“Kaut kas nav kārtībā ar mūsu likumdošanu”

Intervijā Latvijas sabiedrībai Radio raidījumā

No Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas intervijas Latvijas Radio 5.marta raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Dienas pirmajā pusē jums bija tikšanās ar EDSO augsto komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfu Ekeusu, kurš norādīja, ka viņa darbības prioritāte Latvijā šobrīd ir — veicināt vēlēšanu likuma grozījumu pieņemšanu. Kā EDSO amatpersona komentē Latvijas situāciju, kad prezidente parlamentam lūdz grozīt vēlēšanu likumu, bet parlaments nolēmis valsts valodas statusu stiprināt, mainot Satversmi?

Vaira Vīķe-Freiberga: — Ekeusa kungs tādā veidā gluži savu darbību neprezentē, viņa pienākumi ir daudz plašāki, un mēs īstenībā savās pārrunās,tāpat kā to jau tikām darījuši, tiekoties Ņujorkā, pieskārāmies visai plašajai viņa darbības sfērai, tai skaitā tam, ka viņam paredzēta tikšanās arī ar Valsts valodas komisijas priekšsēdētāju Māru Zālīti. Jau Ņujorkā es viņam tiku minējusi, ka EDSO misijas ietvaros viņi jau agrāk ir snieguši Latvijai līdzekļus zināmiem projektiem un šajā reizē arī viņu projektu ietvaros varētu varbūt programmu un jaunu palīdzību sniegt tieši latviešu valodas nostiprināšanai, un man šķiet, ka tajā virzienā kaut kas arī tiks darīts. Tāpat viņš man stāstīja par savām sarunām gan ar ministriju, gan parlamenta pārstāvjiem. Tā ka viņa darbības loks ir visai plašs.

— Bet no viņa puses neizskanēja nekādi pārmetumi tieši šajā valodas jautājumā?

V.Vīķe-Freiberga: — Ekeusa kunga stils vispār nav izteikt pārmetumus, viņš runā par tiem mērķiem, kādi Latvijai ir izvirzīti, un par to, kā mēs šiem mērķiem tuvojamies. Viņš gan izteica bažas, ka patlaban Saeimā iesniegtie Satversmes grozījumu priekšlikumi, to izskatīšana un pieņemšana varētu tik tālu ievilkties, ka nonākšana pie vēlēšanu likuma maiņas tiek atbīdīta diezgan tālā nākotnē.

— Kāpēc, viņaprāt, Satversmes grozīšana ievilktos?

V.Vīķe-Freiberga: — To jau viņš nevar, mūsu ļaužu ziņā ir to pateikt. Viņš tikai izteic bažas, kurām es visai stingri pievienojos, jo man vēl vairāk nekā viņam ir viens zināms termiņš, kas, man šķiet, Latvijai būtu jāievēro, un tā ir Reikjavīkas galotņu tikšanās, kuras laikā tiks izvērtēta Latvijas gatavība un virzība, tiks sniegti ziņojumi par katru valsti, kas būs ļoti būtiski pašā pēdējā lēmuma pieņemšanā Prāgā novembrī.

— Premjers jau izteicies, ka līdz Reikjavīkai, iespējams, vēlēšanu likumu izdosies grozīt.

V.Vīķe-Freiberga: — Nu es ļoti ceru, ka tā būs. Jo, ja līdz maija beigām vēl tikai Satversmes grozījumi tiks debatēti un pieņemti un ja ir jau izteikušies koalīcijas partneri, ka viņi nekādā ziņā neķersies pie vēlēšanu likuma, pirms viss nav pabeigts Satversmes līmenī, tad ne mūsu Vēlēšanu komisija būs spējīga veikt visus priekšdarbus, kas viņiem jāpaveic pirms Saeimas vēlēšanām, nedz arī mums būs uzrādāms rezultāts Reikjavīkas galotņu tikšanās reizē.

Man kā prezidentei patlaban ļoti interesē zināt — gan kādā tempā tiks virzīti šie Satversmes grozījumi, gan kas būs ar nākamo soli, kas ir būtisks, kas Latvijai ir un būs jāuzsver, citādi… Mums ir jābūt pilnīgā skaidrībā — ja nav vēlēšanās šo soli spert, tad tas ir jāpasaka skaidri un gaiši, un tad varbūt ir jāpārvērtē tieši valdošās koalīcijas attieksme pret mūsu virzīšanos uz NATO un uz Eiropas Savienību. Jo ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ir viens no mājas darbiem, kas mums jāpaveic. Ja koalīcijas partneri nav gatavi šo soli spert, tad viņiem tas būtu saviem vēlētājiem arī skaidri jāpasaka.

— Premjers norāda, ka vēlēšanu likumu var grozīt ar vienkāršu Saeimas deputātu balsu vairākumu, bet Satversmi var grozīt tikai ar divām trešdaļām deputātu balsu. Vai tomēr Satversmes grozījumi nebūtu drošāki un grūtāk apstrīdami?

V.Vīķe-Freiberga: — Nu tamdēļ jau tie arī tiek veikti, bet šeit jautājums ir par termiņiem. Termiņi tātad ir visai īsi, un, starp citu, ir arī interesanti, ka tie paši deputāti vēl nesen teica, ka pie Satversmes nekādā ziņā nevajadzētu ķerties klāt, to nevajadzētu vērt vaļā, ka patlaban vēl esot virzība uz Eiropas Savienību un uz NATO, ka tas esot tāds nopietns dokuments, kura atvēršana varētu apdraudēt valsts stabilitāti, un te nu, lūk, mēs to veram vaļā un veram ciet, rosāmies ap to, bet, ja to darām, tad cerams, to darīt vajag visai ātri un visai veiksmīgi.

— Pagājušonedēļ jūs no Daugavpils sabiedrības pārstāvjiem saņēmāt atklātu vēstuli par Valsts valodas likuma neievērošanu pilsētā. Par ko, jūsuprāt, liecina šobrīd Daugavpilī notiekošais?

V.Vīķe-Freiberga: — Vienkārši par to, kāda ir demogrāfiskā situācija, tā ir vienkārša aritmētika. Saskaitiet, cik tur ir latviski runājošu un latviski nerunājošu, ir vairāk nekā skaidrs, ka grūtības tur ir ar latviešu valodas prakses pielietošanu un latviešu valodas tiesībām. Tas ir praktiskas dabas jautājums, tas ir labas gribas jautājums. Es ļoti ceru, ka mūsu Valodas komisijas plānotais izbraukums uz Daugavpili, sadarbība ar mēriju un citām iestādēm varētu būt dzenulis kādu jaunu radošu risinājumu meklēšanai.

— Un kad notiks šis izbraukums?

V.Vīķe-Freiberga: — Kaut kad tuvākā nākotnē.

— Situācija Daugavpilī ļoti satraukusi Tautas partiju, kas veltījusi šai tēmai pat veselu frakcijas sēdi. Kā jums šķiet, kuras partijas jau šobrīd šo valodas jautājumu, kā arī iespējamos vēlēšanu likuma un Satversmes grozījumus sāk izmantot kā priekšvēlēšanu kampaņas elementu?

V.Vīķe-Freiberga: — Es domāju, ne viena vien. Un te vēlētos atgādināt, ka valodas nostiprināšana nav panākama ar tādiem policejiskiem negatīviem paņēmieniem, bet tieši otrādi — jebkāda konfrontācija tikai saasina situāciju un ir kavēklis gan mūsu sabiedrības integrācijai, gan arī latviešu valodas tālākai izplatībai. Mani neinteresē, kuras partijas, katrs, kas nav akls un kurls, pats to var redzēt, ne man to jums priekšā pateikt kā skolas bērniem.

— Nacionālā radio un televīzijas padome vakar jums, premjeram un Saeimas frakcijām nosūtīja atklātu vēstuli, kurā lūdz konkrētu atbildi, vai Latvijā ieviesīs abonentmaksu. Vai galvenajās vadlīnijās jau esat izlēmusi, kāda būs jūsu atbilde — par vai pret abonentmaksām?

V.Vīķe-Freiberga: — Es tikai šorīt saņēmu šo visai kareivīgā tonī izteikto vēstuli, un man gribētos atbildēt tā: ja tiek prasīts no Valsts prezidentes publiski un skaidri pateikt savu viedokli, tad būtu nepieciešams iepriekš arī publiski un skaidri parādīt, par kādu preci mēs te runājam. Man nav bijis tas gods iepazīties ar ļoti skaidru un publiski formulētu mūsu sabiedriskās televīzijas koncepciju, ar to produktu, ko viņi valstij un skatītājam piedāvā, kāds ir apjoms, kādas prioritātes, pēc kādiem principiem viņi vadās, kādi ir viņu menedžmenta un vadības principi, cik racionāli viņi apsaimnieko savu, kā varētu teikt, uzņēmumu, tāpat tieši kādā veidā būtu jāiekasē abonentmaksas. Ir skaidrs, ka tādi precedenti ir, citur maksā, katrreiz pērkot, citur maksā ik mēnesi, vai ir gadskārtējā maksa, un tamlīdzīgi. Es to esmu teikusi jau agrāk un varu atkārtot: jebkāda obligātā maksa visvairāk skars tieši nabadzīgākos iedzīvotājus, un īpaši smagi tā skars pensionārus. Tā ka tas ir solis, kas būtu rūpīgi jāapsver.

— Ģenerālprokurors Jānis Maizītis vakar intervijā laikrakstam “Telegraf” atzinis, ka cīņa ar korupciju Latvijā nav pietiekama un drīz tikšot likvidēts sevi darbībā nepierādījušais Kontrabandas apkarošanas centrs. Jūsuprāt, kur ir problēma? Jau kopš deviņdesmito gadu pirmās puses tiek veidoti dažādi likumprojekti, kas ļautu cīnīties ar korupciju, gandrīz 11 gadus dažādos variantos turpinās jaunā Kriminālprocesa likuma izstrāde, bet būtībā maz kas mainās.

V.Vīķe–Freiberga: — Es teiktu, ka vistiešākā un skaidrākā atbilde ir, ka trūkst gribas to darīt. Acīmredzot esošā iekārta ir pietiekami ienesīga un pievilcīga diezgan lielam ieinteresēto personu skaitam, un viņiem ir arī pietiekami līdzekļu, lai bloķētu pietiekami smagas un dziļi ejošas reformas. Man ne tikai mazās jeb niecīgās, jeb neeksistējošās sekmes, ko Maizīša kungs min par minētām struktūrām, man arī daudzas citas dara milzīgas raizes. Vakar arī televīzijā redzējām, ka, neatceros precīzo skaitli, bet ap 90 dažādi narkodīleri ir atlaisti ar nosacītu sodu... un mums tiek teikts, ka tas ir darīts aiz žēlsirdības apsvērumiem, jo šie drogu pārdevēji it kā esot ģimenes mātes ar bērniem. Bet es gribētu vaicāt — kas tā ir par iekārtu un kas tā ir par sistēmu, kas domā par narkodīlera bērniem, bet nedomā par tiem bērniem, kuri, narkotikas saņemot, kļūst par narkomāniem, varbūt zaudē savu dzīvību, bojā savu veselību un tiks novesti līdz noziedzībai. Te kaut kas nav kārtībā ne ar mūsu likumdošanu, ne ar mūsu tiesu sistēmu.

— Tikko publicētajā ASV Valsts departamenta ziņojumā par cilvēktiesību stāvokli pasaulē aizrādīts, ka Latvijas tiesu sistēmai ir nepietiekams valdības atbalsts un juridiskajā sistēmā ir plaša korupcija. Vai tas nav nopietns signāls, ka mums kaut kas nav kārtībā un būtu jāmaina?

V.Vīķe–Freiberga: — Latvija ļoti lepojas ar to, ka tai ir neatkarīga tiesu sistēma, un tas jau ir skaisti. Es arī gribētu lepoties, ka mums ir taisnīga tiesu sistēma, bet baidos, ka līdz tam mums ir diezgan tālu. Mums ir vajadzīga taisnīga tiesu sistēma, kur tiešām viens likums būtu visiem, kur tiesneši strādātu atbildīgi, kur viņi būtu atbildīgi arī sabiedrības priekšā par saviem spriedumiem. Neatkarīgs tiesnesis nenozīmē — bezatbildīgs tiesnesis un brīvs darīt visu, kas viņam ienāk prātā. Ja tiesnesim pārāk liela izvēles brīvība, tad tā jāsašaurina ar likumdošanu. Piemēram, tās pašas narkomānijas jautājumā, jebkurš atsevišķs narkomāns ar kādu devu kabatā savām vajadzībām tiek pielīdzināts tādam, kas jau ir zināms kā dīleris, kā pārdevējs. Tā ir milzīga starpība. Es personīgi esmu lūgusi savus juristus, lai viņi painteresējas par veidu, esmu gatava nākt ar likumdošanas iniciatīvu, kas skaidri atšķirtu patērētāju no pārdevēja un kas neatļautu narkodīleriem likt nosacītus vai zemus sodus, mazākus par tiem, kas jau patlabanējā likumdošanā ir paredzēti, tas vienkārši nav pieņemami.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā