— Velta Toma

Svētbrīdī Veltas Tomas atdusas vietā Neretas Ķesteru kapos

		Foto: Kārlis Pakārklis — “Latvijas Vēstnesim”
Pieminekli iesvēta Neretas mācītājs Aldis Pavlovičs		No kreisās: Reinis Ādmīdiņš, Oļģerts Šabansks, Māra Zālīte, Ieva un Māris Čaklie

Trimdas ceļi Veltu Tomu aizveda uz Kanādu. Sava novadnieka Jāņa Jaunsudrabiņa 80. dzimšanas dienā viņa uzrakstīja apsveikuma dzejoli ar novēlējumu: “Lai Latvija, Tavs sapņojums,/ Kā kuģis uzpeld, vētru šķeļot,/ brīvs, balts un varens tautu jūrā —/ Lai lemts Tev rieta saulē ceļot/ Uz mājām, zelta sirdi pūrā!” Atkal brīvu, baltu un varenu Latviju mūsu trimdiniekiem nebija lemts pieredzēt, vien viņu zelta sirdis ir atgriezušās mājās. Velta Toma savā testamentā rakstīja: “Manus pelnus aizvest uz Latviju, lai, pārbērtus pelēki zaļganā lielajā krūzē un ar vasku aizvaskotus, guldītu Ķesteru kapos manas mātes un brāļa kapā.” Dzejniece aizgāja mūžībā Toronto 1999. gada 24. septembrī. Pēc mēneša — 30. oktobrī — pelēki zaļganā māla krūze ar dārgo pelnu sauju tika guldīta dzimtā Sēlijas zemē. Ar Neretas ļaužu neatlaidību un valsts atbalstu tagad te uzstādīts Veltas Tomas piemiņas akmens. Mēļš, mīlīgs milzis, apaļš kā maizes klaips. Sauc atmiņā viņas dzejas grāmatu “Maize no mājām” un poēmu “Sēļuzemes sestdiena”, kam pirmo impulsu devusi neaizmirstamā aina — mātes rokas, ik maizes kukulītī pirms šaušanas krāsnī ievelkot krustiņu. Krusta zīme iekalta arī akmenī. Un vēl grāmata, kuras lappusēs ierakstīts dzejnieces mūžs. Pieminekļa autors Aivars Kerliņš nav profesionāls tēlnieks. Viņš ir labs akmeņkalis un pieredzējis meistars. Piemiņas vietu paredzēts izveidot kā vienotu ansambli.

Pagājušajā ceturtdienā, kad piemineklis tika iesvētīts, Ķesteru kapos sniga un putināja. Balti apsnigusi bija arī dzeltenbrūnā šatiera sega, kuru noņēma pieminekļa autors un pašaizliedzīgi enerģiskais Sēlijas patriots Oļģerts Šabansks.

“Pirmajā ziemas dienā/ saskatījos ar/ pumpuru, kas/ pavasarim/ tic” — mācītājs Aldis Pavlovičs savu svētrunu sāka ar Veltas Tomas dzejas rindām. Šo dzejnieces gara radniecību ar pumpuru, kas auklē jaunu dzīvību un pavasarim tic, viņš saistīja ar viņas kristīgo pārliecību, paļāvību uz Dievu. Un deva svētību piemineklim, novēlot, lai paaudžu paaudzes te nāktu ar ziediem un savām labajām domām.

Sveicienu no latviešu literātu saimes nesa Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks. Dzejniece Lija Brīdaka ieveda piemiņas brīža dalībniekus Veltas dzejas dārzā, ar dažām labi izvēlētām vārsmām atgādinot viņas gājumu dzīvē un dzejā: “Velta runā ar mums no turienes, un viņas vārdiem nav pagātnes skaņas. Tā ir mūsu viedā, senas un jaunas gudrības apveltītā Velta, mīlestības dzejniece. Viņa raksta: “... mana māmuļa — tikums un spars.” Tikai divi vārdi — tikums un spars. Bet tajos — viss cilvēka mūžs. Vai citā dzejolī: “Tu allaž man līdzi nāc, mana dzimtene — zeme un gars.” Tā viņa saprata dzimteni — zeme un gars. Kur “vīru spēks aug kā ozoli debesīs, sievu skaistums zvīl senmāšu rakstos”. Velta zināja lielās patiesības, un viņas dzejā ir ne tikai izjūta, bet bieži vien arī nojausma, atklāsme. No dzimtenes Velta paņēma līdzi maizi — maizi no mājām. Un pretī deva savas dvēseles maizi. Grāmatas veidolā tā tagad iekalta akmenī.”

Māris Čaklais savas pārdomas izteica dzejā — par tālumiem, kas šķīruši un nav spējuši izšķirt mūsu tautu:

Vara, ne liktens — vara

sabrūvēja šos tālumus.

Raud abu pusložu miglas

par tiem, kas palika vālā —

leknajā cilvēku pļāvienā,

zem dunošiem sliežuceļiem.

Bet varbūt, ka miglas šīs

par mums izraud veļi?

(..)

Cilvēks modies no murga.

Acis ciet aiz žilbuma.

Kamēr aprod ar dienu,

lasāms (lietojams) lēni, pa zilbēm:

Vie—na tau—ta, viena.

Par to gara spēku, ko savai zemei un tautai devuši un dod Sēlijas lielie dzejnieki Velta Toma un Jānis Jaunsudrabiņš, runāja Neretas pagasta padomes priekšsēdētājs Guntis Ozoliņš un viņa priekštecis Tālis Zālītis. Runāja dzejnieces tuvinieki, runāja skolasbērni un skolotāji. Šai rītā visās klasēs pirmā stunda bija sākusies ar Veltas Tomas dzejas lasījumiem. Pēcpusdienā Neretas Kultūras namā notika atceres vakars. Novadnieki šai dienai bija gatavojušies ar iejūtu un mīlestību. “Neretas Vēstīs” jau laikus tika ziņots par gaidāmajiem sarīkojumiem Rīgā un Neretā un Veltas Tomas talanta cienītāji tika aicināti atbildēt uz 13 jautājumiem par viņas dzīvi un daiļradi. Atsaucība bijusi liela, un šai vakarā labāko atbilžu autori tika godalgoti. Veltas Tomas jauno dzejas grāmatu kā balvu saņēma arī mācītājs Aldis Pavlovičs. Dažas no viņa iesūtītajām atbildēm: “Dzejnieci par Šausmānu Veltiņu sauca tāpēc, ka viņa dzimusi Neretas pagasta Šausmānu mājās un visu mūžu mīlējusi savu dzimto pusi, savas tēva mājas. Poēmu “Sēļuzemes sestdiena” viņa rakstījusi, atceroties svētvakara pulsēšanu lauku sētā. Māra Zālīte raksta: “Šausmāni pieder pie tām latvju zemnieku mājām, kur blakus sūram ikdienas darbam tiek lasīti Gēte un Rainis, lielie krievu dzejnieki un Aspazija.” Par Šausmāniem šodien zinu to, ka mājas ir sabrukušas. Par sendienām liecina pagrabs, šķūņa siena, protams, vecais ozols un dzejnieces vecāku stādītās liepas. Pārliecināties, ka patiešām esi atnācis Veltas dzimtenes sirdī, palīdz Viļņa Titāna akmenī cirstais Šausmānu vārds. Runā, ka pie pagraba uzziedot ķeizarkronis.

Trimdas rakstnieki Veltu Tomu devēja par Sarkano rozi un pārmeta viņai nodevību. Dzejniecei šī nomelnošanas kampaņa atņēma radošos spēkus. Veltas Tomas pēdējais ceļš uz Ķesteru kapiem bija 1999. gada 30. oktobrī. Māsasdēls, mīļais krustdēls Ēriks Savičs nesa aizvaskotos pelnus māla krūzē, kuru dzejniecei 1976. gadā bija uzdāvinājis Māris Čaklais. Viņa vēlāk rakstīja: “Apglaudu, apbrīnoju un dzirdu sevi domājam — tevī varēs iebērt manus pelnus, ja... ja es nenomiršu dzimtenē. Un tā nav nāves doma, tā ir atziņa un satikšanās ar kādu būtisku tuvumu, lielumu, īstumu.”

Vaira Vīķe—Freiberga Ķesteru kapos teica atvadu vārdus: “Velta Toma bija latviskākā no latvietēm. Gudra, apdāvināta, skaista un cēla. Viņa pati dega ar liesmu un ierāva mūs līdz savā ugunskurā. Mums, kas viņu mīlējām, viņas gaisma un siltums mūžam paliks sirdīs.”

Pļaviņu tautas teātra jaunieši izspēlēja dzejas kompozīciju “Atsauksim atpakaļ laiku”. Vestibilā bija iekārtota fotoizstāde. Svētku noskaņa valdīja visā namā. Divas ļoti skaistas un gardas tortes vakara viesiem bija izcepusi Veltas Tomas māsīca Aina Beņķīte. Ar torti viņa bija devusies arī uz pirmo tikšanos ar māsīcu — toreiz, 1969. gadā, kad Veltai uz Neretu nebija atļauts braukt un arī Rīgā katrs solis tika uzraudzīts. “Negāja jau man tik viegli. Torte bija liela kā mutesbļoda, ne noturēt, ne panest. Rīgā es kā Saukas mežā — viss svešs. Brīnumainā kārtā tie stukači gan zināja, kur es, kur Velta. Tā drīz vien satikāmies.” Sarakstīties viņas sākušas jau 1958. gadā. “Velta arvien gribēja zināt, kā te mājās iet, lika man rakstīt par bērziem zirgu dārzā, par mežu. Es būtu gribējusi, lai viņa vairāk stāsta, kā tur tālās zemēs izskatās, kādi tur koki. Bet viņa atkal un atkal — tikai par Šausmāniem, par mājām.” Ainai palikušas atmiņā bērnu dienu vasaras Šausmānos, kad tur palaikam ciemojusies arī Velta, kas jau dzīvojusi Rīgā, bet ļaudīm, kas cenšoties tuvāk izvaicāt par dzejnieci, viņa daudz vis nestāstot: “Atmiņa jau ir tāda lieta, uz ko tik labi nemaz nevar paļauties. Man palicis prātā tā, bet varbūt bija mazliet citādi. Es parasti tādās reizēs saku — ja gribat par Veltu kaut ko vairāk zināt, lasiet viņas dzejoļus. Tur ir viss pateikts. Un tieši tā, kā Velta pati domājusi un gribējusi.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Turpinājums.

Sākums “LV” 6.02.2002., Nr.20

Velta Toma — Mārai Zālītei

Toronto 1977. gada 23. oktobrī ( – un jau 26! oktobris – )

Mīļais bērns!

Manā jaunībā tas bija sonets, šī cietā, cēlā forma — tēze, antitēze, sintēze; doma un jūtas, vismaz manā sonetā, ko kopu un rakstīju 4 gadus. Nevienā citā formā pa to laiku. Nule vairs ne gribu, ne spēju rakstīt sonetu, par ierobežotu, par cietu forma. Taču liekas, ka apgūtais klasiskais pants i neapzinoties dod ciešākas sastatnes brīvajam pantam, to sarkano diegu jūrnieku virvei pa vidu, kas tomēr it kā ritmiski atkārtojas. (Tāda virve neesot nozogama...) Tu raksti brīvajā pantā, tomēr ļoti ritmiski, mana ārējo un iekšējo ritmu un formu; man gribas minēt, cik lieliski skanētu un cirstos Tavs sonets. (Man ir vesela izlase, 81 sonets, saucas Mūžīgā spēle. Kāds noslēgts, tāls posms.) Bet kāpēc to pieminu? Mana mīlestības dzeja visbiežāk rakstīta sonetā.

Ir tāds franču renesanses dzejnieks Žans Le Ū (Jean Le Houx, 1551–1616), kura biogrāfiju noslēdz vārdi: Beidzis dzert, viņš arī beidza dzejot un nomira kristīga cilvēka nāvē. — Es mēdzu everģelīgi zoboties, ka manas biografijas noslēgumā būs jāliek pārfrāzējums: beigusi mīlēt, viņa beidza arī dzejot un nomira parasta cilvēka nāvē. — Bet, kas to deva! Viņa atdzima no jauna, jo sastapa kā brīnumu vislielāko, mūžīgāko, nepārejošo, neaizstājamo mīlestību, kad pirms 8 gadiem atkal aizbrauca uz Latviju; visu vienā: zemi, tautu, cilvēkus, mākslu, likteni. Lūk, un i nedomā mirt. (..)

Kā lai spēju Tev pateikties? —

Tava krustmāte Velta

Velta Toma — Olgai Lisovskai

Toronto 1981. gada 28. maijā

Olga, mīļā! Tā bija tik jauka, pavasarīga, pilna vēstule no Tevis! Paldies, paldies, un bij lidus laidusies, klāt 16 dienās! Un jautu pavasari Vesetas ielas apkaimē, un dzēru sulas Līgatnē... Un bijām Karogā, un Baibiņa sēdēja man cieši blakus, kā toreiz; un atkal smaržoja svaigās, skaistās dzeltenās rozes no Māras C. mazdārziņa, kur guļ Tavs Čižiks, mans, gludinot drānas, uz pleca sēdētājs — kad Tevis nebij mājās, un arī karstā ūdens ne... Re, cik daudz visādu ainu izsauca Tava tik siltā vēstule! —

Ārs ir mikli zaļoksns, jo trīs dienas no vietas līņājis, pagājušā naktī lietus ir pamatīgi gāzis; pančka stāv betonētā sētsvidū, ūdens notek lēnām. Zied vēl ceriņi, smaržo arī krūzēs, manā istabā; un kastaņi ir baltu svētku sveču pārpilni. Kļavi lekni, tumšzaļi, viss ārs atsadzēries ražena lietus. Un bijām ar Ilzi, mana krustdēla sievu, pēc dēstiem: tomātiem, pipariem, gurķiem, baziļa, asterēm. Ir jau sadīgušas cīnijas, riteņspoles. Un rītu dārzniekošu, dēstīšu visu vedumu melnajā augsnā, plikām rokām, lai izjustu zemes svētību. Nagi būs pagalam, bet sīkums...

Sekoju visām jūsu darbīgajām rosmēm, notikumiem presē, un esmu cieši kopā, noilgojusies Rīgas kā tas vakarlēpis — mājas gars Jaunsudrabiņa romānā Neskaties saulē. Atmiņā skatu to burvestīgo pavasari, 1975. g., kad Pārdaugavā nīku ar dragātu potīti — un gaidīju jūs visus ciemos, un tu nāci, un Imants, un mēs dzērām māsīcas vesto labo pienu... Un man bija ievas zars no Neretas, un no Gaujas arī, un ārā mēnesnīca, un milzu apses aiz loga. Un Rīga ziedēja tik pārvarīgi skaista, agra karstuma viļņa plaucēta, ka uz lidostu braucot taksītī aizvēru acis, lai izturētu šķiršanos. Sāp vēl šodien. Un pa visiem šiem 12 gadiem, jā, 6 reizes ciemos lidojot un šķiroties, ir sakrājies tik daudz skaistuma un mīlestības sāpju, ka brīnos — mana vecā sirds vēl daudz maz ritmiski sit, kaut streiko arī reizēm. Vispār, viens otrs remonts sāk sevi pieteikt, un man tas dara gauži, jo esmu jaunības un jūsmas radījums. Ak, Olga, saņem un palaid jasminu tvanu viena pati, pasēdi mūsu kalniņā pret bērzu, piedomā pie manis...

Tas par to Tavu skaisto kaķi ir dzīvi un brīnišķīgi stāstīts, un nepacietīgi gaidu mūsu tikšanos. Ak, es arī Tev varētu garu garos stāstus celt priekšā, iz mūsmājas 4 dzīvēm, bet to, kad tiksimies, kādreiz pārrunāsim. Nē, par to māju, kur Tev būtu jādzīvo, Piebalgā, un kur Tu dzer putainu, nekāstu pienu, Tu, meitene, man neesi vis bildusi ne vārda. Jaunums, un dīvaini, ka Tev garšo tāds pat piens, kādu es vismīļāk dzeru, putaini siltu, tikko no govs ciča... Kaķim es mācēju izslaukt strūkliņu tieši mutē — viņš tupēja slaucējai cieši blakus. Un no poda suķes staļļa priekšā laka kaķi un suns, kopā. To apskapstējušo soliņu, uz kura sēdos slaukt, jūtu vēl rokās. Tu gādā to māju sev, un es būšu tā govs slaucēja. Norunāts? — Kad raksti, lūdzu, sveicini Ļudu, Tava esejiskā vēstule, Sēņu zupa, bija tik draudzības silta, īsta, un Ļuda skaista tai foto. Un Jūs jaunas, un Piebalgas vasaras sienā, un smiekli, čalas. Lasīju vairākkārt, paldies, Olga! Un nu ļauj man labo aci pūtināt, ar to kaut kas nav kārtībā, un otrdien ir jāiet pie ārsta. Un laid kādu vēsti atkal, lūdzu. Un sveicini karodzniekus jo silti un draugus, kuri mani piemin.

Labunakti — Tava Velta

Velta Toma — Mārai Zālītei

Toronto 1982. gada 19. martā

Manu mīļo krustmeit!

(..) tikko ienākusi istabā, metos uz pasta kaudzēm, grāmatām, vēstulēm un tūlīt, nometot ceļa gurumu, gribējās iet ar Tevi uz Dieva ausi. Manu jau arī presē, lasīju, ko Šapiro bij teicis intervijā — Tava drāmatiskā poēma būs Jaunatnes teātrī. Bravo! — Uz to laiku, kad tā sāks staigāt un dzīvot uz skatuves, tad iesim uz to kafejnīcu. Norunāts! Nē, ne šī pavasara maijā. Kaut mani aicināja, ielūdza, vēl par tuvu tik blīvi piepildītais rudens posms, vēl tik nenolikts pa plauktiņiem viss justais un domātais un tik ļoti mīlētais un alktais. Un gadiem tā krājies, nu jau vasarā apritēs 13 gadu... 7 ciema reizes, esmu bagāta un esmu nodilusi... jāatjaunojas sevī. Klusumā, pie jūras vislabāk — mūžīgas, svešas jūras, kurā tie paši ūdeņi vien satek. Un saules. Un sevis atkal pilnam satikšanas. Nu es tam ticu, ka esmu dzīva, ļoti dzīva — jo tur jau otrajā rītā domāju, jutu dzeju. Man tas bija brīnuma atklājums. Ir tāda eseja Fenikss, ko kāds literāts te uzrakstīja reiz žurnālā. Toreiz es smējos: komplimenti, dzejiska iztēle. Nu būs jāsāk pārdomāt tādas izdzist un atkal degt iespējas likumība.

Bija pasakains putenis, kā šai pilsētā nekad; torīt zeme un debesis griezās vēja un sniega vērpetēs. Prātā bija tāla pasaule, bērnībā, kad aizsniga visi ceļi un takas, kad uz aku, klēti veda baltas alas, kad ābeles brida līdz zariem kupenās... Torīt man zvanīja arī mans vīrs, tālā balss caur puteni skanēja tuvu, tuvu — un likās ar viņa vārdiem runājat Jūs visi, tuvie, dārgie, labie. Pirmo reizi, nekad agrāk viņš man nebij zvanījis. (..) Un telegrammas nāca, jocīgi burtotas, jo visas latv. valodā... Un man tik nemierīga sirds, kā kad vēl kaut kas notiks, kā kad kaut ko esmu aizmirsusi, un ļoti satraukta āvos, ģērbos. Nē, nepiespraudu sarkanu rozi (tad jau mani Centrā īstie letiņi dzīvu apēstu!), vispār — nepucējos nemaz, tai pašā kostīmā kā Rīgā, tikai jauni garie, pelēkie itāļu zābaki gan. Un krustdēls mani veda, kur Guntis Liepiņš bij mūs ielūdzis tikai pašu Dardedziešu pusdienās vien, cilvēku 12–14. Jo viņš labi zināja, ka es nu neesmu jubileju, apsveikumu, klišejisku runu cilvēks. To nu ne! Tāda konspirācija — izrādās, visi bija zinājuši, izņemot mani. Pilsētas telefoni bij karsuši sazvanoties, norunājot, cits citam pasakot, kad un kā, un ko. Tai telpā mani gaidīja ap 50 cilvēku, visi draugi, neviena kolēģa, protams (jo te jau man tikpat kā nav kolēģu)..., un draugu draugi, bet visi labi, sirsnīgi, riktīgi latvieši, dzimtenes apciemotāji pa lielākai tiesai. Es biju bez valodas, es biju asarās — tā esmu jutusies tikai ar Jums Rīgā. Te nekad. Un rožu pušķi, un dāvanas, un klāti galdi, un krustdēla šampanietis... Tik sirsnīgi patiesi tas Guntim bij izdevies. Un manā paldies runā aizdegos un sasaucu visus kopā, tuvos un tālos, dzimteni, tautu, zemi, dzeju; citēju Raini un noskaitīju Dodu mutes zemei. Un nepateicu to, ko iepriekšējā naktī, Jāzepu un viņa brāļus lasot, biju meditējusi: kas vairāk pazemots, kā cilvēks drīkst, tam augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj. Nepateicu, jo tā nejutos. Es nepieņemu pazemojumu, es nejūtu apvainojumu — jo tas nav nācis no man nozīmīgiem cilvēkiem.

Sirsnībā, Tava –

Velta

Velta Toma — Olgai Lisovskai

Toronto 1982. gada 10. maijā

Mīļā, labā Olga! (..) Reizē rakstu Tev un ausos, vai radio jau raida interviju ar manu krustdēlu — kalnos kāpēju, kurš nesen atgriezās no Himalajiem (Ķīnā), līdz galotnei neticis Gonggas kalnā. Saķēris bronchitu, līdz plaušu karsoni, zaudējis svaru, bet možs, ka 1 mēn. laikā tik daudz redzējis, piedzīvojis, atgriezās kopā ar vienu biedri, cietušu, lauztām ribām, ievainotu kāpšanas klizmā. Un iet jau darbā, skrien no rītiem, ēd dubulti un dod intervijas. Man uzkāra kaklā mazu ziloņkaula Budiņu... Bija raižu, rūpju pilns tas 1 mēn., domājot par viņu tālajā Ķīnā, kalnos, citā vidē, riska izaicinājumos utt. Nu ir jānomierinās. Zied dārzs, tulpes staro, magnolijas ziedus notrauca ražens nakts lietus. Kļavi pilnos ziedos, debesis spodras.

Jā, jā, raksti gan reiz to draugu grāmatu, tā kā pati esi redzējusi, jutusi, domājusi par mums — Tu un pati. Bet necitē no manām vēstulēm, raksti brīvi, saviem vārdiem, tik emociju pilniem, labi tēmētiem, izgaismojošiem. (..) Jā, par tiem “puķu zirnīšiem”, kur, kā atreizu reizēm tiku skaidrojusi ir vairāk vīķu – zirņu krustojums, augšezera kraujā, milzīgi, krāsās kā puķu zirņi, bet nesmaržo — to, lūdzam, atkārto tiem, kuriem tie dīgs un ziedēs, lai nešķendējas, ka Kanādas puķu zirņi nesmaržo. Jo tie nav nekādi saldenie, vienkāršie puķu zirņi, bet pusmežoņi, skaisti, krāšņi. Bija, bija sējami agri, jo arī parastos, ēdamos zirņus sējot tūlīt pēc sniega kušanas. Tā man zemnieki, dārznieki stāstījuši. Nu, tie zirņi tāpat kā es — tie sēklai atstātie, kaut kas no pastalām un samta, dubļiem un rozēm...

Par Tavu jauno suni, draudzene labā! Tas vārds jau nu ir pēc slikta joka — ne skaņas, ne simbola. Un, ja nu Tu sauktu vēl — Beāte, tad nekas, bet Bētiņa. Tā ir tāda vecmeita, bērnišķi smaidīga, dzīves pabailīga, pasaucama, pasūtināma, tāda kā kārtis Liekacis. Lūko sunim dot otru vārdu, t.i., kucei. Mums, cilvēkiem, taču arī mēdz būt otrs vārds, kristīts. Un tad sauc suni tā. Gan jau es tiekoties viņai tādu iedošu, tāpat kā bija ar nelaiķi papagaili. Lūkošu kādu bildi dabūt un aizsūtīt, suņu kalendāru laikam vairs nesadzīšu rokā, par vēlu. Pilsētā jau sunim būs posts, toties Tavos laukos varēs aplaistīt visus pakšus, kociņus un izskrieties, izrieties no sirds.

Manu adresi vienmēr dodi ikvienam, kas to kāro — jo man jau ir brīvība — atbildēt vai ne. Es katrā ziņā esmu priecīga par tādu interesi un atbildēšu ikvienam; gan jau atkal atradīsies kāds skolas biedrs, vis. (..)

(..) Gudroju, kā tikt pie jūras vasarā vai ezera, bet jūra 1. vietā. Un pabeigt visas tās ieskicētās tēmas, aizķertās vizijas. Taču dārzs drīzi vien sējams, dālijas stādāmas, etc. utt. Bet man jau tas rūp. Esi sirsnīgi sveicināta, prieks par tik pilno, garo vēstuli. Sveicini puķu Māru! Arvidu Sk., Andri V., citus, kuri mani zina un piemin. Un atkal atbalsojies, lūdzu —

Velta