Par dažām enerģētikas karstpunktu sadurēm

Dr.habil. oec. Arnis Kalniņš, Saeimas deputāts, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums “LV” 19.02.2002., Nr.27

Paliek ļoti neskaidri vismaz trīs jautājumi.

Pirmkārt, par “Latvenergo” kredītsaistībām, jo tā nekustamie īpašumi, tīkli un apgrozāmie līdzekļi tiks iznomāti jaundibināmiem uzņēmumiem. Vai esošie kreditori ar šādiem pārkārtojumiem būs mierā? Un ja būs vajadzīgi jauni aizdevumi, vai tad neradīsies lielākas grūtības izdevīgāku aizņemšanās nosacījumu iegūšanai, jo kompānija būs zināmā mērā jau sadrumstalota.

Otrkārt, vai nevar rasties situācija, ka Ekonomikas ministrija kā valsts akciju turētāja “Latvenergo” uzdod valsts pilnvarniekiem pieņemt lēmumu par akciju pārdošanu no jauna izveidotajos uzņēmumos saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.206 “Par valsts vai pašvaldību uzņēmumiem vai uzņēmējsabiedrībām piederošo akciju pārdošanu”?

Akciju pircēji pretendēs uz iznomāto mantu no “Latvenergo” (prasot apķīlājumu, realizēšanu). Treškārt, patlaban “Latvenergo” ir licences elektroenerģijas ražošanā, pārvadē, sadalē un realizācijā. Pēc reorganizācijas šīs licences acīmredzot tiks nodotas no jauna nodibināmiem uzņēmumiem — uzņēmējsabiedrībām elektroenerģijas ražošanā, pārvadē, sadalē un realizācijā. Vai tādā gadījumā “Latvenergo” nepārstāj būt energoapgādes uzņēmums, jo tam vairs nebūs licences?

Vienlaikus būtu lietderīgi saglabāt esošās likumdošanas normas attiecībā uz “Latvenergo”, kas formulēts Enerģētikas likumā. Šajā laika posmā būtu lietderīgi, ka elektroenerģijas ražošanā turpinātu darboties vienota kompānija mūsu nelielajā valstī. Neapdomātie un ekonomiski nepamatotie valdības centieni ātri to privatizēt, vai pat pārdot kaimiņiem, pateicoties Latvijas iedzīvotāju atbalstam un referenduma draudiem, tika novērsti. Dažu Latvijas augstu amatpersonu centieni “sakrustot” “Latvenergo” ar Igaunijas energokompāniju bija ļoti bīstami Latvijas nacionālajām interesēm. Igaunijas valdība tikko atteicās arī no ASV enerģētikas kompānijas NRG priekšlikuma privatizēt jaudīgo Narvas elektrospēkstaciju, kura strādā ar slānekļiem. Kā zināms, Narvas degslānekļa elektrostacijas novecošanas dēļ pēdējā laikā jūtami pieaugusi elektroenerģijas cena Igaunijā. Atcerēsimies, ka 2000.gadā darba grupa, kas tika izveidota, lai izvērtētu “Latvenergo” un “Eesti Energi” ciešākas sadarbības iespējas, kļūdaini, bez ekonomiska pamatojuma piedāvāja apvienot Latvijas un Igaunijas energouzņēmumus, veidojot “Baltic Power Group”. Sekas tādai rīcībai varēja būt iespējamā tarifu celšanās, nedrošums energoapgādes stabilitātē. Tomēr tālāku atbalstu šis priekšlikums neguva, jo energouzņēmumu apvienošanās saskaņā ar Latvijas likumdošanu ir uzskatāma par “Latvenergo” privatizāciju. Mūsu apsvērumi un pamatojumi bija tālredzīgāki. Apvienošanos neparedz Latvijas likumi, un darījumi un sarunas ar ārvalstu kompānijām var notikt tikai par ekonomisku sadarbību, ciktāl tas nav pretrunā ar Latvijas likumiem.

Protams, arī šobrīd viens otrs uzsāk atkārtotu diskusiju. Tā Guntars Kokarēvičs, Rīgas Fondu biržas valdes priekšsēdētājs, laikraksta “Dienas Bizness” 2001.gada 14.novembrī raksta: “Pašreiz ir grūti spriest par “Latvenergo”, jo pirmām kārtām ir jāsagaida nākamās Saeimas vēlēšanas un tikai pēc tām varēs prognozēt šā uzņēmuma tālāko likteni.

Katrā ziņā “Latvenergo” būtu ļoti pievilcīgs uzņēmums publiskajam vērtspapīru tirgum, jo tas ir liels, peļņu nesošs uzņēmums, kuru veiksmīgi pārdodot vairākiem investoriem varētu izveidoties ļoti likvīda un gan vietējiem, gan ārvalstu investoriem pievilcīga kompānija. Es prognozēju, ka uz to brīdi, kad tiks privatizēts “Latvenergo”, savā attīstībā noteikti būs augusi arī RFB — tā būs kļuvusi par starptautiski atzīta tirgus sastāvdaļu. Bet tas nozīmē, ka uzņēmuma atdeve no akciju kotēšanas biržā varētu būt daudz augstāka.” Kā teikt, komentāri lieki. Nav svarīgi, kā tas atsauksies uz tautsaimniecību, mājsaimniecību — ka tik biržā apgrozījums!

Arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas hartas projektā, kuru paredzēts apstiprināt Ministru kabinetā, atsevišķos punktos regulators cenšas uzņemties funkcijas, kuru veikšanu likumdevējs tam nav uzticējis, piemēram, uzņēmumu restrukturizācijas un privatizācijas jautājumi. Hartas 8.punktā teikts: “... ir jārealizē kompleksa regulējamo nozaru reforma, ietverot vertikāli integrēto dabisko monopolu restrukturizāciju un privatizāciju.” Taču katrai valstij rūpīgi jāizvērtē sava konkrētā situācija, iekams pieņemt restrukturizācijas un privatizācijas lēmumus. Piemēram, patlaban Polija paredzējusi atturēties no dabisko monopoluzņēmumu privatizācijas tuvāko četru gadu laikā, valsts kontrolē atstājot enerģētikas un gāzes apgādes objektus, kā arī dzelzceļa sistēmu. Kritērijs privatizācijai — tās ir no jauna ieguldāmās (materializētā veidā) investīcijas.

Dabasgāzes krātuvju nozīmīgums

Enerģētikā bez elektrības nozīmīgu vietu ieņem dabasgāzes patēriņš gan lielajiem rūpnieciskajiem patērētājiem, gan mājsaimniecībai. 2005.gadā paredzēts pēc rekonstrukcijas nodot Rīgas TEC-1 kā modernāko, efektīvāko un ekoloģiski tīrāko termoelektrostaciju Baltijā, kur tiks īstenots kombinētais tvaika — gāzes cikls. Akciju sabiedrība “Latvijas gāze” ar savu tīklu aptver arvien jaunus valsts reģionus un pilsētas, tarifi ir bijuši pagaidām visai stabili.Kas attiecas uz dabasgāzes tarifu atlaišanu rūpnieciskajiem patērētājiem (ne mājsaimniecībām), tad šeit nevar neko iebilst akciju sabiedrībai “Latvijas gāze”, jo tā tas ir paredzēts kādreizējos akciju pārdošanas — pirkšanas noteikumos. Vienkārši tad valdība šo niansi nebija pamanījusi, parakstot pārdošanas — pirkšanas dokumentus, un līdz šim ir dzīvojusi kaut kādās ilūzijās, neprecīzi tulkojot līguma teksta oriģinālu no angļu valodas latviešu valodā.

Dabasgāzes apgādē nozīmīgu vietu ieņem gāzes cauruļvadu sistēma un Inčukalna gāzes pazemes krātuves. Akciju sabiedrībai “Latvijas gāze” ir divi piegādātāji. Lai gan Transbaltijas cauruļvadu tīkla projekts paredz būvēt gāzesvadu no Krievijas caur Poliju uz Vāciju, tomēr mūsu krātuvēm ir liela reģionāla, kaut gan no ES viedokļa tām ir lokāla nozīme. Neapšaubāmi, Eiropas Savienības paplašināšanas kontekstā ļoti svarīga ir Latvijas pazemes gāzes krātuvju izmantošana.

Šajā sakarībā zināmus sarežģījumus rada pašreizējā Latvijas Republikas likumdošanas sistēma, kurā (1996.gadā pieņemtajā likumā “Par zemes dzīlēm”) tika saglabāta 1937.gada Civillikuma norma, ka zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi tajās pieder zemes īpašniekiem. Veidojot likumu “Par zemes dzīlēm”, tobrīd zemes dzīles nevienam nepiederēja, un tātad likuma norma — ka zemes dzīļu bagātības ir valsts īpašums — būtu pilnīgi dabiska un atbilstu ES valstu vairākumā valdošajām civiltiesiskajām normām. Kaut gan vairākums valstu īpašumtiesības uz zemes dzīlēm sauszemē piešķir zemes īpašniekiem, gandrīz vienmēr pastāv izņēmums uz tādiem energoresursiem kā naftas un gāzes resursi sauszemē.

Un tieši Latvijā ir unikāli ģeoloģiski apstākļi dabīgo pazemes gāzes krātuvju (PGK) veidošanai (lai regulētu gāzes patēriņa nevienmērību gada aukstajos un siltajos periodos) nākotnē, kuras kopējais apjoms palielinātos desmitkārt salīdzinājumā ar pašreizējo darbības apjomu Inčukalna gāzes krātuvē. Patlaban Inčukalna PGK kopējais apjoms ir 4,4 miljardi kubikmetru gāzes un aktīvais — ap 2,2 miljardiem kubikmetru, bet pēc krātuves rekonstrukcijas attiecīgi — 5,9 un 2,9. Vienlaikus sagaidāms, ka kopējais dabasgāzes uzglabāšanas apjoms Baltijas valstu un Ziemeļrietumu Krievijas patērētāju vajadzībām 2005.gadā sasniegs 5,9 miljardus kubikmetru, 2010.gadā — 6,9 miljardus kubikmetru. Šāda gāzes daudzuma uzglabāšanai Inčukalna PGK iespēju var nepietikt. Var rasties arī jauni projekti par Krievijas gāzes plūsmām uz Eiropu caur Baltiju, par gāzes vadu apkārt Baltijas jūrai (sūknējot pa to gan gāzi no Krievijas, gan Norvēģijas). Tad apritē varētu nokļūt Dobeles struktūra ar 20 miljardu kubikmetru kopējo tilpumu un aktīvo 10-11 miljardi kubikmetru gāzes. Tālāk attīstot dabīgo gāzes krātuvju potenciālu (apzināto struktūru kopējais apjoms Latvijā ir ap 50 miljardiem kubikmetru gāzes), Latvija varētu kļūt par ievērojamu dabasgāzes sezonālo regulatoru Krievijas rietumu reģionam un Baltijas jūras valstīm.

Un vispār prognozē, ka gāzes daļa Eiropas enerģētisko resursu tirgū (tirgus ar 500 miljoniem iedzīvotāju) krasi palielināsies, enerģētikas politika nākotnē balstīsies uz dabasgāzi. Pēc dažādiem informācijas avotiem, Rietumeiropai dabasgāze tiek pārdota par 125-130 ASV dolāriem par 1000 kubikmetriem, bet ražošanas izmaksas Sibīrijā sasniedz tikai trīs līdz četrus ASV dolārus par tūkstoti kubikmetru. Šobrīd Krievija iegūst 585 miljardus kubikmetru gāzes, Uzbekistāna — 50 miljardus kubikmetru, Turkmenistāna — 45 miljardus kubikmetru un Kazahstāna — 10 miljardus kubikmetru gāzes. Un šis četrinieks domā izveidot Eirāzijas gāzes ražotāju aliansi. Jāpiebilst, ka nākamās Eiropas valstis ir ar visai pieticīgu dabasgāzes ieguvi — Lielbritānija ap 90, Nīderlande ap 80 un Norvēģija ap 50 miljardiem kubikmetru gadā.

Šajā sakarībā pārdomājama ir arī attiecīgā Latvijas likumdošana par šo PGK juridisko statusu, par attiecīgām tiesību normām, tās nododot ekspluatācijai. Protams, nav skaidrs, kāpēc valsts, privatizējot uzņēmumu “Latvijas gāze”, nepaturēja sev nopietnu akciju paketi šo unikālo pazemes gāzes krātuvju īpašumtiesību veidā. Valsts varētu pelnīt uz savas daļas rēķina gāzes sabiedrībā ar pieaugošu vērtību.

Akciju pirkuma — pārdevuma līgumā ar “Gazprom” un “Ruhrgas” jaunajiem īpašniekiem pieder neierobežotas un ekskluzīvas lietošanas tiesības uz 20 (divdesmit) gadiem uz Inčukalna krātuvi. Šis jautājums vēl pilnīgi nav skaidrs —kā būs Inčukalnā nu jau pēc 14 gadiem un no jauna apgūstamo pazemes gāzes krātuvju ekspluatācijā. Te var tikt izmantots arī koncesiju mehānisms ar daudz nopietnāku valsts ieguvumu šajā lietā.

Pastāvošā likumdošana rada sarežģījumus arī par Latvijas valsts nozīmes derīgā izrakteņa — ogļūdeņražu (naftas) — izpēti un ieguvi. Tiek prognozēts, ka Latvijas sauszemes teritorijā varētu būt 63 miljoni barelu naftas, kas ir aptuveni 1,57 miljardus USD vērti, ja naftas cena ir 25 USD par barelu. Ja zemes dzīlēs esošā nafta pieder valstij, tad licencēšanas procesā nerodas sarežģījumi dažādo zemes īpašuma formu dēļ (valsts, pašvaldību, fizisko un juridisko personu īpašumā). Ja nafta var būt daudzu īpašnieku īpašumā, iespējami ilgi strīdi par īpašumtiesībām.

Vai naftas produktu var papildināt tranzītu aktivitātes?

Vēsturiski Latvijai ar Ventspils ostas starpniecību izveidojies izdevīgais naftas produktu tranzīts. Pērn ir sasniegts labs apjoms naftas un naftas produktu pārkraušanā — a/s “Ventspils nafta” pārkrāva 22,3 miljonus tonnu, tajā skaitā 15 miljoni tonnu bija jēlnafta, 6,3 miljoni — dīzeļdegviela un 1 miljons tonnu — autobenzīni un citi produkti. Tas ir mūsdienīgs pēc tehnoloģiskajām un vides aizsardzības prasībām naftas un naftas produktu pārkraušanas uzņēmums. Lai gan peļņas masa ir samazinājusies.

Taču turpmāk jārēķinās ar realitāti, ka naftas tranzīts caur Ventspili var nebūt tik spožs. 2001.gada pašā nogalē Primorskā tika atklāts naftas termināls, kas ir Baltijas cauruļvadu sistēmas (BCS) galapunkts. Protams, tas ietekmēs arī citas Baltijas jūras naftas pārkraušanas vietas (Būtiņģe u.c.). Šī pirmās kārtas jauda ir 12 miljonu tonnu naftas gadā. Pēc otrās kārtas celtniecības kopējā jauda sasniegs ap 35 miljonus tonnu. Tas dos iespēju eksportēt ceturto daļu no Krievijas naftas, ko izved ar tankkuģiem. Nafta nāk no Timānas-Pečoras (Komi Republikā) un Rietumsibīrijas naftas atradnēm. Pašlaik Komi iegūst 11 miljonus tonnu naftas gadā, bet jau pēc pāris gadiem Timānu-Pečoras apvidū naftas ieguve var sasniegt 40 līdz 50 miljonus tonnu gadā, bet izpētītās rezerves esot 1,5 miljardi tonnu. Tiek spriests, ka šo naftu vislētāk būtu izvest no ostām Barenca jūrā. Tad Baltijas jūras ostām paliks Kaspijas jūras reģionā iegūtais un novērotais naftas ieguves ik gadu pieaugums pašā Krievijā (protams, daļa aizies arī uz Tuapsi, Novorosijsku un Odesu). Krievija ir pasaulē otrais lielākais naftas eksportētājs pēc Saūda Arābijas un saražo aptuveni septiņus miljonus barelu naftas diennaktī.

Taču, liekas, šobrīd pietiks darba visām ostām — arī Ventspilī. Tomēr nākotnē, kad sāktos eksports caur Barenca jūras ostām, varētu sarukt naftas eksports caur Ventspili. Šobrīd Baltijas jūras reģiona ostu kravu apgrozījums 2000.gadā bija šāds (tūkstošos tonnu): Ventspils — 34755, Pēterburga — 32462, Tallina — 29345, Klaipēda — 19369, Rīga — 13352, Kaļiņingrada — 4385 un Liepāja — 2964. Tāpēc Ventspils osta 2002.gadam prognozē kravas apjomu iepriekšējā līmenī — 34 miljonus tonnu.

Lai iespējamo kravu sarukumu kompensētu, būtu bijis nepieciešams krietni agrāk attīstīt arī dažādu rūpniecisko ražošanu. Pirmkārt, būtu loģiski,kā tas tika rosināts jau pirms desmit gadiem, ja te būtu moderns naftas pārstrādes uzņēmums. Būtu degvielas un ziežvielu produkcija gan iekšējam tirgum, gan eksportam. Tam varēja būt tālejošas labvēlīgas ekonomiskas sekas Latvijas tautsaimniecībai. Nākotnē te varētu tikt sākta jauktās degvielas ražošana uz fosilās izcelsmes degvielas un biodegvielas bāzes. Arī firma “Baltic Oil Terminal” plāno Rīgā, Daugavgrīvā, veidot naftas terminālu ar pārkraušanas jaudu 10 miljoni tonnu naftas (rezervuāri ar 460 000 kubikmetru ietilpību mazuta, benzīna, dīzeļdegvielas un gaišo naftas produktu uzglabāšanai), reizē projektējot ķīmiskās rūpniecības ražotņu un naftas pārstrādes rūpnīcas izbūvi. Taču šī projekta realitāte būs atkarīga, izvērtējot tā ietekmi uz apkārtējo vidi. Otrkārt, nafta varēja kalpot par bāzi arī citām plaša spektra ķīmiskajām rūpnīcām. Gluži kā Roterdamas ostā vai atsevišķās Somijas ostās. Treškārt, kopumā tas radītu stabilāku pamatu pietiekami augsta nodarbinātības līmeņa saglabāšanai un izveidojušās infrastruktūras pilnvērtīgai izmantošanai Ventspilī.

Piebildīsim, ka, piemēram, Lietuvā naftas produktu ražošanas kompānijas “Mažeikiu nafta”, apgrozījums 2000.gadā bija 666 miljoni latu (piebilstot, ka bijusi ne sevišķi veiksmīga šī objekta privatizācija ASV kompānijas “Williams” personā, kas rada grūtības jēlnaftas regulārām piegādēm par pieņemamām cenām, kā arī tai nav sava mazumtirdzniecības tīkla). Salīdzinoši Latvijā lielākajai kompānijai “Latvenergo” apgrozījums bija 166 miljoni latu. 2001.gadā “Mažeikiu nafta” saražoja 6,8 miljonus tonnu naftas produktu.

Pēdējā laikā Ventspilī novērojamas arī tādas aktivitātes — pabeigts pasažieru prāmja termināla projekts un nodomāts sākt būvniecību, paredzēts sākt PET granulu rūpnīcas un viena kokapstrādes uzņēmuma projekta īstenošana Brīvostas teritorijā, turpinās infrastruktūras sagatavošana industriālā parka teritorijai. Lietderīgi var būt arī kopēji veidojamie saimnieciskie projekti ar ārvalstniekiem. Ventspilnieki nav Krievijas naftas atradņu īpašnieki un naftas cauruļvadu līdzīpašnieki, un tieši šis faktors liek būt ļoti uzmanīgiem par savu saimniekošanu naftas tranzīta operācijās (ostas, dzelzceļš).

Latvijas vieta pēc ietekmes un iespējamā iegūstamā ienesīguma jāskata arī kontekstā ar ES un Krievijas stratēģiju enerģētikas laukā. Te der ieklausīties Eiropas Komisijas programmas INOGATE (Interstate Oil and Gas Transport to Europe) koordinatora Faouzi Bensarasa teiktajā: “ES dialogs ar Krieviju balstās uz dalībvalstu ilglaicīgu politisku aprēķinu. 15-20 gados ES būs nepieciešama cieša sadarbība ar Krieviju, jo Krievija iegūst produktu, bet ES to patērē. No tā ir atkarīga gan mūsu, gan Krievijas ekonomika.”