Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu

Vakar, 5. februārī, ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta lēmumu 2002. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Lielā medaļa piešķirta LZA īstenajam loceklim profesoram Tālim Milleram par izcilu zinātnisko devumu plazmas ķīmijā un neorganisko materiālu tehnoloģijā un profesoram Vladimiram Toporovam (Krievijas Zinātņu akadēmija) par izcilu devumu baltu valodniecībā un etnoģenēzes pētījumos.

Tālis Millers

ir vadošais Latvijas zinātnieks neorganisko materiālu tehnoloģijā un neorganiskajā ķīmijā. Viņa vadītie pētījumi grūti kūstošu savienojumu plazmas ķīmijā un tehnoloģijā, neorganisko fosfora— slāpekļa savienojumu ķīmijā, plazmas pārklājumu un nanotehnoloģiju attīstībā ir ieguvuši starptautisku atzinību.

Pēc LU Ķīmijas tehnoloģijas fakultātes beigšanas (1952) strādājis būvmateriālu ražošanas uzņēmumā “Rigips”, bet kopš 1954. gada LZA Neorganiskās ķīmijas institūtā, izejot visas zinātniskā darbinieka stāža pakāpes — no jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka līdz šī institūta direktoram (1984–1997). T. Millers bija Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents (1992–1994; 1998–2001), prezidents (1994–1998).

T. Millers ir tehnisko zinātņu kandidāts (1962), ķīmijas doktors (1992), LZA īstenais loceklis (1992), RTU goda doktors, profesors (1994), Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas loceklis (1997).

Viņa vadībā pētīta ķīmisko un fizikālo procesu kinētika un mehānisms augsttemperatūras gāzu plūsmās, kondensēto reakcijas produktu daļiņu veidošanās un augšana, kas ļāva sintezēt grūti kūstošus neorganiskus savienojumus (nitrīdus, karbīdus, borīdus u.c.) ultradispersu pulveru veidā. Izstrādāti tehnoloģiskie procesi šo savienojumu un to kompozīciju iegūšanai, izmantojot plazmas tehnoloģiju. T. Millers izveidojis lielu un kvalificētu pētnieku kolektīvu. 1971.gadā Neorganiskās ķīmijas institūts tika atzīts par vadošo šajā nozarē.

Pētot nanodisperso pulveru specifiskās īpašības un praktiskās izmantošanas iespējas, parādīts, ka tos var sekmīgi izmantot dažādu tipu metālgriešanas instrumentu, kvalitatīvu augsttemperatūras un nodilumizturīgu keramisko materiālu, siltumvadošas un triecienizturīgas keramikas, cieto elektrolītu un daudzu citu materiālu ražošanai. Ievadot šos pulverus nelielu piedevu veidā dažādos metālos vai to kausējumos, kā arī polimēros, var modificēt to struktūru un uzlabot fizikālās, mehāniskās un ķīmiskās īpašības.

Viņa vadībā izstrādātā plazmas pārklājumu tehnoloģija izmantota kosmosā strādājošas aparatūras un cilvēku darbības nodrošināšanai. Arī pēdējos desmit gados šie pētījumi sekmīgi tiek turpināti sadarbībā ar Rietumu zinātniekiem un piedaloties starptautisku projektu izpildē.

Savulaik T. Millers saņēmis PSRS Ministru padomes I pakāpes prēmiju (1976), LPSR Valsts prēmiju (1980), Baltijas Zinātņu akadēmiju medaļu. 1998. gadā T. Millers apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Vladimirs Toporovs

ir speciālists pasaules kultūras vēsturē. Krievu valodnieks. Krievijas ZA akadēmiķis (1991), PSRS ZA akadēmiķis (1990). Krievijas Zinātņu akadēmijas Slāvistikas un balkānistikas institūta galvenais zinātniskais līdzstrādnieks.

Vladimirs Toporovs dzimis 1928. gada 5. jūlijā Maskavā. Beidzis Maskavas universitātes Slāvistikas nodaļu (1951), pēc aspirantūras beigšanas kopš 1954. gada strādā Krievijas ZA Slāvistikas (tagad Slāvistikas un balkānistikas) institūtā.

V. Toporovs ir viens no ievērojamākajiem slāvistiem, indoeiropeistiem, specializējies baltu un slāvu ģenēzes un vēstures jautājumos, folkloristikā, mitoloģijā, valodniecībā, poētikā un literatūrzinātnē. Kopā ar Vjačeslavu Ivanovu jau 1958.gadā izvirzījis jaunu teoriju par baltu un slāvu valodu cilmi un attīstību, plaši pētījis šo valodu vēsturi. Īpaši interesējies par toponīmiju, izskaidrojis daudzus, arī latviešu, toponīmus. Interesants ir viņa dziļi Krievijas iekšienē rasto baltu cilmes toponīmu un hidronīmu skaidrojums. Viens no izcilākajiem prūšu valodas pētniekiem, vairāksējumu vārdnīcas “Prusskij jazik” (I—V sēj. 1975 — 1989, izdevums turpinās) autoriem. Šajā vārdnīcā, risinot prūšu valodas etimoloģijas problēmas, izmantoti arī latviešu valodas un citu indoeiropiešu valodu piemēri. Indoeiropeistikā nozīmīga ir V. Toporova kopā ar V. Ivanovu uzrakstītā monogrāfija “Sanskrits” (1960). V. Toporovs pētījis arī senindiešu, hetu, tokāru, grieķu, ilīriešu, galindu, kā arī Centrālās Āzijas tautu valodas.

V. Toporovs ir 25 monogrāfiju un 1200 publikāciju autors. Viņa kontā ir fundamentālais pētījums “Pasaules tautu mīti”, darbi par krievu literatūras klasiķiem A. Puškinu, F. Dostojevski, A. Bloku, F. Tjutčevu u.c.

Latvijai nozīmīgi ir arī viņa pētījumi par baltu, arī latviešu mitoloģiju un folkloru, par latviešu tautasdziesmām. Akadēmiķa V. Toporova sadarbībai ar kolēģiem Latvijā ir aktīva un intensīva vēsture, kura turpinās kopīgos pētījumos.

V. Toporovs ir pirmais A. Solžeņicina prēmijas laureāts.

V. Toporovs — zinātnieks ar pasaules vārdu — kopš 1990. gada ir LZA goda loceklis.

LZA informācija