Par Latvijas atmiņas centru Magadanas sasalumā

Šā gada 19. janvārī pašos Krievijas ziemeļaustrumos, Magadanā, atklāja Latvijas Kultūras un informācijas centru. Šis ir pirmais šāda veida centrs Krievijā, jau mazliet vairāk nekā vienkārši latviešu biedrība. Jauki izremontētās, gaišās un siltās telpās (ārā temperatūra bija noslīdējusi zem –30 grādiem) bija pulcējušies latvieši, viņu ģimenes locekļi un draugi. Ar lielu troksni piebrauca kādas desmit melnas automašīnas: uz atklāšanu ieradās pats Magadanas apgbala gubernators ar visiem vietniekiem un palīgiem, kā arī pilsētas galva un prese. Nemaz tik bieži Krievijā negadās, ka gubernatori piedalās šādos nacionālos pasākumos. Tika teikts daudz labu vārdu par Magadanas latviešiem, pausta atzinība Latvijai par to, ka tā neaizmirst savus tautiešus. Gribētos ticēt, ka “melnais periods” savstarpējās attiecībās būs beidzies vismaz šajā ļoti tālajā Krievijas nomalē. Tika pārgriezta lentīte, izdzerts šampanietis, gubernators centram uzdāvināja gleznu, un “kungi” bija prom. Palika latvieši, kuŗi uzklāja svētku galdu pirmo reizi savās “latviešu mājās”. Tagad šeit būs bibliotēka, bērniem svētdienas skola, svētdienās notiks dievkalpojumi. Sen nebiju redzējusi savus latviešus tik priecīgus un apmierinātus. Bija aizmirsusies ārkārtīgi grūtā ikdiena, kad gandrīz nav iespējams savilkt kopā galus, kad gadiem ilgi sapņi par braukšanu uz Latviju paliek tikai sapņi (lai tiktu no Magadanas uz Rīgu un atpakaļ, vienam cilvēkam ceļa izdevumiem vajadzīgi vismaz 700 USD), kad ar katru gadu biežāk un biežāk jāpavada kapu kalniņā vecie cilvēki ... Šajā vakarā bija svētki.

Dažus vārdus par pašu Magadanu. To sāka celt pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā. Cēla galvenokārt ieslodzītie, bet celtniecību vadīja latvietis Bērziņš. Pilsētu oficiāli atklāja 1938. gadā un šajā pašā gadā kā tautas ienaidnieku nošāva Bērziņu, nošāva tāpat kā gandrīz visus latviešus, kuŗi toreiz dzīvoja un strādāja Krievijā. Vecie ieslodzītie atceras — tikai Bērziņam var pateikties, ka daudzi palika dzīvi.

Magadanas apvidus ir ļoti bagāts ar zeltu, sudrabu, platinu. Šeit var atrast visu ķīmisko elementu tabulu, ir bezgalīgi skaista, zivīm un zvēriem bagāta daba. Dabas bagātība un cilvēku nabadzība. Paradoksu vieta. Ir tikai viena šoseja — Kolimas trakts 1000 km gaŗumā, pārējie ceļi ir grūti izbraucami. Dzelzceļa nav. Uz iekšzemi var tikt vienīgi ar lidmašīnu, kas lido vienu reizi dienā un tikai tad, ja laika apstākļi atļauj. Līdz Maskavai jālido astoņas stundas. Ziemā temperatūra nereti noslīd līdz -50 grādiem, vasara ir divi mēneši, un šajā laikā izplaukst lapas, nozied viss, kam jāzied, ienākas ogas un mežos bagātīgi aug sēnes.

Virs Magadanas paceļas tēlnieka Ernsta Ņeizvestnija veidotā “Sēru maska” — veltījums visiem represētajiem, kuŗi savu moku ceļu gājuši Magadanas apvidū. Arī latviešiem...

Lauma Vlasova, Krievijas Latviešu kopienas priekšsēde

“Austrālijas Latvietis”

2001. gada 14. martā

.