Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Ne man, bet manai tautai dzīvot būs!". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.03.2001., Nr. 48 https://www.vestnesis.lv/ta/id/5809

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par cilvēku grāmatās un grāmatu vidū

Vēl šajā numurā

23.03.2001., Nr. 48

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

25.martā — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

"Ne man, bet manai tautai dzīvot būs!"

— no nezināma autora dziesmas, Sibīrijā dziedātas

Tēva stāsts

Nebiju nodomājis tik tālu ceļot, nedz arī sagatavojies tādam ceļojumam, bet liktenis man bija tik labvēlīgs, ka nespēju atteikties, un tā iesākās mans ceļojums pa plašo dzimteni. Sākās viņš trešajā dienā pēc Vācijas kapitulācijas — 1945.gada 12.maija vakarā. Ceļot nodomājuši bija gandrīz visi spēcīgākie vīrieši, kuri tobrīd atradās Kurzemes katlā. Pirmā mūsu apmešanās vieta bija izraudzīta Talsu vidusskolā. Vispirms noskaidroja mūsu personības, tad uzdeva dažus jautājumus. Piemēram, "aizsargs bil" varēja būt arī leģionārs, siena kaudzes sargs, tilta sargs un gluži vienkārši mirstīgais no buržuju valsts paliekām, lai tiktu ieskaitīts lielajā tūristu barā tālākam ceļojumam. Maija beigās pienāca mana kārta doties vēl tālākā ceļojumā. Stacijā pie Jelgavas cukurfabrikas mūs sadzina lopu vagonos. Jāņu vakarā mūsu ešelons piestājās kaut kur tālu vientuļā Sibīrijas taigas stacijā. Braucām atkal tālāk.

Kaut kur aiz mums palika Baikāls. Jūlija sākumā apstājāmies Vladivostokā. Mūsu gājiens šoreiz izbeidzās ostas malā. Pavēlēja iekāpt kuģī "Sovetskaja Latvija". Skaties tikai, brauksim paši ar savu kuģi. Tas esot Latvijas brīvvalsts kuģis "Hercogs Jēkabs". Pirmo jūras braucienu izturēju labi. Piestājāmies Nahodkas ostā. Ejam atkal krastā un uzmeklējam, dzeloņstieplēm iežogotu nometni. Otrā dienā nāk darba devēji un izmeklē sev strādniekus. Mums jāgaida, kamēr izsauc, ieraksta papīros un sadala pa grupām. Dažās dienās sadalīšana beidzas. "Sovetskaja Latvija" ved savus tautiešus tālāk, uz svešu nezināmu malu. Dodamies gar Sahalīnas krastiem uz ziemeļiem. Neatminu, cik dienas ceļojām. Iebraucām Magadanas ostā. Apģērba mūs vienādos tērpos. Galvās zaļas brezenta cepures un kājās dzeltenas šņoru kurpes. Amerikāņu tanki, kā mēs tos nosaucām. Nepasacīju, ka jau Vladivostokā mūs sāka ēdināt ar baltmaizi. Uz konservu bundžām, kuru saturu iemeta zupā, bija amerikāņu firmas nosaukums. Pa Kolimas upi turpinām ceļu tālāk, kādus 400 kilometrus aiz Magadanas. Nu esam ceļa galā — Kolimas sopkās. Gastello nometnē ir daži simti cilvēku. No rīta mūs "sastrojēja" pa četriem rindā un pa brigādēm nometnes laukumā. Tauriniekiem pūšot, gājām rakt un skalot zeltu. Čaklākie strādnieki, divi, trīs no katras brigādes, katru vakaru saņēma papildporcijas. Ja gribēja saņemt vairāk, tad bija žiglāk jācilā lāpsta un jāstumj tačka. Nometne bija ar dzeloņstieplēm sadalīta uz pusēm. Otrā pusē dzīvoja vecie iemītnieki. Viņus aizveda uz citu nometni. Mūsu sargi aizgāja, un mēs brīvi varējām iziet laukā aiz nometnes sētas. Paši noorganizējām savu saimniecību. Pavāri, rēķinveži un vēl citi darbinieki nāca no mūsu vidus. Mums bija pašiem sava republika.

Reiz mūs izsauca pa kārtai un pēc papīriem pārbaudīja mūsu personību. Izrādās, nebijām ne kara gūstekņi, ne sodītie. Saņēmām pārtikas kartītes kā brīvi pilsoņi, un drīz vien mums bija jānoslēdz darba līgums. Kas negribēja parakstīt, tam lika saprast, ka neklāsies labi, iekļūšot atkal nometnē. Parakstījāmies arī. Tik un tā no šejienes neizkļūt. Līgums bija jāparaksta uz vairākiem gadiem. Saņēmām algu. Pēc kāda laika iekļuvu malkas vedējos un pārcēlos dzīvot atevišķā mājiņā. Tur mēs bijām astoņi cilvēki. Vienreiz satikos ar zirgustaļļa priekšnieku. Pēc dažām dienām biju augstā "činā" — Kolimas staļļmeistars. Atnāca pavasaris. Viena barga ziema bija aiz muguras. Biju īsts laimes bērns, pavadīju viņu siltā zirgu stallī.

Te kādu dienu paziņoja, lai ņem savas mantas un dodas ceļā. Ceļš izbeidzās kādā kalnu ielejā. Mūsu darbs — jāpakāpj kalnos, kur cērt lapegļu baļķus un kārtis, un jānes nocirstie koki lejā pie mūsu nometnes. Tomēr galvenais darbs bija zelta iegūšana. Vakarā, pirms vakariņām, bija jāiet kalnā pēc baļķiem. Vakariņas ātrāk neizsniedza, kamēr nebijām trīs reizes no kalna nonesuši būvkokus. Par pārtiku nevarējām žēloties. Vasarā atveda piecas tonnas svaigus ziemeļu lašus. Tos ēdām rītos un vakaros. Būvbrigadieris pieprasīja mani savā brigādē. Biju brīvāks nekā citi. Vakarā, nākot mājā no darba, varēju apmest vienu otru likumu. Rudenī, kad sākās ogu laiks, varēju iet paogot.

Septembrī mūs atbrīvoja. Pārgājām uz citu darba vietu — "Priisk Vorošilov". Pie zelta skalošanas ilgi nestrādāju, kā jau amatnieks atkal dabūju cirvi rokā. Tas bija mans maizes devējs. Oktobris bija jau pagājis. Izsauca kādā dienā mūs, latviešus, uz kantori. Kāda darbiniece man sacīja: "Tētiņ, jums nu jābrauc uz dzimteni." Izrakstīja mums norēķinu, izmaksāja pēdējo algu, un mēs varējām sākt atpakaļceļojumu no Tālajiem Austrumiem. Otrs tētiņš bija kāds liepājnieks, kurš strādāja šeit par mehāniķi. Pārējie trīs latvieši bija jauni zēni. Atpūtāmies dažas dienas no tālā ceļa, es aizbraucu uz laukiem.

Sieva tur visu laiku bija saimniekojusi viena. Tā es paliku un strādāju savā mājelē. Izrādījās tomēr, ka esmu briesmīgs tēviņš. Sauca uz pratināšanu. Pagāja atkal viena vasara, pienāca ziema, mēs ar sievu gājām mežā. Ingrīda un Krišjānītis gāja skolā Ventspilī. Vecākā meita Maija dzīvoja pie mums un strādāja mežniecībā par rēķinvedi. Tuvojās 1949.gada pavasaris. Pilsētā jau bija paklīdušas visādas baumas, it kā daudzi taisoties atkal ceļā. Pie stacijas neskaitāmi garās rindās vagoni. Jau tumsā dzirdējām automobiļus rūcot. Kad laidās gaismiņa, pie mūsu mājas piebrauca automašīna, pilna ar cilvēkiem. Tur bija mana ciema iedzīvotāji. Es biju priecīgi pārsteigts, ka mani nav aizmirsuši un ka es varēšu atkal ceļot. Šoreiz varēšu ņemt līdzi arī savu ģimeni. Man lika parakstīt papīrus, ka ceļā dodos brīvprātīgi. Kāds komjaunietis bija aizgājis uz mežniecību pēc Maijas. Aizveda mūs uz staciju, kur kārtojās ešelons. Garām mūsu stacijai pabrauca kāds ešelons no pilsētas. Tur bijuši iekšā arī mūsu bērni. Kādā aprīļa novakarā mūsu vilciens apstājās šaipus Omskas, Moskaļenku stacijā. Divu kilometru attālumā no stacijas esot viens kolhozs. Nolēmām palikt kopā šinī kolhozā. Te jau mēs bijām kādas sešas ģimenes no mūsu ciema un no tuvējā kaimiņpagasta, Usmas ezermalnieki. Piebraucām pie mazas baltas mājiņas Volčankas sādžā. Bijām siltumā un pie ļaudīm ar siltām sirdīm. Mans darbs ir zināms — būšu dārznieks. Meitai vieta kolhoza kantorī. Sieva paliek pie gadījuma darbiem. Kopsapulcē Sibīrijas kolhoznieki mūs uzņēma savā vidū. Zeme mums, atbraucējiem, iedalīta sādžas nomalē. Mēs esam padoti komandantam, katru mēnesi jāierodas reģistrēties. Bez viņa ziņas mēs nedrīkstam no kohoza iziet. Pēc diviem mēnešiem pie mums ieradās mūsu mazie. Saliekamies kopā pa pāriem un ceļam mājas. Mūsu mājā būs astoņi iedzīvotāji — mēs un Puriņu Agate ar diviem bērniem. Māja auga ātri vien. Oktobrī uzkrita sniegs, un mums sākās Sibīrijas ziema. Pārgāju ziemas darbā. Norīkoja mani par zirgkopēju. Sievai darba vieta bija pie slaucējām. Skaitījās kā rēķinvede — pierakstīja izslaukumus un veda sarakstus par darba dienām. Puisēns mācījās sādžas pamatskolā. Maija strādāja kantorī, Ingrīda klētī pie labības tīrīšanas. Tā mēs savu maizi sapelnījām. Es pārgāju darbā lauku brigādē. Iemesls: sāpes mugurā un krustos. Nekāds pelnītājs vairs neesmu. Nomirst vecais Rumba. Veči liekas uz dusu Sibīrijas stepē, tie no dzīves šeit vairs neko negaida. Skumjas pēc dzimtenes vien viņus nomāc. Ingrīda nobeidz Moskaļenku vidusskolu. Grib stāties Omskā kādā institūtā. Krišjānītis beigs pamatskolu, grib iestāties vidusskolā. Māte arī vēlas, lai bērni skolojas. Viņa jau pati bija skolotāja. Tika aicināta, lai nākot sādžas skolā pasniegt vācu valodu, bet viņai ar krievu bērniem negribējās.

Jaunbirznieks tiek aicināts Moskaļenku čekā uz pratināšanu. Tas neko labu nevēsta. Arī Zvani izsauc. Jaunbirznieks saka, ka esot jautāts par mani. Es tolaik strādāju sādžā pie būves. Vai atkal izjauks dzīvi? Mans trešais ceļojums sākās 1951. gada augusta pēdējās dienās. Aizveda tieši no rudzu lauka. Pirmā nakts pagāja cietumā. Rīta agrumā aizveda uz Omsku. Tālāk ar Stolipina vagonu līdz Čeļabinskai. Tur pārsūtīšanas cietumā izšķīrās, kur kurais sūtāms tālāk. Mans ceļš lemts uz Rīgu. Jau otro reizi esmu pārbraucis no Sibīrijas Latvijā. No Avotu ielas izmeklēšanas cietuma iebāž mani čekas pagrabā. Mazais kambarītis pilns kā piebāzts. Esmu starp tautiešiem un paziņām: telefonists no mana pagasta un kooperatīva pārdevēja arī. Pārved mani citā, lielākā kamerā. Atkal sastopu paziņas. Pieci Usmas ezermalnieki. Izsauc dažus uz pratināšanu, gan dienā, gan naktī. Tie atgriezušies stāsta savus piedzīvojumus un sarunas ar pratinātāju. Kāds vecs zemnieks saka, ka, tur ejot, katru liekot uz svariem. Uz pratināšanu jābrauc ar liftu. Tāda ir tā svēršana. Pienāca mana kārta arī. Kad jāsveras, tad jāsveras. Krievu virsnieks jautā, lai pastāstot, kur esot bijis kara laikā. To varu pasacīt īsi un ātri. Nākamreiz jautā, vai aizsargs esot bijis un kādās akcijās piedalījies. Vēl mani vienreiz sauca uz pratināšanu un tad divas nedēļas lika mierā. Mēģināja piesiet lietas, bet nebija nekādu pierādījumu. Divi mēneši bija aizgājuši, kamēr noslēdza visu aktu. Parakstīju, lai ir miers. Pārcēla mani uz nopratināto kameru. Otrā Ziemassvētku dienā pienākusi tiesas diena. Pasludināja man 25 gadus ieslodzījuma nometnē. Vakarā ved mūs atpakaļ uz cietumu un ielaiž notiesāto kamerā. Mani apsveic mūsu pagasta skolotājs Augusts Kalējs. Ar cietuma uzturu spēki pamazām dilst.

Par citu mums rūpes nav, lai tikai izvilktu, lai tikai aizdzīvotu līdz laikam, kad nāks kāds pagrieziens vēstures norisē mums par labu. Jau pavasaris klāt — marts. Negaidot izsauc mani ar visām mantām, tātad sāksies atkal ceļojums pa plašo dzimteni. Esam kādu laiku braukuši. Mums jāizkāpj. Nonākam Orlas cietumā. Tur pavadām dažas dienas, no turienes nokļūstam Novosibirskas pārsūtīšanas cietumā. Trīs nedēļas nodzīvojām Novosibirskas cietumā. Aprīlis jau pie beigām. Norīko mūs tālākai ceļošanai. Krasnojarska paliek mums aiz muguras. Apstājamies Taišetā, te sākas mūsu dzīve nometnē. Vārdi un uzvārdi pazūd, katram savs numurs. Izsēdina mani un vēl dažus gados vecākus vīrus no vilciena kilometrus 60 no Taišetas. Tā bija nometne slimiem, novārgušiem un veciem. Nometnē ir pie 500 ieslodzīto. Ejam vairākas brigādes uz mežu pēc malkas. Nometni paplašinās, visi celtniecības darbi ir uz ieslodzīto pleciem. Augusta mēneša beidzamās dienās tieku izsaukts uz nometnes kantori, tur virsnieks man jautā, kādu amatu es protot. Viņam vajagot "plotņikus". Pašā novakarē piebraucam pie kādas lielas nometnes vārtiem. Šī nometne esot sievietēm un bērniem. Tikai 12 vīri amatnieki te uzturas. Viens latvietis arī viņu vidū. Esot no Jelgavas apkārtnes, Vilers uzvārdā. Esam iebraukuši paradīzē. Par vīriem šeit gādā labi.

Gadījās man iet grīdas labot bērnu zonā. Te bērnu ka ņudz. Lielākie skrien pa sētu. Tur ierīkoti spēļu laukumi. Zīdainīšiem telpas tīras, ar drēbēm visi apgādāti. Mātes ielaiž zonā zīdīšanas laikā. Šeit par darbu arī nemaksāja. Bet kāds sargs griezies ar sūdzību augstākā instancē, ka mēs draudzējamies ar sievietēm. Tātad esam bīstami tēviņi šajā nometnē. Tāpēc atkal esmu vecajā vietā. Nometne pa gada laiku stipri pārvērtusies. Iemītnieku daudz vairāk. Mani tūliņ iedalīja būvbrigādē. Dzīve nometnē bija kļuvusi ciešamāka. Oktobrī pie mums ieradās vilciens ar visiem pārējiem vīriešiem no sieviešu nometnes.

Tā dzīvojām līdz martam, tad izlasīja mūs, stiprākos amatniekus, un mums bija jāaizbrauc. Arī Vilers bija tajā barā. Iesēdināja mūs preču vagonā un aizbraucām Bratskas virzienā. Izsēdināja Parčunas stacijā Čunkas rajonā. Šeit arī bija invalīdu nometne. Atkal iepazinos ar tautiešiem. Te bija Rojas zvejnieks, mežsargs no Kaltenes, kāds agronoms no Ventspils apkārtnes. Nostrādāju pie būvēm visu vasaru. Brīvo laiku pavadīju, lasot grāmatas. Vasarā pļāvām sienu. Ziemā mūs nosūtīja tālāk Bratskas virzienā. Nokļuvām nomentē pie Čunas upes. Nometnē ir vīri no manas dzimtās puses, daži arī no Piltenes. Satiku savu bērnu dienu paziņu Priconu Nikolaju, no sava pagasta Gruzīti Kārli. Saņēmu bieži vēstules no savējiem. Visi gaida un cer, ka drīz satiksimies. Amnestija man atlaiž tikai pusi soda laika. Tieku kā pusbrīvībā. Ceļu "seļhozā" lopu fermu. 1956. gada vasarā pie mums ierodas komisija. Daudzus atbrīvo. Man jāpaliek. Man paziņo, ka jābrauc uz Taišetu, tur lieta tikšot nokārtota. 1956. gada 27. jūlijā esmu atbrīvots. Dodos uz Omsku pie sievas un bērniem. Padzīvojis kādu nedēļu Omskā, sāku domāt, ko darīt tālāk. Sieva izņēmusi atļauju braukšanai uz dzimteni ciemos. Septembra sākumā esam Rīgā. Tūliņ uzrakstu ministram Lācim, lai atļauj manai ģimenei atgriezties Latvijā. Meklējam dzīvokli un darbu. Sāku strādāt celtniecībā.

1957. gadā

Kārlis Gailis

Meitas stāsts

Es nekā slikta nebiju darījusi, netiku tiesāta, es tikai biju latviete. Tas notika 1949.gada 25.martā. Sniedziņš jau sāka kust manas tēvmājas laukos, un es tikko biju nosvinējusi savu divdesmito dzimšanas dienu. Biju aizgājusi uz darbu netālajā Bebru mežniecībā, kur strādāju par rēķinvedi. Ar šauteni plecos un krievu karavīra šineli mugurā atnāca Ugāles komjaunietis Voldis Oškalns. Viņa tēvs bija ciemā labi pazīstamais onkulis, kas katru rudeni kurināja dampi, kad kuļmašīna kūla labību mūsu šķūnī Vārpās. Voldis aizveda mani līdz mājām, kur ceļa galā stāvēja smagā automašīna. Tajā uz grīdas sēdēja un tupēja Dziesmu ģimene — tēvs, māte un meita Ilga no "Akmeņsilu" mājām, Āboliņu ģimene no "Jaunbirzniekiem", Pečaku dēlēns Haralds pēc gada Sibīrijā nomira.

Visapkārt mūsu mājai ķēdē stāvēja krievu karavīri ar šautenēm plecos. Mūsu istabā tēvs sēdēja pie galda un viņam pretī — krievu virsnieks, kurš kaut ko rakstīja. Mājā viss bija samētāts, māte kaut ko ņēma, kaut ko lika. Astoņdesmit gadus vecā tante Natālija nobijusies kā sālsstabs stāvēja, iespiedusies istabas stūrī, un tā tur arī palika. Vēlāk viņu pie sevis aizveda kaimiņi. Manā istabā ieraudzīju pazīstamu komjaunieti Veltu Krūti, Ugāles skolotāju, un turpat arī Ugāles izpildkomitejas priekšsēdētāju Vinovski. Dažu minūšu laikā mums lika pamest māju un doties uz automašīnu. Mūs aizveda uz Ugāles staciju, kur stāvēja aizrestoti lopu vagoni. Automašīnā bezspēcīgās dusmās par pārestību un nelietību mēs ar "Puriņu" Agati spītīgi sākām dziedāt "Varen plaša mana zeme dzimtā", kuru padomjlaikā mācīja visās skolās. Bruņotie krievi mūsu dziesmu tūlīt apklusināja. Tālāk visi automašīnā sēdošie, galvas noliekuši, sirdij sažņaudzoties, braucām pāri mūsu ciema upītei Stendei, ārā no mūsu mīļā, skaistā Zlēkstendes ciema uz trīspadsmit kilometru attālo Ugāles staciju. Māte, tēvs un es ar grūtu sirdi domājām, kas Ventspilī notiek ar mūsu mazajiem skolēniem — manu brāli Kristjāni, kuram bija 12 gadi, un māsu Ingrīdu, kam 16 gadi. Izrādījās, ka viņi tajā rītā bija iesēdināti lopu vagonā Ventspils ešelonā, kas tāpat brauca uz Sibīriju. Divi bērni, bez vecākiem, un neziņā, kas būs ar viņiem, kas notiek ar vecākiem un māsu. Bet mans tēvs Kārlis tika vests uz Krieviju jau otrreiz. Pirmo reizi viņu aizveda 1945.gada 11.maijā uz Kolimas zelta raktuvēm Krievijas tālajos austrumos, no kurienes viņš atgriezās 1947.gadā kā īsts ģindenis. Trešoreiz čeka viņu apcietināja Sibīrijā kolhozā 1952.gadā. Aprakstīja arī "mantu" — visu, ko tur bijām izaudzējuši, un kazu. Pēc tiesas prāvas Rīgā viņam piesprieda 25 gadus.

Vispirms nonācām Omskas apgabala Moskaļenku rajona Volčankas (Vilkumidzeņa) sādžā, kolhozā "Putj Staļina" (Staļina ceļš). Kopām stepju laukus un lopus pēc nikna krievu komunista, kolhoza priekšsēdētāja bezjēdzīgajām pavēlēm, bez samaksas, bez maizes, pusdienās turpat uz lauka iestrebjot rūgtsēnalkviešu ķiļķenu ūdeni. Par to varētu vēl daudz stāstīt. Bērni pēc sarakstes ar paziņām Latvijā tika uzieti Marjanovkas rajonā kādā kolhozā, kur viņi bija pusbadā turēti par lopu ganiem. Pēc garām sarakstēm un vairāku mēnešu gaidīšanas viņi tika pie mums Volčankā. Kādu dienu Ingrīda saņēma vēstuli no skolasbiedra Edgara Ozola, kurš rakstīja, ka izcīnījis sev mācības Omskas Fizkultūras institūtā. Tur esot arī latvietis Kārlis Kops, viņa māsa Linda un brālis Laimonis no Skrundas, kur krievi jau bija sākuši celt lielo Skrundas raķešu augstceltni, karabāzi. Nu ir kāds pavediens rokā! Uz Omsku! Prom no bezjēdzīgā kolhoza, no nakts maiņām uz traktora stepē, aukstumā, no pussprāgušiem teļiem, kuriem nav sagādāta barība, no vētījamām labības kaudzēm, kuras ziemā sapūst stepē, bet cilvēkiem maizes nav. Bet kolhoza kopsapulce nelaiž, — nekur jūs nebrauksiet, nekur jūs, latvieši, netiksiet! Taču mēs esam spītīgas. Rakstām iesniegumus vēl un vēl. Arī uz Maskavu čekai un valdībai. Laikam apnīk mūsu neatlaidība. Beidzot mums ar māsu atļauj braukt uz Omsku uz iestājpārbaudījumiem, bet tikai čekistu pavadībā. Nu lai, bet to prieku — 90 kilometri un Omskā. Bet tur vakars, jau nakts — kur palikt? Čekists mūs atstāj pie apstādījumiem krūmos pilsētas vidū. Rīt atkal čekā jāpiesakās. No rīta ejam ar dokumentiem pa mācību iestādēm. Un tur nu atkal sākas! Kur tad nu mācīties, kur pieņems? Man ir Ventspils ģimnāzijas 1947. gada diploms un Ventspils tautas konservatorijas 5.klases beigšanas apliecība klavierklasē — bet te taču viss krievu valodā. To mums skolotājs Bolšteins mācīja kā svešvalodu — un laikam jau tik labi, ka varēju strādāt kolhoza kantorī. Bet nu jāliek eksāmeni. Eju pieteikties lauksaimniecības tehnikumā. Tur direktora kabinetā zem četrām acīm skaidri tiek pateikts — izsūtītos neņemsim! Nu ko, tālāk uz Omskas mūzikas skolu. Te nu jāliek visi eksāmeni — specialitātēs un arī krievu valodā diktāts. Visus mūzikas priekšmetus nolieku uz pieci. Dziedāšanā ar "Varen plaša mana zeme dzimtā", ko neviens nepārtrauca, bet tad krievu valodā diktāts — te nu mani izgāž cauri, bet čigāns, kurš no manis nošpiko vārds vārdā, tiek uzņemts akordeona klasē. Un tā nu rudens eksāmenu laiks beidzies — jābrauc atpakaļ uz Volčanku strādāt kolhozā. Bēdīgi ap sirdi. Māsa liek eksāmenus Fizkultūras institūtā. Viņa nobeidza vidusskolu Moskaļenkā krievu valodā, un tā visus iestājeksāmenus nolika uz teicami. Atgriežas priecīga — nu varēs mācīties. Izvadām māsu uz Omsku, bet pēc nedēļas vēstule — nav uzņemta. Meklēšot vēl kādu iespēju. Tad iet abas ar Lindu uz Mašīnbūves tehnikumu un tiek iekšā, — tur it kā trūkst plānotais studentu skaits. Priecājamies par māsu. Bet čeka atkal Volčankā apcietina tēvu un sūta uz Rīgu tiesāt Baltijas kara apgabala tiesā. Bet kur māsai Omskā dzīvot, ar ko maksāt, ko ēst? Pēdējā naudiņa, ko Moskaļenkas tirgū saņēmām par vistu oliņām, jau iztērēta. Par gultas vietu pie Olgas Ivanovas jāmaksā, burtnīcas jāpērk, jāēd arī kaut kas. Ja labi mācīsies, būs neliela stipendija, ar ko samaksāt par gultas vietu un kartupeļiem. Ēdnīcā uz galda ir maizes šķēle un reizēm arī sinepes. Man nākošajā rudenī izdodas iekļūt Omskā grāmatvežu kursos, bet pēc gada — Maskavas Tautsaimniecības institūta filiālē. Saņemu arī nelielu stipendiju. Cepam kartupeļus, maksāju par "gultas vietu" un varu gulēt blakus māsai uz saliekamās gultas. Brīnišķīgi, kāda laime, ārā no kolhoza, mācīties! Nu jau esam pilsētnieces. Varam pat aiziet uz teātri. Jā, bet tikai krievu. Viendien dabūju izlasīt no Latvijas kādam atsūtītā laikrakstā "Cīņa", ka Rīgā rāda Gunāra Priedes lugu "Jaunākā brāļa vasara". Vai tas var būt? Vai var būt mans ģimnāzijas klasesbiedrs Gunārs? Jā, viņa domrakstus tak Ēvaldjaunkundze lika klasē priekšā lasīt! Rakstu uz teātra adresi Gunāram uz Latviju — "Vai Tu esi tas Gunārs no mūsu klases?" Atbildes vēstule seko drīz vien: "Jā, es esmu tas Gunārs!" Prieks par Gunāru. Bet cik drūmi ap sirdi — tik tālu Latvija, skolasbiedri, radi, paziņas, arī mīļais draugs. Šīs domas jānoglabā dziļi, dziļi. Jāpriecājas, ka esam pilsētā, — nekas, ka no vecā klavierdeķa pašas šujam mēteli, skrienam ar plānām zeķītēm un kurpītēm 40 grādu salā. Tas viss štrunts, jo slimošana jau būs tikai vēlāk, visu mūžu. Bet nu brīnišķīgais mācību laiks Omskā. Tikai pāris reizes mēnesī jāiet uz čeku parakstīties un nav brīv braukt prom no Omskas, tas atgādina ko nepatīkamu, — bet, ak Dievs, cik labi, ka nav jāsalst kolhozā pie teļiem, uz traktora, vai vedot ar buļļiem malku desmitiem kilometru pa sniegu līdz padusēm, nav jāsalst zemļankā, jo Olgai Ivanovnai koka mājiņa ar lielo krievu krāsni, tik jāpalīdz sagādāt un sagatavot malku.

Jā, nu es mācos, bet kurš tad to neprot! Un nav jau tik svarīgi, ko te mācīties, galvenais ir būt te, kur jau veidojas "mazs latviešu studentu bariņš". Ar ko tad kopā būsim? Māsa Ingrīda un Linda Kops mācās Mašīnbūves tehnikumā. Edgars Ozols, Kārlis Kops, Gita Edīte Kops — Fizkultūras institūtā. Kārļa un Lindas brālis Laimonis — Autoceļu institūtā. Toreiz vēl nepazinām vēlāko māsasvīru Valdi Freimani, kurš arī tai laikā mācījās Lauksaimniecības institūtā Omskas pievārtē, un ar brāļasievu Austru Vitoļsku no Omskas medicīnas skolas. Es grāmatvežu kursos un pēc tam vēlāk neklātienē statistikas specialitātē Maskavas Tautsaimniecības institūta filiālē Omskā. Tad vēl pierodas Silvija Kungs — vidusskolā un viņas brālis Visvaldis Kungs — labākais spēlētājs Omskas futbola komandā, kuru čekisti no Omskas rajona ieveda pilsētā. Un visi mēs kurzemnieki. To prieku, kad tāds bariņš latviešu jauniešu kopā var runāt, dziedāt, dancot latviski! Un aizmirst apkārtējo krievu būšanu. Un tā nu sākās arī saviesīga studentu dzīve Omskā. Satiekam vēl latviešu puišus Egilu, Gunāru, Albertu, kuri dien padomjarmijā Omskas priekšpilsētā Zahlāmenā. Un nu jātaisa balle — bet kur? Uz ielas, 40 grādu salā? Nu nē, ir taču Visvaldim ar māsu Silviju īsta "pils" — būda Omskas stadionā. Tas nekas, ka ūdens spainī sasalis. Jāsvin Ziemsvētki! Būdiņā no plānajiem dēļiem tikai ap 10 kvadrātmetru, bet kas par to, katram taču vesels metrs. Iznāk priekš balles un vēl arī saliekamai gultai, kur apsēsties. Tiek gādāts alus, arī kāda konjaka pudele, ar tām ierodas Visvaldis un Laimonis. Ārā traki auksts, visi salien būdiņā un kurina apaļo dzelzs krāsniņu, uz kuras vārās katls. Meitenes taisa cienastu — rasolu, rupjmaizi un vēl esot pelmeņi. Kā tos gatavot, to zina tikai krievi, — vai cep, vai vāra? Nolemjam, ka jāvāra, liekam katlā, uzlejam aukstu ūdeni un uz krāsniņas — vāku virsū, lai vārās. Tā nu pēc pusstundas skatāmies katlā, — ak kungs, tur viens liels ķiļķens pa visu katlu — kā nu to lai ēd? Nu kā — katram pēc kārtas dod vienīgo karoti un katrs no ķiļķena gabalu bāž sev mutē. Gunārs uz akordeona spēlē "Ak, eglīte", un mēs pa vienam pārim griežamies ap savu asi — saliekamgultas priekšā. Vakars paiet jautri, nāk nakts, un kļūst arvien aukstāk, krāsniņa dziest, malka jātaupa. Dažiem miedziņš ver acis ciet. Un pa vienam tiek aizņemta saliekamgulta, bet pēdējiem ir vieta tikai trešajā strīpā virs otrajā apakšstrīpā gulošiem. Pirmie jau ir pašā apakšā. Un tā viens uz otra visi desmit vienā saliekamgultā saldā miegā līdz brīdim uz rīta pusi, kad virsējie sāk drebināties un skatīties, kur atrodas, un atcerēties, ka ārā ir 40 grādu sals. Nospiests neviens netika. Bet vēl jau ir svētdiena, tātad viesības būdā var turpināties latviešu barā ar latviešu dziesmām, tukšajā Omskas stadionā, kā saliņā, kur ir tikai latvieši, aizmirstot, ka visapkārt ir Krievija un neesam mājā dzimtenē. Kaut vai vienu nakti to aizmirst, rīt jau atkal visapkārt būs krievi un Krievija. Vēlāk pēc balles izejot aukstajās Omskas ielās, ar skumjām atcerējāmies skaisto Ziemsvētku laiku mājās Ulmaņlaikos Latvijā — eglīti (te pat eglītes neauga), dāvanas, cienastus, Ziemsvētku dziesmas un baznīcu. Tas viss tik tālu, tālu, vai tā vēl kādreiz būs? Kad? Mazs cerību stariņš vēl mums ir — nē, tik riebīgi taču nevar visu mūžu būt! Ticība un cerība dod spēku ķepuroties tālāk.

Ingrīda, Linda, Edgars, Kārlis un Gita pabeidz studijas un tiek nosūtīti uz pieprasījuma darba vietām, protams, ne jau uz Latviju, bet pa plašo Krieviju — Ņižņijtagilu, Akmoļinsku. Omskā palieku strādāt un mācīties es, un sācis mācīties arī mans brālis Kristjānis. Satiekam atkal jaunu latviešu studentu bariņu. Imants Raļļa un Dainis Štelmahers no Veterinārā institūta, Imants Detlavs no Medicīnas institūta. Tad tur vēl Valentīns, Dzidra, Meta, Alvīne, Kārlis, Visvaldis, Lidija un no Latvijas kursos Autoceļu institūtā atbraucis Andris Anševics. Un rudenī atkal notiek latviešu studentu balle pirms Latvijas dibināšanas dienas — 18. novembra. Šoreiz telpas sarunātas pie latviešiem, kuriem pašiem sava mājiņa Omkas upes malā. Te nu cita lieta, tiek klāti galdi latviskā garā. Telpa pietiekoši liela galdam un krēsliem. Ārā rudens, sāk salt, bet iekšā silti sakurināts. Viss latviešu bariņš, priecīgi čalodams, taisa cienastu, uzsāk kādu dziesmu, visapkārt skan latviešu valoda. Imants Raļļa ar runu atzīmē 18. novembra svētkus. Neviens krievs te no visa tā nekā nesaprot, tā arī izspiegošana izslēgta, un dziedam un runājam droši — čeka arī te latviski nesaprot. Prieks būt jauniešiem kopā ir liels, un žēl, ka otrā dienā atkal jāšķiras un jāizklīst starp krieviem. Vēl viena liela balle notika pie Silvijas un Visvalda Omskas atpūtas parkā aviorūpnīcas sportistu mītnē, kur viņi dzīvoja pēc mitināšanās aukstajā būdā stadionā. Šajās reizēs mēs, Omskas studenti, varējām uz dažiem mirkļiem aizmirst, kur un kāpēc mēs te esam.

Tie bija gandrīz desmit gadi no mūsu jaunības. Savējie kopā — tas bija prieks sāpēs. Šajos izsūtījuma gados ne jau tikai trūkums, bads un nabadzība bija lielākais grūtums — protams, arī tas —, bet sāpīgākais, visgrūtākais bija morālais pazemojums, neģēlība un stulbums, ar kādu iznīcināja mūsu, latviešu, cilvēktiesības. Tā bija pakāpeniska latviešu iznīcināšana, sākot ar skolotākajiem, inteliģentākajiem latviešu zemniekiem un pilsētniekiem, par latviešu tautas un Latvijas pastāvēšanu domājošiem. Arī Rietumu trimdā atradās liela Latvijas inteliģences daļa. Tā piecdesmit gadus tika nīdēta latviskā doma un pašapziņa. Kur visu šo laiku, kamēr latviešu tauta tika pazemota, atradās cilvēktiesību aizstāvji? Kur? Cik nokavēts gan ir cilvēktiesību sauklis!

2001.gadā

Maija Rita Gaile

Stāsts par dzimto ciemu, kura vairs nav

Kārlis Gailis. Ciems pie jūras (stāsta fragments)

Tā kā no mūsu vecā ciema maz kas vairs palicis pāri, tikai dažas pussagruvušas mājas, tad uzrakstīšu šo to par viņa seno un neseno pagātni.

Ciems pie upes — kam gan vēl kaut kas jāzina par viņu, ja tāda vairs nav. Kas gan tur būtu ievērības cienīgs, senā ciemā ar buržuāzisku dzīves veidu? Būtu vēl kāds šīlaika varonis nācis no vecā ciema, teiksim, kāds kalpa zēns — ganu puika, kas tagad kļuvis par ministru vai citā kādā augstā amatā, kā tam pēc biogrāfiskiem datiem un visas likumības jābūt — tāda nav. Ciemam nav revolucionāras pagātnes, nav nekas no partizāņu kaujas vietām tēvijas kara laikā, nav kritušo varoņu kapu, nav nekas mūsu laika ievērības cienīgs, ko tad par tādu rakstīt?

Vēsture nepieder tikai "mūsu laikam", gluži nekādam "mūsu laikam", bet plūst nepārtraukti kā plata upe. Vēstures taisītāji "pie rakstāmgalda" raksta tikai par lieliem notikumiem un slaveniem vīriem, sīkumus aizlaiž pa straumi. Ja nu kāds garāmgājējs viņus noķer — izrādās: tādi sīkumi izceļ un patiesāk attēlo visa laikmeta seju.

Ak, šī pagātne, buržuāziskā pagātne, brr...! Jānopurinās, bet nu mēs esam laimīgi viņai garām! Tomēr, tāda viņa ir bijusi, un tā ir vēsture. Nebijuse pagātne, nebūtu arī tagadnes varoņu. Kur tad cēlās tagadējā komunisma laikmeta varoņi, ja ne cīnoties ar nolādētiem buržujiem un fašistiem; pateicoties tiem, viņi nāca vēstures gaismā. Bet es jau nerakstu nekādu varoņu eposu un tas šoreiz nav noteicošais.

Par veco ciemu un seno vienkāršo ļaužu dzīvi es gribu uzrakstīt, un ja ne vairāk, tad vismaz tas būs etnogrāfisks materiāls rakstu zīmēs, jo vecās senlietas lauku māju pažobelēs tik daudz ir aizgājušas bojā. Traktorists nav etnogrāfs — viņš uzbrauc virsū tādai vecai lauku mājai, izārda drupas, baļķus aizvelk malkai, vecā pažobelē paslēpušās senlietas samīca un iear zemē. Varbūt Ķīķu zaru kannai arī bija tāds gals. Vecais saimnieks kādreiz to man rādīja. Tagad man žēl, ka es toreiz saimniekam viņu neizprasīju un nenodevu etnogrāfiskam muzejam, bet vai viņš man būtu atdevis — nezinu. Tur viņa sentēvi bija alu lējuši, un tā tur glabājās klēts pažobelē. Izcilājām un atlikām atpakaļ. Koka trauks spaiņa lielumā, izrakstīts sīkiem iegriezuma rakstiem ar garā koka zarā izurbtu caurumu, pa kuru izliet dzērienu; kāda sentēva roku darbs, varam sacīt — īsts mākslas darbs.

Vecais Ķīķu saimnieks sen jau guļ kapā, kur viņa zaru kanna? Kolhoza laukā, vecās mājas drupās. Ķīķu mājas vairs nav, ir tikai nolīdzināts lauks.

Ar Ķīķiem tad nu vajadzētu sākt, jo tur vistālāk sniedzas atmiņas vecā ciema rīta blāzmā, kuras atstājuši ciema vecākie iedzīvotāji. Tagad tikai jānoteic ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Zināma viņa ir visiem vēdzeļu makšķerniekiem, kuri agrā pavasarī atbrauc pie Stendes upes no tuvākās un tālākās apkārtnes un atstāj savus motociklus vai arī automobiļus pie Aļļu tilta ceļa malā, kurš aizvijas līku loču pa mežiem uz Stikliem, Amelēm, Dundagu. Tur ir bijušā Zlēkstendes ciema centrs, plašākais lauku sakopojums abos upes krastos, kur kādreiz pletās četru lielo māju un vienas mazmājiņas druvas un tīrumi. Tās tur bija tā no vakariem uz rītiem upes ziemeļpusē: Ķīķi, Vecbirznieki un Aļļi, dienvidpusē Jaunarāji pretim Ķīķiem un Vecbirzniekiem un mazsaimnieks Tiltiņš iepretim Aļļiem.

Centrs paliek centrs, un ja pārējās, pa mežiem, upeslīčiem un birzēm izkaisītās vientuļākās mājas jau ir apaugušas vai drīzi apaugs ar mežu, centrs paliek kā turpinājums uz vecā ciema drupām, jo tur, kā jau uz lielākas vienkopus lauku platības, Usmas kolhozam bija izdevīgāk kaut ko ierīkot. Laukus nodrenēja un netālu no upes tilta ceļa malā uz Jaunarāju lauka uzcēla jaunu lopu fermu simts govīm, otrā ceļa pusē uz mazsaimnieka Tiltiņa zemes — divstāvu mūra ēku slaucējām un lopu kopējiem. Tāds ir jaunās ēras sākums — vecā ciema nosaukums ir izsvītrots no vēstures, un viņu neviens arī nezinās un neatminēs. Pagaidu nosaukums tagad ir — Jaunarāju ferma, kā būs tālāk, nav zināms. Ciems jau neilgi atpakaļ mainīja savu nosaukumu — saucās par Vecbirznieku ciemu pēc pasta nodaļas, kura bija ierīkota Vecbirzniekos, kad vēl visās ciema mājās ļaudis dzīvoja. Ja lopu fermu būtu uzcēluši Vecbirznieku laukos, kā tas sākumā bija paredzēts, tad ciems būtu paturējis Vecbirznieku nosaukumu pēc bijušās pasta nodaļas un ciema padomes. Nu vairs ne ciema padome, ne pasts, jo ciemā ir tik vien iedzīvotāju, kā lopu fermas apkopēji un slaucējas un vienā otrā vēl nesagruvušā mājā kāds rets iedzīvotājs. Nav vairs Zlēkstendes ciema, tas vēl tikai paliks manā atmiņā. Uzzīmēšu viņa ģeogrāfisko karti.

Ciems atradās Stendes upes malā. Upes gan arī maina savus nosaukumus, bet es ceru, ka Stende savu nosaukumu ilgi paturēs, jo makšķernieku armijā tā tas iegājies un izsauc atmiņā tās vēdzeles, līdakas, ālantus, nerunājot par asariem un citiem sīkumiem, kas tur izvilkti. Makšķernieki savus lomus tik drīzi neaizmirst, bet nodod tālāk atmiņas nākošām paaudzēm. Tā neizzudīs arī Stendes upes nosaukums no makšķernieku paurēm, jo nav vairs tie laiki, kad mēs, ciema puikas, bijām vienīgie lielākie makšķernieki ar paštaisītām linu diegu makšķeru auklām, ar kurām vilkām dažreiz prāvākus lomus, kā tagad uz tehnikas un ķīmijas pēdējiem jaunumiem — smalkā kaprona. Tagad makšķernieku saime ir daudz plašāka un pie Stendes upes sabrauc ar automobiļiem un motocikliem makšķernieki arī no tālākas apkārtnes.

Un tā tur bija ciems pie upes — saucās Zlēkstende. Kā zināms, Stendes upe sākas kaut kur pie Stendes netālu no Kurzemes senās Talsu pilsētas un tek kā maza urdziņa pa Pastendes laukiem uz Spāres pusi, kamēr sasniedz Iliņu dzirnavas, kur aizsprosts liek upei apstāties un izveidot dzirnavu atvaru, lai melderim nebūtu ūdens trūkums. Dzirnavās ir labs putraimgaņģis, ieslavēts no seniem laikiem, un vēl tagad var dabūt baudīt labus putraimus, ja tikai melderim piegādā labus miežus. Tos viņš satrieks putraimos, slavēs pats un visi ēdāji slavēs. Vecais melderis neaizmirst savus putraimu slavas laikus un savas labās meldera dienas, kad dzirnavas rūca dienu un nakti bez apstājas. Tagad reti ierūcas, tikai dažas dienas nedēļā, kad kolhozs un netālie kolhoznieki piegādā drusciņ maļamo. Sendienās brauca no tālotnes, arī zlēkstendnieki brauca tur malt, bet šis ciems tagad skaitās kā izmiris ar visiem putraimu ēdājiem. Dūšīgi bija toreiz putraimu ēdāji! Aļļu puiši sacīja, ka saimniece šos ar putraimiem vien barojot — gan rītā, gan vakarā putraimu vira vai biezputra vienmēr uz galda. Melderim bija jāklabina putraimu gaņģis caurām naktīm, lai tādus dižēdājus paēdinātu. Tagad vecajam melderim atliek daudz laika, un viņš, kad dzirnavas klusē, staigā gar atvariem ar makšķeri rokā un priecājas par vienu otru jauku lomu, jo līdakas un citas zivis arī upē netrūkst. Ja kāds nejaušs garāmbraucējs pietur savu motociklu uz dzirnavu dambja un skatu pievērš seno dienu romantikai — vecām dzirnavām un ūdens burbuļošanai brīvslūžās, tad iznāk melderis, vēl arvienu miltiem apputējušo cepuri galvā. Tas viņa formas tērpam piederas un to tā viņam vajadzētu atstāt galvā, kapā aizejot. Nejaušo apmeklētāju tad melderis ieved savās dzirnavās un izvadā no ratu kambara apakšā līdz jumta stāva augšējiem putraimgaņģa zābakiem un izrāda visu dzirnavu iekārtu, pieminēdams arī savu seno dienu dzīves gaitu ar izvešanu uz Sibīriju un atgriešanos atpakaļ vecajās dzirnavās, kur viņš gan vairs neesot īpašnieks, bet kolhoza melderis, tomēr melderis vēl savā vecā amatā. Klaudz tikai svešnieka un meldera soļi, dzirnavas klusē.

Tur, pie Iliņu dzirnavām, sākās Zlēkstendes ciems. Dzirnavas gan neiekļāvās ciema sastāvā, tās vēl Spāres daļā, bet turpat netālu ceļa malā bija ciema robežās pirmā māja Vecozoliņi. Tās bija mazsaimnieka mājas, senāk sauca par Cūkozoliņu. Buržuāziskās Latvijas pirmsākuma zemes reformas laikā ar zemes piemērīšanu tās iztaisīja par jaunsaimniecību un piešķīra kādam jaunsaimniekam. Vecais īpašnieks bija miris, atstādams tikai atmiņas laika biedros kā liels dzērājs un vienu otru jautru joku un notikumu no savas dzīves, kas iesākas ar vārdiem: toreiz Cūkozoliņš ... Tas arī bija toreiz, kad Cūkozoliņš peldējās dzirnavu atvarā. Nebija diena, kad Ozoliņš nebūtu dzirnavās atnācis. Tur tad atgadījās arī iedzeršana un, par visām lietām, izrunāšanās ar malējiem. Kāds malējs iesacījās: "Cūkozoliņ, vai tu vari pārpeldēt dzirnavu dīķi no lejas gala slūžām līdz pašai augšai?" Sākās saruna, un noslēdza līgumu, protams, ar meldera piedalīšanos šinī nolīgumā kā liecinieku, ka par pusstopu brandavīna Cūkozoliņš metīsies pie slūžām iekšā un peldēs pāri. Tikko viņš bija upē, melderis parāva brīvslūžas vaļā, un ūdens, brāzdamies tam cauri, vilka līdzi Cūkozoliņu un iznesa arī viņu cauri slūžām. Lejas pusē viņš izķepurojās malā. Līgums tā kā būtu zaudēts, bet Ozoliņš pastāvēja pie tā, ka nebija paredzēts atvērt brīvslūžas, tad malējvīra priekšlikums bija tāds: brandavīna pudeli kopīgi izdzert.

Mežkungam bijis kalps vārdā Mičs. Tas arī ir pirmais ciema iedzīvotājs, kurš baudījis kafiju, šo nelatvisko, kungu ievazāto dzērienu. Viņa novēlējums nav cildinošs šim dzērienam. Par to ir kāds nostāsts.

Kalpone brokastīs nolikuse Mičam pirmo reizi bļodiņā kafiju uz galda. Mičs apmaisījis ar koka karoti un drusku caur degunu šņākdams, kā mēdzis runāt, sacījis: "Kungi biezums izēds, man šķidrums atstājs." Kalpone tūliņ aizgājuse un atnesuse otrā bļodiņā kafijas biezumus. Mičs paņēmis uz koka karotes, pagaršojis, nosprauslojies un sacījis: "Šūds tavs biezums, šūds tavs šķidrums, to tu var ieliet teļam dierše!" Bīdeļmiltu ķiļķenus — klimpas — arī Mičs ēdis pirmoreiz savā mūžā, bet par tiem izsacījies ļoti atzinīgi. Tikko ieņēmis ķiļķenu mutē, tas tūliņ ieslīdējis rīklē, Mičs norijis un iesaucies: "Rau, čilšens rīkšlē, dubnē kļungs! Tas i glums un labs!"

Tā izslavēti, bīdeļmiltu ķiļķeni maz pa mazam sāka izplatīties pa visu ciemu, jo Iliņu dzirnavās uz akmeņa varēja sabīdelēt katrs kādu rudzu un kviešu pūru un vēl tagad var; citāds bīdeļgaņģis tur nekad nav bijis. Daudz jau nebīdelēja, kādu mazumiņu tikai priekš tiem pašiem ķiļķeniem svētdienai un svētkos saldskābai maizei un kādam rausim. Pirms tam, tas ir — pirms tam, kad Iliņu dzirnavas vēl nebija un ciems jau pastāvēja sen pirms tam, miltus mala mājās rokas dzirnavās. Tādas bija katrās mājās klētī vai citā kādā vietā novietotas, un es vēl esmu ēdis rupja maluma kviešu miltu garšīgo biezputru. Miežu iesalu alus brūvēšanai parasti mājās vien samala. Tādas rokas dzirnavas ciemā bija saglabājušās līdz pēdējam laikam, un, ja jūs neticat, parakņājieties tur, veco māju drupās, un jūs atradīsiet dzirnakmeņus.

Kafija arī ciemā būs ieviesusēs no mežkungmuižas, bet lielu piekrišanu tā tur neiemantoja, tādēļ ka Miča novērtējums bija pārāk iznīcinošs šim kungu dzērienam, jo kungi pēc Miča izteicieniem, viņa vārdiem izsakoties — visādus draņķus ēdot: sapūdējot zaķi, ka tārpi birst ārā, medni grūž rūgušpienā, lai pūst, un beidzot ēd valsnepes sūdu. Šim kungu dzērienam nemaz nebija piekrišanas un dažās mājās viņu nemaz nelietoja, bet brokastīs izvārīja kārtīgu putraimzupu, lai tu, cilvēks, zinātu, ka tev ir kaut kas vēderā, kad eji pie darba. Tā tikai vācietis var strēbt kapiju, kas nestrādā.

Tas tur bija ciema tālākais — Gribīšu gals, kur sagājās treju kungu novadi: Spārnes, Dundagas un Zlēku barona īpašums — Zlēkstende. Apdzīvotas vietas tur maz, tikai plašie kungu meži. Dundagas Kārgadu galā netālu no Gribīšiem bija tikai viena māja — Sillauki. Toreiz senatnē robežas bija nospraustas kungu novadiem vien, mūsu ciema zemniekiem tādu robežu nebij. Tie savus tīrumus un pļavas paplašināja līdumnieku gaitās, kur iedomājas, kur bija izdevīgāki un cik bija jaudas un spēka. To apliecina mežos izkaisītie tīrumi, pļavas un pļaviņas; gan kalps, gan saimnieks, kur noskatījās izdevīgu vietu, posa un līda līdumus. Upmalā un meža lieknēs, kur mitrāka vieta un kur zāle aug, nevis virši, izposa krūmus un ierīkoja pļavas. Pa mežu mežiem izkaisītas mazas un lielākas pļavas liecina par centīgiem posējiem līdumniekiem, dažreiz paturēdamas arī viņu vārdus. Tur ir Bērtlīcis, Valtiņa posums, Krisiņa posums, Peļu posums, Ķīvposums. Peļu posums ir ļoti maza pļaviņa, bet Ķīvposums laikam apliecina kādu ķildu posēju starpā, jo mūsu ciemā nesaka vis ķilda, bet ķīvs, ķīviņš, ķīvēties. Un tā es varu pievest veselu ģeogrāfisko vietu nosaukumu sarakstu: Tricenes, Goblīcis, Ķīķenes apakša, Puriņu kokle, Kalicpļavas, Dižāžupes, Zirgauss, Mauceklis, Liepumežs, Vijgriezes, Udiņdanga, Dorupes valks, Krustlakši, Medrvalks, Lilaste, Palmežs, Palvene un puse vēl nav no visām pļavām mūsu ciemā, pie tam, es jau visus nosaukumus neatminu. Dažas no viņām ir ļoti maziņas — kā Zirgauss, jo nosaukums to apliecina. Dažas ir paturējušas nosaukumus, par kuriem ciema iedzīvotāji paši nezin, ko tie nozīmē. Tā Kalicpļavas un Palvene, jo mūsu ciemā nelieto vārdu pali un tādus palus nekur nepiemin, zināja tikai sacīt plūdi, bet Palmežs un Palvene bija paturējuši savu seno nosaukumu: Jaunarāju Palvene pārplūda kā liels ezers, tikko upes ūdens cēlās. Dorupes valks arī nes senu nosaukumu, ko reti kāds zināja iztulkot, ka tam ir sakars ar dravu un bitēm un ka doras ir izdobti koki, kuros bites mājo. Šinīs Dorupes mežos manam vectēvam un viņa sentēviem ir bijušas dravu priedes, un mazais strautiņš, kurš ietek Stendes upē, nosaukts par Dorupi. Tādas dravu priedes atradās diezgan tālu no mājām — līdz Dorupei no mūsmājām ir savi četri kilometri.

No Gribīšu gala tagad jāceļo pa meža ceļu tālāk uz lielo ciemu. Tas ir garš gājums pa mežu vien — astoņi kilometri, varbūt vairāk. Ceļa malā nav nevienas mājas, viscauri tikai viens meža masīvs. Pa šo ceļu ciema robeža neiet, bet velkas kaut kur tālu gar Dundagas un Puzenieku mežiem, gar tīreļa purvu: otrā upes dienvidu pusē par robežu ar Spārnes un Ugāles novadiem ir novadu ceļš. Kā Zlēkstendes novadam robežas vilktas un kas viņas tā izvilcis, to nevar izdibināt. Tanī upes pusē varbūt robežu noteica līku loču iebrauktais ceļš. Kas viņu zin, kādēļ ciems kā no gaisa nokritis starp citu kungu novadiem. Tā prātojot, esam jau pie Dorupes. Ejam vēl tālāk, caur priedēm pa labi paspīd gaisma, redzams liels klajums — tas Puznieku tīrelis. Skatoties pāri, otrā pusē kādreiz varēja saredzēt virs meža galotnēm paceļamies stikla fabrikas garo dūmeni. Paejot vēl gabalu, pa kreisi nogriežas teciņa jeb šauras, retam brauktas ratu slīdes. Jāiet palūkoties! Nogājuši no lielākā ceļa, ejam kādu kilometru un nonākam atkal pie upes. Otrā pusē, upes dienvidu krastā, ir vientuļa māja dziļa meža vidū ar sev raksturīgu nosaukumu — Lāči. Upe arī ir izlocījusies daudzu kilometru garā ceļā pa Zlēkas barona Zlēkstendes robežās esošiem mūža mežiem, kamēr, tiem cauri laužoties, nokļuvuse pie Lāču mājām. Pūliņu dzimtas apmetni no nezināmiem laikiem. Varbūt tā arī ir ciema senākā apdzīvotā vieta, kas atlikusēs no pēdējā mēra laikiem 1710. gadā. Lāču māju vecākie iedzīvotāji zināja šo to pastāstīt par ciema pagātni pirms mēra laikiem un lielo mēri, kad visi cilvēki izmiruši.

Ja mēs no Lāčiem ejam pa līkumoto novadceļu, kurš velk robežu starp Ugāles pagastu un Zlēkstendi, tad, pagājuši kādu gabalu pa lielo mežu, nonākam pie mežsarga Ūksmeža mājiņas mežā pie upes. Vēl tālāk, kādi kilometri divi, — esam pie Rumbām. Mežs izbeidzas, sākas Rumbu lauki, un tur ir lielā ciema sākums. Upe ievirzās plašākā klajumā. Upes ziemeļu krastā gan vēl nekādu plašāku klajumu neredz, mežs upes līčos vietu vietām pienāk atpakaļ pie upes, tā sašķeldams līča pļavas vairākos mazos gabaliņos, un katram tam ir savs nosaukums. Tur ir Āžupes valka gals, Triecenes utt. Es šo ģeogrāfiju neesmu pamatīgi izmācījies. Vislabāki viņu zināja vecais Aļļu saimnieks, arī ekonomisko, šo līču ģeogrāfiju viņš pārzināja, izšķirdams, kurā ir aitu siens ar kazlapu un atkal zirgiem, jo tur esot klāt zalkšu koses un govis tādu neēdot.

Rumbas savu nosaukumu dabūjušas no nelielā ūdenskrituma upes plieņu radzē starp Ūksmežiem un Rumbām. Upe tur ir akmeņaina un vietām strauja, laužoties pa akmeņiem piebārstīto gultni. Krasti apauguši alkšņiem, gobām, liepām, kļavām un lazdu krūmiem. Rudenī tā ir jauka vieta makšķerniekiem un riekstotājiem. Par Rumbām vecākās ziņas atkal nāk no Lāčiem. Priekš mēra laikiem Rumbās dzīvojis darvas deģis vecais Matess. Kājas viņš pavasarī iemērcis darvā un tā staigājis bez apaviem līdz vēlām rudens salnām. Mēra laikā ēdis sīpolus, mērcēdams tos darvā. Tā, sīpolus ar darvu ēdot, vienīgais arī palicis dzīvs. Pie Rumbām esot bijuse senlatviešu pils, tā nogrimuse. Rumbu Virspilslaukā malā pie gravas (tā saucās druvas pie stāvās nogāzes upeslīča pļavmalā) esot ilgi bijuši redzami nogrimušās pils skursteņu caurumi. Ganu puikas metuši iekšā akmeņus, tie, dobji noskanēdami, dziļi iekrituši pazemē.

Var jau būt, ka tur ir bijuse senā latviešu pils un visvecākiem Lāču māju iedzīvotājiem sniedzās kādas atmiņas atpakaļ senatnē, jo šis Kurzemes stūris arī bija pēdējais, kuru sev pakļāva ienākušie vācu bruņinieki vispirms ar brīvprātīgu nolīgumu, kurā minēti Popes, Dundagas, Sleku un vēl citi novadi. (Sleku vai Seļeku — labi neatminu, taču var sazīmēt Zlēkas.) Vispirms labprātīgi, tāpat kā tagad to mēdz darīt ienācēji, un vēlāk tad cēla muižas, tagad kolhozus, un latviešu pils tad nogrima, atstādama skursteņa caurumus vien zemē. Pirms mēra laikiem arī Ķīķu māju vietā esot bijuse muiža, zin stāstīt Lāču māju iedzīvotāji. Kad Ķīķos cēla muižu, latviešu pilij pie Rumbām bija jānogrimst. Rumbu tagadējās mājas tāpat drīzi aizies pazemē turpat, kur vecā pils, jo pie Jaunarājiem ir uzcelta muiža — kolhoza lopu ferma, Rumbās vēl dzīvo no Sibīrijas pārnākušais vecā saimnieka dēls ar savu sievu. Viņš strādāja mežniecībā kā sveķu tecinātājs, tagad pensionārs, un ar savu sievu ir vienīgie šīs mājas iedzīvotāji, tāpat kā vecais darvas deģis Matess pēc mēra laika. Dažas ēkas Rumbās jau ir noārdītas. Ja tur vairs nebūs vecais sveķu tecinātājs, sabruks un aizies pazemē arī dzīvojamā ēka. Saki nu, ka vēsture neatkārtojas! Un viņa taču vēl vienmēr uz varmācīgo politiku dibinājas. Kādreiz bija kristīga ideja, tagad komunisms varmāku vairogā ierakstīts. Ne velti dienvidslāvu profesors vēstures zinībās pēc iebrukuma Čehoslovākijā krievu komunismu nosaucis par despotismu. To varot izplatīt tikai ar štiku — ar ieročiem, ar uguni un zobenu, kā sacīja par kristīgās ticības izplatītājiem, kuri nodedzināja seno pili varbūt arī pie Rumbu virspils druvām.

Pie Rumbām esam nonākuši jau lielajā ciemā, bet iesim vēl atpakaļ pie Lāčiem — te netālu mežsarga mājas Uksmeži un tālāk arī Eksmeži uz Usmas pusi. Bet pāri upei pie Lāčiem, tās ziemeļpusē, — Dorupes ceļš, jāredz, kur tas galu galā aizved! Mežs, purva priedes, lieknājs, biezs zaļš eglājs, ceļš paiet uzkalnā, dzeltenās smiltīs slaidas garas priedes un tūliņ arī laukums meža vidū. Laukumam otrā malā redzama veca pelēka nosūnojuse māja, pa pusei zemē iegrimuse. Turpat klētiņa, tālāk veca rija, gadu gaitā nosūnojuse un dūmos nokvēpuse, ielejā pie dīķīša pirtiņa ar gluži melniem, virs durvīm nokvēpušiem baļķiem zem zemā lubu jumta. Var redzēt, ka tā ir ļoti sen apdzīvota vieta. Aizupes — tā viņas saucas pēdējā laikā, bet mēs no senlaikiem saucam par Āžupēm. Uz kraujas Āžupītes jeb Āžupes valka malā var redzēt — šīs mājas ilgi dēdējušas. Tādas es viņas redzēju kādreiz, tagad tur nav gluži nekā, nesen atpakaļ visas ēkas noplēstas.

Atkal no Lāčiem nāk ziņas par šīs patālākās kaimiņmājas seniem iedzīvotājiem. Tas būtu tā kā jau pēc mēra laikiem, varbūt tur arī nebija mēra laikā cilvēki izmiruši. Āžupēs dzīvojis darvas deģis Jānis. Vedis darvu un piķi uz Rīgu ar zirgu, jo tad vēl dzelzceļš nebija. Pārdevis darvu un Rīgas krogā esot dzēris un lielījies, ka viņam Kurzemē esot muiža. Kāda Rīgas meita šim piesitusēs, sarunājuši un šī braukuse līdzi. Kad atbraukuši pie darvas deģa būdas, Jānis sacījis, ka nu esot mājās. Skaistā Bīne iesaukusēs: "Vai, Jāni, un tad tā ir tava muiža!" Palikuse arī Jāņa darvas muižā dzīvot, jo kur lai iet, tādu tālu ceļu atbraukuse un ievesta Kurzemes mežos. Apprecējušies, baznīcā salaulāti, bet pie baznīcas durvīm, ārā ejot, Jānis atgādinājis Bīnei: "Vai tu dzirdēji, ka mācītājs sacīja, ka vīrs ir sievas galva?" — "Nē, to es nedzirdēju," — Bīne atbildējuse. — "Nu tad iesim atpakaļ pajautāt," — Jānis neatlaidies. Vai gājuši vai ne, bet pēc nostāstiem Bīne ir bijuse galva un nevis Jānis. Tā tur Āžupēs dzīvojuši Jānis un Bīne. Vai nu kāds no Jāņa un Bīnes dēliem aizgājis uz Rīgu — ciemā bija šāds nostāsts: "Tev jau bikšu priekša pakaļā!" — "Kas tad par to! Es jau nāku no Rīgas, nesu no brāļa vēstuli." Atnācējs tā sacījis, Rīgā nodzīvojies ar cauriem ceļgaliem, un pārnākot apgriezis bikšu priekšu pakaļā, lai caurie ceļgali nebūtu redzami. Āžupniekiem vēl vienmēr radi bija Rīgā. Vecā Āžupiete, kuru es jaunībā redzēju, sīka auguma vecenīte, vairākas reizes esot aizgājuse uz Rīgu kājām pie radiem paciemoties. Ejot pa ceļu, adījusi zeķes, un tā līdz Rīgai radiem dāvana arī bijuse gatava. Un cik tad Rīga tālu no Āžupēm — divisimts kilometri, ne vairāk.

Esam ciemojušies senajās mājās diezgan, pēc mums tur neviens vairāk neciemosies — iesim tālāk. Paies daži gadi, un tur tikai šalks mežs. Ceļš ieiet atkal mežā un pāri gravai, pa kuru tek Āžupīte, vēl vienmēr tāpat kā senās dienās nesdama uz upi tumši brūnu purva ūdeni, un tā vien liekas, ka tur tecētu darvas ūdens, kurš iztecējis no Jāņa darvas cepļa pirms tam, kad darva bieza un brūna ietek silē.

Pagājuši vēl kādu gabalu pa mežu, mēs nonākam liela klajuma malā. Te sākas Aļļu lauki, un lauku vidū tālāk uz pakalna redzama māja. Gar meža malu aiziet strautiņš uz upi. Tā augšējais gals izlokās pa Aļļu laukiem, šaipus mājas, palejā, valka malā, redzama veca pirtiņa un tanī vietā valkam pārmests dambis, kura augšpusē izveidojies neliels pirts dīķītis. Ūdens pa urdziņu valkā tek tikai lietus laikā, rudens slapjdraņķī un pavasarī, sniegam kūstot, bet ziemas vidū un vasaras sausumā tāpat, taču vajaga katru sestdienas vakaru pirtī pērties, priekš tam arī dīķītis izrakts, ierīkots.

Kalviņos dzīvoja ļoti vecs mežsargs. Veca bija arī viņa mājiņa. Labsirdīgs vecītis, tāds kā dzejā "Vecais mežsargs". Mājiņa, tā vien likās, iegrims drīzi zemē, jo, pa durvīm ieejot, bija galva jānoliec, tik zemu tās bija jau nogrimušas līdz ar visām baļķu sienām. Vecais mežsargs nomira, un tikpat veca viņa vecenīte, laikam aiz bēdām, nomira trešā dienā pēc tam. Paglabājām abus vecīšus vienā kapā. Mājiņu nojauca un turpat blakus uzcēla jaunu iecirkņa mežzinim un nosauca par Bebru mežniecību — Kalviņu vārds izgaisa. Stendes upē tika ielaisti no Norvēģijas atvestie bebri un to vārdā tad arī nosauca mežniecību. Tagad Bebros dzīvo meža darbinieki, mežzinis arī tur vairs nav. Laiki mainās, un tā rodas vēsture, bet lai viņa neizgaistu kā vējā, tad vajaga tinti, spalvu un kādu roku, kas uzraksta, galva nav nepieciešama, jo tur nekas nav jāizdomā, bet jāuzraksta tā, kā tas ir noticis.

Mans tēvs pirmais ciemā bija pārgājis uz algotiem strādniekiem un visu māju apsaimniekoja viens pats, ievezdams deviņlauku sistēmu ar sējas kārtības maiņu. Algoja puišus, meitas, kādreiz arī kādu precētu pāri. Senāk tāpat ir bijuši zemes kalpi. Atmiņā kāds tēva stāsts no viņa bērnības, kurš raksturo saimnieka un toreizējo kalpu attiecības. — Svētkos brūvēja alu, cepa pīrāgus. Mājā bijuši trīs zemeskalpi, katram kalpam sava klēts. Svētku rītā, tas bijis vasarā, saimnieks, mans vectēvs, pie savas klēts pirmais iesācis cienāt savus kalpus ar alu. Dzēruši un ēduši, sēdēdami klēts priekšā uz palieveņa. Kad nu tā kādu laiku mielojušies, kāds kalps uzaicinājis saimnieku un visus pārējos nogaršot alu arī pie viņa klēts. Tad atkal tālāk nākošais un tā pie visām četrām klētīm garšojuši alu un ēduši, pārrunās kavējoties un beidzot jautrām dziesmām atskanot. Ne tikai saimnieks, bet arī visi kalpi ir svētkos brūvējuši alu, jo lielie svētki bez sava miezīša nekādi nevarēja būt. Pārvests arī mazā, mazā muciņā, sauktā enkuriņā, brūža brandavīns. Tādas mazas muciņas tilpums bija 3–4 litri. (Toreiz mērīja stopos.) To jau neizdzēra svētkos vienā reizē, kā tagad mēdz darīt — iztukšo sausu visu līdz dibenam. Alus muciņu arī ielaida akā, lai nesaskābst priekš mēslu talkas. Vecie vīri tā neapdzērās, kā es to vēlāk redzēju jaunākos laikos. Ciemā nebija ne muižas, ne baznīcas un baznīckroga un attālāk no tā laika centra burzmas, tad arī nebija tur ieviesusies dzeršana un apdzeršanās. Cilvēkiem bija jādzīvo diezgan taupīgi, jo, beidzoties klaušu laikiem, barons zemi uzskatīja par savu un zemniekiem bija jāmaksā rentes nauda, un ne tikai zemi, bet visu māju — ēkas un arī dzīvo un nedzīvo inventāru — barons uzskatīja par savu, par ko saimniekam bija jāmaksā diezgan liela rentes nauda. Bija jākrāj kapeika pie kapeikas, ja nenomaksā, barons sviež ārā no mājām.

Manam vectēvam pēc vecā rentes līguma bijis gadā jānomaksā 164 rubļi 73 kapeikas. Pēc toreizējām labības un lopu cenām tā bija liela nauda. Ja rentniekam meža koki ar bitēm, no katra koka 3 mārciņas medus jānodod vai 50 kapeikas sudrabā (trīs mārciņas — 1 kilograms 200 gramu). Ja rentnieks dedzina darvu, tad no katra izdedzinātā cepļa jānodod muižai 3 divpūru maisi ar oglēm, kuras tad toreiz lietoja kalēji. Darvu zemnieki pārdeva, tā pelnīja sūros grašus. Darvu toreiz vajadzēja koka kuģu darvošanai, un tā bija noejoša prece. Katrai mājai mūsu ciemā bija darvas ceplis mežā. Veco cepļu drupas varēja ilgi redzēt — savā laikā tas ir bijis labs ienākuma avots, bet cik tas neprasīja pūļu — salauzt sveķu celmus mežā, likt cepļos un dedzināt. Tā šie nedaudzie rentes gadi no 1867. gada līdz 1880. gadam, kad izbeidzās klaušas, kad barons pārdeva zemniekiem mājas un tās palika par viņu īpašumu, bijuši Zlēkstendniekiem smagāki nekā klaušu laiki, visādi bijis jāpūlas, lai lielo rentes naudu sapelnītu.

Pirkšanas līgumu parakstījis mans tēvs 1880. gadā. Nomaksa atkal bijusi līdzīga rentes maksai caur banku uz vairākiem gadiem. Tēvs iesācis saimniekot tā ar algotiem strādniekiem. Pirmā laikā starp tiem ir viņa paša brālēni un māsīcas. Alga maksāta vairāk graudā, mazāk naudā. Priekš Pirmā pasaules kara algas pārgāja vairāk naudā.

Mūsu mājā bija trīs puiši vasarā, divi ziemā, tāpat arī trīs meitas. Ceturtā vecākā meita piedzīvoja mājās kā vaļiniece un pelnījās ar aušanu, saimnieka darbā izgāja tikai karstākā darba laikā. Bieži vien kāds precēts pāris izgāja no mūsmājām no šiem jaunajiem puišiem un meitām. Ciemā sacīja arvien: "Vecbirzniekos šogad atkal kāzas". Svētdienās pie mums parasti sapulcējās ciema jaunieši, spēlēja ermoņikas, dancoja, netrūka arī pusaudžu, kuri jaucās pa vidu, pa baru. Spēlēja kārtis, dažreiz pa divi partijām pie diviem galdiem pa pieci pie katra uz lielām cūkām. Iztrakojušies pie mums, krampjus un sprunguļus velkot, akmeņus ceļot un laužoties, puiši aizgāja atkal uz citām mājām, salasījušies barā pa divdesmit, kuram seko vēl pusaudži. Ciems bija ļaužu pilns, ja sāktu skaitīt, sanāktu pie divi simti, bērnus ieskaitot. Jaunarājos vien ar visiem bērniem kopā bija pāri divdesmitam. Vecmuldās bija četri zemeskalpi. Visiem kuplas ģimenes. Kurpnieks Didžs ar saviem diviem dēliem un divām meitām apsaimniekoja vienu placi. Pats nodarbojās ar kurpnieka amatu, pūta klarneti un kā muzikants gāja kāzās spēlēt. Pieaugušie bērni apstrādāja zemi. Tā kā viņš, ar visiem runājot un citus uzrunājot, vienmēr izsaucās: brālīt, brālīt, tad viņu pašu arī iesauca par brālīša Didžu. Tas bija ciema vienīgais kurpnieks. Viņš mums salāpīja apavus. Ziemā viņa dēls gāja meža peļņās, meitas vērpa un auda. Pārējiem kalpiem bija mazāki bērni, un cilvēki mudžēja arī Vecmuldu sētā. Maizi, pakodu un apģērbu deva zeme, bet lielākais naudas avots zemeskalpiem bija meža peļņas.

Vērpšana un aušana ciema meitām bija lielākais ziemas darbs. Meitu pūru skapji pildījās ar dažādiem audumiem. Pašaustas drēbes visi nesāja un diviem ciema skroderiem arī bija darbs pa pilnam. Visas ciema meitas vērpa un auda garajos ziemas vakaros, un es neaizmirstu to ratiņu rūkoņu mūsu lielajā istabā, kur trīs meitas līdz vēlai naktij vērpa vilnu un savas algas linus. Meitām bez naudas algas saimnieks izturēja trīs aitas un divi podi izkulstītus linus (16 kg). Tad tur arī bija ko vērpt un aust. Pūrs bija jāloka, kas zin kurai kārta nākošā gadā. Puiši tā vien skatījās, cik čakli ratiņi griežas izredzētām, varbūt jau vasarā siena šķūnī bija noslēgtas derības. Un pārējie vēroja un čukstēja: "Līzei kāzas būs!" Saimniecei mūsmājas meitas vairs nevērpa, kā tas bijis agrāk. Gadījās kādreiz kādu drusku tikai. Pie manas mātes nāca ciema vecās sieviņas pēc vērpjamā, gribēdamas nopelnīt kādu speķa gabalu, putraimus vai miltus. Māte neatraidīja, un tās mūsu tiesu savērpa. Meitām māte ik dienas laikā pa ziemu atļāva vērpt savu, un, tikko lopus apkopušas, tās nāca istabā, un ratiņi rūca atkal. Ciems bija gluži neatkarīgs no ārienes, vārdu sakot, sava republika, protams, demokrātiska, jo muižas un kunga nebija, bija tikai kunga mežsargi, kam jānosargā kunga buki un zaķi, bet Kalnieku kalējs Lakševics viņus noknieba vienu pēc otra, kur nu meža lopus nosargās. Un kungi reti tik tālu atbrauc uz medībām — tiem arī pietiek. Agrāk kalējs bija Aļļos, tagad Kalniekos bija ierīkojis smēdi. Aļļu smēdē bija ierīkota bodīte. Bodnieks Andersons ar savu melno ķēvi pārveda preces no Talsiem: tabaku, siļķes, cukuru, konfektes, sāli, piparus un vircas, petroleju, zābaksmēri un visu, ko tik vajadzēja.

Aļļos pie bodītes uzkalnā ceļa malā, kurš iet cauri ciemam, atkal bija ļaužu sapulcēšanās vieta, sevišķi svētdienās, kad katrs nāca kaut ko iepirkties. Tur tad bija ne tikai jaunie puiši un puikas, bet arī vecie vīri. Var sacīt, tur tika noturētas ciema parlamenta sēdes. Sasēdušies grāvmalā un uz bodnieka malkas ruļļiem, lievenēm viņa istabas priekšā, tika apspriests gan pa frakcijām, gan visam parlamentam kopā, kā nu kuro reizi pēc jautājuma svarīguma, republikas iekšējās un ārējās darīšanas un padarīšanas, un tika nobalsots lepni un neatkarīgi, pasakot: "Mēs, Zlēkstendnieki, tā…" un tā tālāk.

Bodniece cepa apaļus, mīkstus kā pūpēžus baltmaizes kukuļus un pārdeva par trīs kapeikām gabalā. Pirka, ēda, slavēja un brīnījās, kā viņa tik mīkstus var izcept. Ciema sievas kā aiz skaudības, kā ļaunuma noniecināja, sacīdamas — tur esot kartupeļi klāt un ķērnes piens. Bet apžēlojaties, cepiet pašas arī tādus, kaut ar ķērnes pienu! Lieciet kartupeļus, sūkalas klāt, bet tik mīkstus kā pūpēžus un garšīgus! Mēs, puikas, iekrājuši vai no mātēm izlūguši trīs kapeikas, pirkām un ēdām. Lieliem puišiem ne tikai baltmaize, bet slepeni tika arī kaut kas stiprāks pa pudelei, ko no Talsiem, ratos paslēptu, bodnieks bija pārvedis. Tādas mantas daudz jau nebija, un, kad dažreiz ievajadzējās vēl, bodnieks sacīja — neesot vairs. Nedrīkstēja jau ar tādām lietām tirgoties plašumā un atklātībā. Par to jau bija valsts monopols, bet monopola bodīte bija tālu kaimiņu pagastā.

No Aļļu bodītes puišu bars aizvilkās pa ceļu uz upes tiltu, ermoņikas spēlēdami. Tur tad dažreiz otrā pusē aiz upes līdzenajā Jaunarāju pļavā vai arī uz lielā tilta iznāca dejošana, jo meitas staigāja pa pļavu un pie tilta nejauši satikās, bet ar iepriekšēju nodomu. Makšķernieki sanāca ar savām makšķerēm, nosvieda tās zālē un iejaucās barā. Kā lai es tur nebūtu bijis! Tā bija vasaras svētdiena.

Kalnieki, vientuļa, atstatāk no citām, māja mežā arī bija ļaužu pilna. Kalnieku māja par kādām 20 pūrvietām zemes platībā bija mazāka nekā mājas pie upes, bet cilvēkus savā mājā Kalnieks bija daudz savācis. Bez garās dzīvojamās mājas viņš vēl klēts pusē bija uzcēlis nelielu ērberģi divām ģimenēm. Pāvils, Valts un Mārtiņš bija zemes kalpi. Pāvila sievastēvs un sievasmāte — Ozoliņi dzīvoja kā vaļenieki vienā istabiņā un atstrādāja saimniekam par istabu un sakņu dārzu. Kalnieku mājā bija 25 cilvēki. Pa ziemu tur apmetās kādi 10 meža cirtēji no citurienes, jo vecais saimnieks mīlēja patirgoties, cepa maizi un pārdeva, uzpirka pa cūkai un pārdeva žāvētu gaļu — meža cirtējiem bija izdevīgi, arī tabaku un papirosus bez tirgotāja patentes slepenībā un savu reizi arī brandavīnu pārveda kādu kasti. Tādēļ kļuva ienaidnieks Aļļu bodniekam. Tas tā vien runāja, ka vajadzētu uzlaist akcīznieku, bet, tā kā pats arī slepeni pārveda pa alus kastei un dažas brandavīna pudeles, tad tā bija tikai tāda izrunāšanās tīra naida dēļ vien un no akcīznieka turējās labāki kā tālāk.

Mārtiņš Podnieks bija mūsu ciema filozofs. Otrs tāds, arī vecāks puisis Miķelis, dzīvoja Jaunarāju bēniņu istabā. Tie bija mūsu ciemā tas pats, kas veciem grieķiem Sokrāts un Aristotelis. Viņi bija arī ciema augstākās inteliģences pārstāvji. Skroderus uzskata par ciema inteliģenci, bet mūsu ciema skroderi bija gan vairāk joku Pēteri. Sevišķi vecā Puriņu skrodera dēls Pēteris, arī tēvs nebija labāks, pie tam abi krietni iedzēra. Rumbu skroderis Hermanis Vaķis bija veclaicīgs skroderis. Viņš nelietoja centimetra mēru, bet no avīžu malām atgrieztas baltas strēmeles, arī no dzeltenā ietinamā papīra sašuva garas lentes un lietoja mēra vietā, iegriezdams to malās robus un robiņus ar šķērēm. Priekš katra apģērba gabala bija savs mērs, un priekš katra pasūtītāja ar adatu un diegu kopā sašūta buntīte. Tās tur bija sakārtas pie sienas uz naglas un noderēja vienreizējai lietošanai. Tā kā latviešu alfabētā no laika gala nav ne h, ne f bijis, tad Hermani saucām par Ermani ar plato e un katru ciema Frici par Prici, jo mūsu demokrātiskā ciema robežās dzīvoja tikai senie latvieši, tur bija seno latviešu republika.

AA3.JPG (11981 BYTES) AA5.JPG (15788 BYTES)
Rute un Kārlis Gaiļi kāzu dienā 1928.gadā. Viņus laulāja mācītājs (vēlākais arhibīskaps) Teodors Grīnbergs, Ventspils vidusskolas dibinātājs un viņu abu audzinātājs; Rutes un Kārļa bērni Maija, Ingrīda un Kristjānis 1939.gadā

AA4.JPG (13459 BYTES)
Pirmās bēres Volčankā agrā 1953.gada pavasarī. Jānītis nomira pēc saaukstēšanās. Viņš Ozolu ģimenei no Usmas bija vienīgais bērns

AA1.JPG (15410 BYTES)
Maija
(otrā no labās) kopā ar māsiņu Ingrīdu, brālēniem un māsīcām vectēva dārzā Vecbirzniekos 1934.gadā. Līdz karam Vecbirznieki bija viena no lielākajām saimniecībām Zlēkstendes ciemā un tur vienmēr pietika vietas pašiem, radiem un draugiem

AA7.JPG (24628 BYTES)
Mūsu izsūtījuma gadu draugu Kārļa, Lindas un Laimoņa Kopu mātes bēres Omskā. Skuju koku tur nebija. Vainagus sapinām no kļavu lapām un kārklu vicām. Arī visi Kopu bērni ieguva augstāko izglītību, abi dēli kļuva par zinātņu doktoriem

AA2.JPG (21835 BYTES)
Mūsu vecvecāki Hermīne un Fricis Gaiļi
(centrā) kopā ar "Vecbirznieku" saimi siena laikā 1928.gadā

AA6.JPG (21886 BYTES)
Tēvs
(pirmais no kreisās) kopā ar Aleksandru Pelēci un viņa dēlu. 60. gadu vidū

Foto: no Gaiļu ģimenes albuma

AAKRAS.JPG (37244 BYTES)
Ventspils ģimnāzijas 1947.gada absolventu tikšanās pie Maijas 1992.gadā. "Mūsu salidojumos vienmēr piedalījās arī Gunārs Priede
(augšējā rindā pirmais no kreisās) . Tēva celtā "Vārpu" dzīvojamā māja ir vienīgā lieciniece, ka te kādreiz bijis kupli apdzīvotais Zlēkstendes ciems. Arī no vectēva lielajām "Vecbirznieku" mājām palikušas tikai atmiņas, ko sargā vecās liepas."

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!