Par hipotēzēm, nepierādītām un nepierādāmām

Prof. emeritus Oļģerts Krastiņš — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums “LV” Nr.48, 27.03.2002.

Īsas sarunas ar Andri Buiķi

Bet par to ir nopietni jādomā. Pēc manām domām, cilvēks sevi paceļ pārāk augstu pār visu pārējo dzīvo pasauli. Ir jau tiesa, ka vienīgi viņš ir izgudrojis ieročus, sākot ar loku un bultu un beidzot ar atombumbu savu laikabiedru un citas dzīvās radības iznīcināšanai. Bet ar to nepietiek, lai iegūtu dvēseli, kuras citai dzīvai radībai it kā neesot. Cilvēka anatomija, fizioloģija, pat psihes nekontrolētās reakcijas tik ļoti atgādina citus augstākos zīdītājus, ka milzīgajai pārākuma apziņai nav vietas. Dažos gadījumos citas dzīvās radības cilvēku pat pārspēj: sunim ir smalkāka oža, zirgs ir stiprāks, mušas nepazīst “demogrāfisko krīzi”, ja vien tās nenīdē ar ķimikālijām, utt.

Aizpasaule, kurā pulcētos tikai cilvēku dvēseles un kaut kādi superdatori informācijas lauku veidā, būtu ļoti garlaicīga, ja tajā nebūtu koku un puķu, nedziedātu putni, cilvēks nevarētu satikties ar savu iemīļoto sunīti vai kaķīti.

Cilvēki, kuri dabā pavadījuši lielu daļu sava mūža, izsakās daudz kategoriskāk. Piemēram, pazīstamais putnu fotogrāfs Viesturs Klimpiņš savas jaunās grāmatas “Putnu fotogrāfa piezīmes” (R, 2001.) ievadā negaidīti tālu novirzās no grāmatas tēmas:

“Dabas likumi atšķirībā no mūsējiem ir īsti un taisnīgi … Tā saucamie džungļu likumi valda nevis mūžamežos, bet mūsu radītajā pasaulē. Esam pamanījušies ļaužu bendēšanu nosaukt par demokrātiju, medības — par dabas aizsardzību, bet visklajāko laupīšanu — par biznesu, kas nosakot visas valsts nākotni. Mūsu sabiedrību dzen uz priekšu neremdināma varaskāre, naudaskāre un mantkāre. Kaut kas tāds nav nedz iedomājams, nedz saskatāms dabā. Mēs dzīvojam aizgūtnēm sekodami cilvēku izdomātajiem barbaru likumiem, neapjaušot, ka pašu dzīvotspējas un dzīvotgribas krātuve jau pustukša” (5.lpp.).

Manuprāt: vai nu — vai? Ja pieņem, ka cilvēkam ir dvēsele, kura vai nu reinkarnējas, vai paliek mūžīgajā informācijas laukā, tādai jābūt arī citiem dzīvās dabas pārstāvjiem.

“Bet galdam?” — jautāja mana kolēģe.

“Tā aizgāja aizsaulē tad, kad nogāza koku un sazāģēja dēļos. Tāpat kā dvēseles vairs nav galvaskausam, ko izrok senā kapsētā.”

Reinkarnācijas hipotēzi sarežģī tas, ka mūsu saules sistēma nebūs mūžīga. Kas tad notiks ar mūsu dvēselēm? Kur reinkarnēsimies? Varbūt šīs pašas galaktikas citos nostūros vai pavisam citās galaktikās?

Gaisma tuneļa galā

Speciāli nemeklēju un nestudēju ezoterisko literatūru. Taču uzskatu to par daudz interesantāku nekā plaši lasītos kriminālromānus. Tā rosina domāt, pasapņot ar vaļējām acīm, iegūt ziņas par pārsteidzošiem statistikas pētījumiem pavisam netradicionālos novados. Piemēram, Valerino E.G. grāmata “Pieredzējumi uz nāves sliekšņa” (pirmsnāves pieredzējumu zinātniska izpēte).

Izrādās, zinātnieki ir veikuši simtus, pat tūkstošus cilvēku aptauju, kuri ir atradušies klīniskās nāves stāvoklī, bet ārstiem izdevies tos atgriezt dzīvē. Apmēram trešdaļa no viņiem vispārīgāk vai detalizētāk atceras savus piedzīvojumus pirmsnāves laikā. Raksturīgākie no tiem:

— spēja sadalīties divās daļās; viena no tām paceļas dažus metrus virs mirstošā ķermeņa un vēro, kā ap to darbojas ārsti; citi pagūst pat uzkāpt nama bēniņos vai uz jumta un “atrast” tur paslēptu mantu; atgriežoties dzīvē, šāda “manta” patiešām tur atrodas;

— ceļojums caur garu tuneli, kāda neredzama spēka nestam vai eņģeļa vadītam; tuneļa galā redzama spoža gaisma;

— satikšanās ar “gaismas būtni”, kas izstaro līdz tam nepazītu mīlestību, satikšanās ar mirušajiem tuviniekiem;

— līdz tam nepazīta labsajūta, nevēlēšanās atgriezties līdzšinējā dzīvē;

— kāda redzama vai neredzama robeža, par kuru apziņa saka: to pārejot, atceļa vairs nebūs.

Tas viss ir ļoti interesanti, taču pārsteidz tas, ka nav pētīti cilvēka pārdzīvojumi brīžos, kas vēl nav klīniskā nāve, bet tai tuvojas, kaut kādā nozīmē ir līdzīga. Ko cilvēks vai viņa dvēsele pārdzīvo šādos brīžos, vai pārdzīvojumi ir līdzīgi tiem, ko izjūt klīniskās nāves laikā, vai atšķirīgi? Ja tie ir krasi atšķirīgi, varētu domāt, ka mirstošie patiešām ieskatās aizkapa valstībā, ja līdzīgi — šie pieredzējumi ir vienkārši mirstošo smadzeņu pēdējās radītās vīzijas.

Šī raksta autors nav piedzīvojis klīnisko nāvi, taču šo to līdzīgu var piedzīvot arī bez tās.

Piemēram, spēju paskatīties uz sevi no malas. Tas raksturīgi, ja lielu sāpju dēļ nav gulēts jau pāris nakšu. Tad, sāpēm cīnoties ar bezmiegu, iestājas murgam līdzīgs stāvoklis. Sapņotājam šķiet, ka viņš ir pacēlies metrus divus trīs virs gultā guļošā ķermeņa, tikai gaidītās labsajūtas nav. Ir izbrīns: kāpēc sāp “man”, ja slimais guļ tur lejā? Vispār šāds stāvoklis ir grūtāks nekā ciest sāpes nomodā, zinot, kāpēc sāp un ka ir cerības izveseļoties.

Sapnī lidot cauri kokiem vai citiem šķēršļiem bez jūtamas saskaršanās ir parasta parādība. Pirmo reizi lidojot lielā ātrumā uz koku, rodas neliela baiļu sajūta. Tad, kad “nekas nav noticis”, šādi efekti rada pat labsajūtu. Lidojumā grūti pacelties virs koku galotnēm. Vai tas būtu “atavisms”? Pēdējais cilvēks, kas lidoja, lidoja “kā vista”, nevis kā ērglis.

Tāpat pārsteidz tas, ka nav veiktas aptaujas, ko cilvēki pārdzīvo vispārējās narkozes laikā smagās operācijās, un ko — īsi pēc pamošanās. Ja klīniskās nāves laikā ārsti dara visu iespējamo, lai saglabātu un atjaunotu smadzeņu darbību, tad, dodot vispārēju narkozi, mērķis ir pilnīgi pretējs — uz laiku pilnīgi izslēgt visu ar miesu saistīto apziņu. Varētu pat teikt — uz laiku atbrīvot dvēseli no miesas, lai dvēsele nejūt miesas ciešanas.

Autors to ir piedzīvojis. Īstenībā nekāda piedzīvojuma tur nav. Kad anestezioloģe deva rīkojumu “Dodiet tiopentālu!”, sapratu, ko tas nozīmē. Un kā atbilde atskanēja ķirurga teiktais: “Nu mēs esam galā.” Operācija bija ilgusi ap pusstundu, un anestezioloģe to bija nodozējusi ar precizitāti līdz sekundei. Šajā pusstundā nebija nekā: ne tumsas, ne ceļojumu, nekādu citu piedzīvojumu. Pamostoties vienīgi bija pārsteigums, kā šī pusstunda vienkārši “izgriezta” no manas dzīves. Vienkārši bija apturēts laiks. Sekoja neparasta labsajūta: nu viss ir galā, varēšu dzīvot, tagad tikai gulēt, gulēt.

Pēc šī piedzīvojuma nāve man tēlojas vienkārši kā laika dimensijas zudums. Ja būs kāda reinkarnācija, tūliņ pēc pēdējā apziņas aizplaiksnījuma šajā dzīvē ieraudzīsim jauno dzīvi. Tiem, kas palika uz zemes, pa to laiku būs pagājuši gadi, gadsimti vai gadu tūkstoši. Ja nebūs ne reinkarnācijas, ne dzīves paralēlajā pasaulē, nomirušais to neuzzinās. Kaut ko uzzināt var tikai laikā. Bet mirušajam laika dimensijas vairs nebūs. Laiks būs apstājies…

Kas bija pirms piedzimšanas

Tagad jau pamatskolas pirmajās klasēs stāsta, ka bērnus neatnes stārķis un tie neaug kāpostos. Cilvēka miesu rada divi citi cilvēki vai nu apzināti, vai neapzināti. Kas rada dvēseli? Vecāki paši vai Dievs?

Cik esmu jautājis paziņām, biežāk dzirdētā atbilde ir — tomēr Dievs. Tad nākamais jautājums: vai Dievam ir kāda kastīte pilna ar dvēseļu rezervi, no kuras viņš izsniedz pa vienai katram, kas nolēmis radīt miesu? Skan diezgan ķecerīgi.

Visā cilvēces apzinātās vēstures gaitā tos vienmēr nodarbinājis jautājums, kas būs pēc nāves. Ir vēlme, lai dzīvība kaut kā turpinātos, pēc iespējas — bezgalīgi.

Bezgalība vispār ir reālos priekšstatos grūti saprotams jēdziens. Īpaši grūti — bezgalība vienā virzienā. Piedzimstot vai jau agrāk (mēģinājumi aizliegt abortus!) dvēsele rodas, tātad ir laikā galīga, bet nomirstot nezūd — ir laikā bezgalīga.

Vieglāk iedomāties bezgalību abos virzienos. Dvēsele ir dzīvojusi bezgalīgi ilgi jau pirms piedzimšanas un dzīvos bezgalīgi ilgi pēc nāves. Tikai citā formā.

Pārsteidz tas, ka zinātnieki un teologi maz apsprieduši jautājumu, kur un kā dvēsele dzīvoja pirms iemiesošanās. Ir gan dažas avīžu ziņas par retiem cilvēkiem, kuri atceroties savu iepriekšējo dzīvi. Varot aizvest lieciniekus uz pavisam svešu teritoriju, uzrādīt, kur atrodas iepriekš aprakstītas ēkas un lietas, pat apslēpta manta. Šādu cilvēku ir varbūt viens no miljona, un viņu liecības, cik zināms, nav īsti zinātniski dokumentētas.

Ja arī šādi pārdabiski brīnumi apstiprinātos, tas vēl īsti nepierāda iepriekšējās dzīves esamību. Varbūt šiem cilvēkiem vienkārši ir pārdabiskas spējas “pieslēgties” hipotētiskajam informācijas laukam tikpat hipotētiskajā piektajā dimensijā? No turienes viņš var paņemt informāciju par to, ko nekad dzīvē nav redzējis un piedzīvojis. Jautājums joprojām paliek bez atbildes.

Skudras un mežsargs

Pieņemsim, ka ir kāda augstāka būtne par mums, kas var ietekmēt un lemt mūsu likteņus. Varam saukt to par Dievu vai kā citādi. Mēs tieši nevaram zināt, vai viņa rīcību ietekmē mūsu lūgšanas, baznīcas apmeklēšana, bezgrēcīga dzīve vai kas cits. Hipotēzes līmenī varam vienīgi vērtēt savu attieksmi pret daudz zemākiem mūsu zemes apdzīvotājiem, kuriem, ja viņi to apzinās, mēs esam dievi. Un izmantot analoģiju.

Daudzu tūkstošu skudru rūpīgi celtās pilsētas pie egles stumbra liktenis ir atkarīgs no garāmgājēja iegribas. Visbiežāk tur garām staigā mežsargs. Viņš var skudru pilsētu izspārdīt ar kāju, bet var to arī pasaudzēt. Raksturīgi, ka notiek pēdējais. Nereti mežsargs skudru pūznim iztaisa apkārt sētiņu, lai to pasargātu no kāda meža dzīvnieka nejaušas uzkāpšanas.

Vai mežsargs tā rīkojas tādēļ, ka skudras pielūdz savu dievu, dzīvo saviem skudru likumiem atbilstošu tikumīgu dzīvi? No visa tā mežsargs nezina neko. Viņš vienīgi ir mācīts, ka skudras iznīcina meža kaitēkļus un tādēļ ir saudzējamas.

Tātad augstākai būtnei ir pavisam citi mērķi un vērtēšanas kritēriji nekā zemākajām. Zemākās par tiem neko nezina un nevar zināt. Varbūt arī augstākā būtne maz ko zina par zemākajām. Pēc analoģijas viņa zina par šo sugu kā tādu, bet ne par katru indivīdu.

Ar to mēs negribam noliegt reliģijas pozitīvo ietekmi uz cilvēkiem tepat šīs zemes dzīvē. Citādi varētu būt arī tad, ja Dievu mēs neiedomājamies kā sirmgalvi, kas sēd tronī ar scepteri rokā, bet kā pārpasaulīgo informācijas bāzi, kur katrai dzīvai būtnei atvēlēta sava vieta — savs astrālais ķermenis, šodienas terminos runājot, savs datu fails, kur uzkrājas laicīgās dzīves laikā gūtā informācija, kura var noderēt pārlaicīgajā dzīvē. Tur varētu būt fiksēts, kā skudra ir izpildījusi savus skudru likumus un kā cilvēks — savējos.

Skudras mums var noderēt arī par ilustrāciju zināšanu un izziņas iespējām. Ja skudras nodibinātu savu zinātniskās pētniecības institūtu, tās varētu izpētīt sava meža kvartāla ģeogrāfiju, koku sugas, noteikt, kas te ēdams un kas nē. Dažreiz pūļa virspusē parādās meža skudras ar spārniem. Tās varētu būt viņu astronauti, kuras, ļoti riskējot ar savu dzīvību, varētu aizlidot līdz tuvākai pilsētai un, ja laimīgi atgrieztos, pastāstīt par redzēto. Ka kaut kur bezgalīgā tālumā ir Rīga ar saviem jaunbagātniekiem un bezpajumtniekiem, to skudras nevar uzzināt nekad. Viņas nevar piedalīties diskusijās, vai pār Daugavu celt jaunu tiltu vai zem tā rakt tuneli.

Dators vai radiouztvērējs

Postulējot cilvēka dvēseles nemirstību, rodas virkne problēmu. Ja ar cilvēka dvēseli saprotam visu viņa garīgo pasauli — domas, jūtas, zināšanas, zemapziņu u.c., tad ir jākonstatē, ka mūža gaitā tā mainās. Bērna garīgais apvārsnis ir šaurs, “dvēselīte” maza. Mācoties un uzkrājot dzīves pieredzi, tā paplašinās, maksimumu sasniedzot pusmūžā — 45–55 gadu vecumā. Pēc tam gara spējas pakāpeniski dilst, īpaši ja nelaimējas un jāsaslimst ar kādu gara slimību — šizofrēniju, Parkinsona slimību u.c.

Rodas jautājums, kāda dvēsele saglabājas — tāda, kāda bija piedzimstot, kāda bija pusmūžā, vai nāves brīdī? Cik esmu dzirdējis mācītājus, viņi apliecina, ka dvēsele būs vēl pilnīgāka nekā dzīves kulminācijā.

Pieņemot šo hipotēzi, jāsecina, ka dvēsele ir ļoti vāji saistīta ar miesu. Tā atrodas “ārpus” miesas un nav atkarīga no miesas slimībām. Tad cilvēka smadzenes darbojas nevis līdzīgi datoram, kas pats uzkrāj un pārveido informāciju, bet līdzīgi radiouztvērējam, kas uztver un reproducē gudrās dvēseles pārraidīto. Uztveršanas kvalitāte ir atkarīga no uztvērēja kvalitātes. Bērnībā “uztvērējs” vēl nav noregulēts, viņš uztver nepilnīgi, ar defektiem, vecumā — “tranzistori” jau nolietojušies, smadzenes atkal dvēseles sūtīto informāciju spēj uztvert tikai daļēji un izkropļoti.

Sākumā hipotēze skan ticami. Tikai jāņem vērā, ka katram radiouztvērējam nav sava raidītāja. Tad vairs nav nepieciešama katram cilvēkam individuāla dvēsele, bet kāda vispārēja sugas dvēsele, kuru katrs indivīds uztver mazliet atšķirīgi, izkropļoti, nepilnīgi. Tad pēc nāves mēs saglabājamies kā kolektīvās dvēseles daļa, bet zūdam kā indivīdi, tāpat kā izmet vecu, nolietotu radiouztvērēju. Visus tas neapmierinās.

Evolūcija, panspermija vai vēl kas cits

Mūsu jaunībā kā vienīgi pareizo mācīja Darvina sugu evolūcijas teoriju. Visas sugas attīstījušās no zemākās uz augstāko dzīves cīņas un piemērošanās apstākļos. Daži jautājumi palika neatbildēti, piemēram, kā radās pašas pirmās, zemākās dzīvības formas, kur pazuduši dažu evolūcijas ķēžu starpposmi.

Konkurējošā hipotēze apgalvo, ka visas galvenās dzīvības formas nāk no citām, tālām planētām. Vai nu kādi gēnu bloki tiešām spēj uzturēties kosmosa salā un radiācijā gadu tūkstošu ilgā ceļojumā, vai tie atvesti mākslīgi ar kādu starpzvaigžņu kuģi.

Gribētos izvirzīt vēl trešo, drosmīgāku hipotēzi. Cilvēki jau tagad prot pārraidīt gandrīz neierobežotos attālumos skaņu, attēlus, skaitlisku informāciju. Kad būs precīzi atšifrēti gēnu kodi, varēs elektroniski pārraidīt arī tos.

Vienīgā principiālā grūtība slēpjas tajā apstāklī, ka pašreiz ir nepieciešama informāciju uztverošā aparatūra — radiouztvērēji, televizori u.c. Vēl informāciju nesošais “stars” neprot iedarboties uz nesakārtotu nedzīvo vielu un to organizēt. Lai cik šī zinātniski tehniskā problēma būtu sarežģīta, tomēr šķiet, ka to var atrisināt parastajā četrdimensiju laiktelpā, tātad pavisam reāli kādā attālā nākotnē.

Dzīvības izplatīšanās problēma var izrādīties pavisam vienkārša, ja izdosies piekļūt piektajai un tālākām dimensijām. Taču šāds problēmas risinājums ir daudz fantastiskāks.

Cik augstu tēmēsim fantāzijas bultu

Pēdējos gados ir parādījušās daudzas grāmatas un simtiem zinātnisku un populārfantastisku rakstu par “nenoskaidrotiem lidojošiem objektiem” (NLO). Laikam šādu faktu realitāti vairs nevarēs noliegt. Tie ir jāsistematizē, jāpētī, turklāt ar lielu uzmanību un piesardzību.

Taču tā kā par NLO būtību un sūtību gandrīz neko nezinām, autori savus ziņojumus ir spiesti apaudzēt ar dažādām hipotēzēm, minējumiem, pat tīru fantāziju. Daudzi ievērojami zinātnieki ir teikuši, ka lieli atklājumi rodas, fantāzijai aizlidojot no līdz tam par absolūtiem pieņemtiem faktiem un dabas likumiem. Turklāt zinātniskā fantastika ir brīnišķīga lasāmviela.

Ir diezgan droši, ka NLO pilotus neinteresē cilvēki kā pārtika. Ir gan daži minējumi, ka šim nolūkam viņi izmanto kazas. Zinātnieki un rakstnieki, spriežot pēc analoģijas, ko viņi būtu darījuši, ja nokļūtu uz svešas planētas, secina, ka NLO astronautus interesē mūsu Zemes izpēte visdažādākajos aspektos. Šim nolūkam tiekot sagūstīti un aizvesti līdzi daži simti cilvēku gadā, vēl vairāk — sagūstīti uz laiku un apdullināti ar mums nezināmiem eksperimentiem izsēdināti atpakaļ uz zemes. Lai atgūstas un dzīvo tālāk! Tā ir ļoti humāna un ticama hipotēze, taču rakstnieku fantāzijas bulta tiek tēmēta zemu — varētu teikt, cilvēka īpašību līmenī.

Izpētes hipotēze izklausās ticama, ja citplanētieši tikai iepazītos ar mūsu Zemi. Bet ja viņi to jau ir “apguvuši” tāpat kā cilvēki govis, zirgus, suņus un bites? Tad mūsu fantāzijas bulta jātēmē krietni augstāk.

Šī raksta autoru pārsteidz cilvēku sabiedrības ciklveidīgās aktivitātes uzliesmojumi, kas nav izskaidrojami vienkārši ar “pūļa psiholoģiju” un “harismātiskiem līderiem”. Gadu desmitus, pat simtus cilvēki var dzīvot klusi un pieticīgi, velkot dzimtbūšanas, kapitālisma vai komunisma jūgu. Un tad visus pārņem masveida emocionāls satraukums, gatavība mesties cīņā, pat upurēt sevi. Notiek revolūcija! Asiņaina vai dziesmota. Tiek sagrautas milzīgas materiālās vērtības. Likumi un tikumi nereti tiek apgriezti ar kājām gaisā, un sākas atkal pacietīga darba gadi, lai visu sapostīto kaut kā sakārtotu.

Līdzīgs raksturs ir kariem. Tiesa, pēdējos karos dzina brāli pret brāli ar nāves draudu palīdzību. Tomēr, piemēram, Otrais pasaules karš izskatītos nereāls, ja vismaz katrs otrais krievs nebūtu gatavs labprātīgi iet uzbrukumā ar saukli “Pf Hjlbye> pf Cnfkbyf!”, ja vismaz katrs otrais vācietis neticētu Lielvācijas idejai un sauklim “Heil, Hitler!”.

Kas inicē tādu kolektīvu milzīgu emociju lauku un liek tam īsā laikā izlādēties ar neticami postošu spēku? Miera gados dažu disidentu protesti noplok kā atsitušies pret vati vai gumiju. Karu un revolūciju priekšvakarā dažu harismātisku līderu teiktais ir kā sērkociņa liesma izkaltušā mežā. Pēc mirkļa jau liesmo nepārskatāma teritorija.

Zinātnieki ir pārliecinājušies, ka cilvēkam ir ne vien miesa, kas veic fizisku darbu, bet cilvēks ģenerē arī emocionālo, garīgo vai kādā svešvārdā nosauktu enerģētisko lauku. Ja tēmē augstāk, var apgalvot, ka citplanētieši izmanto cilvēku emociju (stresu) radītos torsionu vērpes kreisos vai labos spinus kādām savām informātikas ģeneratoru vajadzībām.

Miera laikā cilvēkiem ļauj uzkrāt spēkus “ražas novākšanas” laikam. Grūti iedomāties, kādos apmēros Otrā pasaules kara laikā veidojās torsionu lauki, ko radīja miljonu cilvēku stress, niknums, nāves šausmas, bezizeja … Ja kāds to varēja akumulēt…

Domas aizklīda pavisam citur. No agrās jaunības gadiem, kad centos iespēju robežās izlasīt latviešu klasisko literatūru, līdz šai dienai satriecoši atmiņā iespiedies lielais zosu kaušanas laiks rudenī, ko apraksta Eduarts Virza “Straumēnos”.

“Tās, kas bija vēl lāstos, redzēdamas savu māsu nāvi, sacēla tik skaņu kliegšanu, ka atmodināja visu kūti. Gribēdamas izbēgt, zosis rāvās pa lāstu caurumiem laukā ar tādu sparu, ka lāsti gan kustējās, bet tomēr turēja tās cieti. Citu pēc citas tās izlaida ārā, un palikušās, redzēdamas to bojā iešanu un arī savu nenovēršamo galu, aprima kliegt, kā aprimst vaimanāt cilvēki, necerot vairs ne uz kādu glābiņu” (260.lpp., 1936.gada izdevums).

Vēlreiz par zinātni un reliģiju

Kristīgā ticība pasaulē nav vienīgā. Tā ir pat daudz jaunāka par indiešu, ķīniešu un citu austrumu tautu reliģijām. Ar pēdējām varam iepazīties tikai tagad. Iepriekšējos gadsimtos to neļāva kristīgā baznīca, pēdējā — ateisms. Iepazīstoties ar tām tikai pavisam virspusēji, šķiet, ka tās ir mazāk kareivīgas, pretenciozas un apzinās savu vietu attiecībā pret zinātni, kā nakts apzinās savu vietu pret dienu.

Gadu tūkstošu mijā daži mistiķi gaidīja otro Jēzus Kristus atnākšanu. Tad mēs Jaunās Derības vietā saņemtu Visjaunāko Derību. Tas nenotika. Nākotnes reliģija cilvēkiem būs vien jāveido pašiem. Saaužot vienotā rakstā to, kas gadsimtu gaitā par labu atzīts Austrumos un Rietumos.

Pamatā varētu būt slavenais komplementaritāles princips: zināšanas un ticība, apziņa un zemapziņa, prāts un jūtas …

Šķiet, ka mūsdienās zināšanas pieaug tik strauji, ka ticībai paliek mazāk un mazāk vietas. Saulei austot, pār zemi no austrumiem uz rietumiem ātri traucas mijkrēšļa josla, kas atņem naktij un atdod dienai vienu teritoriju pēc otras. Taču zemeslodes otrā pusē notiek pēdējais — un tā mūžīgā komplementārā riņķošana.

Daudzi izcili zinātnieki dažādās formās ir pauduši atziņu: “Es zinu tikai to, ka nezinu neko”, “viens atbildēts jautājums izraisa desmit jaunus jautājumus, uz kuriem atbildes nav”.

Sfēras, kuras ir tikai iztēles, fantāzijas un ticības ziņā, nesašaurinās. Varbūt tieši pretēji. Tām ir jāpaplašinās, paplašinoties zinātnes sfērai, jo tikai tā var saglabāties komplementārais līdzsvars.

Sekojot saullēktam, ticība, īpaši ticība aizkapa dzīvei, no reālām, mums it kā tuvām sfērām (debesis — elle), aizpeld transcendentās sfērās — torsionu laukos, pat tālākajās dimensijās.

Sekojot saulrietam, mūsu dzīvē vairāk vajadzētu ienākt labestībai, jūtām, mīlestībai, garīgumam, šoreiz psiholoģiskā izpratnē. Mākslīgi pagarināt dienu ar merkantilisma spožo sauli un neļaujot prātam atpūtu, mēs riskējam sadedzināt paši sevi.

Arī nolemtība un gribas brīvība ir komplementārs pāris. Pakļaujoties kosmosa likumiem, mēs varam ne vien pilnveidoties, bet arī pasaudzēt sevi no iznīcības.

Nobeigumam

Runājot Zelmas Lāgerlefas vārdiem, viena raksta laikā mūs ir aplidojušas fantāzijas milzu bites.

Tās bija tik lielas “… kā zosis.

Nu bet bišu stropi?

Bišu stropi bija kā parasti bišu stropi.

Kā tad bites tur ielīda?

Tā bija viņu pašu darīšana …”

(Kop. Raksti, 1.sēj., 417.lpp.).