No Saeimas tribīnes:

Leons Bojārs:

Foto: A.F.I.

(..) Nav jau brīnums, ka mums vienmēr tur, kur ir nauda, vienmēr ir tikai ministrijas. Redziet, tekstā ir ierakstīts “Nacionālās reģionālās attīstības padomes priekšsēdētājs ir par reģionālo attīstību atbildīgais ministrs”, un tās sastāvā ir ekonomiskas ministrs, finansu, labklājības, satiksmes, izglītības un zemkopības ministrs. Interesanti, kāpēc nav kultūras vēl ministra? Un plānošanas reģionu pārstāv priekšsēdētājs un to... Bet kur ir pašvaldības, kas aizstāvēs pašvaldību tiesības? Pašvaldības no šejienes ir izslēgtas. Tātad, ja tas būs vai nu Limbaži, vai tā būs Kuldīga, vai Bauska, Krāslava, tad tur tikai izrīkos finansu ministrs, labklājības ministrs, satiksmes ministrs, izglītības. Pašvaldībām nebūs neviena vārda pateikt. Tas ir pirmais.

Otrais. Nav jau brīnums, ka pašvaldības nesaņem nekādu informāciju. It sevišķi, ja tas ir saistīts ar kādiem naudas izdevumiem vai no Eiropas Savienības atnāk, vai vēl kādi naudas līdzekļi, tie mierīgi nokļūst mūsu ministriju labirintos, un tur viņi nozūd. Un pašvaldības saņem neko. Un vēl jau viens jautājums ir par visdažādākajiem projektiem, kuri notiek pašvaldībās. Ļoti daudzās reizēs pašvaldību vadītāji nezina pat projekta jēgu, kas bija ieplānots Rīgā. Tāpēc Latvijas Republikas Pašvaldību savienības priekšsēdētājam obligāti ir jābūt te, un viņš ir jāieraksta. (..)

Vai tad visi tie plāni un tā visa nacionālā plānošana, kura diemžēl viņa stāv tādā pussagatavotā procesā, un viņa nenotiek tā, kā viņai ir jānotiek, viņa... un to, ko sastāsta Ministru kabinets, tad viņa ir tik svēta, viņai nav tāda grozījuma, un viņa tik pareiza un izsvērta, ka vairāk neviens reģions nevienai ministrijai nav ko iebilst. Ministrijas, protams, ka neiebilst, jo ministri vienmēr sanāk kopā un izveido to kopējo domu, bet vai tas atbilst valstiskām interesēm un vai tas atbilst Latvijas iedzīvotāju interesēm. Diemžēl tas tā nenotiek.

Es varu jums pievest tādu piemēru. No Eiropas Savienības atnāk pierobežu attīstībai katru gadu pa 2 miljoni eiro. Kur paliek šī nauda? Kāpēc vietējās pašvaldības par to nezina? Kā tiek izlietots... tas viss, kas ar to ir saistīts? Un kādi ir Eiropas Savienības noteikumi?

Tāpēc, cienījamie kolēģi, tika nepieņemta Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāja ieslēgšana šinī komisijā, lai mazāks loks būtu, kuri zinātu, kas notiek, kad tie vai citi jautājumi tiek risināti, kas attiecas uz Latvijas lauku rajoniem. Tas nenotiek. Un no .... un arī, ja skatoties uz šo plānu attīstību, tad tur pašvaldību vadītāji nezina, kāda tad būs attīstība laukos, kas tiek plānots, kādas būs kvotas, kāda būs iekšējā tirgus aizsardzība un kādas būs subsīdijas. Viss tas notiek tikai Rīgā un tikai ministrijās attiecīgajās. Un tikai viņas visu zina.

Tāpēc, cienījamie kolēģi! Izvērtējot nacionālo plānojumu un nacionālās attīstības plānu pirms apstiprināšanas, Ministru kabinetā viņš nav tikai jāizvērtē, bet arī ir jākoriģē, jo vienmēr visi priekšlikumi nav tik noteikti, ka viņi nav absolūti maināmi. Jūs zināt, kādi atnāk likumprojekti uz Saeimu un kāpēc mēs te strīdamies un pārskatām likumprojektus, jo ministrijas tik tiešām nestrādā kvalificēti. (..)

Māris Pūķis:

(..) Atļaujiet lūdzu pievērst uzmanību vienam ļoti pragmatiskam jautājumam šeit, kas nebūtu tik teorētisks. Patiesībā šī Nacionālā reģionālās attīstības padome nodarbojas ar diviem galvenajiem jautājumiem, pie kam abi divi ir konsultatīva rakstura jautājumi un viņi patiesībā konsultē Ministru kabinetu. Un šie divi galvenie jautājumi ir – koordinācija starp attīstības plāniem no vienas puses, un no otras puses – kaut kādu vadlīniju noteikšana, dažādu projektu un programmu ieviešanai. Un šeit ir sekojoša situācija, kad šis pats likums nosaka vairāku līmeņu plānošanu. Pie kam katra līmeņa plānošana nav vienkārši tikai hierarhijas pakļauta augstākajam līmenim, bet katrā līmenī ir zināma patstāvība. Visā likumā ir ielikts, ka šos līmeņus pēc iespējas labāk jāsaskaņo. Taču, lai viņus pēc iespējas labāk saskaņotu, ir jābūt iespējai apmainīties ar informāciju. Un, lūk, šeit ir viena problēma, kad plānošanas reģiona attīstības plāns nav gluži tas pats, kas atsevišķas pašvaldības attīstības plāns. Atsevišķas pašvaldības mums ir ļoti daudz Latvijā un, protams, ka nevar šajā padomē nosēdināt visas pašvaldības. Bet, lai būtu iespēja komunicēt un būtu iespēja pie kā griezties atsevišķas pašvaldības interesēm, ja gadījumā kaut kāda problēma rodas saistībā ar nacionālo attīstības plānu vai pat reģionālajiem attīstības plāniem, un būtu mehānisms, kādā veidā šīs lietas kārtot, šo mehānismu ir jārada arī šajā padomē. Un no šī pragmatiskā viedokļa, ka būtu viena persona, kurai būtu galvenā funkcija pārstāvēt atsevišķu pilsētu, ja viņai rodas kaut kādas problēmas vai konflikti, vai atsevišķi, teiksim, pagastu. Tas būtu principā lietderīgi, un no tā šajās konsultatīvās patiesībā padomes darbībā neviens nezaudētu. (..)

Modris Lujāns:

(..) Šis nav pat politisks jautājums. Te nav jāapspriež vai tās ir krievu Ziemassvētki vai Lieldienas. Savā laikā Ekonomikas ministrija un arī Ministru kabinets risināja jautājumu, it sevišķi pagājušajā gadā, par to, ja brīvdienas iekrīt izejamā dienā, ko darīt? Un tad arī lēma par to un bija gandrīz pieņemts lēmums, ka tad nākošā darba diena ir brīvdiena. Šodien nevajadzētu atteikties no šīs iniciatīvas. Toreiz tika daļēji uzņēmēju priekšā atkāpšanās notika sakarā ar to, ka pagājušajā gadā ir daudz brīvdienu. Varbūt šogad sāksim beidzot šo sistēmu, un tas būtu ļoti normāli. Pagājušajā gadā kaut vai tie paši Jāņi arī iekrita brīvdienā. Tāpat iekrita arī 18.novembris. Es aicinātu tomēr atbalstīt. It sevišķi arī ekonomiskā loģika iet uz to, ka Japānā pie ekonomiskās krīzes tiek pavairots brīvdienu skaits. Tā ir realitāte. Un šinī brīdī vienkārši iet un balsot un kliegt no aizmugures kaut ko, ka tas ir “kreiso” priekšlikums, nu tas nav pareizi. Vienkārši vajag atbalstīt loģiku. (..)

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs

Linards Muciņš:

(..) 77. panta 5. daļā otrais teikums nosaka, ka iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem neieskaita apcietinājuma termiņā.

Šāds princips, kas diemžēl jau zināmu laiku pastāv mūsu Kriminālprocesa likumā, ir, pirmām kārtām, antikonstitucionāls un, otrām kārtām, neatbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas norādēm par tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tiesības uz taisnīgu tiesu paredz, ka lieta tiek izskatīta nevilcinoties, ātrā tempā, iespējami īsākā laikā un tai pašā laikā līdz ar to, ka šī persona, kas ir apcietinājumā, netiek pārmērīgi ilgi turēta apcietinājumā. Līdz ar to apcietinājuma laiks tiek noteikts zināmās robežās, zināmos limitos, un šie limiti un termiņi ir maksimāli īsi.

Es vienkārši jūs varu painformēt, ka postpadomju telpā vairākas valstis savās konstitucionālās tiesās ir šo normu ar saviem spriedumiem atzinušas par antikonstitucionālu. Jūs varat, protams, balsot, kā jums labpatīkas. Ja jūs balsojat pret Satversmi, tad dariet to. (..)

No sēdes stenogrammas