to prasa no cilvēkiem, kuriem jānēsā ieroči, vai autovadītājiem, kāpēc tomēr nevarētu šādu pašu pārbaudi prasīt cilvēkiem, kas stājas pie valsts vadīšanas?

A. Bērziņš:

— Nu, tīri teorētiski šādu pārbaudi var prasīt jebkuram. Tam ir nepieciešams likums, lai gan es neesmu speciāli analizējis, man liekas, ka tas ir zināmā pretrunā ar cilvēktiesībām, un tādēļ es šo likumu neierosināšu.

Prioritāte — bērni. Vai jūs atzīsit to savā partijas programmā? Klausītāja jautājums bija ļoti īss un konkrēts.

A. Bērziņš:

— Mūsu partijas programmā ir vesela sadaļa par demogrāfiju un tajā skaitā par bērniem, jo tik vienkārši jau nevar formulēt — bērni. Es domāju, ja runā par bērniem, tad ir jārunā par visu kompleksu, kas ar to saistīts. Ir jārunā par izglītību, ir jārunā par veselības aprūpi, ir jārunā par preventīviem pasākumiem, ir jārunā par satiksmes drošību, par drošību valstī vispār un tā tālāk. Mums ir partijas programmā sadaļa “Demogrāfija un iedzīvotāju atražošana”, un arī šim jautājumam ir veltīta sava vieta.

— Mēs nākamreiz laikam netiekamies tiešajā ēterā, bet saruna mums vienalga notiks.

A. Bērziņš:

— Pa telefonu.

— Kādā no nākamajām reizēm es šos jautājumus saglabāšu un noteikti jums uzdošu, tā ka, klausītāji, jūsu jautājumi nekur nepazudīs.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā