Tavi bijām, tavi esam

Irēna Grīnvalde, Valdis Rūja

Topošās grāmatas–mozaīkas “Tavi bijām, tavi esam. Rīgas Valsts tehnikums” otrā, papildinātā izdevuma manuskriptu pārlapojot

1.10.2001. Atklājot sarīkojumu, kas veltīts romu tautības audzēkņu grupas apmācību sākumam Rīgas Valsts tehnikumā: tehnikuma direktors Dr.paed. Dainis Markus, Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs, tieslietu ministre Ingrīda Labucka un romu (čigānu) biedrības priekšsēdētājs Normunds Rudevičs

“Latvijas Vēstneša” 2001. gada 25. aprīļa un 11. maija numurā jau tika stāstīts, ka top grāmata — mozaīka “Tavi bijām, tavi esam. Rīgas Valsts tehnikums”, kas veltīta šīs nozīmīgās skolas vēsturei un šodienai un tiek dāvināta RVT absolventiem. Tajā kopā ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas ceļavārdiem ievietoti kultūrvēsturiski fotoattēli, pārskati par aizvadītajiem gadiem, atmiņskicējumi, jaunatnes iemīļotu dzejnieku (Raiņa, Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša, Andreja Eglīša, Māras Zālītes, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Imanta Auziņa u.c.) dzejoļi, audzinātāju vēlējumi. Šādas grāmatas veidošana un izdošana būtu katras skolas augsti cienīgs darbs un mudinājums. Tāpēc arī šoreiz — vēl tuvāk par to.

Vistuvākajā laikā BO VAS Aizsardzības īpašumu fondā izdevniecības nodaļa “Junda” laiž klajā šīs grāmatas otru izdevumu ar ievērojamiem papildinājumiem: par RVT organizēto pretošanās kustību okupāciju režīmiem, par daudziem izciliem tehnikuma pedagogiem, par slaveniem zinātnes un tautsaimniecības darbiniekiem — RVT bijušajiem audzēkņiem, par jaunumiem tehnikuma dzīvē. Paredzams, ka jau nākamnedēļ būs tās atvēršanas svētki un jau pirmie interesenti to varēs turēt savās rokās.

Skola, bez kuras nav iedomājama dzīve

Stāsta Rīgas Valsts tehnikuma (RVT) direktors, Latvijas Profesionālās izglītības iestāžu asociācijas prezidents un vidējo speciālo mācību iestāžu direktoru padomes priekšsēdētājs Dr. paed. Dainis Markus

— Direktora kungs, vai jūs, lūdzu, nepastāstītu, kādi jūsu namā bijuši galvenie mērķi un uzdevumi 2001./2002. mācību gadam?

D.M. — Kad dzirdu jautājumu: kas ir izdarīts kādā laika posmā, nāk prātā — ko gribētos, lai tas būtu izdarīts. Pirmais un galvenais, protams, ir tas, ka esam gatavi programmu akreditācijai un, domājams, līdz šīs grāmatas iznākšanai būsim akreditēti. Turpinās datorcentra pilnveidošana ar datoriem un programmām, ir noslēgts līgums par ēkas Kronvalda bulv. 1a renovāciju par Pasaules bankas līdzekļiem. Izremontētas auditorijas, savests kārtībā metināšanas iecirknis, turpinās remontdarbi dienesta viesnīcās un to komplektācija ar mēbelēm utt., tāpat turpinās mācību programmu pārstrāde, metodisko izstrādņu sagatavošana un izdošana, piedalīšanās pasākumos Leonardo da Vinči programmas ietvaros, stažēšanās braucieni (nesen Vācijā pabija vairāku specialitāšu audzēkņi un skolotāji), filiāļu pilnveidošana ar datoriem un metodiskajiem materiāliem, arī sapņošana par… un projektu rakstīšana šo sapņu piepildīšanai. Tāpat uzņemta pirmā romu tautības grupa datorzinībās. Un viss notiek.

— Kādi bijuši RVT attīstības stratēģiskie virzieni? Kā realizējas ieceres?

D.M. — Galvenā iecere, protams, mācību procesa nodrošinājums: veiksmīgāk tas izdevies datorspecialitātēs, automobiļu apkopē un remontā, mazliet novārtā palikušas ķīmijas un metālapstrādes nodaļas, bet labosimies… Domājot par attīstības stratēģiju, uzsvaru liekam uz mācībprocesa modernizāciju, kvalitātes paaugstināšanu, pāreju uz 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas apguvi. Mūsu mācībiestāde jau dibināta kā tehniskā vidusskola un tai jāturpina dot zināšanas ne tikai specialitātē, bet arī ļoti vispusīgas vispārējās izglītības zināšanas. Rūpējamies par audzēkņu kontingenta saglabāšanu, skolotāju tālākizglītību. Jo augstāks skolotāja intelekts, jo vairāk viņš spēj dot saviem audzēkņiem.

— Direktora kungs, lūdzu, pastāstiet, kāds bijis jūsu izglītības ceļš!

D.M. — 30 gadu esmu mācījies un studējis piecās dažādās augstskolās. Savulaik beidzu RPI kā inženieris mehāniķis. Vienu gadu Ļeņingradas Ždanova universitātē mācījos franču valodu, jo saņēmu piedāvājumu braukt uz Alžīriju pasniegt tehniskos priekšmetus arodskolā. Strādājot 3. tehniskajā skolā, 1988. gadā vinnēju PSRS pedagoģiskajos lasījumos ar savu metodisko materiālu, un tas deva stimulu iestāties LVU neklātienes aspirantūrā, ko beidzu pēc diviem gadiem kā pedagoģijas zinātņu kandidāts. Kā doktors nostrificējos 1994. gadā. Pēc tam nāca prasība, ka tehnikuma direktora amatā nepieciešams maģistra grāds, tāpēc iestājos RPIVA maģistratūrā, ko pabeidzu 1996. gadā. Man ir 27 zinātniskās publikācijas, piedalos starptautiskās konferencēs, metodisko materiālu izstrādē. Pašreiz jau otro gadu mācos Juridiskajā koledžā, kura vēl japabeidz. Un, protams, kursi, kursi, kursi…

— Gribētos zināt, kādas grūtības tehnikuma saimei bijis jāpārvar šajā mācību gadā, un kas īpaši priecējis, devis gandarījumu?

D.M. — Grūtības pēc padarītā darba neliekas nemaz tik lielas, tās ir tikai šajā brīdī, kad notiek darbība, tādēļ tās atcerēties īsti negribas. Īpaši priecējis tas, ka ikkatrs no darbiniekiem ir darījis savu ikdienas darbu un veicis to labi. Realizējas pāreja uz mācībām valsts valodā — tajā mācās jau visas četrgadīgās tehnikuma dienas nodaļas budžeta un maksas grupas. Sekmīgi uzsākām bezdarbnieku apmācības, mācību priekšmetu un prakšu programmu koriģēšanā iesaistām darba devējus. Sevišķi jāatzīmē ar firmas “Toyota” palīdzību izveidotais mācību centrs Automobiļu nodaļā. Kokapstrādes nodaļai — pastāv visciešākā sadarbība ar asociāciju “Latvijas koks”, savukārt Autocentrs sadarbojas ar a/s “Firma UBAK”, kas sniedz atbalstu prakses organizēšanā. Ekonomikas nodaļa noslēgusi līgumus par prakšu organizēšanu ar TEC–1, TEC–2, a/s “Rīgas siltums”, Rīgas apdrošināšanas grupu “Balta”, a/s “Latvijas dzelzceļš” u.c. Priecē arī sadarbība ar Aizsardzības ministriju patriotiskās audzināšanas jomā. Rosīgi darbojas audzēkņu valde, regulāri pārbaudot, kā tiek apmeklētas stundas, kā arī darbs DDK. Dežurējošās grupas audzēkņi aktīvi piedalījās Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas sagaidīšanā un uzņemšanā RVT 2001. gada jūnijā valsts valodas darbu labošanas laikā. Šādu jauku piemēru ir daudz, gan gatavojoties valsts svētkiem, gan atzīmējot nozīmīgas piemiņas dienas, gan rīkojot dažādus sporta un kultūras pasākumus.

— Vēl joprojām dienas kārtībā ir izglītības reforma. Direktora kungs, kā noturat savu prestižu, kādu redzat RVT nākotni?

D.M. — Atbilstoši likumdošanai ieplānotās pārmaiņas paredz arodskolu un tehnikumu apvienošanu. Manā uztverē Latvijas iedzīvotāju blīvums nosaka, ka mūsu zemē arī mazām skolām ir vieta. Cits jautājums — kur tās izvietot, ar ko apvienot, lai maksimāli izvairītos no nesamērīgiem administratīvajiem un komunālajiem izdevumiem. Savu pastāvēšanu esam apliecinājuši kvalifikācijā, kādu iegūst mūsu absolventi. Tiekamies ar universitāšu rektoriem un mācībspēkiem, lai saskaņotu mācību programmas un nodrošinātu tehnikuma beidzējiem programmu pakāpenību augstskolās. Strādājam Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupās, piedalāmies PHARE projektos. Visādi atbalstām mācībspēku tālākizglītību, apmaksājot studijas maģistratūrā, arī doktorantūrā. Cenšamies piesaistīt augstskolu pēdējo kursu studentus, strādājām ar Darbā iekārtošanās biroju, Nodarbinātības valsts dienestu. Mūsu lielais pluss ir RVT atrašanās pašā Rīgas centrā. Tehnikuma nākotnei viennozīmīgi jābūt: audzēkņiem nepieciešamai, vairākus izglītības līmeņus aptverošai; RVT jābūt mūsdienu prasībām atbilstošai — pietiekami konservatīvai, bet savam laikam līdzi dzīvojošai mācību iestādei.

No paaudzes paaudzē. Skolēni un skolotāji

Ceļaties, ceļa vīri, Nu dziedāja ciema gaiļi,

Nu ir laiks ceļu braukt, Rīgas gaiļi piedziedāja. T.dz.

1.10.2001.

10.04.2001. Jaunas RVT audzēkņu grupas apmācību uzsākot, labas sekmes novēl izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns (augšējā attēlā); atklājot RVT Automobiļu nodaļā mācībcentru, kas izveidots ar japāņu firmas “Toyota” palīdzību (apakšējā attēlā) Foto: Irēna Grīnvalde

Ernests Veinbergs 1943. gadā, beidzis LU matemātikas fakultāti, rudenī atnāca uz RVT strādāt par matemātikas skolotāju. Šo priekšmetu mācījis gandrīz 40 gadu — līdz 1982. gadam. Bijis audzinātājs, metodists neklātienes nodaļā, kopā ar E.Jurjānu sastādījis matemātikas uzdevumu krājumu tehnikumiem (izd. 1971.g.). Ernests Veinbergs pratis iemācīt matemātiku, un viņa stundas bijušas interesantas. Reiz Veinbergs uz Jaungada eglītes sarīkojumu paņēmis līdzi savu mazo meitiņu Daci, kura vairākkārt uz skatuves skaitījusi dzejoļus, lai izpelnītos Salaveča dāvanas. Tā bijusi meitenes pirmā uzstāšanās tehnikumā. Ar RVT klases žurnālu Dace iepazinusies, kad viņai apritējis tikai piektais gadiņš — izplēsusi no tā uz tēva rakstāmgalda divas lapas zīmēšanai. Pēc pārrunām sapratusi, ka žurnāls ir svarīgs dokuments, kas jāglabā un jāsaudzē. Šo attieksmi, atbildību Dace mantojusi no tēva, turpinot viņa tradīcijas — kopš 1978. gada RVT ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta. Dace Rozenblate (Veinberga) strādā par matemātikas skolotāju, direktora vietnieci, vadījusi darba grupu, kas sastādīja un izdeva “Rokasgrāmatu matemātikas skolotājiem” (1999). Atceroties tēvu, Dace saka, “Viņš bija prasīgs arī mājās — ja nemācēju rēķināt, atbilde skanēja — vispirms iegaumē likumus un formulas, pēc tam vaicā!” Apbrīnojams bijis tēva sīkstums un izturība. Neraugoties uz traģisko nelaimes gadījumu — pazaudēto labo roku, viņš spējis vadīt automašīnu, uzcelt māju, auklēt mazbērnus, pārtīt autiņus (autiņbiksīšu toreiz nebija). Tēva pašaizliedzību, labestību saglabājusi Dace — tāpat kā tēvs domā savu darba mūžu veltīt tehnikumam. Arī Ernesta Veinberga mazmeita (otras meitas Rūtas — arī matemātikas skolotājas atvase) Rita Kelberere 2001. gadā beidza RVT, iegūstot specialitāti “Biroja darba organizācija un vadība”, jau kopš trešā kursa strādāja un turpina strādāt mācību daļā. Rita ar cieņu un pateicību atceras vienmēr precīzo un iejūtīgo vectēvu, kurš visu uzdoto mudinājis izpildīt kārtīgi un akurāti, uzsvērdams, ka cilvēka dzīvē galvenais ir priekšzīmīgs darbs. Viņš mazmeitai pacietīgi palīdzējis veikt mājas darbus matemātikā, mācījis spēlēt klavieres, pat kartupeļus vakariņām mizojis… Atmiņā palikuši vārdi, ko vectēvs un vecmāmiņa kādā no Ritas dzimšanas dienām uzrakstījuši uz apsveikuma kartiņas: “Neplūc puķes tagad, jo tās ziedēs visā Tavā dzīves ceļā!”

Georgijs Nutovcs (pēc LU Matemātikas un fizikas fakultātes absolvēšanas 1939. gadā viņš pedagoģisko praksi bija jau ieguvis Rēzeknes komercskolā, Daugavpils 1. ģimnāzijā, Rīgas Valsts amatu skolā) 1944. gadā sāka strādāt par RVT fizikas skolotāju, arī par pasniedzēju dažādos kursos. Tehnikuma štatos bija līdz 1961. gadam, iegūstot matemātikas zinātņu kandidāta grādu, cienījama pedagoga slavu — audzēkņi viņu dēvējuši par “Lielo Ņūtonu”.

Divdesmit trīs gadus līdz aiziešanai pesnijā (no 1962. līdz 1985.g.) RVT fiziku mācīja Ieva Zatlere–Sproģe, pirms tam strādājusi Rencēnu un Jelgavas vidusskolās, kā arī Rīgas 7. vidusskolā. Skolotāja apliecinājusi labas organizatora dotības, savu priekšmetu mācot, ieviesusi programmētās apmācības elementus, bijusi ar plašu redzesloku, apveltīta ar gaišu dzīves izjūtu, prasmi sastrādāt ar audzēkņiem un kolektīvu, taču nebaidījās izteikt kritiku arī padomju režīma gados par nebūšanām un ačgārnībām izglītības sistēmā. No Ievas Sproģes un Harija Grasmaņa labu ceļamaizi — padomus savam pedagoga darbam guvis Jānis Lapers, kurš 1981. gadā no Madonas vidusskolas pārnāca uz RVT par fizikas un elektrotehnikas skolotāju, bijis audzinātājs 3 grupām. Audzēkņi un absolventi ciena Laperu kā prasmīgu pasniedzēju. Daudz ierosmju gūts no skolotāja plašajām zināšanām vēsturē, politikā, kara tehnikā, iedziļināšanās izcilu cilvēku biogrāfijās. RVT 1999. gada absolvents Mārtiņš Otisons aptaujas anketā ierakstījis: “Jānis Lapers — tādu fizikas skolotāju esmu sastapis tikai vienu reizi.” Jānis Lapers joprojām strādā tehnikumā. RVT fiziku sekmīgi māca arī Viktors Ozoliņš un Astrīda Ekmane.

Ojārs Žīgurs mācījās RVT Mehānikas nodaļā no 1944. līdz 1949. gadam, iegūstot automehāniķa specialitāti. Ojārs dzīvoja Vecāķos (uz to līdz 1946. gadam nekursēja neviens transporta līdzeklis) — katru pirmdienu ar kājām mēroja 18 km uz Rīgu, pa nedēļu apmetās tēva drēbniekdarbnīcā, kur gatavoja stundas, sestdienās atkal tāpat ar kājām devās uz Vecāķiem. Muzejā saglabājusies “tautu tēva” Staļina grāmata “Ļeņinisma pamati”, ko par izcilām sekmēm, beidzot tehnikumu, saņēmis Ojārs Žīgurs. Labā atmiņā palikuši skolotāji Rupais, Dommers, Veinbergs, Anšmite. Augstā līmenī bijusi apmācība atslēdznieku darbnīcā — no audzēkņiem prasīta smalka precizitāte pat niecīgākās detaļas izgatavošanā. Reiz Ojārs, kam daba dāvājusi patīkamu balsi, saņēmis uzaicinājumu dziedāt diriģenta Pūķa vadītajā korī. “Ja ietu, varbūt kļūtu par solistu,” viņš ar smaidu atceras. Pēc tehnikuma beigšanas studijas turpinātas Rīgas Politehniskajā institūtā. Ojārs Žīgurs RVT Mehānikas nodaļā strādā kopš 1974. gada, ar labu vārdu minot atsaucīgos kolēģus Jāni Bērziņu, Filgitu Cifersoni, Andri Lubānu, Valentīnu Sotnikovu, Lolitu Silarāju, kura kopš 1973. gada māca tehnisko mehāniku Mehānikas un arī citās nodaļās un bijusi audzinātāja vairākām Mehānikas nodaļas audzēkņu grupām, Alfrēdu Cinīti — lieliskus sava mācībpriekšmeta pasniedzējus. Ojārs Žīgurs ir pārliecināts, ka teicami sagatavoti mehāniķi–tehniķi Latvijai būs nepieciešami arī pēc 10 un 20 gadiem.

RVT (RIP) Mehānikas nodaļas 1959. gada absolvente Nelli Askerko 1967. gadā tehnikumā sāka strādāt par speciālo priekšmetu pasniedzēju, ilgus gadus vadīja metodisko komisiju Mehānikas nodaļā, sadarbojās ar Jāni Bērziņu, Gunti Kļaviņu, Alekseju Gavrilovu, Svetlanu Družiņinu, Valentīnu Sotnikovu. Askerko 1986. gadā pārgāja strādāt par metodisti Neklātienes nodaļā, turpina darbu arī tagad.

RVT no 1936. līdz 1943. gadam matemātiku un fiziku mācīja Alfrēds Bunga, kuru tā laika absolventi atceras kā erudītu, ar laba humora izjūtu apveltītu skolotāju. Mehānikas nodaļā 1943. gadā mācības uzsāka viņa dēls Leonīds Bunga, kuram patikuši “dzelži” un kurš gribējis iegūt autovadītāja tiesības tehnikumā nodibinātajos šoferu kursos. Mācības notikušas kādā no Maskavas (Latgales) priekšpilsētas ēkām (tehnikuma telpās bijis izvietots vācu karavīru hospitālis). Absolvējot RVT 1948. gadā, Leonīds ieguvis mašīnbūvētāja specialitāti, kurai palicis uzticīgs visu mūžu. Kopš 1995. gada Leonīds Bunga strādā par RVT pasniedzēju, mācot tehniskos speciālpriekšmetus dažādās nodaļās. Par tehnikumā gūto rūdījumu Leonīds esot ļoti pateicīgs fizkultūras skolotājam — tolaik pazīstamajam cīkstonim Zvejniekam, paldies jāsakot matemātikas skolotājai Zelmai Purmalei, kura bez maksas mājās apmācījusi audzēkņus, kam bijuši “robi” rēķināšanā. Tehnikumā valdījusi radoša, romantiska gaisotne, kas pēc neatkarības atjaunošanas atkal atdzīvojoties. Tāpat kā Ojārs Žīgurs arī Leonīds Bunga secina, ka viņu mācītā profesija valstij ir un būs vajadzīga — bez kvalificētiem strādniekiem (ko agrāk sauca par “klemperiem”) arī datoru laikmetā nekādi neiztikt.

Turpmāk — vēl