Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

 

Sēdes vadītājs. Labdien, godātie kolēģi! Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi, kura sasaukta sakarā ar 35 Saeimas deputātu ierosinājumu. Sēdes darba kārtībā lēmuma projekts “Par Latvijas valsts interešu aizsardzību “Tilts Communications” tiesvedības procesā pret Latvijas valsti”.

Kā referentam vārds deputātam Egilam Baldzēnam.

E.Baldzēns (SDS). Godājamie kolēģi! Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Prezidija locekļi! Godājamais Ministru prezident! Ministri! Latvijas Republikas pilsoņi, iedzīvotāji! Šodien mēs gribam risināt ļoti nopietnu jautājumu, kas saistās ar “Lattelekom” nākotni, ar telekomunikāciju nozares nākotni. Un es īpaši gribētu uzsvērt to, ka Saeimas opozīcijas partijas ir iesniegušas Saeimas lēmuma projektu, pret kuru, mūsuprāt un arī neatkarīgu ekspertuprāt, būtu ļoti grūti atrast nopietnus argumentus. Un arī noraidīt šo pozīciju būtu ļoti grūti. Par to mēs arī šodien šajā ārkārtas plenārsēdē runāsim, spriedīsim un lemsim. Un katrā ziņā mēs nepretendējam uz patiesību pēdējā — augstākajā instancē. Mēs piedāvājam šinī gadījumā to, ka mēs šo lēmuma projektu nododam tālāk — Tautsaimniecības komisijai, un attiecīgi Tautsaimniecības komisija varbūt var arī veikt kādu redakcionālas dabas labojumu. Mūsuprāt, tas būtu vajadzīgs tāpēc, lai nebūtu izjūta valdības partiju deputātiem, ka šeit ir viss izdarīts pilnīgi bez viņiem un nav nekāda iespēja pielikt klāt roku un plecu pie kopīgā darba.

Kolēģi! Es gribētu teikt, ka ļoti daudz esmu klausījies un lasījis šīs ārkārtas plenārsēdes un šī lēmumprojekta pretinieku, oponentu iebildumus, bet es ļoti vēlētos, lai godājamie oponenti vispirms izlasa šo lēmuma projektu. Jo es saprotu, ka viņi apmēram uztraucas par to, ka mēs prasām publicēt pilnīgi visu informāciju par šo šķīrējtiesu un arbitrāžas tiesu.

Godājamie kolēģi! Izlasiet šo lēmuma projektu! Tad jūs redzēsiet, ka tas neatbilst patiesībai. Un parasti nav nepieciešams cīnīties ar ienaidnieku, kura nav. Ja nu vienīgi ir īpaša vēlme kritizēt opozīciju, piesaucot klāt neesošas opozīcijas pozīcijas un argumentēti tās atspēkojot. Protams, katram politiķim ir izvēles tiesības, ko viņš vēlas darīt zināmu sabiedrībai. Bet būsim arī lietišķi. Būsim arī objektīvi un mēģināsim skatīties šo telekomunikācijas nozares nākotnes jautājumu, kas ir saistīts ar šo lēmuma projektu “Par Latvijas valsts interešu aizsardzību “Tilts Communication” tiesvedības procesā pret Latvijas valsti” no nacionālajām interesēm, no valstiskajām interesēm, no šīs nozares interesēm. Jo nav nevienam noslēpums, ka enerģētika un informācijas pieejamība telekomunikācijas ir praktiski pats svarīgākais no tiem biznesa veidiem, no uzņēmējdarbības veidiem, kas ir ietekmīgi un nozīmīgi. Es gribētu uzsvērt to, ka informācijas tehnoloģijām ir milzu nākotne. Un, ja mēs šajā vietā pielaidīsim liktenīgu kļūdu, kādu jau reiz pielaidām, parakstot jumta līgumu, tad mēs, neapšaubāmi, pielaidīsim rupju kļūdu, par kuru būs jāatbild vēl mūsu bērniem.

Kolēģi! Tātad es vēlreiz iepazīstināšu, par ko tad mēs prasām no Ministru kabineta, un, kā jau teicu, nododot vēl redakcionāliem papildinājumiem, labojumiem arī Tautsaimniecības komisijai. Mēs prasām publicēt informāciju un dokumentus par mierizlīguma procesu starp Latvijas valsti un “Tilts Communication” īpašnieku “Sonera”. Tas ir viens.

Otrs. Publicēt informāciju par tiesvedības izmaksām tajā iesaistītajiem speciālistiem un amatpersonām. Tas ir divi.

Pirms mierizlīguma noslēgšanas nodot to sabiedrības publiskai apspriešanai, tajā skaitā Latvijas Republikas telekomunikāciju asociācijas ekspertu izvērtēšanai.

Ceturtais. Mierizlīgumu noslēgt tikai ar abām pusēm vienlīdzizdevīgiem nosacījumiem, ņemot vērā, ka “Tilts Communications” nav izpildījis jumta līguma saistības un tādējādi nodarījis Latvijas valstij zaudējumus.

Piektkārt. Latvijas valstij saglabāt kontroli pār “Lattelekom” kā valstij stratēģiski svarīgu uzņēmumu, neatkarīgi no akciju pārdošanas apjoma “Sonerai”, un sestais — pieprasīt Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas atzinumu par “Lattelekom” rīcību, patvarīgi nosakot vairākus pamatpakalpojumu tarifus. Tie ir ienākošie starptautiskie zvani, interneta iezvanpieejas, 900. numuri un citi.

Tātad, kolēģi, ir pilnīgi skaidrs šis lēmuma projekts, un es varbūt ķeršos arī pie šīs problēmas mazliet tiešāk klāt.

Es domāju, ka mēs visi ļoti labi zinām, ka mums šī “Lattelekom” epopeja, kas nebūt nav “Lattelekom” darbinieku un vadības bēdu stāsts, ir mūsu pašu politiķu auklēts, un visa šī problēma sākās jau tālajā 1992. gadā, un tagad mēs turpinām šīs problēmas risināšanu. Un es gribētu uzsvērt arī to, ka, sākot ar jumta līgumu, tā diezgan neveiksmīgo raksturu, kuru arī varam saukt par noziedzīgu raksturu, beidzot ar šo šķīrējtiesu, ar mierizlīguma piedāvājumu, mēs redzam, ka jautājums vienmēr ir skāris privatizāciju. Šinī gadījumā atkal šī pati mierizlīguma tēma nav vienkārša mierizlīguma tēma, tā ir slēpta privatizācija, konfidenciāla privatizācija, šinī gadījumā, kas attiecas uz “Lattelekom” un “Latvijas Mobilo telefonu”. Mums jau bija vienreiz šāds precedents, ka mēs “Latvijas kuģniecību” gribējām privatizēt pilnīgi konfidenciāli, pilnīgi slepeni. Ar ko tas beidzās? Mēs redzam. Augstas valsts amatpersonas uzņēmās personālu politisku, morālu un jebkuru citu atbildību un tagad, protams, par šo atbildību un tās īstenošanu klusē. Tas tā ir.

Bet mums šinī gadījumā ir ļoti līdzīga situācija. Un, lai mēs, risinot šo “Lattelekom” jautājumu, nenonāktu tajā pašā situācijā, kur mēs jau kādreiz bijām, es domāju, ka mums ir jāatceras tas, ka latviešu tautai ir laba dziesma, kuras vārdi skan: “Viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala.” Es ceru, ka mēs šajā sākumā un galā nesapīsimies.

Vai mēs mācāmies no pieļautajām kļūdām? Es domāju, ka ne. Un mums ir jāatceras viens — ka arī jumta līgums bija superslepens, konfidenciāls. Tāpat ir arī pašreiz ar šo šķīrējtiesu, tāpat ir arī ar šo miera izlīgumu. Taču kam ir labums no šīs slepenības? Es domāju, ka praktiski nevienam, kas ir Latvijas patriots.

Es atļaušos citēt augstu amatpersonu teikto brīvai presei, šinī gadījumā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei”. Parasti zem augstām amatpersonām slēpjas ministri vai kādas citas ļoti augstas amatpersonas.

Tātad ko saka “Neatkarīgā Rīta Avīze”? “Lattelekom” lietā ir liels ieinteresēto personu loks un milzīga krāpniecība. Tāpēc iesaistītie, izmantojot konfidencialitātes statusu, manipulē ar informāciju.

Tātad, no vienas puses, ir liels informācijas trūkums, absolūts dokumentu vakuums un vesela baumu paradīze, kuru presei kā tādu kaulu vēlīgi pamet atsevišķi ministri. Savulaik tāda pati situācija bija ar jumta līgumu, un tā beidzās ar Ģenerālprokuratūras un parlamentāro izmeklēšanas komisiju atzinumiem par augstu amatpersonu nekompetenci, bezatbildību un nolaidību. Tie ir prokuratūras atzinumi. Es domāju, kolēģi, ka mums nevajadzētu nonākt šādā situācijā un vajadzētu no savām kļūdām mācīties.

Es gribētu arī šeit citēt satiksmes ministru Gorbunovu, kurš saka sekojošo: “Mierizlīguma pašreizējā projektā ir iekļautas lietas, par kurām valdība nevar uzņemties atbildību. Mierizlīguma nosacījumi nav izdevīgi Latvijai. Nav pietiekami izdevīgi Latvijai.” Šāds secinājums.

Bet es gribētu mazliet arī paanalizēt jautājumu par šo konfidencialitāti arī šķīrējtiesai. Un, ja mēs uzmanīgi paskatāmies, tad tādā gadījumā ir pilnīgi viennozīmīgi skaidrs, ka nav juridiski korekti pamatots un argumentēta šī konfidencialitāte. Tātad Ministru kabineta sēdē 22.augustā, kā redzams no sēdes protokola lēmuma nr. 59, ir tiešām skatīts jautājums par “Tilts Communications” prasību Starptautiskajā arbitrāžas tiesā, ir pieņemta zināšanai informācija par minēto prasību, izveidota konfidenciāla darba grupa Ministru prezidenta vadībā, pieņemti trīs konfidenciāli lēmumi. Taču lēmums par to, ka minētā informācija atzīta par konfidenciālu un uz kāda pamata, šeit nav pieņemts! Tas ir viennozīmīgi. Un nav arī dokumentos fiksēts. Tātad — kā mēs varam runāt par konfidencialitāti, kurai nav šīs dokumentālās bāzes?!

Tālāk mēs uzmanīgi paskatīsimies Kalvīša kunga atbildi, ekonomikas ministra, Saeimas deputātiem uz jautājumu par šo konfidencialitāti. Kalvīša kungs atsaucas uz Ministru kabineta noteikumu nr.226 pirmās daļas 6.punktu. Un, ja mēs uzmanīgi paskatāmies, kā tad skan šis punkts, tad šis punkts skan sekojoši (kas ir it kā šīs slepenības pamats): “Atsevišķi valsts ārpolitiskās darbības virzieni un stratēģiski nozīmīgi ārējie ekonomiskie sakari, militārā sadarbība ar ārvalstīm un starptautiskajām organizācijām.” Tad ir jautājums: vai šī šķīrējtiesa... vai šeit ir jautājums, kas ir attiecināms uz kādu ārpolitikas darbības virzienu valstī? Vai tas ir ārējais ekonomiskais sakars? Vai militāra sadarbība ar ārvalstīm? Vai arī te ir kāds cits formulējums? Praktiski mēs redzam, ka nav atbilstoša atsauce uz noteiktajiem Ministru kabineta lēmumiem un ka šie šķīrējtiesas jautājumi neattiecas uz esošo punktu, ar kuru tiek pamatota šī jautājuma konfidencialitāte.

Es domāju, ka praktiski tas nozīmē, ka ministra kungs ir uzņēmies personālu atbildību par šīs savas rīcības sekām, gluži tāpat kā bija savulaik ar “Latvijas kuģniecību”. Es gribētu atgādināt, ka mēs dodam visu iespēju iepazīties ar šiem materiāliem tiem advokātiem, kuri savulaik nopelnīja šos 15 miljonus ASV dolāru lielo honorāru, kas bija nesamērīgi augsta cena pie “Lattelekom” jumta līguma slēgšanas. Tai pašā laikā mēs nepieļaujam, ka šai informācijai piekļūst neatkarīgi eksperti, Saeimas deputāti un speciālisti, juristi. Es domāju, ka tā ir aplama politika.

Es šeit varbūt arī gribētu pacitēt ekspertu viedokli, kas apliecinās to, ka opozīcijas nostājai ir pietiekams pamats. Paņemsim Latvijas Telekomunikāciju asociācijas izpilddirektora Jāņa Leļa viedokli. Viņš saka skaidri un gaiši: “Tiesas process nav izdevīgs ne Latvijas valstij, ne “Sonerai”.” Pilnīgi pareizi! Bet tas norāda uz to, ka mums nevajag tai vienpusēji piekāpties un ka mums ir jāņem vērā arī tas, ka “Sonerai” ir pašreiz pietiekami lielas finansiālas grūtības, parādu saistības kaut kur uz 6,5 miljardiem eiro. Tas ir pietiekami nopietns jautājums. Un mums ir jādomā par to, ja mēs gribam runāt par mierizlīgumu, tad ir jādomā par to, kādi ir šī mierizlīguma nosacījumi un vai tie ir izdevīgi Latvijas valstij, vai tie ir kapitulantiski.

Kolēģi, es gribu nocitēt arī Tautas partijai tuvu konsultantu Mārci Bendiku, kas saka: “Piekrist mierizlīgumam ar “Soneru” var tikai tādā gadījumā, ja ir pilnīgi skaidrs, ka uzvarēt tiesas procesu ir praktiski neiespējami.” Lūk, kāds ir eksperta viedoklis! Ja Latvijas valsts pārdos “Lattelekoma” 5 procentus “Latvijas Mobilā telefona” akcijas, saka šis eksperts, tad šāds solis ir novērtējams kā ārprātīga tirgus kropļošana, un tādus noteikumus var izdomāt tikai bezatbildīgi cilvēki!

Tātad, kolēģi, mēs šeit redzam, ka labēji noskaņoti eksperti šādu rīcību vērtē kā bezatbildību. Un tie nav opozīcijas deputāti vien! Tāpēc es domāju, ka būtu ļoti uzmanīgi Aigaram Kalvītim, kā šodien Latvijas radio, jārunā par opozīcijas bezatbildību, ja Tautas partijai tuvi eksperti praktiski saka, ka šāda rīcība ir bezatbildīga, ja mēs šādu mierizlīgumu uzskatām par labvēlīgu un izdevīgu Latvijas valstij.

Kolēģi! Politiķis Grigorijs Krupņikovs saka, ka piekāpšanās cena no Latvijas puses varētu būt, piemēram, 5% no “Latvijas Mobilā telefona” akciju pārdošanas “Lattelekom” par zemu cenu. Tas varētu būt valstij pieņemams risinājums. Uz to es gribētu teikt, ka tas ir viens no viedokļiem, kuram atkal iebilst citi eksperti, jau pieminētais Mārcis Bendiks saka: “Pārdot konkurējošam uzņēmumam “Lattelekom” konkurējoša uzņēmuma “Latvijas Mobilais telefons” akcijas ir noziedzīgi. Tā ka, redziet, ir ļoti nopietns jautājumu loks un dažādi viedokļi, tajā skaitā labējo ekspertu vidū. Es gribētu uzsvērt to, ka tas prasa pēc zināmas diskusijas publikā, tātad sabiedrībā, bet es šeit gribētu arī pateikt par Telekomunikāciju asociācijas viceprezidenta Jāņa Siliņa viedokli, kas saka tā, ka, jā, mierizlīgums varētu būt, un tas būtu pat nenovēršams, ja mums izdotos aizstāvēt Latvijas intereses. Aizstāvēt tās nevis kapitulantiski, bet ņemot vērā šos dažādos zemūdens akmeņus, kas tur ir, ar kuriem ir jārēķinās valstij, un nevis jāignorē un jāvada šis Latvijas valsts kuģis kā gluži bez kāda loča un bez kāda kursa.

Šeit jautājums ir arī par to, ka mēs varam dažādi skatīties, kā risināt šo mierizlīguma tēmu, gan ar GSM licenci, bet, ja mēs skatāmies uz šo GSM licenci Latvijas teritorijā, kas būtu pilnīgi pietiekams pamats mierizlīgumam ar “Soneru”, tad katrā ziņā tā būtu pirmām kārtām jāsniedz, to tikai pārdodot. Un otrkārt, uz vienlīdzīgiem pamatiem.

Par citiem. Citiem ir jābūt tiesībām saņemt tādu pašu licenci. Un tad, es domāju, arī ar savu atbildību, ņemot vērā jautājumus, kas saistās ar universālo pakalpojumu, par tām vietām Latvijā, kuras aizvien vēl nav modernizētas, uzņemoties dalīt atbildību. Ne tikai dalītas tiesības.

Kolēģi! Tā ka šeit varam risināt arī dažādas domas un teorētiskas diskusijas, kā iziet no šīs krīzes, kur valdības partijas, kas ir piedalījušās šā jumta līguma slēgšanā un tālākajā telekomunikāciju likuma atbildīgās redakcijas pieņemšanā, kas rada šo problēmu, un tālāk arī līguma slēgšanā ar Pasaules tirdzniecības organizāciju. Visā šajā pretrunu ņudzeklī, kā risināt to.

Bet vēlreiz gribu atgādināt to, ka runa nav par tiesvedību vien. Runa ir par to, ka pakāpeniski šīs tiesvedības ēnā tiek gatavota privatizācija. Un privatizācija, kas attiecas uz diviem telekomunikāciju nozares uzņēmumiem, par to kontrolpaketes akcijām, kas nosedz šo kontrolpaketes iespēju, un šo uzņēmumu vērtība ir apmēram no 2 miljardiem līdz 2,5 miljardiem latu vērtībā. Tas principā ir Latvijas Republikas telekomunikāciju nozares kodols.

Kolēģi! Es domāju, ka no kļūdām mums katrā ziņā ir jāmācās. Es gribētu atgādināt pavisam īsu vēsturi: 1992.gadā tika slēgts līgums par investoru piesaisti ar bēdīgi slaveno “Corrol, Burdick & McDonough” juristu advokātu biroju. 1993.gada decembrī tika izdarīta šī investora izvēle. 1994.gada janvārī stājās spēkā jumta līgums. Bet šeit ir viena interesanta sadaļa, par kuru mums jārunā un kuru mēs redzam, kā arī tiek analizēta presē. Un tā praktiski ir 2000.gada 9.septembrī “Dienā” analizētā informācija, kur ir runa par šo jumta līguma korupciju.

Tātad atkal es gribu uzsvērt to, ka tā nav kreisā prese, tā nav opozīcija. Tā ir labējā prese, un tā saka, ka, slēdzot šo jumta līgumu, šis bēdīgi slavenais honorārs tika sadalīts četrās daļās, un pēdējā — šī 25% daļa — tika izmaksāta 1997.gada sākumā, kad vairs nevarēja izdarīt nevienu korekciju jumta līgumā. Es domāju, ka tas ir zīmīgi, ka šādi tiek sadalīts šis attiecīgais honorārs un, kā mēs varam arī spriest no informācijas un arī šā raksta, ka tiek runāts par to, ka šis honorārs it kā saistās ar projekta attīstību, ka sākotnēji tas bija noteikts tikai 3 miljoni ASV dolāru 1992.gada jūnijā, bet 1994.gada augustā jau tiek pieņemts praktiski ar 15 miljonu augstu līmeni. Es gribētu uzsvērt, ka tas ir nepiedodami augsts, jo šie 3 miljoni jau bija augstākā cena, ko varēja noteikt. Tāda ir, kolēģi, situācija.

Es jau nemaz neatgādināšu arī šeit, ka Leiškalna kungs no Saeimas tribīnes ir apgalvojis, un pilnīgi pamatoti apgalvojis, ka viņš šeit redz, es viņu citēju: “Atklātu kukuļņemšanas gadījumu no politiskajām partijām “Lattelekom” jumta līguma lietā.” Ka līdzīgi ir izteicies arī Ojārs Kehris “Dienai”, ka tas nav vienīgais ziedojums, ko partijas ir saņēmušas, šos 100 000 dolārus, ka arī citi ziedojumi ir bijuši. Tā ka mēs saprotam šo situāciju un nemēģinām to slēpt. Bet ne mūsu uzdevums pašreiz ir nepārtraukti cilāt šīs ēnas puses. Mūsu uzdevums ir atrisināt šo problēmu, lai mums nebūtu šie zaudējumi turpmāk. Lai nebūtu šī konfidencialitāte, kura bija šī jumta līguma laikā un kura radīja nosacījumus un apstākļus šāda lēmuma pieņemšanai. Kura praktiski netika atrisināta ne Parlamentārās izmeklēšanas komisijas laikā, kuru vadīja Pēteris Tabūns, ne tās komisijas laikā, kuru vadīja Ingrīda Ūdre un es — Egils Baldzēns. Tā ka šeit ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir problēma, kura mums jārisina.

Kolēģi! Mēs redzam, ka “Soneras” prasība Latvijas valstij ir 380 miljoni dolāru, un praktiski tā tiek veidota ļoti vienkāršā veidā, ka vidējā peļņa tiek sareizināta ar 10 gadu periodu. Tā ir nepamatota prognoze. Ļoti optimistiska prognoze par to, kā rīkoties. Es vēlreiz gribētu uzsvērt, ka te šajā jautājumā “Soneras” puse, protams, nav ņēmusi vērā tehnoloģiju straujo attīstību, alternatīvas datu pārraides iespējas un veselu virkni citu jautājumu. Un mums ir jāņem vērā arī tas, ka tieši “Latvijas Mobilais telefons”, kur 23% akciju pašreiz pieder “Lattelekom”, ir viens no viņu peļņas augstajiem rādītājiem un nesējiem. Tas ir vidēji kaut kur gadā pieci seši miljoni latu. Tātad arī “Latvijas Mobilā telefona” devums ir šajā peļņā. Es gribētu uzsvērt to, ka informāciju tik tiešām ir nepieciešams publicēt par tiesvedības izmaksām, tajā iesaistītajiem speciālistiem, un mēs varam redzēt to, ka tas arī tiek darīts. Un es šeit gribētu īpaši uzsvērt, ka pārmetumi, kas izskanēja opozīcijai gan no Aigara Kalvīša, gan no Ministru prezidenta Andra Bērziņa, kuri kategoriski iebilst pret šādas informācijas publicēšanu, it īpaši par britu advokātiem, īstenībā sen jau ir “Dienā” un citur publicēti. Es varbūt nocitēšu no 2000.gada 31.augusta, kur “Clifford Chance”, tātad britu advokātu birojam, ir noteikta likme. Un to, protams, kārtējo reizi ir sniegusi viena no augstajām amatpersonām, kā redzam, ministrs. Tika noteikti 337 lati stundā sākotnēji 2000.gadā, un 2001.gada maijā tika noteikti jau 360 lati stundā. Tā ka jūs redzat, ka visi iebildumi par to, ka, lūk, šāda informācija nav publicējama, ka to neoficiāli Ministru kabineta locekļi pauž, tas ir vienkārši mazliet ironiski uztverams un vērtējams. Mēs varam šeit turpināt šo honorāru uzskaiti, arī analīzi. Amerikas Savienotajās Valstīs pats dārgākais advokāts praktiski maksā 378 latus. Šeit nekādi zaudējumi Latvijas valstij nevarētu būt, ja mēs šo informāciju vēlreiz publicētu, un mums nevajadzētu domāt, ka “Soneras” puse ir tik neprātīga, ka viņa nemaz nelasa ar saviem ekspertiem un speciālistiem Latvijas presi, neiepazīstas ar informāciju, kas tiek sniegta. Mums nevajadzētu novērtēt mūsu oponentus šajā tiesvedības procesā par zemu un uzskatīt, ka viņi ir piena puikas.

Kolēģi! Bet tajā pašā laikā mums ir gan viena lieta, par kuru arī mūsu kolēģis Ministru prezidents Andris Bērziņš neminēja ne vārda, ka te uztraucas par šiem britu advokātiem. Ir jautājums par Latvijas advokātiem, par kuriem gan nekāda informācija nav publicēta. Un tie ir tie paši advokāti, kuri savulaik slēdza šo bēdīgi slaveno jumta līgumu, un es domāju, ka tas atkal ir zīmīgi. Un tieši tāpēc mums būtu nepieciešams attiecīgi šo informāciju gūt. Bet es neredzu nekādu starptautisku kaitējumu, ja šie šinī gadījumā, teiksim, otrās nozīmības pakāpes advokāti, kas nodrošina šiem britu advokātiem zināmu informāciju par Latvijas likumdošanu un situāciju, kāda ir izveidojusies, varētu būt...ja būtu sniegta informācija par viņu honorāru lielumu.

Es gribētu varbūt vēlreiz citēt, kāds ir šī paša juridiskā biroja “Lejiņš, Edžiņš, Torgāns un Vonsovičs” atzinums par jumta līgumu, kura izstrādāšanā viņi ir paši piedalījušies un to arī praktiski veikuši. Tātad šeit ir ļoti skaidri pateikts arī viņu darba vērtējums pie šī jumta līguma. Es citēšu: “Vairums jumta līguma pārkāpumu, iespējams, ir pieļauti modernizācijas plāna izpildē. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka jumta līgums faktiski neparedz Latvijas Republikai efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus pret šiem pārkāpumiem.” Un to saka cilvēki, kas ir šī jumta līguma autori. Paši par savu darbu.

Paldies par paškritiku, bet es domāju, ka mums ir ļoti uzmanīgi jāizvērtē viņu darbs, un tāpēc es domāju, ka attiecībā gan uz ārzemju, gan uz Latvijas advokātiem būtu pilnīgi pieļaujama starptautiska audita veikšana, jo mums ir jāzina jautājums par to, kā tiek tērēta valsts nodokļu maksātāju budžeta nauda.

Un lai man šeit nestāsta Ministru prezidents vai kāds cits ministrs to, ka šajā jautājumā nedrīkst būt starptautisks audits. Drīkst būt un vajag būt, ja mēs rūpējamies par valsts interesēm. Ja mēs liekam valsts intereses trešajā vietā, ceturtajā vietā pēc citām prioritātēm, tad, protams, šāds audits ir lieks un nevajadzīgs.

Kolēģi! Es šeit gribētu arī vēlreiz citēt mūsu Ministru prezidentu, kas arī 4.martā “Rīgas Balsī” ir izteicies sekojoši, un domāju, ka tas arī ir zīmīgi. Valdība esot apsolījusi saviem ārzemju advokātiem saglabāt slepenību, un tāpēc tā negrasās pildīt parlamenta lēmumu par slepenības atcelšanu, ja šāds lēmums tiktu pieņemts. Es ceru, ka tā ir kļūda, ka žurnālisti ir kļūdījušies, jo pretējā gadījumā es vairs nesaprotu, vai Latvijā Satversme nosaka parlamentāru republiku vai Ministru kabineta valsti. Es domāju, ka mums ir parlamentāra valsts un es domāju, ka šinī situācijā nevajadzētu ar šiem solījumiem mētāties, un zināmā mērā vajadzētu ņemt vērā to situāciju, ka šī informācija jau sen ir publicēta, un jautājums būtu vienīgi par to, kādas izmaiņas un korekcijas ir notikušas pēc tam, kad tika atcelts Nagļa kungs, kurš tika vainots šajos augstajos honorāros, un par cik ir pazemināti šie augstie honorāri, jo, cik es saprotu, tas bija principiāls jautājums, kāpēc viņš tika arī atcelts. Ja ir citi iemesli Nagļa kunga atcelšanā, tad, protams, tos var minēt, man nav nekādu iebildumu, bet tas bija viens no argumentiem, kāpēc tika piesaukts arī Nagļa kunga demisijas jautājums.

Kolēģi! Es šeit gribētu uzsvērt arī to, ka Aigars Kalvītis saka tā: ja mierlīgums tiks noslēgts, tad sabiedrība par to tiks informēta nekavējoties un pilnībā. Tiks atcelta arī konfidencialitāte.

Es šeit redzu pussoli uz priekšu, salīdzinot ar jumta līgumu. Jumta līgumā vēl vairākus gadus pēc tam, kad tas tika noslēgts, netika dota informācija par situāciju, un kaut kādus, teiksim, labojumus un vērtējumus prokuratūra varēja dot tikai tad, kad Krimināltiesiskais departaments attiecīgi deva atzinumu, ka ir iestājies jau noilguma termiņš par krimināltiesisko atbildību.

Tieši tā ir rakstīts Ģenerālprokuratūras atzinumā. Es domāju, ka ne jau par to ir runa — par šo noilgumu. Bet es gribētu uzsvērt pavisam kaut ko citu. Ka mēs nevaram atļauties to, ka neatkarīgi eksperti, kaut vai šīs Latvijas telekomunikāciju asociācijas speciālisti, nevar dot vērtējumu šim līgumam, šai tiesvedībai, kas skar 380 miljonus ASV dolāru, kā apgalvo mūsu Ministru kabineta locekļi.

Es neredzu pamatu tam, kāpēc nevar būt šī neatkarīgā ekspertīze un kāpēc drīkst būt vienīgi tādi eksperti un speciālisti, kuri ir ministriju tātad speciālisti, atbildīgi savu politisko vadītāju priekšā, kuri var dot tikai to informāciju, kas attiecīgi arī tiek saskaņota ar ministriem, un ka tikai tie cilvēki no sabiedrisko pakalpojumu regulatora, kuri attiecīgi ir arī politisku partiju vēlēti. Es neapstrīdu viņu kompetenci, bet es saprotu to, ka mums ir vajadzīga objektivitāte. Ar kompetenci vien ir par maz. Ir vajadzīgs, lai būtu objektivitāte, kas ievēro valsts intereses.

Kolēģi, es šeit nenoliedzu zināmu, kā jau es teicu, progresu, bet es gribētu citēt arī divus Ministru kabineta locekļus, kuru viedoklis ir atšķirīgs.

Roberts Zīle — “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, īpašo uzdevumu ministrs — saka tā: “Informācijas par mierizlīguma nosacījumiem publiskošana ir atbalstāma.” Tātad es varu teikt vienīgi to, ka Roberts Zīle pilnīgi pievienojas šajā gadījumā arī opozīcijas prasībai, un, ja mēs to nododam Tautsaimniecības komisijai, nav nekāda pamata iebilst un varbūt vajadzības gadījumā izdarīt papildinājumus, kādus labojumus, kas būtu nepieciešams.

Es vēl gribētu citēt arī satiksmes ministru Anatoliju Gorbunovu, kas ir vairākkārt presē uzsvēris, ka “ir jādara zināmi izlīguma plusi un mīnusi”. Un jādara zināmi nevis no šīs neoficiālās informācijas, kur attiecīgi jebkurā brīdī var ekonomikas ministrs atkal pateikt, ka galu galā viņš līdz galam neko nav pateicis un ir pateicis tikai kaut ko, un vēl tur var būt daudz kas nepateikts. Tā nevar neko izvērtēt! Tā nevar neko auditēt pie šādiem nosacījumiem! Tad ir jāsaka viss vai nekas. Bet, ja ir pateikts kaut kas, tad ir jāsaka līdz galam. Šai drosmei ir jābūt!

Kolēģi, es gribētu uzsvērt arī to, ka Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns šajā nedēļā intervijā Latvijas Radio atzīst, ka visas ar “Lattelekom” saistītās lietas ir jādara zināmas gan opozīcijas, gan pozīcijas deputātiem. Bet tas netiek darīts!

Kolēģi, es aicinu to darīt! Es domāju, ka šeit mūsu domas sakrīt, bet ir jābūt vienīgi šai politiskai gribai, kas dara iespējamas šīs pareizās atziņas. Nevaram mēs kā strausi slēpties aiz šīs savas neizdarības, jo atcerēsimies, ka bezdarbība vai pretdarbība arī var būt noziedzīga pret valsts interesēm.

Kolēģi! Es gribētu uzsvērt arī to, ka viens no argumentiem, kāpēc mums ir nepieciešama steiga ar šo mierizlīgumu, ir arī šie augstie slepenie honorāri un to izmaksas, un izmaksas lielums, kāds ir ar šo tiesvedību. Bet to jau atkal mēs paši nosakām. Tā ka zināmā mērā mēs paši nosakām šo steigu, un ir pamats arī izvērtēt, cik pareizi un cik objektīvi tas tiek darīts.

Kolēģi, pavisam nesen valdības sēdē pēc ekonomikas ministra Aigara Kalvīša ierosinājuma lēma (es tagad citēšu “Dienu”) “par konfidencialitātes statusa atcelšanu valsts tēriņiem, kas bijuši saistīti ar Latvijas interešu aizstāvību “Lattlekom” prāvā”. Es jūs varu vienīgi apsveikt, Kalvīša kungs! Pilnīgi pareizi, tā arī vajadzēja rīkoties, tagad arī opozīcija to prasa. Un tāpēc gribētu teikt, ka man līdz galam nav izprotams, kāpēc šobrīd par 180 grādiem ir mainījusies Kalvīša pozīcija, vismaz publiski teiktā un vērtētā, jo tie ir viņa paša vārdi, kas ir publicēti presē, un es nedomāju, ka tie būtu jāatsauc. Tā ir pamatota, argumentēta pozīcija. Bet es nedomāju, ka tas ir domāts vienīgi tajā brīdī, kad Tautas partija un citi “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ministri devās “karagājienā” pēc Jāņa Nagļa skalpa. Ja tas viss domāts tikai šim acumirklim, tad, protams, tā ir cita pozīcija. Ja tas ir domāts kā pozīcija, ko izsaka politiski atbildīgas personas, tad tas nozīmē to, ka mums šis mierizlīguma process neapšaubāmi ir jādod izvērtēšanai sabiedrībai, neapšaubāmi jādod izvērtēšanai neatkarīgiem ekspertiem. Un tad neatkārtosies tā situācija, kāda bija jumta līgumā, un nebūs jumta līgums–2, par kuru nevajadzēs Ģenerālprokuratūrai, Valsts kontrolei, daudziem citiem gadiem ilgi pētīt šīs mūsu dokumentu annāles. Es domāju, rīkosimies atbildīgi un nevis bezatbildīgi!

Kolēģi, kādi ir pašreiz Ministru kabineta darba grupā pieņemtie mierizlīguma nosacījumi, protams, no šī neoficiālā viedokļa, kas no Ministru kabineta locekļiem, ministriem un, protams, brīvi ir lasāms mūsu presē? Iespējams, ka tie ir daļēji un pie reizes skaitās pilnīgi slepeni, kas ir absurds. Bet es tos tomēr minēšu, par to, kā pašreiz tiek piedāvāta Latvijas Republikas telekomunikāciju tirgus “finlandizācija”, jo mēs patreiz savu telekomunikāciju uzņēmumu gribam padarīt par citas valsts uzņēmuma privātīpašumu!

Tā nav privatizācija. Tā ir citas valsts uzņēmuma, Latvijas valsts uzņēmuma, kontrolpaketes pārņemšana. Tā tas arī jāsauc, un citas iespējas nav, jo “Sonerai” šajā akciju sabiedrībā 52,5% pieder Somijas valstij.

Mēs redzam, ka Somijas valsts, neapšaubāmi, strādā pie savas valsts nacionālajām interesēm. Šeit problēmu nav. Bet mums arī ir jāstrādā pie savas valsts interesēm, un to mēs varam darīt vienīgi kopīgi un vienīgi tad, ja mums ir politiskā griba.

Tātad,kāds ir šis pirmais nosacījums? Šie 5% “Lattelekom” akcijas. Ir otrs nosacījums, tātad 5% “Latvijas Mobilā telefona” akcijas, kas dod kontrolpaketes iespējas “Sonera”, kā “Lattelekomā”, tā “Latvijas Mobilajā telefonā”, un tas ir uzņēmumos, kur tirgus vērtība, pēc tirgus ekspertu vērtējumiem, ir no 2–2,5 miljardiem latu. Es domāju, ka tas ir ļoti nopietni, ja mēs vērtējam arī šo peļņu, kas ir bijusi, nepilni 49 miljoni gada laikā šiem diviem uzņēmumiem, tad mums ir jāvērtē, ka mēs par 42 miljoniem dolāru gribam atdot diezgan ievērojamu Latvijas valsts īpašumu. Tālāk “Soneras” puse arī sola, ka viņi kaut ko darīs modernizācijas jomā. Ciparu modernizācija nav veikta līdz 2002.gada 1.janvārim, kā mēs zinām. Tā ir veikta uz 69%, un praktiski šeit atkal jāņem vērā, ka visi tie solījumi nākotnes formā, ko mums investori ir teikuši, tiem ir jābūt perfekti iestrādātiem. Un lai mēs būtu pārliecināti, ka tie tik tiešām ir saistoši. Un ne jau ar tādiem advokātiem, kas izstrādāja jumta līgumu. Pilnīgi nepieņemami. Pilnīgi nepieņemami un politiski riskanti. Nav pamata domāt, ka tie, kas vienreiz ir veikuši savu darbību, kā viņi paši atzīst, pretēji valsts interesēm vai nekompetenti, būs tagad apguvuši šīs politiskās, šīs juridiskās mākslas pamatus un spēs tagad to visu izdarīt ļoti precīzi.

Es gribētu vēl uzsvērt to, ka ir arī jautājums par šiem 15%–20% akciju “Lattelekom”, ko tad varētu dot par sertifikātiem. Ir arī jautājums par šo licenci un tā tālāk. Bet mēs nedrīkstētu iet ar šo tirgus liberalizācijas lozungu un veidot daudz stiprāku monopolu nekā līdz šim Latvijas tirgū. Ar to mēs neizpildīsim nedz Pasaules tirdzniecības organizācijas, nedz Eiropas Savienības direktīvas un prasības, un tā joprojām, vai līguma nosacījumus. Un nevarēsim mēs stāstīt, ka “Latvenergo”, lūk, ir savs nelielais telekomunikāciju tīkls, ka “Latvijas dzelzceļam” tāds ir, ka no 2003.gada tie sastādīs šim daudz stiprākajam uzņēmumam kaut kādu īpašu konkurenci. Un neglābs mūs arī Telekomunikāciju likumā izdarītie nelielie grozījumi un labojumi, kas paredz to, ka būs iespējas arī citiem izmantot šo infrastruktūru un šos telekomunikāciju tīklus. Šie uzņēmumi, arī “TELE–2”, nespēs normāli konkurēt, un arī tas mums ir jāņem vērā, tāpēc šāds mierizlīguma variants ir kategoriski noraidāms, kaut vai tāpēc, ka mūsu telekomunikāciju nozares attīstības mērķis, kā to nosaka Ministru kabinetā pieņemtā sektoru politika, ir patērētāju intereses. Patērētāju intereses! Un nekas cits. Un šī liberalizācija nozīmē tikai vienu, ka uzņēmējdarbībai ir jābūt efektīvākai un pie reizes jānodrošina godīgi konkurences nosacījumi. Vai mēs pildīsim Ministru kabinetā akceptētās, negrozītās aizvien, sektorpolitikas nosacījumus, kas ir augstākās pakāpes dokuments pret visiem mierizlīgumiem, visiem telekomunikācijas likumiem, kas mums ir jāpilda. Es domāju, ka tas ir pietiekami nopietns jautājums, kas mums ir šeit jāizvērtē, pirms mēs sasteigtā formā un veidā mēģinām risināt šos šķīrējtiesas jautājumus.

Kolēģi! Es gribētu uzsvērt arī to, ka ļoti daudzi, arī finansu ministrs, ir uzvēris, ka šī šķīrējtiesa nebūs īsa, ja tā būs. Trīs gadi kā minimums.

Tālāk. Tiesvedībā nebūs uzvarētāju. Bet būs kaujiniecisks neizšķirts. Mums nav jāieņem padošanās vai kapitulācijas pozīcija. Mums ir jāapzinās šī situācija, un nav pamata steigai. Tajā pašā laikā mēs varam iet uz miera izlīgumu, ja tiek respektētas šīs Latvijas Republikas valsts intereses. Bet tas prasa šo neatkarīgo ekspertīzi. Tas prasa šo pārliecību par šī lēmuma pieņemšanas pamatotību, un tas prasa šo atklātumu, kuru arī, pateicoties opozīcijas ierosinājumiem, tagad izsaka, kā jau es teicu, vesela virkne Ministru kabineta locekļu. Es domāju, ka šeit nevajadzētu iespītēties kaut kādās pozīcijas un opozīcijas deputātu nostājās. Mums ir jādomā no Latvijas interešu prioritātes viedokļa, un varbūt nevajadzētu aizvainoti reaģēt uz atsevišķiem skarbākiem citējumiem, jo tie jau mūsu pašu vārdi vien ir. Un tāpēc es domāju, ka mums nevajag no šīs situācijas norobežoties, bet to risināt, neatkāpjoties no Latvijas interešu prioritātes principa.

Ko es jums vēl gribētu teikt? Gribētu teikt arī to, ka šis mierizlīgums, protams, ir iespējams. Ka ir iespējamas arī izredzes uzvarēt šajā tiesvedības procesā, to arī ir teikuši vesela virkne Ministru kabineta locekļu. Tā ka šeit varbūt vajadzētu man kā opozīcijas pārstāvim jūs aicināt ieklausīties Latvijas telekomunikāciju asociācijas paziņojumā sabiedrībai. Un es varbūt no tā nocitēšu, lai nebūtu tā, ka es to interpretēju. Pavisam īsi, divas rindkopas:

Telekomunikāciju monopola rezultāti jau ir — nepietiekama sakaru kvalitāte, dilstošs fiksētā tīkla abonentu skaits, sakāpināti tarifi, zemi digitalizācijas tempi, sevišķi laukos, kā arī vērojams “Lattelekom” diktāts pār interneta, kabeļtelevīzijas, interneta telefonijas un citu mūsdienīgu, konkurētspējīgu pakalpojumu sniedzējiem. Patlaban ir pamats uzskatīt, saka Latvijas telekomunikāciju asociācija, ka mierizlīguma darba grupa netiek galā ar savu uzdevumu. Valdībā trūkst resursu, lai varētu šo darbu veikt optimāli un pilnvērtīgi. Ir svarīgi novērst iespēju, ka mierizlīgumā tiek lobētas, saglabātas vai pastiprinātas monopolistes SIA “Lattelekom” privilēģijas. Mierizlīgumu ar šādām saistībām Latvijas valdība nedrīkst parakstīt, jo tad sakaru nozares tirgus situācija varētu tikt kropļota pat tad, kad nozare tiks liberalizēta. Līdzās Latvijas telekomunikāciju asociācijas ekspertiem, uzsver telekomunikāciju asociācija, mierizlīguma nosacījumu izvērtēšanā varētu piedalīties arī citi Latvijas telekomunikāciju nozares uzņēmumi un speciālistu asociācijas.

Kolēģi! Jautājums ir pārāk nopietns. Un es gribētu vēlreiz to uzsvērt. Klausoties gan televīzijā, gan radio augstu amatpersonu runas par to, kādi argumenti tika vērsti tieši pret šo lēmuma projektu, es uzsveru, ka argumentiem nebija adresāta. Bija pārmetumi, bija argumenti, bet tie neattiecās uz šo Saeimas lēmuma projektu. Un mēs gribam publicēt šo informāciju par mierizlīguma procesu, kuram vispār nav noteikta nekāda konfidencialitāte pēc dokumentiem. Otrkārt, gribam šīs tiesvedības izmaksas publicēt, ko prasīja savulaik mierizlīgumā… ko par tiesvedības izmaksām prasīja Kalvīša kungs, un arī par iesaistītajiem speciālistiem un amatpersonām. Gribam, lai šie neatkarīgie eksperti būtu, gribam, lai abām pusēm būtu vienlīdz izdevīgi nosacījumi. Tā ka es domāju, ka šeit ir nopietna iespēja strādāt Latvijas valsts interesēm, un nebūtu nepieciešams šeit veikt tādus politiskus gājienus, ko mēs varētu uzskatīt par opozīcijas un pozīcijas savstarpējiem karagājieniem, paukošanās sacensībām. Mums nav iebildumu pret to. Bet es aicinātu uz valstisku pieeju. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Atklāju debates. Kā pirmajam vārds Ministru prezidentam Andrim Bērziņam. Lūdzu!

A.Bērziņš (Ministru prezidents). Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Vispirms es gribētu pateikt ļoti lielu paldies Egilam Baldzēnam par to milzīgo darbu, ko viņš ir izdarījis, gatavojot savu runu.

Viņš tiešām ir pārlasījis visas avīzes daudzu mēnešu garumā, izrakstījis visus citātus, savācis visu nepieciešamo, sev iespējami pieejamo informāciju un mēģināja mūsos visos viest zināmu skaidrību par to, kāda viņa izpratnē ir “Lattelekom” lieta.

Taču man liekas, ka tieši skaidrības vietā, minot ļoti daudzus un dažādus faktus, citējumus, viņš ir novedis gan deputātus, gan lielu daļu radioklausītāju, kas, ar aizrautību un lielu uzmanību viņu ir klausījušies, pilnīgā apjukumā. Jo nu vairs nav skaidrs, kas no kurienes un kāpēc ir sācies un kā tas viss varētu beigties.

Tādēļ, atvainojiet, godājamie deputāti, ka es pavisam nedaudz atgādināšu. Tas nav nekāds noslēpums, ka savulaik, privatizējot “Lattelekom”, tika noteikts 20 gadu monopola termiņš šim uzņēmumam. Tas notika 1994. gadā. Taču jau 1997. gadā kļuva skaidrs, ka ar tik lielu monopola termiņu mēs dzīvot nevarēsim.

Un pēc garām un plašām diskusijām Guntara Krasta valdība 1998.gadā pieņēma telekomunikāciju sektora politiku Ministru kabinetā, kur tika paredzēts monopola termiņu saīsināt par 10 gadiem.

Vēl pēc gada — 1999. gada janvārī — šī pati Saeima, godājamie deputāti, šī pati Saeima Ministru prezidenta Viļa Krištopana vadībā, starp citu, kurā bija arī daļa sociāldemokrātu kā ministri, pieņēma šeit, Saeimā... (Starpsauciens: “Daļa!”) pieņēma šeit, Saeimā, lēmumu par to, ka “Lattelekom” mopols no 20 gadiem, ir saīsināms uz 10 gadiem, un tika uzdots Vilim Krištopanam parakstīt līgumu par Latvijas iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Tātad ne šī valdība, ne iepriekšējās, un ne viss pārējais, kas tika attiecināts uz ļoti daudziem un dažādiem ministriem un citējumiem, ir par pamatu tam, ka mēs šodien esam šķīrējtiesā. Rezultātā tiešām 2000. gadā “Sonera” iesūdz Latvijas valsti tiesā. Par ko? Par to, ka mēs esam par desmit gadiem samazinājuši monopoldarbības termiņu “Lattelekom”.

Ko dara valdība? Lai aizstāvētu valsts intereses un nodrošinātu to, ka valsts nezaudē, ka valstij ir pienācīga aizstāvība, mēs izveidojām valdības komiteju... komisiju, kurā darbojas 5 ministri, atbildīgi ministri, kas pārstāv gan attiecīgās nozares, gan ekonomiku, gan visas tās lietas, kas ir kaut kādā veidā sakarā ar šiem jautājumiem, piemēram, tieslietas, mēs pieaicinām šajā komisijā gan Latvijas Bankas pārstāvjus, gan Neatkarīgā regulatora pārstāvjus, gan ekspertus, gan atbildīgos cilvēkos par šī jautājuma sektorpolitiku Latvijā, un ejam uz priekšu. Komisija pieņem lēmumu, un katrreiz pēc komisijas lēmuma šos jautājumus mēs skatām Ministru kabinetā. Mēs izsludinām konkursu un pieaicinām advokātus, mēs tiešām esam izvēlējušies salīdzinoši dārgu advokātu firmu, bet ļoti labu. Ja var tā droši teikt, tad tā pagājušā gada reitingā starptautisko advokātu kompāniju reitingā, ir pirmajā trijniekā.

Kāpēc tas bija jādara? Nu, vienkārši tādēļ, ka no “Soneras” puses līdzīgas kvalitātes firma mums ir pretī kā advokātu kompānija, kura uztur savukārt “Soneras” intereses.

Ko piedāvā Baldzēna kungs un pārējie, kas parakstījuši šo dokumentu? Viņi piedāvā tagad nedaudz vairāk kā... jeb nedaudz mazāk kā divus mēnešus pirms šķīrējtiesas noteiktā laika atklāt Latvijas pusei visas savas kārtis un aiziet uz tiesu praktiski neapbruņotiem. Es gribu teikt tā, ka ekonomiskā informācija dažkārt ir daudz, daudz dārgāka nekā jebkura cita izlūkinformācija. Tad, lūk, pēc manām domām, šis ir tieši tas gadījums, un es nekādā gadījumā... nekādā veidā nevēlos teikt, ka sociāldemokrāti apzināti vai opozīcija kopumā apzināti vēlas šo informāciju vienkārši tāpat par velti darīt zināmu otrai pusei šķīrējtiesā, lai viņiem būtu vieglāk aizstāvēties pret visiem mūsu argumentiem, kuru, starp citu, mums ir ļoti daudz.

Ir, protams, viens ceļš, kā varētu šodien aicināt jūs balsot par šo jautājumu.

Un tas būtu tad, ja pilnīgi sinhroni Somijas parlamentā noritētu tieši šāda pati sēde, kur Somijas parlaments balsotu par konfidencialitātes noņemšanu jautājumā šķīrējtiesā ar Latvijas Republiku. Jo tiešām taisnība ir Baldzēna kungam — gandrīz 53 procenti “Soneras” kapitāla, pamatkapitāla pieder Somijas valstij. Tad to varētu darīt. Varbūt ka mēs šodien varētu vienkārši pārtraukt sēdi, teiksim, varbūt, ka var, kā bija ar kuģi no Stokholmas, pazvanīt uz Somiju, lai somi sasauc šādu sēdi, un tad pēc tam mēs varētu runāt par balsošanu. Taču pašlaik, es domāju, ka, ja kāds vēlas izdarīt tīšu kaitējumu Latvijas valstij, tās interesēm, tad par šādu lēmuma projektu varētu balsot. Es aicinu jūs nebalsot atturoties! Paldies!

Sēdes vadītājs. Arnis Kalniņš.

A.Kalniņš (LSDSP). Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamais Ministru padomes priekšsēdētāj! Ministri! Kolēģi! Būtu jau ļoti interesanti gandrīz vai sasaukt kopsēdi — Somijas un Latvijas parlamentu kopsēdi — un izlemt. Latvijai “Lattelekom” kapitālā pieder 51 procents, “Soneras” pamatkapitālā Somijas valstij pieder 53 procenti, un tad būtu ļoti labs iznākums. Tas tā.

Tomēr mūsu tā doma ir, ka, ņemot vērā drusku kļūdaino vēsturi par telekomunikāciju attīstību Latvijā, dažādiem slēgtiem līgumiem un briestošiem diviem variantiem — šķīrējtiesu un mierizlīgumu, attiecībā uz otro variantu — mierizlīguma risinājumu — es domāju, ka atbalstāms ir variants, ka šeit būtu vajadzīga lielāka atklātība. Šķīrējtiesā izlems, kā būs, tā būs, tur neko nevaram ietekmēt. Bet uz kādiem kompromisiem mēs ejam mierizlīgumā, tas būtu ļoti interesanti. Bet es gribu vēl apskatīt trešo variantu. Trešo variantu — to, vai ir iespējams šīs ekskluzīvās tiesības, kas tika kādreiz piešķirtas “Lattelekom”, atjaunot, un lai viņš nostrādā līdz galam. Un, ja tas būtu noticis, manuprāt, būtu krietni ieguvumi. Tātad nebūtu tiesvedības izdevumu, tur jau ir iztērējušies, protams, tātad, kā min, no pusmiljona līdz vienam miljonam mēnesī ASV dolāru.

Otrkārt, ja ir nelabvēlīgs šķīrējtiesas spriedums, tad tie 380 miljoni ASV dolāru var būt it kā papildu maksājumi no Latvijas valsts budžeta.

Treškārt, acīmredzot izdevumi ir par mierizlīguma iespējamo sagatavošanu un noslēgšanu.

Un trešais galu galā — valsts kapitāla daļas pārdošana “Lattelekom”, šis 51 procents, tas var notikt tuvākā laikā, tas var notikt arī pēc 2013.gada, un rēķini rāda, ka tad šis 51 procents sastāda apmēram 700 miljonus latu. Tātad varēja būt tāds ieguvums Latvijai. Un līdz tam brīdim, līdz 2013.gadam, mēs varētu ietekmēt šo tarifu līmeni ar saviem 51 procentu īpašuma tiesībām, lai gan šis darbs ar ietekmi uz tarifiem nav bijis sekmīgs, sevišķi līdz šim, un eksperti, dažāda ranga eksperti, ne vienreiz vien izteikušies par telekomunikāciju augsto tarifu līmeni, kas negatīvi ietekmē gan mūsu mājsaimniecību, uzņēmējdarbību, tūrismu, ārvalstu investorus. Nu, mēs varētu prasīt šajā laikā arī korektu šī jumta līguma izpildi, it sevišķi attiecībā uz telekomunikāciju modernizāciju lauku apvidos. Un es domāju, ka absolūti nebūtu ko baidīties no šo ekskluzīvo tiesību saglabāšanas līdz finišam — 2013.gadam, jo praktiski veidojas konkurence. Mēs zinām šos mobilos sakarus, mēs zinām, ka mobilo sakaru pārklājums jau ir 70 procenti no Latvijas teritorijas, ka mobilos sakarus izmanto ap 560 000 Latvijas iedzīvotāju, bet “Lattelekom” abonentu skaits šobrīd nedaudz pārsniedz 700 000. Tā ka šis ir tīri tehniski ekonomiskais aprēķins, ieguvums, ja mēs būtu rīkojušies tā, kā aprakstīts.

Tādēļ es gribu pāris aspektus pie šīs vēstures, kāpēc tik nelabvēlīgi ir izveidojies, ka mums ir šie divi varianti, kas šobrīd ir apritē, finiša taisnē, un kur mums sliktums, kā vienā, tā otrā laikam draud.

Savulaik valdība bez saskaņošanas ar otru līgumslēdzēju pusi sāka uzņemties pret atsevišķām starptautiskajām organizācijām saistības pārtraukt “Lattelekom” monopolstāvokli, sākot no 2003.gada 1.janvāra. Sakarā ar iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā Ārlietu ministrija 1997.gada 5.martā informēja, ka 1997.gada 24. un 25. februārī Ženēvā notika Latvijas delegācijas sarunas ar ASV un Šveici par tirgus pieejamību telekomunikāciju pakalpojumiem. Un tad ASV izvirzīja prasību izbeigt “Lattelekom” monopoltiesības, sākot ar 2003.gada 1.janvāri.

Un, lūk, es gribētu pievest vienu mazu tādu saraksti no tā laika, kas liecina par šīm procedūrām. Tā laika ārlietu ministrs Valdis Birkavs rakstīja satiksmes ministram Krištopana kungam 1997.gada 5.martā šādu vēstuli. Viņš, protams, bija stiprāks par satiksmes ministru. Ar nosaukumu — par Latvijas saistībām telekomunikāciju jomā sakarā ar iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā. Saturs ir sekojošs: “Informēju, ka šā gada 24. un 25.februārī Ženevā notika Latvijas delegācijas sarunas ar ASV un Šveici par tirgus pieejamības pakalpojumiem, tajā skaitā telekomunikāciju pakalpojumiem. Sarunu gaitā ASV puse izvirzīja prasību iekļaut Latvijas saistību grafikā noteiktu datumu, kurā tiks izbeigtas “Lattelekom” monopoltiesības, kā pieņemamu datumu minot vēlākais 2003.gada 1.janvāri. Šveice izteica prasību būtiski samazināt “Lattelekom” monopoltiesību termiņu, neminot konkrētu datumu. Lai saskaņā ar valdības deklarāciju pabeigtu Latvijas iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā 1997.gadā, nepieciešams tuvākajā laikā parakstīt divpusējos sarunu protokolus ar ieinteresētajām PTO dalībvalstīm. ASV un Šveice ir gatava parakstīt minētos protokolus tikai ar nosacījumu, ja tajos fiksēts konkrēts “Lattelekom” monopoltiesību izbeigšanās termiņš. Ņemot vērā iepriekšminēto situāciju iestāšanās sarunās un lai neaizkavētu Latvijas iestāšanās procesu Pasaules tirdzniecības organizācijā, līdz šā gada marta beigām sarunās starp Latvijas Republikas valdību un stratēģisko investoru “Tilts Communication”, nepieciešams pieņemt lēmumu par “Lattelekom” monopoltiesību termiņa samazināšanu līdz 2003.gada 1.janvārim.” Tā raksta ārlietu ministrs. Un satiksmes ministrs 1997.gada 27.martā atbild:

“Atbildot uz jūsu šo 5.marta pieprasījumu un sniegto informāciju, lai neaizkavētu Latvijas iestāšanās procesu Pasaules tirdzniecības organizācijā 1997.gadā, iesniedzam pārskatītu Latvijas piedāvājumu telekomunikācijās, kur ietverts “Lattelekom” monopoltiesību izbeigšanās termiņš 2003.gada 1.janvāris.”

Taču, dodot šādus apsolījumus un risinot šos jautājumus ministru līmenī, visādā ziņā vajadzēja apzināties iespējamās finansiālās sekas vai, vienkārši sakot, kāda būs soda nauda par noslēgtā līguma laušanu, kaut arī noslēgtajā līgumā, protams, kā mēs zinām, bija nopietni trūkumi. Un faktiski galu galā neviena cita valsts, ne starptautiskā organizācija nevarēja piespiest mainīt noslēgtos līgumus. Noslēgtos. Arī tagad Eiropas Savienībā, runājot ar Pasaules tirdzniecības organizāciju, Eiropas Savienība saglabā eksporta subsīdijas, piemēram, lauksaimniecības produktiem, jo tie ir bijuši noslēgti pirms iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā šīm Eiropas Savienības valstīm.

Un vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas Republikas Augstākā padome 1993.gada 4.maijā pieņēma likumu “Par telekomunikācijām”. Un tur 5.panta ceturtā daļa… sadaļa skan sekojoši: “Telekomunikāciju organizācijas, ekskluzīvās tiesības, kas noteiktas šajā likumā, var tikt pārtrauktas ne ātrāk kā pēc 20 gadiem. Pārtraucot ekskluzīvās tiesības pēc 20 gadiem, telekomunikāciju organizācijai kompensācija netiek izmaksāta.” Protams, no šīs kļūdas, kā jau minēja premjers, neizvairījās arī Saeima 1998.gada 17.decembrī, kad ratificēja Pasaules tirdzniecības organizācijas līgumu, un tur vienā protokolā, kas pievienots šim līgumam, 1146. lappusē ir apņemšanās, teikts, ka šīs ekskluzīvās tiesības attiecībā uz SIA “Lattelekom” tiek ierobežotas ar 2003.gada 1.janvāri. Nu, un nākamā kļūda, protams, bija, kad pagājuša gada 16.novembrī mēs pieņēmām likumu “Par telekomunikācijām”, kur arī saīsinājām šo termiņu, šo tiesību termiņu. Manuprāt, ka šeit Latvija nepastāvēja uz savām interesēm, uz noslēgtajiem jau saimnieciskiem līgumiem. Tā ir pieņemts starptautiskā praksē. Bet ļoti ātrā tempā vienpusīgi pieņēma variantu, ka lauzīsim šo līgumu ar “Lattelekom”, nedomājot par finansiālām sekām, kurās mēs esam iekļuvuši šobrīd. Tātad viennozīmīgi tika pieļautas divas kļūdas. Pēc pirmās kļūdas, noslēdzot nepietiekami pamatotu līgumu 1994.gadā, taktikai bija jābūt, lai “Lattelekom” dzīvo ar savu monopolu līdz galam. Prasīt no tā solītā korektu izpildi, nodrošinot kvalitatīvu bijušās Telekomunikāciju tarifu padomes un esošās Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas darbu. Monopols pats par sevi nav slikts, ja vien to efektīvi regulē, gan rūpējoties arī vienlaikus par mobilo sakaru attīstību.

Otrā kļūda, griežot šo ratu atpakaļ, saīsinot monopoldarbību termiņus no 2013. gada uz 2003.gada sākumu un nedomājot par sekām un ieguvumiem. Visādā ziņā novirzot šo lēmuma projektu, kas šeit ir šodien, uz kādu no komisijām, varētu būt, ka Ārlietu ministrija varētu izvērtēt variantu, arī mūsu piedāvāto variantu, un, ja tas tiktu tā atrisināts, tā bija tomēr specifiska situācija, ka līgums bija noslēgts ar šīm 20 gadu ekskluzīvām tiesībām. Un, ja tas tā atrisinātos, mēs būtu mierīgi un mūsu augstākās valsts amatpersonas varētu daudz produktīvāk izlietot savu laiku citu svarīgāku tautsaimniecības jautājumu risināšanai. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Egils Baldzēns kā referents ārpus kārtas.

E.Baldzēns (SDS). Godājamie kolēģi! Mēs dzirdējām arī nopietnu Ministru prezidenta uzstāšanos, un katrā ziņā es gribētu teikt, ka laikam šeit ir kāds pārpratums, ka nav tāda situācija, ka mēs skaidrības vietā radioklausītājos, deputātos un ministros radītu kādu apjukumu. Un tik tiešām mēs nemēģinājām visu detalizēti un smalki skatīties, no kurienes kas ir sācies, un savulaik tieši “Latvijas ceļš” mūs aicināja neiestigt nepārtrauktā pagātnē šajā jumta līguma slēgšanā, kur tik tiešām arī “Latvijas ceļa” atsevišķiem politiķiem nav tāda situācija, ka viņi nevarētu teikt, ka viņi ir pie tā atbildīgi. Viņi tieši par to ir atbildīgi. Bet šeit, es domāju, ka mūs interesē ne tik daudz šī pagātne, bet nākotne.

Vēl es gribētu uzsvērt to, ka ir ārkārtīgi svarīgi, mums ir jāpateicas par šīm avīzēm, kur arī premjers teica, ka labi, ka mēs informāciju gūstam no avīzēm, laikrakstiem, tas mums arī ir patiess prieks. Bet, ja preses pārstāvji nebūtu šo informāciju tomēr izdabūjuši, tad Saeimas deputātiem vispār šī informācija nebūtu. Es domāju, ka tas ir pilnīgi nepieņemami, un paldies presei.

Bet kas šeit ir ārkārtīgi svarīgi? Manuprāt, uzsvērt pirmām kārtām, ka sektoru politika, kuru jau šeit minēja attiecīgi Ministru prezidents, kas tika pieņemta 1998.gadā Guntara Krasta valdībā, ir kvalitatīva un, manuprāt, jebkuru ekspertu apmierinoša, un mēs esam pamatā guvuši šādu secinājumu arī no Latvijas telekomunikāciju asociācijas.

Kas attiecas uz šīs pašas Saeimas grēkiem. Tad šeit jau arī mans kolēģis Arnis Kalniņš teica veselu virkni lietu, kur, teiksim, ir kaut kas palaists, ratificējot šos līgumus, garām 1998. gadā. Tā tas ir noticis, un tur ir arī mums sava atbildības daļa jāuzņemas, bet neapšaubāmi, ka problēma ir sekojoša un pavisam cita. Tā ir problēma par to, ka atbildība jāuzņemas vispirms tiem, kas šo līgumu paraksta... vispirms, un arī, protams, pēc tam arī Saeimai. Tas ir viens.

Kas attiecas uz Viļa Krištopana valdību, tad katrā ziņā sociāldemokrāti no tās neslēpjas un savu atbildību katrā ziņā uzņemas pilnā apjomā, bet es gribētu pateikt, ka jautājumā par Telekomunikāciju likumu un monopola termiņa saīsināšanu es pats un, es arī atminos, Arnis Kalniņš, un arī pārējie kolēģi ir balsojuši pret šī termiņa saīsināšanu.

To var paskatīties pēc šīm izdrukām, tā kā mums nevajadzētu šo argumentu, ka, lūk, šī pati Saeima ir iegrūdusi postā mūsu Ministru kabinetu un šīs sarunas ir nonākušas tādā nelabā strupceļā, ka Ministru kabinets ir spiests pacelt balto karogu šajā tiesvedības procesā un iet uz tādu nopietnu un stingru piekāpšanos “Soneras” pusei mierizlīgumā. Es tā nedomāju.

Tas ir viens, kas būtu obligāti jāpasaka. Kolēģi! Ir arī vēl viens pārpratums, ko es gribētu uzsvērt, ka Ministru prezidents, manuprāt, nebija iepazīstināts ar šo lēmuma projektu, lai arī es to speciāli divreiz citēju, ka mēs prasām publicēt informāciju... es tagad saīsināšu ... un dokumentus par mierizlīguma procesa norisi. Par mierizlīgumu, un mierizlīgums nav tas pats, kas šķīrējtiesa. Es ceru, ka Ministru prezidents to ievēros turpmāk, ja debatēs vai arī ... Es domāju, ka vajadzētu tomēr arī Ministru prezidenta kancelejas darbiniekiem dot iespēju laikus iepazīties ar dokumentiem, kuri tiek apspriesti.

Vēl viens jautājums, kas šeit ir, ir tas, ka praktiski šeit nav runa par šo šķīrējtiesu, bet runa ir vienīgi par tiesvedības izmaksām un tajā iesaistītajiem speciālistiem, amatpersonām. Es jau teicu, šis jautājums tika arī no Kalvīša kunga celts Ministru kabinetā un tika ar balsu vairāku noraidīts. Es neredzu nekādu kriminālu raksturu, ka opozīcija prasa to pašu. Es uzskatu, ka tas ir pareizi un pamatoti, jo tā ir budžeta nauda un šeit tas ir publicēts presē. Es, protams, vēlreiz varu šeit nocitēt “Dienu”, kā jau es teicu. Tātad lai būtu pavisam skaidrs, lūk, ka ar valdības darba grupas pērn 31. augustā apstiprināto darba uzdevumu britu advokātu birojam pakalpojumu likme tika noteikta 375 mārciņas, 337 lati stundā, maijā šī biroja darba partneru stundas likme tika palielināta līdz 400 mārciņām — 360 latiem. Un tad var runāt par visiem pārējiem, kas šeit saņem. Bija tātad samaksa ne tikai tam, bet arī advokātu birojam “Lejiņš, Edžiņš, Torgāns un Vonsovičš” pakalpojumiem. Tālāk vērtētāju birojam “Rotshild & Sons”, zviedru advokātam konsultantam Noblam un daudziem citiem.

Tā kā šeit informācija ir publicēta, un “Sonera”, uzzinot šo te jautājumu no preses pirms gada, uzzinot to vēl vienu reizi, varbūt arī uzzinot par advokātu biroja “Lejiņš, Edžiņš, Torgāns un Vanzovičs” likmēm, negūst nevienu argumentu tiesvedībā, šķīrējtiesā pret Latvijas valsti, kas varētu dot tai kaut mazāko punktiņu panākumiem šajā tiesvedības procesā. Es domāju, ka tas ir absurds un ka mums tas absurds ir jānoraida kā nepamatots pārpratums.

Ko es vēl gribētu teikt. Tā ka šeit mums neapšaubāmi tas ir jāņem vērā, un mums vajadzētu katrā ziņā ķerties klāt un uzmanīgi paskatīties, ka lēmuma projektā nav ne vārda runāts par argumentiem, kurus varētu izmantot pret Latvijas valsti šajā šķīrējtiesā. Lūdzu, pirms runājat, izlasiet lēmuma projektu.

Otrkārt, mēs neuzspiežam tieši šo redakciju, kā jau es teicu, mēs esam gatavi nodot to Tautsaimniecības komisijai papildināšanai, izvērtēšanai, labošanai. Paldies!

Sēdes vadītājs. Anatolijs Gorbunovs — Latvijas Republikas satiksmes ministrs.

A.Gorbunovs (satiksmes ministrs). Godātais Prezidij, cienījamās deputātes un godātie deputāti! Kā es sapratu no cienījamā referenta, deputāta Baldzēna kunga izteiktā viedokļa referātā, tad valdībai ir izteiktas pretenzijas par to, ka valdībai nav pietiekamas veiklības sarunās ar mūsu partneriem, kur mēs esam arī tiesvedībā. Un es domāju, ka īpaši iebilst šeit nevar, jo koalīcijas valdībām patiešām varbūt īpašas veiklības nav nekad, bet toties šādās lietās koalīcijas valdības parasti arī nesteidzas un nepieņem pārsteidzīgus lēmumus.

Otrs. Nevar iebilst arī Baldzēna kungam par to, ka viņš izvirza jautājumu, ka valdībai šis mierizlīgums ir jānoslēdz pēc iespējas izdevīgāks. Arī šeit es neko iebilst nevaru.

Man tomēr nebūtu šai plašajā referātā pieņemams tas, ka ļoti daudzi apgalvojumi vai spriedumi ir izteikti pēc principa — “kā būtu, ja būtu”. Diemžēl valdībai jāstrādā reālā situācijā, ko šeit arī cienījamie runātāji runāja par šo reālo situāciju, kurā valdībai ir jāstrādā.

Ja mēs atsaucamies varbūt uz to pašu 1994.gada līgumu, tad, protams, var uzdot jautājumu: vai Latvijai bija iespējams noslēgt izdevīgu šo jumta līgumu 1994.gadā? Opozīcijas deputāti, eksperti apgalvo, ka jā, tas simtprocentīgi bija iespējams. Tiesa, man jāatzīstas, ka arī es tā domāju pirms pāris gadiem, turklāt savu labticīgo naivumu neesmu pavisam zaudējis arī šobrīd. Tomēr pēdējos divus gadus, būdams iesaistīts starptautiskos tiesas procesos sagrieztā kuģa un “Lattelekom” lietā, esmu nonācis pie skaudriem un diezgan nepatīkamiem secinājumiem.

Pirmkārt, neviens investors neslēgs līgumu, kas izdevīgāks Latvijas valstij nekā viņam pašam.

Otrkārt, lielo ārzemju kompāniju vadītāji un juristi jūtas kā līdakas dīķī starptautiskās arbitrāžas tiesu lietās, jo tālredzīgi līgumus gatavo ne tikai ikdienas darbam, bet arī iespējamiem starptautiskiem tiesu procesiem. Un Latvijas ministriem, ierēdņiem, juristiem un deputātiem toreiz, protams, tādu zināšanu un pieredzes nebija vai arī bija ļoti iluzoras.

Un kāds secinājums? Piemēram, ja liktenis, godātais Baldzēna kungs, mums abiem būtu lēmis likt parakstīt tajā laikā to līgumu, tad es nevaru apgalvot, ka mēs kopā ar jums būtu parakstījuši tādu līgumu, par ko šodien mēs nebūtu diskutējuši. Bet pats galvenais, manuprāt, jautājums: vai var atkārtoties 1994.gada līguma trūkumi tagad, slēdzot mierizlīgumu ar “Tilts Communications”? Un šī “Tilts Communications” īpašnieks, kā jūs zināt, tagad ir “Sonera”, somu uzņēmums. Es domāju — nevar. Kāpēc? Ja, akceptējot 1994.gada līgumu, spriežot pēc intervijām, daži ministri pat nebija iepazinušies ar līguma detaļām, jo tas tiešām bija ļoti apjomīgs, un paļāvās tikai uz advokātiem, tagad situācija ir pavisam citāda. Šobrīd valdības sēdēs, kā arī darba grupā Ministru prezidenta vadībā desmitām reižu ir vērtētas atsevišķās mierizlīguma detaļas, kā arī kopaina. Kalvīša kungs un viņa eksperti nepaguruši skaidro un skaidro katru niansi valdības sēdēs. Jāatzīmē, ka dažreiz, protams, mēs pagurstam, un pagurst arī Kalvīša kungs, un tad viņš lūdz atbrīvot viņu no sarunvedēja pienākumiem un piedāvāt to uzņemties citam ministram. Bet, ja mēs gribam raksturot varbūt to pašu “strīdus ābolu”, par ko tad mēs vispār runājam un ko tad mēs gribam panākt, tad, protams, ir jārunā par “Lattelekom” šodien un jārunā par telekomunikācijām šodien. Un man kā satiksmes ministram, kur telekomunikācijas ir Satiksmes ministrijas atbildībā, protams, par to ir jāizsaka savs viedoklis.

Kā lai precīzāk raksturo “Lattelekom” šodien, un ļoti īsi? Ja, piemēram, “Lattelekom” šodien nebūtu monopoluzņēmums vai “Lattelekom”, nu, līdz ar to viņa otrs īpašnieks šodien nebūtu tiesas prāvā pret Latvijas valsti, kā mēs raksturotu “Lattelekom”? Es baidos, ka mēs to raksturotu kā modernu Eiropas uzņēmumu, kurš patiešām ar visiem saviem standartiem atbilst šim līmenim. Jo ļoti daudzi un jauni pakalpojumi šodien ir “Lattelekom”, un tie ir kvalitatīvā līmenī.

Es saprotu, ka, dzirdot to, kāds radioklausītājs rakstīs man rīt vēstuli un pateiks: “Tas nav tiesa! Man ir problēmas ar kvalitāti!” Bet es esmu sekojis trīs gadu garumā “Lattelekom” kvalitātes lietām, un sūdzību un iesniegumu ziņā, kuri saistīti ar kvalitāti, uzlabojums ir nenoliedzams. Un šeit, protams, arī bija liela nozīme Saeimas kritikai, kura bija izteikta tieši par šiem kvalitātes jautājumiem.

Visā Latvijas teritorijā pašreiz darbojas tā sauktais modernizētais analogais tīkls, un iekšzemes un starptautiskie abonenti bez operatora var sazināties.

Es, protams, varētu runāt par tiem, tagad nu jau 68% ciparizēto līniju, kas Latvijā ir, it sevišķi pēdējo gadu pieaugums, un kas ir devis kvalitatīvas lietas. Un tomēr negatīvais. Sekmīga biznesa motivācija bija pirmajā vietā “Lattelekom”. Otrajā vietā — Latvijas lauki. Tas būtu normāli konkurences apstākļos jebkuram uzņēmumam — šāds princips. Bet “Lattelekom” darbojas kā monopolists, un šāda pieeja ir nepieņemama.

Un tagad, cik ir svarīgi vai nesvarīgi, lai “Lattelekom” darbojas vai nedarbojas konkurences apstākļos. Tas ir, lai tirgus būtu atvērts konkurencei. Es nevaru iedomāties, ja... šeit izskanēja, no vienas puses, kā es teicu, kā būtu, ja būtu tā, un, no otras puses, atkal citādi. Es teikšu viennozīmīgi, ka Latvijas telekomunikāciju tirgus dalībnieki patiesi gaida, kad šis tirgus būs atvērts konkurencei. Un tajā ir ieinteresēti, manuprāt, visi. Tās ir valsts intereses, tās ir uzņēmēju intereses. Un pats galvenais, ka tās galarezultātā ir telekomunikāciju lietotāju intereses.

Publisko fiksēto telekomunikāciju tirgū sevi pieteikt varētu ļoti daudz jaunu dalībnieku, un to pārskaitīt arī šeit varbūt nebūtu vajadzības, bet tomēr:

“LATNET”, “TELE—2”, “TELIA”, “Delfi Internet”, “Baltcom TV” un daudzi citi uzņēmumi. Savukārt savus telekomunikāciju tīklus firmām, kas nobriedušas darboties fiksēto telekomunikāciju un datu pārraides tirgū, varētu pieteikt, kā jau šeit teica, “Latvijas dzelzceļš” un “Latvenergo”. Tas, protams, vairotu “Lattelekom” konkurentu skaitu un tirgum ļautu piedāvāt zemākus starptautiskos tālsarunu tarifus ar populārām valstīm, kā arī lētāku interneta izmantošanu.

Bet tieši starptautisko tālsarunu nodrošināšanā tirgus dalībnieki redz monopoltiesību atcelšanu kā galveno jauno biznesa lauku. Kā liecina aplēses, jau tagad Latvijā darbojas ap 10 dažādas tā sauktās interneta telefonijas firmas, kas ar “Lattelekom” monopola beigām klientiem sola krietni zemākus starptautisko sarunu tarifus. Tātad atvērt tirgu konkurencei nozīmē pazemināt tarifus un celt kvalitāti.

Ko es vēlētos kā ministrs vispirms sasniegt ar mierizlīgumu? Noslēdzot mierizlīgumu, no telekomunikāciju attīstības viedokļa ir ļoti svarīga lauku modernizācija jeb ciparu līniju ierīkošanas pabeigšana laukos, šodien ir 68%. Lai pabeigtu lauku modernizāciju tādā izpratnē, ir vajadzīgi 156 miljoni. Sakiet, lūdzu, kas ir gatavs jeb kuri ir gatavi šodien iedot lauku modernizācijai 156 miljonus? Valdība nē. Es domāju, arī cits investors to nedarīs. To var izdarīt tikai “Lattelekom” saistībā ar jumta līgumu. Protams, šo termiņu... šis termiņš būtu optimāls, un reāli mēs jau varam nosaukt jebkurus termiņus, bet reāls termiņš būtu pabeigt 2004.gadā.

Otrs. “Lattelekom” licencei jābūt izsniegtai saskaņā ar Telekomunikāciju likumu, ko ir pieņēmusi Saeima. Es diemžēl tā nevaru spriedelēt, ka Saeima tur ir tādas kļūdas izdarījusi vai šitādas kļūdas. Ir pieņemts likums, un tas ir Telekomunikāciju likums, uz kura pamata attīstās telekomunikācijas. Tātad uz Telekomunikāciju likuma pamata izsniegta licence bez jebkādām ekskluzivitātēm. Bet šeit varbūt arī viss varētu saskanēt. Galvenais jautājums sākas ar to, ko varētu atļauties zaudēt. Bet to, es domāju, arī neviens no valdības šeit spriest publiski no šīs tribīnes, kā arī presē nevar un nedarīs. Jo teikt to atklāti, tas nozīmē atklāt to, ko vēlas mūsu partneri mierizlīgumā, mūsu sarunu partneri, un to, ko vēlas panākt valdība. Ja to mēs darām, tad šīs sarunas tiek pārtrauktas, jo konfidencialitāte tiek noņemta, un tad paliek tikai tiesas process. Citu iespēju vairāk nav. Ja mēs tikai to gribam, tad, protams, to var darīt. Es personīgi esmu pret to.

Šobrīd mēs tuvojamies mierizlīguma finišam, kad varēsim arī vispusīgi izvērtēt šī mierizlīguma ieguvumus un zaudējumus. Parakstīt mierizlīgumu tikai ar ieguvumiem, to, protams, var panākt tikai opozīcija. Parakstīt mierizlīgumu nav iespējams tikai ar ieguvumiem. Vinnēt tiesu tikai ar ieguvumiem arī nav iespējams. To, iespējams, var izdarīt tikai opozīcija. Valdībai to nav iespējams izdarīt. Visvienkāršākais, ja tā visu to noklausoties, tad iznāk, ka visvienkāršākais būtu turpināt tiesāšanos līdz jaunās valdības izveidošanai, kura nepārprotami būs zinošāka, mērķtiecīgāka, bez jebkādiem vecās valdības trūkumiem un sērgām. Var jau būt, ka tā arī būs. Tomēr godīgi būtu, ja Andra Bērziņa vadītā valdība darītu visu, lai pieliktu punktu gan “Lattelekom” monopolam, gan tiesas procesam pret Latvijas valsti. To ir jācenšas izdarīt, protams, ar iespējami mazākiem zaudējumiem Latvijas valstij. Bez zaudējumiem nav iespējams to izdarīt.

Vai kāds šajā mūsu valdībā ir gatavs tik nepopulārai rīcībai? Subjektīvi spriežot, tam ir gatavi, vismaz subjektīvi spriežot, tam ir gatavi divi ministri. Ekonomikas ministrs Kalvīša kungs un arī es — satiksmes ministrs. Manuprāt, Aigars Kalvītis šādu rīcību varētu atļauties savas jaunības dēļ. Jo jaunībā saņemts puns ir laba svētība turpmākai dzīvei. Savukārt manā vecumā puni vairs neskādē. Domāju, man ir pienācis tas vecums, kad var atļauties pieņemt nepopulārus, bet valstij vajadzīgus lēmumus. Paldies!

Sēdes vadītājs. Vai deputāts Tabūns izmantos piecas minūtes? Lūdzu! Pēteris Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK). Cienījamie kolēģi! Ja reiz šī problēma atkal ir uzpeldējusi Saeimā, tad es gribu izteikt arī savu viedokli, jo esmu piedalījies divās izmeklēšanas komisijās, kuras tika organizētas šeit, nodibinātas Saeimā, un esmu ne reizi vien runājis par šo tēmu.

Un pašā sākumā es gribu pateikt, lūk, ko. Ka šis piemērs ar “Lattelekom” ir viena fantastiska mācību stunda, kā nevajag rīkoties. Kā nevajag rīkoties, ja gribam aizstāvēt valsts intereses. Ir pilnīgi un absolūti noskaidrots, un to nenoliedz pat tie, kuri ir slēguši līgumu, ka līgums ir noslēgts slikts, teiksim pavisam vienkārši vai citiem vārdiem — pat valsti apkaunojošs un pazemojošs. To mēs konstatējām abās izmeklēšanas komisijās. Un no šī mana viedokļa neviens mani nekad nevarēs pārliecināt. Ne ar kādiem argumentiem, jo argumentus mēs šajās komisijās ieguvām pietiekami daudz.

Kas attiecas uz to, vai slēgt miera izlīgumu vai ne un uz kādiem noteikumiem, tad, protams, vajadzētu slēgt. Bet es ne sevišķi piekrītu Gorbunova kungam, kurš teica, ka bez zaudējumiem nevar noslēgt miera līgumu. Var noslēgt miera līgumu. Var, un tur jau ir tā māka, ka tas arī būtu jāizdara, pierādot šai otrai pusei, ko tā ir izdarījusi, vai, pareizāk sakot, ko tā nav izdarījusi un kas tai būtu jādara. Un likt galdā visus tos aprēķinus, kuri būtu simtos miljonu. Tādi bija izmeklēšanas komisijas aprēķini.

Bet es gribētu sacīt no cita viedokļa. Es nezinu, kāpēc valdība nemeklē izeju no cita rakursa. Nevis miera izlīgums, ja reiz tas sola tagad ar ļoti lieliem zaudējumiem simtos miljonu, bet atgriezties pie tā paša līguma, pie tā paša līguma, lai tad iet līdz 2013. gadam. Nekas ārkārtīgs valstij nenotiktu. Es domāju, ka Eiropas Savienība, cik ir informācija, nemaz nepieprasa to, Pasaules tirdzniecības organizācija gan, kurai mēs ļoti pakalpīgi, ļoti paklausīgi sekojām, un tāpēc mainījām šo mopolstāvokli par desmit gadiem mazāk. Lūk, tad iesniegt šajā tiesā skaidri un gaiši dokumentu, ka mēs atsakāmies no šīm izmaiņām monopolstāvoklī. Tas nozīmē, ka “Sonerai” vairs nebūtu nekāda pamata, tā sakot, uzturēt šo tiesvedību, un viss. Un pēc tam, kad šis process ir pabeigts, piestādīt “Lattelekomam” “Sonerai” par līguma nepildīšanu apmēram simts, divsimts miljonus latu, to var precīzi izrēķināt, un lai maksā ragā. Un valsts nebūs nekāda zaudētāja.

Jo šobrīd patiešām izskatās tā, kā to attēlojusi avīze “Dienas Bizness” aktuālajā karikatūrā, kura nesen bija publicēta. Jūs ļoti labi atceraties to: kur “Sonera” ir gandrīz uz nāves gultas, ļoti slima, “Lattelekom” ir kā dzīvinošais eliksīrs, kas dod kaut kādu, tā sakot, dzīvības elpu vēl, un paraksts šeit ir tāds: mana pēdējā vēlēšanās, lai Latvijas valsts noslēdz mierizlīgumu. Es domāju, ka “Dienas Bizness” ir lietas kursā par šo lietu, un ir sekojis un zina, ka lūk, tā tas zīmējas.

Te varētu ... man tūlīt beigsies laiks laikam... 5 minūtes, varētu es daudz stāstīt par šīm lietām, es tikai nepiekrītu Baldzēna kungam un šim pieprasījumam, kurā ir pieprasīta slepenības noņemšana...

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, Tabūna kungs, jūs varbūt varēsit turpināt runāt, bet vispirms ir jālemj par 10 deputātu ierosinājumu — turpināt sēdi bez pārtraukuma. Vai ir iebildes? (Starpsauciens: “Nav! Pareizi!”) Nav. Lūdzu, turpiniet!

P.Tabūns. Paldies! Lūk, diez vai šī slepenības noņemšana patiešām ir vajadzīga, ja mēs paliekam pie miera izlīguma. Bet es iesaku valdībai padomāt, nu, laiks vēl ir — divi mēneši, cik es saprotu, par šo risinājumu, atgriezties un pārliecināt Pasaules tirdzniecības organizāciju, liekas, ka Eiropas Savienību nav jāpārliecina, varbūt, ja jāpārliecina, arī var pārliecināt, ka nabaga valsts cietīs, un cietīs ļoti, cietīs milzīgu finansiālu, tā sakot, zaudējumu. Un es domāju, ka pārliecināšanas rezultātā jau daudz ko var panākt. Un tad šo lietu šādā veidā var virzīt. Skaidrs, es vēlreiz atkārtoju, ka notikums ap šo “Lattelekom” ir viens kauna traips Latvijai, tur ir pasildījuši rokas vai iebāzuši rokas valsts kabatā ļoti, ļoti daudzi. Es saku skaidri un gaiši — sākot ar tiem, kam tika maksāti 10 vai 15, vai vēl vairāk miljonu par juridiskiem pakalpojumiem. Tad, es atvainojos, Gorbunova kungs, kā varēja noslēgt tik neizdevīgu līgumu valstij, ja bija tik kolosāli pasaules līmeņa advokāti, kuri palīdzēja un ieteica slēgt šo līgumu? Kā tas varēja notikt? Es saprotu toreiz to naivo valsti un naivos ministrus, un ministru prezidentus un tā tālāk, kuriem likās, ka piedāvājums šeit ieviest modernu “Lattelekom” sistēmu, vai ne, ir ļoti kārdinošs. Bet tur taču bija padomdevēji! Tur nebija naivi puišeļi un jauni, nepieredzējuši ministri un ministru prezidenti! Tāpēc tas nav attaisnojums. Tas nav attaisnojums toreiz slēgtajam līgumam. Toreiz slēgtais līgums ir valsti apkaunojošs. Tas ir jāatzīst, tas ir sen pierādīts, un tā tas ir. Un tagad, tā sakot, vismaz sausām kājām, bez zaudējumiem valstij ir jātiek ārā. Un es uzskatu, ka vajadzētu pamēģināt to variantu, ko es jums ieteicu un kuru pieminēja arī Kalniņa kungs. Pamēģināt šo variantu, var būt, ka iet cauri, var būt, ka iet! Un tad nebūs šie milzīgie zaudējumi mūsu valstij. Paldies.

Sēdes vadītājs. Aigars Kalvītis, ekonomikas ministrs.

A.Kalvītis (ekonomikas ministrs). Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru kungi! Cienījamie deputāti!

Šodien kārtējo reizi Saeima ir sapulcējusies, lai spriestu par “Lattelekom”. Kas tad patiesībā ir šis strīds “Lattelekom” lietā? To deputātiem vajadzētu saprast pamatā. Šis ir komercstrīds, kur valsts kā 51 procenta akciju turētāja piedalās tiesā kā uzņēmums, kā akciju turētāja. Šeit nav tiesā jālemj par to, vai jāatceļ kāds valdības vai Saeimas pieņemtais likumprojekts vai normatīvais dokuments. Šeit ir klasiskā izteiksmē strīds starp diviem īpašniekiem par savu komercinterešu aizstāvību, un šeit nav nekādas atšķirības starp valsti un uzņēmumu. Un, kā deputāti droši vien zina, īpaši tie, kas ir nodarbojušies ar uzņēmējdarbību, ka šādi komercstrīdi tiek risināti šķīrējtiesās. Un es atļaušos jums nocitēt Latvijas Civilprocesa likuma 512.pantu “Par šķīrējtiesas procesa konfidencialitāti”, un, kā zināms, mierizlīgums arī ir šīs šķīrējtiesas sastāvdaļa. “Šķīrējtiesas sēdes ir slēgtas. Personas, kas nav procesa dalībnieki, var būt klāt šķīrējtiesas sēdē tikai ar pušu piekrišanu. Šķīrējtiesa ziņas par šķīrējtiesas procesu neizsniedz trešajām personām un nepublicē.” Pat pieņemtos lēmumus šķīrējtiesa nepublicē, tā informē tikai otru pusi. Un šinī gadījumā mierizlīgums arī ir šī šķīrējtiesas sastāvdaļa. Un mēs nevaram izpaust nekādu informāciju, kuru nākotnē tiesā var izmantot pret mums vai mums par labu, jo tas ir pārāk liels risks Latvijas valstij.

Leiškalna kungs! Jūs kā atzīts zolītes spēlētājs, to jūs darāt katru piektdienas vakaru un dažreiz vēl biežāk. Kad jūs spēlējat kārtis uz naudu, jūs taču savus trumpjus nerādāt saviem pretiniekiem. (No zāles deputāts K.Leiškalns: “Dažreiz!”) Nu varbūt Jirgenam. Bet tad jūs parasti zaudējat. Jūs zaudējat šo spēli! Un šinī gadījumā kurš var uzņemties atbildību šodien teikt oponentiem savus argumentus publiskā veidā, vienalga, vai tas ir saistībā ar mierizlīguma sarunām, kur arī mēs turam savas intereses ļoti augstu, vai arī tas ir saistībā ar šķīrējprocesu.

Cienījamais Baldzēna kungs! Jūs uzņemsities atbildību par tiem simtiem miljonu ASV dolāru, kas būs jāmaksā, kad jūsu bezatbildības dēļ mēs šo tiesu pazaudēsim? Es domāju, ka tad jūsu tuvumā nebūs.

Tā ka es domāju, ka šinī gadījumā nekādā gadījumā Saeima nevar lemt par šā procesa atslepenošanu, jo tad mēs apzināti ejam uz šā procesa zaudējumu. Vienalga, kādā formā.

Runājot nedaudz par to vēsturi, kam vairāki deputāti šodien pieskārās. Es kā ekonomikas ministrs ar šodienas acīm varu teikt, ka, viennozīmīgi, jumta līgums Latvijas valstij nebija izdevīgs. Vēl vairāk, es gribētu teikt, neskatoties uz to, ka tika maksāti milzīgi honorāri advokātiem, šodien mums nav iespēju ar līguma saistībām vai sankcijām iegūt jelkādus līdzekļus kā kompensāciju “Tilts Communications” neizdarībām. Tālāk mēs iestājāmies Pasaules tirdzniecības organizācijā, un, kā jūs paši dzirdējāt, šī pati Saeima nobalsoja par monopoltiesību termiņa samazināšanu. Šīs ir visas konsekvences, kas ir pieņemtas iepriekšējo valdību laikā, un šai valdībai tās ir jārisina. Un es gribētu teikt, ka šī situācija mums ir pavisam neizdevīga. Un Latvijas valdība pašreizējā sastāvā dara visu iespējamo, lai Latvijas pozīcijas uzlabotu un tās kļūtu labākas. Un mēs darīsim visu iespējamo arī turpmāk. Un šobrīd es varu informēt, ka valdība nav izšķīrusies ne par mierizlīgumu, ne par tiesas turpināšanu. Mēs darām to darbu, kas ir mūsu kompetences ietvaros, un mēs to arī realizēsim pēc savas labākās sirdsapziņas un panāksim labāku situāciju priekš Latvijas valsts, neskatoties uz to, ka atsevišķi Saeimas deputāti grib šo procesu padarīt par pilnīgi bezatbildīgu un riskantu priekš Latvijas nākotnes. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Pirms dodu vārdu referentam ārpus kārtas, ir saņemts 20 deputātu iesniegums: “Saskaņā ar Kārtības ruļļa 65. pantu ierosinām izbeigt debates 6.marta Saeimas ārkārtas sēdē.”

Viens var runāt par, viens pret šo priekšlikumu. Runāt neviens nevēlas. Lūdzu ... Atvainojiet! Jūs vēlaties runāt pret? Pret runās deputāts Modris Lujāns.

M.Lujāns (PCTVL). Cienījamie kolēģi! Es ļoti uzmanīgi klausījos gan premjerministru, gan Gorbunova kungu, gan arī Kalvīša kungu. Un mani dziļi aizskāra šis patētisms. Katrs māk skaisti runāt par to, ka šī Saeima, bet tad, cienījamie valdošā vairākuma pārstāvji, jūs nesat tiešu atbildību. Jūsu ministri ielika šo normu par Pasaules tirdzniecības organizācijas vienošanos. Līdz ar to es kategoriski uzskatu: mums vienreiz ir normāli jādiskutē! Tāpat cienījamais Kalvīša kungs ļoti skaisti aizmirsa — šī nespēja ne iziet uz mierizlīgumu, ne arī vinnēt tiesu. Cik dienā izmaksā advokātu pakalpojumi, un cik tie izmaksās uz priekšu! Un tās sarunas, kurš atradīsies politiskajā mēslainē, vai Baldzēna kungs vai Ministru kabinets, to rādīs vēlētāju balsojumi. Un šinī brīdī aizbāzt muti, nu, var jau, bet nekur atkal prom netiksim. Būs jādiskutē, būs jāskatās. Un negribas jau atstāt no šīs Saeimas vēl vienu kauna traipu, vēl vienu maksājumu Latvijas tautai, kā to ir atstājuši pastāvīgie Latvijas valsts politiskās elites vecbiedri “Latvijas ceļš”, kuru labākais un lielākais sasniegums ir šis kaunpilnais līgums starp “Tilts Communications” un Latvijas valsti. Paldies par uzmanību. Es aicinu neatbalstīt šo iniciatīvu!

Sēdes vadītājs. Viens ir runājis pret, par runāt neviens nevēlas. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par divdesmit deputātu ierosinājumu — izbeigt debates šīsdienas ārkārtas sēdē. Lūdzu rezultātu! Par — 50, pret — 26, neviens neatturas. Debates slēdzu. (Aplausi.)

Vārds referentam. Egils Baldzēns.

E.Baldzēns (SDS). Godājamie kolēģi! Latvijas Republikas pilsoņi! (No zāles deputāts J.Dobelis: “Iedzīvotāji!”) Jā arī iedzīvotāji, Dobeļa kungs, jūs viņus nepazīstat. Bet nu gan jau, gan jau arī nepilsoņi jums būs draugi. Tā, ko es gribētu šeit pateikt? Kas ir pats svarīgākais? Manuprāt, ļoti nopietns bija Gorbunova kunga arguments: “Baldzēna kungs, ko tad jūs darītu, ja jūs būtu izlasījis jumta līgumu?” Es varu pateikt, ka es, protams, izdarītu vienu lietu. Pirms es šo līgumu parakstītu, es to izlasītu. Un parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē, kur man bija gods būt tobrīd priekšsēdētājam, man bija gods arī uzprasīt Kehra kungam, kurš teica, ka pēdējā brīdī vēl liftā praktiski tika iedoti pēdējie grozījumi, kurus, protams, viņš nepaguva izlasīt, jo tie bija pietiekami lieli. Kā var parakstīt līgumu, kurā pēdējā brīdī ir grozījumi, un tie ir pietiekami apjomīgi? Protams, no juridiskās puses viņam ir šis rīkojums to darīt. Bet, kolēģi, ir arī valstisko interešu puse bez šīs te elementārās valsts amatpersonas disciplīnas jautājuma. Jo vairāk mēs ievērosim tikai formālo disciplīnu, jo vairāk mēs runāsim patētiskus vārdus, bet neskatīsimies no valsts interešu viedokļa, jo esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs nekur nenonāksim pie laba gala. Tā ka es domāju, ka tik tiešām laikam jau politiķim ir jāizlasa, vēlams vēl ar ekspertiem, jo politiķis ir cilvēks un var kļūdīties. Tas attiecas uz jebkuru no mums.

Kolēģi! Tālāk mums bija runa par to, kā tad būs ar šo mierizlīgumu, ar šo tiesvedību? Vai tiešām ir tā, ka, lūk, opozīcija nonāk pie teikšanas valdībā un automātiski viss ir saulaini, rožaini, kā teica Anatolijs Gorbunovs. Vismaz tādu iespēju izteica, sakot: varbūt ka arī atrisinās. Bet es šeit gribētu uzsvērt vēlreiz, ka Parlamentārā izmeklēšanas komisija strādāja pie šā jautājuma un praktiski ar visiem saviem parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekļiem, izņemot Kalvīša kungu, izņemot Segliņa kungu, apliecināja ar parakstiem, ka par šo jautājumu, kas skar Latvijas valsti, pat pēc mums zināmās nepilnīgās informācijas ir šie 300 miljoni ASV dolāru zaudējums. Un to pārskaitīja un apliecināja ar savu parakstu arī Ģenerālprokuratūra. Un tas bija tieši pamats tam, ka bija arī zināmas pozīcijas sagatavotas šai pretprasībai Stokholmas arbitrāžas tiesā. Protams, mēs no valdības partijām saņēmām ne mazāk kaismīgus pārmetumus, ka mēs kritizējam “Soneru” — investoru svēto. Bet pagāja pāris mēnešu, un šis svētais investors iesniedza savu prasību šķīrējtiesā, un tajā brīdī arī Kalvīša kungs mainīja savu pozīciju par 180 grādiem. Un sāka runāt kā Parlamentārās izmeklēšanas komisijas vairākums.

Kolēģi! Es gribētu uzsvērt to, ka mums nevajag šo konjunktūru, ka mēs mainām pozīciju atkarībā no situācijas. Noteiksim šo savu pozīciju atkarībā no valsts interesēm, nevis no savām varas vai citām pozīcijām, ko esam ieņēmuši. Ja mēs gribam apliecināt savu statusu, tad, protams, tas ir pavisam kas cits. To var darīt. Bet ne tas būs tas labākais, ko mēs varam darīt savā valstī.

Kolēģi! Es vēlreiz uzsveru to, ka man arī Saeimas deputāti ir nākuši klāt un teikuši, ka varētu nodot šo lēmuma projektu Parlamentārās izmeklēšanas komisijai “Latvijas kuģniecības” un citu privatizācijas objektu sakarā, kas ir izveidota šeit, Saeimā. Man arī nav nekādu iebildumu nodot šai komisijai šo lēmuma projektu. Es pilnībā atbalstīšu šo kolēģu ierosinājumu, jo mums nevajadzētu strīdēties par jautājumu — kurš tad tieši šo jautājumu lemj.

Ko es vēl gribēju uzsvērt? Kalvīša kungs saka: “Mierizlīgums ir šķīrējtiesas sastāvdaļa.” Varbūt. Varbūt.

Bet ir viena pavisam elementāra lieta. Tādā gadījumā, Kalvīša kungs, visa jūsu bardzība par Baldzēna kunga nekompetenci jāvērš ne tikai pret deputātu Egilu Baldzēnu un kāršu spēlētāju Kārli Leiškalnu, bet arī pret saviem kolēģiem Robertu Zīli un Anatoliju Gorbunovu.

Kāpēc tad jūs viņus aizmirsāt? Es domāju, ka Kalvīša kungam vajadzētu saprast, ka nav tā, ka Ministru kabinetā ir viņš viens gudrs. Es domāju, ka viena galva ir gudra, divas — vēl labāk... gudrākas par vienu.

Kolēģi, es gribētu uzsvērt to, ka šis mierizlīgums ... tas šinī gadījumā, kā šī informācija arī nonāktu presē arī atzīmi — neoficiāli, tātad atslepenota neoficiāli un slepeni oficiāli... jau vien ir liekulības kalngals, ko mēs runājam par to, kas ir atļauts un kas nav neatļauts.

Un neviens nevar man pateikt sekojošo lietu, arī Kalvīša kungs, ka, ja Latvijas telekomunikāciju asociācijas eksperti, saņemot kaut vai šo slepenības pieeju, pielaidi, attiecīgi iepazītos ar šo jautājumu, kas skar mierizlīgumu, un izvērtētu, ka tad notiktu pasakaina tautas un valsts interešu nodevība.

Es domāju, ka tas ir vienkārši absurds. Un mums vajadzētu vērtēt cilvēkus, kas pārstāv mūsu, teiksim, uzņēmējus, augstskolu pasniedzējus, ekspertus, noteiktas nozares pārzinātājus mazliet augstāk par grifu “nodevības cienīgi” vai, teiksim, Somijas valsts aģenti un tamlīdzīgi. Es domāju, ka tas nav ceļš.

Ko es vēl gribētu ārkārtīgi teikt. Kalvīša kungs teica, ka deputāti no opozīcijas ir bezatbildīgi. Ka mēs nezin ko tur esam savulaik sadarījuši un ka tā ir lielā mērā it kā gandrīz vai sociāldemokrātu vaina. Es gribētu pateikt pavisam vienkārši, ka Kalvīša kungs var atbildēt uz jautājumu šeit no tribīnes, ko es uzdošu — uzmini nu! Kas bija Ministru prezidents 1996. gadā, kad to visu varēja mēģināt veikt, korekcijas, un kādas partijas... un tur tobrīd nebija Tautas partijas... bija pie varas Saeimā.

Es domāju, Kalvīša kungs, nāciet... ja vajadzīgs... viņš nenāks... Es vēlreiz to vajadzības gadījumā pateikšu.

Tas ir vēl viens. Tā ka šeit mums nevajadzētu strīdēties un domāt par to, kā ir bijis pagātnē. Es gribētu uzsvērt to, ko mēs darīsim nākotnē.

Un, ja Kalvīša kungs domā, ka viņš varēs šo mierizlīgumu bez neatkarīgas objektīvas ekspertu klātbūtnes pieņemt, tad viņš ļoti rūgti maldās par savas partijas politisko nākotni.

To es gribētu uzsvērt un aicināt būt objektīviem un mazliet arī apskaidrotiem lēmuma pieņemšanā.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis trīs deputātu grupu iesniegumus, no kuriem divi ir identiski. Priekšlikumu ienākšanas secībā.

Pirmais priekšlikums. Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 117.pantu lūdzam nodot lēmuma projektu “Par Latvijas valsts interešu aizsardzību “Tilts Communications” tiesvedības procesā pret Latvijas valsti” izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.

Savukārt otrs iesniegums: Ierosinām šo lēmuma projektu nodot Parlamentārās izmeklēšanas komisijai “Latvijas kuģniecības” un citu stratēģiski svarīgu objektu privatizācijas jautājumā kā atbildīgajai komisijai.

Par to, kā lieta tālāk virzāma, vārds deputātam Kārlim Leiškalnam.

K.Leiškalns (LC). Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Lai gan komisiju statuss ir pilnīgi vienāds, mums tomēr jāmēģina izlasīt Satversmi ja ne ar savām acīm, tad vismaz ar viena no šīs Satversmes līdzautora Kārļa Dišlera acīm.

Komisija, kas strādā ar likumiem, sagatavo likumus, nozīmē atbildīgo referentu, tas ir viens. Tas ir, es runāju par Satversmes 25. pantā minēto komisiju, bet komisija gan 26.panta izpratnē, gan arī 27. panta izpratnē ir parlamentārās izmeklēšanas jeb parlamentārās kontroles sistēma vai veids.

Dārgie draugi, mēs taču nevaram tagad pieņemt, lai gan deputāti ir tiesīgi uz visu un Saeima var pieņemt jebkuru lēmumu, ko mēs daudzkārt šeit esam dzirdējuši, mēs nevaram, teiksim, sākt balsot par ierosinājumu — nodot parlamentārās izmeklēšanas komisijai kā atbildīgajai šo Saeimas lēmuma projektu. Nu, jūs varat mēģināt šādu balsojumu un iesniegt, kā Kusiņa kungs saka, iesniegt jau var visu. Mēs varam balsot par tā sauktajām likumdošanas komisijām, jo šādā veidā aizbalsojoties, mēs dosim balsu skaitīšanas komisijai, teiksim, izskatīt Satversmes labojumus un nosauksim to par atbildīgo komisiju.

Man nav nekādas greizsirdības, es negribu strādāt ar šiem lēmuma projektiem kā deputāts. Ja komisijai nodos, tā ir cita lieta, man ir jāstrādā...

Sēdes vadītājs. Laiks!

K.Leiškalns. Bet es aicinu nepārvērst šo par farsu. Ir komisijas, kurām var nodot likumprojektus, lēmumu projektus, — tām arī nodosim. Gribiet — Juridiskajai...

Sēdes vadītājs. Laiks, Leiškalna kungs!

K.Leiškalns. Paldies, priekšsēdētāja kungs! Man pietiek.

Sēdes vadītājs. Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātam Modrim Lujānam par to, kā lieta tālāk virzāma.

M.Lujāns (PCTVL). Es tomēr gribēju no tribīnes, tāpat kā Leiškalna kungs.

Sēdes vadītājs. Viena minūte jūsu rīcībā, vienalga. Lūdzu!

M.Lujāns. Cienījamie kolēģi! Es personīgi, arī mūsu izmeklēšanas komisija analizēja un uzskata, ka šī lieta ir piekritīga mūsu izmeklēšanas komisijai, jo it sevišķi arī no šiem līgumiem tālāk seko tālāka “Lattelekom” privatizācijas gaita. Arī izmeklēšanas komisijas ir gatavojušas Saeimai lēmuma projektus. Šinī brīdī es nerunāju, ka te ir nepieciešams likumprojekts, kā Leiškalna kungs norāda. Tādēļ līdz ar to piekritību diez vai vajadzētu apstrīdēt, un, ja būs nepieciešama likumdošanas iniciatīva, tad izmeklēšanas komisija to darīs zināmu Saeimai. Plus vēl viens aspekts, kāpēc tas bija nepieciešams: tādēļ ka lielākā daļa komisijas locekļu var strādāt ar konfidenciāliem un slepeniem dokumentiem. Diemžēl Tautsaimniecības komisijā tādu ir mazākums. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātei Annai Seilei!

A.Seile (TB/LNNK). Godātie deputāti! Pirmdien notika Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēde, kura nodarbojas ar šo stratēģiski svarīgo objektu izmeklēšanu, un komisija vienprātīgi pieņēma lēmumu lūgt nodot šo lēmuma projektu Saeimas izmeklēšanas komisijai, jo mums jau ir iestrādes. Kalvīša kungs vairākas reizes ir bijis komisijā un ziņojis par šo problēmu. Konsultējoties ar Juridiskā biroja vadītāju, saņēmām izziņu, ka šeit nav pretrunu ar Satversmi. Tāpēc lūdzu atbalstīt izmeklēšanas komisijas priekšlikumu nodot šo lietu tieši šai izmeklēšanas komisijai, jo tā tiešām ir īpaša lieta, nevis likumdošanas jautājums.

Sēdes vadītājs. Paldies! Lēmuma projektus izskatīsim ienākšanas secībā.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par priekšlikumu — nodot lēmuma projektu izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai! Lūdzu rezultātu! Par — 51, pret — 1, atturas — 28. Ir atbalstīts šis priekšlikums. Lūdzu reģistrācijas režīmu!

Deputāts Lujāns ierosina balsot arī otru lēmuma projektu. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par lēmuma projekta nodošanu arī Parlamentārās izmeklēšanas komisijai “Latvijas kuģniecības” un citu stratēģiski svarīgu objektu privatizācijas jautājumā kā atbildīgai komisijai.

Lūdzu rezultātu! Par — 40, pret — 14, atturas — 25. Lēmums pieņemts.

Tātad lēmuma projekts ir nodots abām komisijām, par atbildīgo nosakot Parlamentārās izmeklēšanas komisiju.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm!

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu atkārtot reģistrācijas režīmu!

Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm!

Saeimas sekretāres biedram lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Bartaševičs (7.Saeimas sekretāres biedrs). Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Andrejs Klementjevs, Boriss Rastopirkins, Viola Lāzo, Jānis Ādamsons, Gunārs Freimanis, Rišards Labanovskis, Imants Burvis, Leons Bojārs, Aija Barča, Jānis Leja, Pēteris Salkazanovs, Andrejs Panteļējevs, Pēteris Apinis, Tadeušs Ketlers, Edvīns Inkēns, Jānis Škapars, Māris Vītols, Aleksandrs Kiršteins, Helmuts Čibulis, Rihards Pīks, Oskars Spurdziņš, Jevgenija Stalidzāne, Silvija Dreimane, Raimonds Pauls, Ingrīda Ūdre, Dzintars Kudums, Roberts Jurdžs, Jānis Gailis, Palmira Lāce, Dainis Stalts. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Sēde ir slēgta.

 

Pēc 2002.gada 6.marta ārkārtas sēdes

— “Par Latvijas valsts interešu aizsardzību “Tilts Communications” tiesvedības procesā pret Latvijas valsti”.

(dok.nr.4193) Nodeva Parlamentārās izmeklēšanas komisijai “Latvijas kuģniecības” un citu stratēģiski svarīgu objektu privatizācijas jautājumā (atbildīgā) un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.

Saeimas preses dienests