“Ne jau mana vēlme ir mainīt vēlēšanu likumu”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio vakar, 19.februārī

— Jau labu laiku kopš Jāņa Nagļa atlaišanas neoficiāli figurēja dažādi valstiski svarīgu institūciju vadītāju uzvārdi, kuriem drīzumā būs jāšķiras no sava amata. No tiem, piemēram, pagaidām vēl strādā “Latvijas kuģniecības” vadītājs, bet Arnolds Laksa no “Latvijas krājbankas” it kā pats iesniedza atlūgumu, un pagājušonedēļ no amata tika atbrīvots Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Rolands Tjarve. Šobrīd aktīvi tiek diskutēts — vai Tjarves atcelšana ir politisko spēļu vai viņa reālu pārkāpumu rezultāts? Bet, runājot par nu jau bijušo televīzijas vadītāju un situāciju, kādā ir Latvijas lielie mediji, kā jūs uzskatāt — vai politiķi un uzņēmēji Latvijā ietekmē situāciju gan Latvijas Televīzijā, gan Latvijas Radio, gan citos masu informācijas līdzekļos? Vai arī jūs varat piekrist Ministru prezidenta teiktajam, ka — citēju: “Mēs pa šiem desmit gadiem esam spēruši tik platu soli uz priekšu šajos jautājumos, ka, neraugoties uz to, ka kādam varbūt ir tāda vēlme to izdarīt (domāts — ietekmēt mediju darbu) vairs nevienam tas nebūs pa spēkam”?

Vaira Vīķe-Freiberga: — Mēs varam teikt, ka Latvijā valda mediju brīvība tieši tamdēļ, ka mēs esam atjaunojuši demokrātisko iekārtu. Ir vārda brīvība, domu brīvība un domu izpausmes brīvība, tās ir fundamentālas tiesības, un, protams, mediji ir tikai tehniskais izpausmes veids. Es varu ar jums runāt aci pret aci, un tad medijs būs gaiss, kas ir mūsu starpā. Ja mēs izmantojam radio viļņus, tad radio viļņi un radio iekārtas kļūst par to mediju, to līdzekli, pa kuru šī komunikācija notiek. Bet, runājot par medijiem, ja mums ir tiešām jāizšķir tas, kas ir vārda brīvība un medijs, tad tā ir visa tā tehniskā infrastruktūra, kas vai nu televīzijai, vai presei, vai radio ir nepieciešama, un tad, protams, rodas jautājums — kas par to maksā, un tas ir atkal cits jautājums. Jo pirmais ir — vai jums valstī pastāv vārda brīvība, tas ir noteikti. Zināmiem medijiem maksā naudu, lai tos izmantotu, gan radioviļņus, gan televīzijas viļņus, arī drukātā lapa maksā naudu, lai to iespiestu. Bet, kas maksā tagad, teiksim, par melodiju, kas tiek spēlēta, — tas ir cits jautājums.

— Kā jūs uzskatāt — vai Nacionālo radio un televīzijas padomi iespējams uzskatīt par neatkarīgu institūciju?

V.Vīķe-Freiberga: — Es domāju, tā ir politiska visai nosacīti, ja politiskās partijas nominē savus pārstāvjus šāda veida padomē, tad tas jau pēc definīcijas nozīmē, ka nominē sev uzticīgus politiskos spēkus. Tad ir tikai varbūt tāda finese — vai šiem pārstāvjiem tur tiek katru dienu dota norāde, lūk, jums ir jāseko, lai tas un tas tiktu konkrēti parādīts, vai arī mēs runājam vienkārši par vispārēju, labēju, kreisu, centrisku politisko orientāciju, arī tas ir debatējams jautājums. Bet šinī gadījumā, cik es noprotu, jūsu doma ir par sabiedriskiem medijiem, te ir jāatšķir tie, kas ir pilnīgi privāti finansēti, un tad saka, ko viņi grib likuma robežās, bet te ir runa par ko citu — par valsts finansētiem.

Jautājums — kā valsts finansēti publiski mediji — radio vai televīzija — iegūst savu neatkarību. Ja viņi sabiedrības interesēs kalpotu, tad teiksim, radošo savienību pārstāvji varētu būt padomē, arī arodbiedrību pārstāvji, es nezinu. Saprotiet, nav teikts, ka tiem jābūt politisko partiju pārstāvjiem; kas ir tie labākie sabiedrisko interešu noteicēji šādā padomē, tas arī ir debatējams jautājums.

— Kā atrisināt šo problēmu ar Latvijas Televīziju šobrīd, kad līdzekļus piešķir valsts un līdz ar to Saeimas deputāti, piešķirot līdzekļus, var diktēt savus noteikumus?

V.Vīķe-Freiberga: — Es nedomāju, ka, piešķirot līdzekļus, tūliņ jau var diktēt noteikumus, viņi uzliek parametrus, kuru ietvaros ir jādarbojas televīzijai. Šinī gadījumā tie parametri ir tādi — cik viņi var atļauties raidījumus laist ēterā. Nu un tad nākamais jautājums — vai publiski atbalstītiem medijiem ir tiesības sacensties brīvā tirgū ar tiem, kas ir privātie raidītāji, piedāvājot reklāmas . Ja viņi to dara, tad būtu jāpakļaujas brīvā tirgus noteikumiem, un viņi nedrīkstētu uz valsts pabalsta rēķina par dempinga cenām piedāvāt savas reklāmas. Ja jau iziet reklāmu tirgū, tad būtu jābūt brīvam tirgum uz vienādas konkurences pamata.

— Vēl joprojām nerimst diskusijas vēlēšanu likuma sakarā.

Koalīcijas partijas vienojušās par nepieciešamību Satversmē veikt grozījumus, kas nodrošinātu valsts valodas statusa nostiprināšanu Latvijas pamatlikumā. Partijas iesniegušas savus priekšlikumus, un ir izveidota arī darba grupa, kas apņēmusies līdz šai piektdienai izveidot precīzas panta redakcijas, kas apkopotu visas valdošās koalīcijas nostāju. Deputāti saka, ka jūsu vēlmi tūlīt nevar izpildīt, taču valdības koalīcijas partneri ir sākuši darbu pie tā, kā nostiprināt valsts valodu citos likumos un Satversmē, lai pēc tam, iespējams, lemtu par valsts valodas prasmes prasības izņemšanu no vēlēšanu likuma.

Vai jūs piekrītat tam, ko saka arī vairāki deputāti — ja vispirms būtu Satversmē un citos likumos nostiprinātas latviešu valodas tiesības, bet pēc tam nāktu jūsu ierosinājums par attiecīgu valodas prasmes apliecību nepieprasīšanu deputātiem, tad konfrontācija starp Saeimu un prezidenti būtu daudz mazāka?

V.Vīķe-Freiberga: — Jūs man nolasījāt veselu domrakstu, un es tagad nezinu, kurš ir tas jautājums, uz kuru jūs gribētu atbildi. Varbūt prasiet man vienkāršu jautājumu, un es atbildēšu.

— Vai tad, ja iepriekš būtu veiktas pārmaiņas Satversmē un citos likumos, šādi nostiprinot latviešu valodas statusu, un pēc tam jūs nāktu ar savu priekšlikumu mainīt vēlēšanu likumu, vai tad konfrontācija starp deputātiem un jums būtu mazāka?

V.Vīķe-Freiberga: — Pirms runājam par konfrontāciju ar deputātiem, mazs precizējums. Ne jau mana personīgā vēlme ir mainīt mūsu vēlēšanu likumu. Tas nav kaut kas, ko es personīgi kā prezidente aiz savas fantāzijas izgudroju. Tas ir kaut kas, kas izriet no mūsu likumdošanas izvērtēšanas, kas ir notikusi EDSO paspārnē. EDSO ir organizācija, kurā ir gan NATO dalībvalstis, gan Eiropas Savienības dalībvalstis; un mums draudzīgās valstis, kas atbalsta mūsu virzību uz abām šīm starptautiskām struktūrām, ir skaidri paudušas viedokli, ka Latvijai būtu jāsadarbojas ar EDSO un tās vadlīnijām un ka tas ir tas kritērijs, pēc kura tiek noteikti mūsu demokrātijas sasniegumi. Šinī gadījumā NATO un EDSO misijas slēgšanas jautājumi bija saistīti. Ja EDSO misija Latvijā nebūtu tikusi slēgta, tad Latvijas izredzes uz NATO būtu manāmi pazeminātas, tad būtu liels risks uzlikts mūsu interesēm. Tieši tajā kontekstā pacēlās jautājums — vai EDSO misija Latvijā tiks vai netiks slēgta, līdz ar to saprotot, ja netiks slēgta, būs apdraudētas mūsu izredzes uz NATO, es nācu ar šo paziņojumu, painteresējusies par juridisko situāciju. Mums tas likums tik tiešām nav sakārtots tā, kā tam vajadzētu būt, un to, starp citu, mūsu deputāti un mūsu valdība ļoti sen jau zināja, tikai iebāza galvu smiltīs un domāja, ja uz to problēmu neskatīsies, tā pati aizies prom. Bet neaizgāja. Tas nav mans izgudrojums, un tā nav mana konfrontācija ar deputātiem, būsim skaidri.

— Deputāts Aleksandrs Kiršteins no Tautas partijas norāda, ka NATO Parlamentārā asambleja, kas gatavo ziņojumu par NATO kandidātvalstīm un paplašināšanos, ne reizi nav norādījusi uz nepieciešamību mainīt vēlēšanu likumu, gluži otrādi — ziņojuma projektā norādīts, ka pēc neatkarības atjaunošanas brīvās un taisnīgās vēlēšanās ievēlētas jau trīs Saeimas un, ja līdz šim vēlēšanu likums bijis taisnīgs, tas nebūtu jāmaina.

V.Vīķe-Freiberga: — Tas, ka mums ir bijušas brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, ka nebija vairs tikai viena komunistiskā partija un mums tagad ir daudzpartiju sistēma, tas ir liels solis uz priekšu. Tāpat ir daudzās citās jomās, un tas, paldies Dievam, ir ticis un tiek novērtēts. Bet tai pašā laikā nebūsim naivi — mums ir pilnīgi skaidri norādīts, ka EDSO izvirzītās prasības ir tieši tās pašas, kādas ir NATO. Varbūt Kiršteina kungam neviens personīgi to nav pateicis, bet man to atgādināja sarunās gan prezidents Bušs, gan viceprezidents Čeinijs un valsts sekretārs Kolins Pauels. Valsts izvērtēšana notiek arī pēc demokrātijas kritērijiem, un šie demokrātijas kritēriji nav vis tas, ka NATO tos izstrādā, viņi vadās pēc EDSO vadlīnijām. Tātad mums bija ļoti būtiski, lai EDSO misija tiktu slēgta un arī lai mēs turpinātu dialogu ar EDSO, lai mēs turpinātu virzīt savu likumdošanas sakārtošanu tādā veidā, ka tā atbilst visām šīm prasībām.

— Bet vai tas, ka valsts valoda jālieto valsts institūcijās, nav atrunāts jau citos likumos? Piemēram, Valsts valodas likuma 2.panta sākumā teikts: “Likums nosaka valsts valodas lietošanu un aizsardzību valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un citās institūcijās. “

V.Vīķe-Freiberga: — Tas ir tas, ko jau esmu publiski teikusi un varu tikai to atkārtot.

— Nu tad kāpēc diskusijas?

V.Vīķe-Freiberga: — Tas jums jāprasa deputātiem.

— Saeima parīt skatīs galīgajā lasījumā jūsu otrreizējai caurlūkošanai nodotos grozījumus Aizsargjoslu likumā, vai tajā veiktās izmaiņas jūs apmierina un atrisina visas problēmas, uz kurām jūs norādījāt, nosūtot to otrreizējai caurlūkošanai?

V.Vīķe-Freiberga: — Es varētu komentēt vispārīgi, ka tajos likumos, kurus es esmu atdevusi atpakaļ Saeimā, Saeima ļoti atbildīgi un profesionāli rūpīgi izvērtējusi tos iebildumus, un lielākā vairākumā no gadījumiem viņi arī ir sekojuši tām norādēm un tiem virzieniem, kuros būtu kaut kas vēl jādara. Ir ļoti maz izņēmumu, kad tas netika darīts, piemēram, par regulatoru.

— Saeima 31.janvārī galīgajā lasījumā tomēr pieņēma likumu par abortiem, neņemot vērā baznīcas kategorisko nostāju šajā jautājumā. Kaut gan likums ir pieņemts, baznīca neizslēdza iespēju lūgt jums neizsludināt šo likumu. Vai jūs no baznīcas saņēmāt šādu lūgumu?

V.Vīķe-Freiberga: — Jā, bet lūgums diemžēl pienāca pēc tam, kad bija jau pagājis septiņu dienu termiņš, kas ir ļoti īss prezidentam dots, lai varētu kādu likumu atdot atpakaļ. Tātad pagājušas vairāk nekā septiņas dienas, tad prezidentam nav iespējams neko vairs darīt. Man ir jāparaksta, Satversme no manis prasa parakstīt likumu vai atraidīt to atpakaļ septiņu dienu laikā. Ja es to parakstu, tad varu ilgāk gaidīt. Bet, ja es to atgriežu atpakaļ, tad tam jābūt izdarītam septiņu dienu laikā, un jebkādi iebildumi pēc tam ir pilnīgi velti, tur neko vairs nevar darīt.

— Janvāra beigās gandrīz 100 tūkstošu pensionāru parakstīta vēstule tika iesniegta valsts augstākajām amatpersonām, tostarp arī jums, prasot saņemt pensiju, kas garantētu iztikas minimumu, saņemt nepieciešamo veselības aprūpi un justies drošiem savā dzīvoklī vai komunālā dzīvokļa istabā.

Ņemot vērā to, ka šis ir Saeimas vēlēšanu gads, varētu domāt, ka valstsvīri būs ieinteresēti noskaņot šos vēlētājus savā labā. Ko jūs kā prezidente esat darījusi, lai mainītu un uzlabotu pensionāru situāciju Latvijā?

V.Vīķe-Freiberga: — Tas nav prezidenta uzdevums, tas ir izpildvaras uzdevums. Pensionāru situācija ir atkarīga no valsts budžeta, kāds tiek atvēlēts. Par valsts budžetu vispirms vienojas koalīcijas partneri, tad Ministru kabinets iesniedz Saeimai savus budžeta priekšlikumus, un tad, kad Saeima apstiprina budžeta priekšlikumus, ir tas galaiznākums. Finansu piešķiršanā prezidentam mūsu Satversmē absolūti nekādas lomas nav.

— Valsts valodas likums, Komerclikums un tā spēkā stāšanās likums, Aizsargjoslu likums, grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību īpašumu objektu privatizāciju”, kuri nosaka Privatizācijas aģentūras likvidāciju, un daudzi citi no Valsts prezidentes kancelejas ar norādēm uz nepilnībām atkārtotai caurskatīšanai ir ceļojuši atpakaļ uz Saeimu. Kas vainojams tajā, ka likumdevēji nespēj paši pilnībā izstrādāt pašu sagatavotos likumus, kuros pretrunas, kļūdas un absurdi redzami pat cilvēkiem bez juridiskās izglītības?

V.Vīķe-Freiberga: — Tas jums jāprasa viņiem varbūt, jo viņiem ir pietiekami resursi Saeimā, es domāju, valsts budžets atvēl pietiekamus resursus, lai būtu viņiem juridiskās komisijas, viņiem ir personāls, kas darbojas ar likumiem, viņiem vajadzētu būt visiem resursiem, lai visas konsultācijas jau būtu norisējušas un likumi būtu ļoti labā kārtībā.

— Un kāds ir jūsu viedoklis — kāpēc tā nenotiek?

V.Vīķe-Freiberga: — Tas, ko es varu teikt no savas puses, ir —mums ir jāveic otrās palātas funkcijas, tātad likumu nopietna caurskatīšana ar ārkārtīgi ierobežotiem resursiem, bet man šķiet, ka mēs ar savu uzdevumu tiekam diezgan labi galā.

— Par Privatizācijas aģentūras likvidatoriem nevarēs būt aģentūras personas, kuras pēdējā gada laikā ir bijušas tās valdes locekļi, tas teikts Saeimas pieņemtajos grozījumos likumā “Par valsts un pašvaldību objektu privatizāciju”. Līdzšinējie aģentūras valdes locekļi izteikuši, ka, iespējams, griezīsies Satversmes tiesā, jo šie grozījumi ir vērsti pret pašreizējiem četriem valdes locekļiem un Jāni Nagli. Vai loģiskāk nebūtu bijis noteikt, ka par aģentūras likvidatoru nevar iecelt jebkuru aģentūras pārvaldes institūciju pārstāvi, neņemot vērā laiku, kad viņš tajā strādājis?

V.Vīķe-Freiberga: — Tā ir tāda tehniska detaļa, par ko es šobrīd negribētu ar jums debatēt. Es domāju, princips, par ko bija runa, ir tāds — vai tie paši cilvēki, kas ir darbojušies vienā zināmā aģentūrā, tagad varētu būt likvidācijas pārraugi? Man šķiet, būtu vēlams, ka tur nāktu citi ļaudis, tā būtu zināma veida kontrole pār iepriekšējo darbību, tas būtu veids, kā pārliecināties, ka likvidācija un funkciju nodošana notiek pēc iespējas objektīvā un korektā veidā. Jo tur varētu draudēt zināms interešu konflikts. Es domāju, daudz veselīgāk būtu, ka nāktu citi cilvēki.

Intervija Latvijas Radio 19. februāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Krēvics

Pēc ieraksta “LV” diktofonā