Aigars Kalvītis, zemkopības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim" vakar, 3. janvārī

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV" 3.01.2000.

— Kā jūs vērtējat pagājušo gadu laukos?

— Pērnais salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem bija smagākais. Visas krīzes izraisīja strauju cenu kritumu, ienākumu pazemināšanos. 1997. un 1998. gadā lauksaimniecība attīstījās, ieplūda investīcijas, tika pirkta jauna tehnika. Taču 1999. gadā šī tendence ja ne pavisam apstājās, tad stipri samazinājās, un tas rāda, ka gads lauksaimniekiem bija ļoti smags. Arī dabas apstākļi nebija labvēlīgi — sausums, līdz ar to arī zemas ražas.

Zemkopības ministrijas kompetence ir lauksaimniecība, mežkopība un zivsaimniecība. Taču tajā pašā laikā, protams, lauki ir vieta, kur šīs visas lietas notiek. Ražošana veicina arī vides sakoptību, kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu. Taču, ja ienākumi krītas, tad... Gads laukos bija grūts.

— Kāds bija 1999. gads laukos finansiālā ziņā?

— Mums vēl nav aprēķinu kopsavilkuma, taču visumā, domāju, neko īpaši labu finansiālā ziņā gads nav nesis. Tiesa, uz rudens pusi situācija uzlabojās, bet gada sākums bija ļoti smags.

— Lauksaimniecībai salīdzinoši ir liels valsts atbalsts, bet varbūt varētu būt vēl kādi atvieglojumi, piemēram, nodokļu ziņā?

— Manuprāt, lauksaimniecība ir vienīgā tautsaimniecības nozare Latvijā, kurai ir tik ļoti lieli atvieglojumi un atbalsts no valsts puses. Lai gan skeptiķi apgalvo pretējo. Mēs nedrīkstam pārvērst vienu saimniecisku nozari par... nespējnieku namu. Tas, ka lauksaimniecība jau pašlaik tiek atbalstīta, — un šajā gadā saistībā ar Eiropas Savienības (ES) pirmsstrukturālajiem fondiem atbalsts arī finansiāli būs vēl lielāks, — un zemniekiem ir tādas nodokļu atlaides, kādu nav citās nozarēs strādājošajiem, ir liels solis no valsts puses, lai nozarei palīdzētu. Ja runājam par vēl lielākiem līdzekļiem lauksaimniecībai, tad vienkārši kādai citai nozarei tie būtu jāatņem. Vai mūsu sabiedrība ir gatava pārdalīt naudu par labu lauksaimniecībai, atņemot skolotājiem, ārstiem un pensionāriem? Man kā ministram šādu darbību būtu ļoti grūti motivēt. Un te nav runas par valdību. Te ir runa par pašu sabiedrību.

— Vai sabiedrība, jūsuprāt, ir gatava ieguldīt papildu līdzekļus lauksaimniecības nozarē?

— Manuprāt, Latvija vēl nav tik tālu savā attīstībā izaugusi un sabiedrība nav tik pārtikusi, lai atļautos maksāt par izkoptu mežu, sakoptiem laukiem, sakārtotu vidi ārpus pilsētas. Un tāpat sabiedrība vēl nav gatava maksāt vairāk par Latvijā ražotu produktu. Ienākumi ļauj pirkt tikai to, kas ir lētāks.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV" 3.01.2000.

Protams, sabiedrība vēl nav gatava finansēt lauksaimniecību tādā apjomā, kā to dara ES valstīs, kur vienkārši maksā par to, ka laukos dzīvo un ka, izbraucot ārpus pilsētām, vide ir sakopta, sakārtota un skaista.

— Kurām lauksaimniecības jomām pagājušais gads bija vieglāks nekā citām, ņemot vērā to, ka visa lauksaimniecība pārdzīvoja krīzes sekas?

— Kaut arī cenas kritās, no ekonomiskā viedokļa zaudējumu nebija graudkopībai. Tāpat arī zaudējumu nebija cukurrūpniecībai. Neraugoties uz to, ka darbu pārtrauca Jēkabpils cukurfabrika. Cukurbietes tika pārstrādātas.

— Ir izskanējuši apgalvojumi, ka cukurbietes ieartas zemē...

— Pieļauju, ka tika iearti tikai tie lauki, kuros nekas prātīgs nebija izaudzis un cukurbietes vienkārši neatmaksājās novākt. Paraugieties, kādi bija laikapstākļi rudenī — līdz pat gadu mijai nebija sala. Tikai pēdējā decembra nedēļā Latvijā bija nedaudz aukstāks, un visi zemnieki, kas vēlējās, cukurbietes varēja saglabāt pārstrādei.

Piena ražošanā nekā izcila nebija, jo cenas nokritās ļoti zemas. Bet cūkgaļas ražotājiem bija tikai un vienīgi zaudējumi.

Tā kā pagājušajā gadā par puslīdz rentablām mēs varētu uzskatīt tikai graudkopību un cukura ražošanu.

— Kas, palūkojoties atpakaļ, bija galvenie apstākļi, kas noteica nepieciešamību aizsargāt Latvijas cūkgaļas tirgu?

— Krīze Eiropas cūkgaļas tirgū. No Latvijas puses — tas, ka mūsu pārstrādes uzņēmumi nav raduši ievērot vispārpieņemtās normas. Daļa uzņēmumu labprātāk pārstrādājamo gaļu importē, un tas vērojams vēl arī tagad. Tiesa, ir uzņēmumi, kas strādā ar Latvijā audzēto cūkgaļu, jo grib strādāt ilgtermiņā un vietējā izejviela ir un paliek vietējā izejviela. Taču visumā gaļas pārstrādes uzņēmumi pagājušā gada sākumā ļoti vieglprātīgi sarāva saites ar vietējiem gaļas ražotājiem un importēja lēto cūkgaļu. Tajā brīdī, kad valsts iejaucās tirgū un aizvēra robežu, šie uzņēmumi palika bez gaļas un sāka ciest lielus finansiālus zaudējumus. Tā arī pārstrādes uzņēmumiem ir savs risks jāsadala, turklāt pārdomāti jāsadala.

— Iekšējais cūkgaļas tirgus pašlaik ir aizsargāts, taču Eiropas Komisija ir izteikusi neapmierinātību. Kā notikumi risināsies tālāk?

— Domāju, būs pārrunas, notiks dialogs. Man šobrīd grūti spriest, kas mūs sagaida. Varētu būt kādi pretpasākumi, bet mums ekonomiski jāaizstāv Latvijas intereses. Katra diena, kurā mēs savu cūkgaļas tirgu aizsargājam, ļauj nozarei atkopties. Un tas ir svarīgi. Arī gaļas pārstrādes apjomi jau sāk atjaunoties, un izteikta gaļas deficīta nav.

— Labības tirgū ir ieviests intervences mehānisms, bet tas vēl 1999. gadā nedarbojās pēc klasiskās shēmas. Kad varētu realizēties intervence klasiskajā izpratnē?

— Tas notiks jau šajā gadā. Intervences mehānisms 1999. gadā kā tāds jau pastāvēja, bet kļūda bija tā, ka pavasarī tika nosaukta labības iepirkuma cena. Valstij ir jābūt pēdējai labības pircējai un arī pēdējai jānosauc reālā tirgus cena, par kādu intervencē labība tiks pirkta. Tādēļ šogad valsts nesteigsies ar cenas paziņošanu, bet apņemsies iepirkt visus virsbilances graudus, kā tas bija arī pagājušajā gadā. Cenu nosaucot pēc tam, kad būs redzams, kāda labības cena tirgū figurē.

— Kas varētu notikt ar Jēkabpils cukurfabriku?

— Tas nav Zemkopības ministrijas kompetences jautājums. Uzņēmums pieder tā īpašniekiem, šajā gadījumā — zemniekiem. Viņu ziņā ir, ko ar uzņēmumu darīt, vai pārdot akcijas un kam pārdot. Viņu izvēle būs, vai uzņēmumu pārdot latviešiem, amerikāņiem vai skandināviem. Zemkopības ministrija šo procesu nekādi nevar ietekmēt.

— Kas jauns gaidāms 2000. gada subsīdiju nolikumā?

— Tas visumā būs klasiskais pierastais subsīdiju nolikums, jo mēs nevaram radikāli katru gadu kaut ko mainīt. Tiesa, dažas jaunas nianses būs. Lopkopībā subsīdijas tiks vienkāršotas, maksāsim konkrētu summu par govi — tas saistīts ar pārraudzības gadu, izslaukumu reģistrāciju utt. Kopumā visas sadrumstalotās lopkopības subsīdijas tiks apvienotas.

Otrs jauninājums būs vidējo zemnieku atbalsta programma, lai zemnieku saimniecībām palīdzētu attīstīties un tās spētu piedalīties arī SAPARD programmā.

— Lielie pārstrādes uzņēmumi gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā jau ir vai pamazām pāriet ārvalstu īpašnieku rokās. Kā jūs vērtējat šo procesu?

— Pozitīvi. Pastāv vairāki aspekti. Uzņēmums jebkurā gadījumā ir Latvijā un strādā Latvijā. Nodokļi tiek maksāti Latvijas budžetam. Darbaspēks arī ir pašmāju. Taču tiek pavērtas plašākas tirgus iespējas, līdz ar to uzņēmumam paveras arī lielākas attīstības iespējas nekā tīri nacionālam uzņēmumam. Īpaši ja esam apstiprinājuši vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā. Jau tagad ekonomikā robežas nepastāv un uzņēmumu piederība vienai vai citai valstij ir ļoti nosacīta. Tā ka uzņēmumu piederēšana tikai latviešu uzņēmējiem drīzāk dēvējama par konservatīvismu vai stereotipu. Interese biznesā ir tikai viena — nopelnīt naudu. Un tas, ka Latvijā ārvalstu investori pērk uzņēmumus, nozīmē tikai to, ka šie uzņēmēji saskata Latvijā labas attīstības iespējas.

Es nedomāju, ka mūsu uzņēmumi tiek pārdoti par sviestmaizi. Ja vērtējam no ekonomiskajiem rādītājiem, tad Latvijas uzņēmumi arī ir ļoti lēti — tiem nav plašas saimnieciskās darbības. Neviens nevērtē uzņēmumu pēc tā ēku lieluma vai pagalma plašuma, bet gan pēc finansiālajiem un ekonomiskajiem rādītājiem. Un Latvijas uzņēmumu likviditāte un konkurētspēja salīdzinājumā ar Eiropas uzņēmumiem ir zema. Taču Latvijas pārstrādes uzņēmumu pārpirkšana no ārvalstu uzņēmēju puses vēl nav masveida parādība. Turpmāk, pieļauju, šāda tendence būs.

— Pašreizējais Ministru prezidents Andris Šķēle, kuram pieder "Ave Lat Grupā" ietilpstošie pārstrādes uzņēmumi, uz savu pilnvaru laiku tos ir atdevis pārvaldīšanā pēc aklā trasta principa. Visi šie uzņēmumi ir spēcīgi un dod pietiekami lielu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā. Kā jūs vērtētu šās situācijas risku, kas saistīts ar Latvijai nozīmīgu pārtikas pārstrādes uzņēmumu attīstību un tālāku darbību, no sava, zemkopības ministra, viedokļa?

— Ir jāsaprot, ka īpašnieki ne vienmēr savu privāto biznesu paši vada. Lielākoties īpašnieki nodarbojas ar pavisam citām lietām. Pasaules praksē redzams, ka daudzi lieli uzņēmēji kļūst par politiķiem un citi apsaimnieko viņu īpašumus. Tas, ka "Ave Lat Grupa" ir nodota profesionālas trasta kompānijas rokās, manuprāt, nedraud uzņēmumiem ar finansiāli neizdevīgiem lēmumiem. Jo šie darbinieki trasta kompānijā ir profesionāļi, kuri tieši par to saņem naudu. Par profesionalitāti.

Ja man jāsaka, vai uztraucos par "Ave Lat Grupas" uzņēmumiem no sava, zemkopības ministra, viedokļa, tad droši varu teikt — neuztraucos. Un uzņēmumos notiek tieši tas, kam ir jānotiek. Atzīšos, ka neesmu īpaši iedziļinājies, kas "Ave Lat Grupā" pašlaik notiek. Taču biznesa nodošana profesionālu trasta kompāniju pārvaldīšanā ir pasaules pieredze, un droši vien jebkurš no mums, kas ir daudzmaz situēts un aizņemts ar citām lietām, arī savus īpašumus atdotu apsaimniekošanā pārvaldniekiem. Un pats varbūt reizi gadā iepazītos ar uzņēmuma finansiālajiem rādītājiem, ierodoties uz pilnsapulci. Jā, šāda prakse Latvijā ir jauna, nenoliegšu. Taču teorētiski tas ir normāls process, un es, ja būtu šādā situācijā, acīmredzot rīkotos tāpat.

— Vai Latvijā ir zemes tirgus?

— Jā, tas ir neaktīvs, bet zemi var pirkt un pārdot. Taču nelaime ir tā, ka lauksaimniecība nav pelnoša nozare un trūkst investīciju ne tikai laukos, bet valstī kopumā. Naudu parasti iegulda sfērās, kur var labi nopelnīt. Arī stabilajā Rietumeiropā investīcijas lauksaimniecībā sevi atpelna lēnāk nekā citās nozarēs. Un, protams, šajā nestabilajā Latvijas situācijā investīcijas lauksaimniecībā ienāk ļoti lēni. Tajā brīdī, kad mēs varbūt kļūsim par kopējā tirgus sastāvdaļu, zemes tirgus, ceru, kļūs dzīvāks.

— Vai tas, ka ārvalstnieki pērk zemi Latvijā, ir labi vai slikti?

— Nevajadzētu jautājumu nostādīt šādi — balts vai melns. Tā tas nekad nenotiek. Nekas nav vai nu balts, vai melns. Es gribētu jautāt pretī: "Vai tas ir labi, ka mūsu lauki aizaug ar usnēm? Un ka negrib strādāt un arī nejēdz strādāt?" Es negribu tādus Latvijas laukus, kas pēc desmit gadiem būs aizauguši ar kārkliem, krūmiem un nezālēm. Ja kāds zina zemes vērtību un zina, kā zeme ir jāapstrādā, tad citiem nevajag skaudīgas asaras liet, bet domāt, ko sevī, savā dzīvē mainīt. Tikai tādā veidā zemes piederība ir vērtējama.

— Kādi objektīvie un subjektīvie apstākļi varētu kavēt Latvijas produkcijas konkurētspēju kopējā tirgū?

— Tas ir sarežģīts jautājums. Es uzskatu, ka nav nekādu apstākļu, kas varētu traucēt.Taču ir visādas nianses. Tas, ka Latvija ir maza zeme. Tas, ka mums ir maza ekonomika un mazs produkcijas apjoms. Mums ir mazs piedāvājums, bet ES tirgus ir liels. Ja paskatāmies uz ES vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības ķēdēm, kas gadā apgūst desmitiem vai pat simtiem tūkstošu tonnu produktu, tad Latvijai pašlaik nav nevienas produktu grupas, ko šādās ķēdēs piedāvāt. Mūsu lauksaimniecības ekonomika līdz šim ir balstījusies tikai uz lokāla rakstura ražošanu, nevis uz lielo kopējo Eiropas tirgu. Mēs apjoma ziņā neesam izauguši, lai varētu gan Francijas, gan Vācijas, gan Lielbritānijas veikalu ķēdēs piedāvāt kaut jel vienu no produktiem normālā apjomā. Ja nu vienīgi zivju konservus, taču ir tendence konservu lietošanu pārtikā samazināt, jo ir pieejami svaigi produkti. Tā ka problēma Latvijai varētu būt kāda produkta piedāvājums normālos apjomos.

Ja mēs līdz iestāšanās brīdim ES būsim paveikuši visus tos darbus, kas mums ir jāpaveic, tad lielām problēmām nevajadzētu rasties.

— Bet kas lauksaimniekiem jau šobrīd jāapzinās? Kas pašiem jāizdara, un ko ikviens zemnieks var izdarīt?

— Domāju, ka vispirmām kārtām ļoti daudz jāmācās. Jo izglītības līmenis pašlaik laukos, lauksaimniecībā strādājošo vidū ir ļoti zems. Negribu apgalvot, ka visiem, bet lielākajai daļai.

Kur tieši izglītības trūkums jeb vājums izpaužas? Zemniekiem ļoti grūti saprast ekonomiskās likumsakarības. Lielākā daļa saimniecību nerēķina savas izmaksas. Saimniecības nezina, kādā stāvoklī šobrīd atrodas un kur atradīsies, ja strādās citādi. Zemnieki nemodelē situācijas un, pieļauju, neprot tās modelēt. Līdz ar to dzīvo tikai no vakardienas līdz rītdienai, bet nezina, kas būs pēc pusgada. Nezina, ko sēs un ko nesēs. Nezina, ko pelnīs un kā pelnīs. Tas ir vislielākais trūkums, un tas ir jānovērš. Un to var izdarīt tikai pats zemnieks, pats lauksaimnieks.

Tad, kad būsim ES tirgū, taču ar to es nekādā ziņā nevienu negribu biedēt, mēs nokļūsim liberālākā tirgū, kurā būs jākonkurē ar tādiem lauksaimniekiem, kas visas manis iepriekšminētās lietas dara jau gadu desmitiem. Mūsu vājums ir izglītībā un ekonomisko sakarību izprašanā. Sen jau vairs Eiropā zemnieka pašmērķis nav izaudzēt lauksaimniecības produkciju, jo pārtikas pietiek. Lauksaimniecība ir tāda pati uzņēmējdarbība kā visas citas nozares, kurai ir jāpelna nauda, nevis par katru cenu jāražo produkcija un tā jāpārdod, aiz dārdzības nezinot, kur to likt.

— Reālā situācija lauksaimniecībā neveicina jaunatnes pievēršanos šai nodarbei. Jaunatne no laukiem aizplūst. Kas būtu jādara, lai jaunatne atgrieztos laukos?

— Vienīgā iespēja, kā jaunatni laukos piesaistīt, ir — radīt iespēju laukos nopelnīt naudu. Tas ir vienīgais.

Taču pašlaik vairs plaisa starp apstākļiem pilsētās un laukos nav tik dziļa kā padomju laikos. Ir citādas transporta iespējas, ir uzlabojušās telekomunikācijas. Birojus nebūt vairs nav obligāti ierīkot pilsētu centrā, to var darīt arī rajonā, piemēram, kādā lauku mājā, jo sakaru iespējas to atļauj. Un pēc gadiem šāda tendence būs — cilvēki ies ārā no pilsētām. Tas notiks. Un, kad lauksaimniecība kļūs pelnoša nozare, tad nebūs jāuztraucas par jauniešu trūkumu.

— Un kad lauksaimniecība Latvijā varētu kļūt pelnoša?

— Tas ir ļoti atkarīgs no katras saimniecības un no katra cilvēka. Un arī no ārējiem apstākļiem. Uz šo jautājumu nav vienas atbildes.

Patiesībā visā pasaulē lauksaimniecība nav normāla ekonomikas nozare. Un šajā ziņā ir ļoti grūti ko mainīt. Zemnieks ražo, un viņš nezina, ko galarezultātā par to saņems. Jo nav nekādas sakarības starp reālajām izmaksām un produkta cenu. Tā tas ir visā lauksaimniecības tirgū. Arī ES. Jo viss tiek mākslīgi uzturēts un subsidēts. Lielākā daļā pasaules valstu patērētājs patiesībā par lauksaimniecības produkciju nemaksā to, kas reāli būtu jāmaksā. Pudele minerālūdens maksā tikpat, cik pudele piena. Bet izmaksas un darbs, kas tiek ieguldīts, katrā ziņā atšķiras. Taču tad, kad pasaule atteiksies no mākslīgas lauksaimniecības nozares uzturēšanas, arī lauksaimniekiem būs garantēta pārtikusi dzīve.

Ja runājam konkrēti par Latviju, tad vispirms ir jāstabilizē savu ražotāju, zemnieku loks — cik paliks un strādās lauksaimniecībā. No brīža, kad juka ārā kolektīvās saimniecības un sāka veidoties privātie uzņēmumi, ir pagājuši gadi septiņi astoņi. Tas ir gaužām īss laiks. Es domāju, ka apmēram tikpat daudz gadu vēl būs vajadzīgs, lai nozare stabilizētos. Ir jau laukos "saliņas" — spēcīgas saimniecības, ap kurām ir rosība. Un pēc gadiem septiņiem mēs varēsim paskatīties uz Latvijas lauksaimniecību kā uz dzīvotspējīgu un pelnošu nozari. Taču kaut kādus termiņus nosaukt ir grūti.

— Vai veidojas dialogs ar lauksaimniecības pašpārvaldi? Vai pašpārvalde ir šis reālais starpposms starp zemniekiem un ministriju, valdību?

— Pašpārvalde pagaidām, manuprāt, nenodarbojas ar to, ar ko tai būtu jānodarbojas. Mūsu pašpārvalde nezin kādēļ ir politizēta. Un lauksaimniecība, tāpat arī visa tautsaimniecība, Latvijā ir politizēta. Līdz ar to lauksaimniecības pašpārvalde savu lomu vairāk iedomājas ministru un valdības pamācīšanā, sabiedrības pamācīšanā. Bet patiesībā pašpārvaldes pamatnozīme ir — palīdzēt zemniekiem pārdot produkciju par labāku cenu. Tas ir pašpārvaldes pamatuzdevums. Un tikai tad papildus nāk lobēšanas iespējas, interešu aizstāvēšanas iespējas un varbūt arī ministru mācīšana. Bet tikmēr, kamēr mūsu pašpārvalde reāli nepratīs saimnieciski darboties, bet gan rakstīs vēstules un nodarbosies ar politisku dezinformāciju, tikmēr tā netiks atzīta un nebūs vajadzīga zemniekiem. Manuprāt, Latvijā vēl nav nevienas saimnieciski spēcīgas lauksaimniecības pašpārvaldes organizācijas.

— Daudz tiek runāts par to, ka VAS "Latvijas valsts meži" izveidošana ir sākums valsts meža privatizēšanai nākotnē. Kā jūs šādas runas atspēkotu?

— Es nevaru iedomāties, ar ko šādas runas, šāds apgalvojums ir pamatots. Nule Satversmes 81. panta kārtībā tika akceptēti grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatā", kur skaidri un gaiši ir rakstīts, ka zemes īpašumi tiek reģistrēti uz valsts vārda divu ministriju personā: uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vārda tiks reģistrēti visi nacionālie parki un aizsargājamās dabas teritorijas, bet uz Zemkopības ministrijas vārda — visi valstij piekrītošie meži. Tā ka reāli nav iespējama valsts meža privatizēšana. To var izdarīt tikai ar kādu politisko lēmumu.

Ja runājam par reformu, kas notiek meža nozarē, tad saistībā ar to nav paredzēta nekāda valsts meža privatizēšana. Un kā gan to varētu izdarīt, ja sertifikātu derīguma termiņš drīz beigsies? Par naudu? Kam būs interese samaksāt simtiem miljonu latu par Latvijas mežu? Kas to varēs izdarīt? Tā ka šādas runas par valsts meža izsaimniekošanu ir demagoģija un dezinformācija. Arī valdības deklarācijā skaidri un gaiši ir ierakstīts, ka valsts mežiem ir jāpaliek valsts īpašumā, un likumā ir rakstīts, kam valsts mežs piederēs un uz kā vārda tiks reģistrēts.

— Kā jūs vērtējat vienlaikus norisošās reformas valstī? Vai viss notiek pārdomāti?

— Šī valdība no iepriekšējām atšķiras ar savu izlēmību un darboties spēju. Tas, ka Latvijā vismaz trīs gadus nekas nav kustējies, ka bijusi pilnīga stagnācija un pašapmierinātība, ir novedis pie tā, ka 1999. gads bija ekonomiski sliktākais. Tas novedis pie milzīga budžeta deficīta, pie finansiālām un makroekonomiskām problēmām.

Arī Zemkopības ministrijas jomā viss ilgus gadus ir "stagnējis" un nekas nav virzījies uz priekšu. Tam, ka strauji mainās daudzas lietas, protams, visi netiek līdzi. Taču — karavāna iet, un suņi rej nopakaļ. Rīcības spēja ir šās valdības raksturīga iezīme. Tas, ka tempa ziņā tiek pieļautas kādas kļūdas, ir pilnīgi neizbēgami.

Protams, jā, mēs varējām pamīņāties vēl vienu gadu... Tikai — kādi būtu šās valsts 2000. gada ekonomiskie rādītāji?...

Reformas vēl būs, un tās ir nepieciešamas. Un kopā ar visām šīm izmaiņām notiks ekonomikas sakārtošana un augšupeja. Augļi no izmaiņām ienāksies tikai pēc dažiem gadiem. Mēs nedrīkstam stāvēt uz vietas kā senas konservatīvas un labi attīstītas valstis, piemēram, Lielbritānija, kurā nav nepieciešami nekādi stresi 10 vai pat 20 gadu laikā. Mums ir jāattīstās. Un pašlaik.

— Kas ir tas labais, ko Latvijas laukiem, lauciniekiem nevajadzētu pazaudēt?

— Tas labais... Nevajadzētu zaudēt tradīcijas, kas latviešiem ir bijušas kopš pirmās brīvvalsts laikiem. Proti, strādīgums. Darba tikums. Diemžēl tieši laukos tās pamazām sāk izzust. Protams, var visu novelt uz kaut kādiem apstākļiem. Taču tikai paši cilvēki ir vainīgi pie tā, ka lieto alkoholu un nodarbojas ar pilnīgi ko citu, tikai ne ar darbu. Un pamazām zaudē savas darbaspējas, kas vienmēr latvieti ir patīkami atšķīrušas no citām apkārtējām tautām, lai kur un lai cik grūtos apstākļos arī latvietis būtu dzīvojis. Taču tagad, ja pabraukā pa Latvijas laukiem, daudzās vietās vienkārši vairs nav uz ko skatīties. Un te nevar vainot ne valdības, ne ministrus. Daudz kas ir atkarīgs no paša.

— Kā vērtējat aizvadīto laiku šajā amatā, un ko jūs vēlētu pats sev nākamajā gadā?

— Šis bija manā dzīvē pats grūtākais pusgads. Es nokļuvu tik smagā darbā, kādu līdz šim vēl nebiju darījis. Temps, kādā šī ministrija strādāja, bija ļoti straujš. Tas prasīja daudz enerģijas un spēka. Taču nebūt nenozīmē, ka mēs paspējām izdarīt kaut pusi no tā, ko bijām iecerējuši. Tādēļ nedomāju, ka 2000. gada pirmajā pusgadā darba temps būs mazāk straujš, jo daudzas iesāktās lietas gluži vienkārši jānoved līdz loģiskām beigām.

Ko es sev vēlētu? Noteikti, lai veselība to visu iztur, lai nervi to visu iztur un lai atrastos laiks arī atpūtai. Pašlaik iespējas atvilkt elpu nav bijis. Ņemot vērā, ka arī iepriekšējā darbā temps bija saspringts, es vismaz reizi trijos gados gribētu uz kādu brīdi aiziet atvaļinājumā.

— Ko jūs vēlētu kolēģiem Zemkopības ministrijā, valdībā un politiķiem Saeimā?

— Zemkopības ministrijai — turēt līdzi! Valdībai — neapstāties reformās! Saeimai — spēt sekot līdzi visam, kas valstī notiek. Lai mums visiem izdodas!

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore