Lai labais uzvarētu ar gara ieročiem

Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Raimonds Locs

Pulkveža Oskara Kalpaka vārds un viņa vijole marta dienās skanēja pāri novadiem, atceroties viņa 120. dzimšanas dienu. Šajā zīmē notika arī starptautiskais militārās ētikas simpozijs Ādažos, kas pulcēja piecpadsmit valstu pārstāvjus. Karavīrs un vijole. Neviļus rodas asociācijas pretnostatījumam — Baibas Skrides trauslums un smalkums iepretim karavīram raupjā šinelī un zābakos.

Vai tās ir savienojamas realitātes? Tāpat kā karš un miers? Žēlsirdība un cietsirdība? Bībeles baušļi un terorisms?

Šie jautājumi, ko uzdeva jau Ļeva Tolstoja un Ērika Marijas Remarka romānu varoņi, arī mūsdienās ir domu degpunktā. Šādu simpoziju līdzrīkotāja dažādās valstīs ir nevalstiskā ASV organizācija “Kristīgo konferenču, apmācības un kalpošanas asociācija” (ACCTS).

Simpozijā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) mācību centrā Ādažos piedalījās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps kardināls Jānis Pujats, Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Andrejs Šterns, ģenerālmajors Klejs Bakingems no ASV, brigādes ģenerālis Toms Knutsens no Norvēģijas, ģenerālmajors Jans Durje no Lielbritānijas, ģenerālis Jurijs Kiršins no Krievijas, Latvijas Aizsardzības ministrijas pārstāvji, NBS, Nacionālās aizsardzības akadēmijas virsnieki un pasniedzēji.

Labais un ļaunais — līdzās

Militārā vidē, kara operācijās vienmēr līdzās ir labais un ļaunais. Pēdējā kara paaudzei tika iegalvots, ka vienā pusē karo labie karavīri, otrā — sliktie. Ar to arī tika attaisnota nežēlīgā izturēšanās pret zaudētājiem — gan karagūstekņiem, gan civiliedzīvotājiem. Hāgas konvencija, kas regulēja karadarbību, bija parakstīta 1907. gadā, laikā, kad kara aviācija nebija pazīstama un artilērijas ugunij bija salīdzinoši ierobežots darbības lauks. Starptautiskās organizācijas turpināja cīņu par starptautiskos bruņotos konfliktos ierauto cilvēku ciešanu mazināšanu, kā tas notika Otrā pasaules kara laikā, kad miljoniem cilvēku gāja bojā masveida bombardēšanas rezultātā, kad miljoniem karagūstekņu tika nomērdēti badā un nosaldēti. Arī pēckara Ceturtā Ženēvas konvencija bija samērā vispārīgu likumu izklāsts, un līdz 1977. gadam pastāvēja tikai fragmentāri noteikumi civiliedzīvotāju aizsardzībai no karadarbības sekām. Lai aizpildītu konvencijas nepilnības, Šveices valdība 1974. gadā sasauca konferenci par humanitāro tiesību attīstīšanu, apstiprināšanu un to piemērošanu bruņotajos konfliktos. Tajā piedalījās 124 valstu pārstāvji, kā novērotāji 14 nacionālās atbrīvošanās kustības un 35 nevalstiskas organizācijas. Darbs izrādījās sarežģīts un ilgstošs, un tas noslēdzās 1977. gadā ar Ženēvas konvencijas papildprotokolu parakstīšanu.

Pēdējos 30–40 gados parādījušies jauni konfliktu veidi — tā sauktie atbrīvošanās kari, partizānu cīņu taktika, terorisms lokālos un globālos apmēros, jaunas militārās tehnoloģijas, sarežģītu un neselektīvu ieroču lietošana, piemēram, aizdedzinošie ieroči, šķembu šāviņi, kūleņojošās lodes u.c. Prese regulāri ziņo par kara korespondentu nolaupīšanu un nogalināšanu, lai gan arī viņus aizsargā Ženēvas konvencija.

Pamatvērtības

Starptautisko līgumu ievērošana militāro konfliktu gadījumos būs atkarīga no konfliktā iesaistīto militārpersonu morāles un ētikas kritērijiem. Kas tad būtu tās pamatvērtības, tā motivācija, kas mūsdienu profesionālo karavīru paceltu augstāk par nogalinātāju, kas uzvarētā pretiniekā nesaskatītu ienaidnieku, kuru var nogalināt, spīdzināt, pazemot? Militārās ētikas jautājumus apsprieda Albānijas, ASV, Austrālijas, Beļģijas, Igaunijas, Kanādas, Korejas, Krievijas, Lielbritānijas, Lietuvas, Norvēģijas, Polijas, Ukrainas, Zviedrijas un Latvijas militārpersonas, kapelāni, filozofi, ētikas speciālisti, teologi, mācību spēki.

Arhibīskaps Jānis Vanags savā runā atzīmēja, ka šodien grūti izvēlēties, ko ņemt par pamatu personības veidošanā morāles un ētikas jomā. Iespēju ir daudz, un tas ir katra indivīda ziņā. Tomēr laika pārbaudījumu ir izturējuši Svētie raksti. Un, lai kāda arī būtu izvēle — vai Baznīcas vērtības, garīgās vai laicīgās, būtība ir viena — labestība. Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Raimonds Locs atzina, ka simpozijs nebūt nebija teologu un kapelānu domu apmaiņa, bet profesionālās militārās ētikas konference.

Kristietis karā

Pretrunīgā dilemma — karš un kristietis karā, vai kristietis drīkst nogalināt un, visbeidzot, vai kristietim būtu jāiesaistās aktīvā savas valsts militārā aizstāvēšanā? Šie jautājumi joprojām ir aktuāli visā pasaulē.

Ja visi cilvēki, kas dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu, atteiktos cīnīties, tad kauju lauki paliktu to cilvēku varā, kuriem nav sirdsapziņas. Tad teroristi, kas par saviem upuriem izvēlas nevainīgus cilvēkus, diktētu savus noteikumus. “Kristietim pēc savas būtības jābūt aktīvam, ar uzlocītām piedurknēm gatavam ik brīdi aizstāvēt nevainīgos un neaizstāvētos, glābt dzīvības tiem, kuriem draud agresora uzbrukums. Kristīgā mīlestība nav tukši vārdi un sentiments. Patiesu mīlestību apliecina darbībā,” šos vārdus sacīja Pīters Hemonds, kas vairāk nekā sešus gadus ar Bībeli rokās līdis zem lodēm Angolā, Namībijā, Zimbabvē, Mozambikā un Dienvidāfrikā. Bībele saka — “mīliet savus ienaidniekus”. Tas ir princips, kas obligāti jāievēro ikvienam kristietim, jo sagūstītam vai ievainotam ienaidniekam jāsniedz medicīniskā palīdzība un cita aprūpe. Tajā pašā laikā mūsu valsts ir jāaizstāv, tās iedzīvotāji ir jāaizsargā un jāglābj no noziegumiem un terora.

Aktuāli arī mūsu armijā

Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Raimonds Locs:

— Visi šie jautājumi ir aktuāli mūsu armijā. Ja gribam to redzēt stipru, ne viss ir atkarīgs no ieročiem, no materiālās motivācijas. Karavīriem ir jābūt labi sagatavotiem arī morāli un ētiski. Materiālās vērtības ir gaistošas, sevišķi kara apstākļos. Karavīram, jo sevišķi virsniekam, jāmīl savi padotie līdzcilvēki. Mēs neesam aicināti slepkavot, lai gan mūsu rokās ir ieroči, varas līdzekļi pār citiem. Bet tie jāliek lietā kritiskās situācijās. Un šis spēks jālieto pareizi. Simpozijā šie jautājumi tika analizēti, sevišķi terorisma kontekstā. Gan amerikāņu lektors Tonijs Pfafs, gan Krievijas ģenerālis profesors Jurijs Kiršins, referējot par tēmu “Militārā ētika un terorisms”, bija vienisprātis par terorisma definīciju, kurā ietverta arī tēze par terorismu kā galējo cīņas līdzekli savu ideju sasniegšanā. Tomēr tas nav attaisnojams masveida vardarbības lietošanā.

Mūsu valstī ir labs nosaukums galvenajai spēka institūcijai — Aizsardzības ministrija, kuras instruments ir Nacionālie bruņotie spēki. Tiem ir sargājoša funkcija. Ļoti svarīgi ir militārās izglītības sistēmā militāro ētiku integrēt gandrīz vai visos mācību priekšmetos — ieroču mācībā, topogrāfijā utt. Pazīstamās ASV Vestpointas militārās akadēmijas pasniedzējs stāstīja, kā prestižajā akadēmijā māca šo priekšmetu. Jācer, ka arī mūsu NBS, ienākot jaunās paaudzes virsniekiem, mainīsies attieksme pret pamatvērtībām, augstākas kļūs morāles un ētikas normas, ar kurām nevarēja lepoties tās armijas, kurās bija spiesti dienēt mūsu tēvi un vectēvi. Tomēr jāatzīst, ka šo vērtību kritērijiem jāaug arī sabiedrībā, jo nevar karavīru atraut no apkārtējās vides, no ģimenes, no skolas. Tā pati ārpusreglamenta attiecību problēma ir atplaiksnījums no kārtības sabiedrībā. No tās nav pasargāta neviena armija. Tikai izpausmes veidi ir dažādi, atkarībā no sakārtotības sabiedrībā un armijā.

Karš, terorisms, cita ekstremāla situācija atsedz cilvēku labākās un sliktākās rakstura īpašības. Kristīgā, arī militārā ētika māca piešķirt sev mazāku vērību nekā sabiedrības un valstiskās vajadzības.

Tuvojas Lieldienas. Lai Lieldienu uzvara būtu iedvesmojoša pašuzupurēšanās uzticībai, labestībai, līdzcietībai — īpašībām, kas obligātas kā kristietim, tā karavīram.

Teksts un foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”