Par zemnieku, sapņotāju un darītāju

Par Igurdu Baņķi, Talsu rajona Valdemārpils zemnieku, vajadzētu uzņemt filmu. Tā būtu filma par sapņotāju, kura fantāzijas nezina realitātes robežas.

Latvijas Amatniecības kameras biedrs, Talsu Amatnieku biedrības priekšsēdētājs, mēbeļu galdnieks, kokgriezēju meistars… Visi šie tituli ir Igurda godam nopelnīti.

Viņš ir savdabis, kurš piemājas šķūnī ierīkojis mācību vietu 50 zēniem, mācot viņiem mēbeļu gatavošanas mākslu.

Sistēma vienkārša – ar jaunieti tiek noslēgts līgums uz trim gadiem par apmācību. Amatizglītības koncepcija paredz: tad viņam vismaz trīs gadi ir jāpavada praksē pie meistara.

“Es diplomu nedodu, tikai sagatavoju, un tad Amatniecības kameras komisija atbrauc pie manis, apskata darbus, notiek eksāmens, un citi meistari dod apliecinājumu, ka puisis ir gatavs zeļļa darbam un nosaukumam. Vidējo izglītību zēns iegūst vakarskolā, bet pie manis tiek sagatavots praktiskam darbam.”

Viņš atzīst, ka šis darbs ir viņa iniciatīva un neviens nav ne pirksta pielicis, lai palīdzētu. “Jā, es audzinu konkurentus, bet ne jau sev. Es veidoju konkurenci audzēkņu vidū. Pats nebīstos no konkurences, es neesmu biznesmenis, bet gan mākslinieks, kurš beidzis Liepājas Lietišķās mākslas skolu,” saka Igurds, kurš vietējā skolā jau astoņus gadus māca zīmēšanu.

Igurds aizrautīgi stāsta par saviem sapņiem, kuru aprises jau sākušas veidoties. Viņš pilsētā nopircis divstāvu māju, kur veidos zīmēšanas un mēbeļu galdnieku mācību centru, darbnīcu sievai rokdarbniecei, muzeju Krišjāņa Valdemāra piemiņai…

Šķiet interesanti, kā viens meistars var tikt galā ar pulku jaunu, veselīgu un enerģisku puišu, kuriem jaunības neprāts galvā? “Dažreiz jau ir grūti, un es nezinu, kāpēc viņi pielīp man,” Igurds saka, un viņa balsī nav liekuļotas kautrības toņa. Viņš mierīgi un pašsaprotami pieņem faktu – lai nokļūtu mācībā pie meistara Igurda Baņķa, zēni pierakstās rindā un nekurnēdami mēro ceļu ne tikai no Talsu un Tukuma rajoniem, bet pat no Salaspils un Siguldas…

“Kāpēc jūs to darāt?” vaicāju. Igurds atbild mierīgi un patiesi: “Es nezinu, laikam tā ir mana sūtība. Es daru tikpat neparastu darbu, kāds ir mans vārds. Arī gandarījuma dēļ. Zini, ja kaut ko labu dara, tad tas tiek atalgots. Un es uzskatu, ka tieku labi atalgots. Puiši taču maksā… Tas man ļāvis attīstīt darbību, nopirkt Krišjāņa Valdemāra piemiņai celto ēku, kur taisīsim muzeju.” Un Igurds stāsta, ka veidos filmu par Krišjāni Valdemāru, lai filmas kopijas varētu iegādāties muzeja apmeklētāji un noskatīties mājās. Parastā muzejā daudz aizplūstot apmeklētāju apziņai garām.

“Tie, kuri mani nepazīst, saka, ka esmu “biezais”, man tomēr īpašums pieder, varu māju nopirkt,” saka Igurds. Pats tomēr tā neuzskata, jo nopelnīto naudu ieguldot tālākā attīstībā, nevis pērku greznas savrupmājas Beverlihilzā.

Un vēl Igurda teiktais: “Es esmu Valdemārpils domē un varēju kļūt arī par tās priekšsēdētāju, bet nedaudz pietrūka balsu. Tas nekas, man jādara savs darbs. Kā es amatniecības līmenī varētu to pašvaldību pavilkt? Es būtu pagastu sakopis kā savu sētu. Vairāk jau es neko nevarētu izdarīt.”

“JAUNĀ AVĪZE”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti