ATSAUCĒ IETVERT:
Veltījumi un albumu dzejoļi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.03.2002., Nr. 46 https://www.vestnesis.lv/ta/id/60560
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Veltījumi un albumu dzejoļi
Šajā sējumā, kā jau iepriekš solīts, sakopoti arī visi veltījumi no maniem dzejoļu krājumiem, veltījumi kolēģiem tepat Latvijā un arī citu tā laika PSRS tautu draugiem un līdzcensoņiem, kā arī viņu nacionālajiem dižvīriem (Tarasam Ševčenko u.c.). Neesmu nekad rakstījis tā sauktos “šlipses dzejoļus”. Tā devēja veltījuma dzejoļus valsts svētkiem, valstsvīriem, kādi daudziem palīdzēja grāmatas iznākšanas ceļā. Bet veltījumu nodaļā nav ievietots mans dzejolis “Ļeņins”, kurš uzrakstīts pārdomās par vārda un oratora visvarošo spēku. Ļeņinam neapšaubāmi piemita vārdu enerģētiskā jauda. Par šo fenomenu arī tapis mans dzejolis par “uzvarošo vārdu”. Izgājis cauri Dziesmu svētku komisijai un Imanta Kalniņa kompozīcijas prasībām, tas bija ieguvis pavisam jaunu saturu, pirmkārt, virsrakstu, otrkārt, kompozicionālās vajadzības dēļ komponists vai arī kāds no Kultūras ministrijas ideologiem patvaļīgi pierakstījis aiz vārdiem “skan vārds uzvarošais” dzejolī neesošas rindas “Ļeņins, Ļeņins”, it kā tas būtu šis uzvarošais vārds. Kaut gan runa ir par vārdu vispār savā uzvarētspējā. Dziesma no Dziesmu svētku estrādes izskanēja vareni. Bija autoriem ziedi, vainagi, taču šī “kopautorība” (Ziedonis, Kalniņš, iespējams, ka arī vardarbīgais kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs pats pielicis savu roku), šis iepriekš ar mani nesaskaņotais fakts manī kremt.
Vienīgo šāda ideoloģiskās slavināšanas tipa dzejoli “Ļeņinam” šeit neesmu ievietojis pašcenzūras dēļ. Likās pārāk naivi un aplam to šodien publicēt. Nostrādāja politiskā gaume, ne literatūrhronikāla domāšana.