Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Augstākās tiesas priekšsēdētājs - intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 22. martā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.03.2001., Nr. 48 https://www.vestnesis.lv/ta/id/5796

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidents - intervijā Latvijas Radio vakar, 22. martā

Vēl šajā numurā

23.03.2001., Nr. 48

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 22. martā

Intervija Latvijas Televīzijas 22. marta raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Vakar, domājot jums jautājumus, man gadījās lasīt atmiņas par Borisu Jeļcinu. Tur bija ļoti interesanta epizode, kā viņš saņēma varu. Jeļcins mazliet iedzēra, ar Gorbačovu viņš negribēja runāt. Jeļcins iegāja vienā istabā, kurā bija liela PSRS karte no vieniem dārgakmeņiem. Viņš apstulba un teica: virs manis nekā nav. Vai jums bija līdzīga sajūta, kad jūs kļuvāt par Augstākās tiesas galveno vīru? Kāda ir sajūta, kad virs jums nekā nav?

A.Guļāns: — Tas ir ļoti interesants salīdzinājums — Augstākā tiesa un Boriss Jeļcins. Kas attiecas uz jūsu uzdoto jautājumu, tad tā īsti nav, jo tiesa nav patvaļa. Tā darbojas atbilstoši likumam. Tiesa ir koleģiāla institūcija, un Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir viens no tiesnešiem. Protams, Augstākās tiesas priekšsēdētājam ir savas noteiktas funkcijas, kuras viņš veic atbilstoši likumam. Nav tā, ka viņa vara būtu neierobežota.

— Bet principā virs jums neviena nav?

A.Guļāns: — Jā, tā mēs varētu teikt. Augstākā tiesa ir galējā tiesu instance, un tiesas priekšsēdētājs ir tā amatpersona, kas vada šo institūciju. Augstākā tiesā visas lietas tiek izskatītas koleģiāli, ir vismaz trīs tiesneši. Augstākās tiesas tiesnesim, spriežot kādu lietu, nav ne par mata tiesu lielākas varas kā kādam citam kolēģim.

— Demokrātijā tā ir, ka viens par visu neatbild. Cik daudz jūs neatbildat par situāciju, kas ir Rīgas apgabaltiesā? Tajā pašlaik ir divu gadu rinda. Patiesībā jums arī laikam nav nekāda sakara ar šo situāciju?

A.Guļāns: — Es nevarētu teikt, ka nav nekāda sakara, jo apgabaltiesa ir tiesu varas, tiesu sistēmas sastāvdaļa. Es kā Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kā tiesnesis esmu saistīts ar visām problēmām, kas ir mūsu tiesu sistēmā. Es gribētu uzsvērt, ka šajā ziņā man kā amatpersonai ir maza teikšana, organizējot darbu Rīgas apgabaltiesā. Es gribētu uzsvērt problēmas aktualitāti, to, ka tā situācija, kas patlaban ir Rīgas apgabaltiesā, ir jāvērtē kā ļoti traģiska. Rīgas apgabaltiesā neizskatīto lietu krājums ir ļoti liels. Ir ļoti grūti pie pašreizējās attīstības tempiem prognozēt, kad šīs lietas vispār varētu tikt izskatītas. Šo traģiskumu es gribētu vēl arī uzsvērt tāpēc, ka tās amatpersonas, no kurām ir atkarīgs situācijas risinājums, pietiekami neapzinās situāciju. Lietu atlikums var izvērsties ne tikai par tiesu varas problēmu, bet arī par mūsu valsts problēmu. Es domāju, ka tas būs arī valsts prestiža jautājums, kas var iedragāt Latvijas kā tiesiskas un demokrātiskas valsts prestižu.

— Vai tiešām ir tā, ka cilvēki divarpus gadus gaida cietumā uz tiesas sēdi un tad viņus atbrīvo, paziņojot, ka ir nevainīgi?

A.Guļāns: — Teorētiski tā tas varētu būt. Man gan uzreiz nenāk prātā neviens tāds gadījums. Iespējams, ka kāda persona, kas gaida tiesu un pašlaik atrodas apcietinājumā, un kuras lietu izskatīs pēc diviem gadiem, tiks attaisnota. Tad valstij būs jāmaksā par šiem diviem gadiem kompensācija. Vairākas sūdzības ir iesniegtas Eiropas Cilvēktiesību tiesā par to, ka pie mums ilgstoši netiek izskatītas lietas. Es domāju, šīs sūdzības ir pamatotas un mēs varam prognozēt, kā rīkosies Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tas ir prestiža jautājums un naudas jautājums, kas var izvērsties par sliktu mūsu valstij.

— Principā noziedznieki šīs lietas nokārto ātrāk. Televīzijas ziņās šad tad var redzēt, ka atkal kāds ir nošauts. Problēmas tiek atrisinātas šādā veidā ātri.

A.Guļāns: — Tas ir mazliet vienkāršoti, bet kopumā jūs pareizi esat uztvēris problēmu. Tiesai ir jāstrādā pietiekami ātri. Tiesa ir demokrātisks veids, kā var atrisināt visus strīdus tiesiskā ceļā. Bet, ja tiesa strādā ilgstoši, tas attiecas ne tikai uz krimināllietām, bet arī uz civillietām... Tas, protams, nav attaisnojums tam, ka šīs lietas tiek risinātas ārpus tiesas ietvariem, bet katrā ziņā tas liecina par to, ka tiesu vara nefunkcionē tā, kā tai vajadzētu funkcionēt.

— Varbūt valdībai pret Rīgas apgabaltiesu ir tāda pati attieksme kā pret medicīnas māsām un policistiem? Citur Latvijā situācija ir daudz normālāka.

A.Guļāns: — Jā, citās apgabaltiesās, arī Augstākajā tiesā, situācija ir pietiekami normāla. Rīgas apgabaltiesā šāda situācija jau izveidojās kopš tās dibināšanas. To, ka tādi lietu atlikumi būs, mēs jau prognozējām. Jau no 1996. gada tiesnešu konferencēs un sanāksmēs gan Rīgas apgabaltiesas vadība, gan Tieslietu ministrija un paši tiesneši par šo situāciju brīdināja. Par to runāts ir bezgala daudz, un, es domāju, ka par to bija pietiekami informēti visi bijušie tieslietu ministri, gan arī valdība. Ir grūti izskaidrot, kāpēc šī situācija netiek risināta. Es domāju, ka 1996. un 1997. gadā šo problēmu varēja atrisināt daudz lētāk nekā pašreiz. Es neredzu, ka šo situāciju varētu atrisināt tuvākā gada laikā. Pozitīvi ir tas, ka šī valdība un šī tieslietu ministre mēģina šo problēmu izprast un risināt.

— No tieslietu ministres un Andra Bērziņa mutes 4. studijā izskanēja, ka bezmaz jau tūlīt apgabaltiesa ar saviem koferīšiem var doties uz jaunu ēku. Tas laikam bija teikts mazliet pārsteidzīgi. Man kāds cilvēks teica, ka jūs iecēlāt Maizīša kungu par ģenerālprokuroru, un viņš varētu iesūdzēt Augstākajā tiesā valdību, ka tā neapgādā apgabaltiesu ar visu nepieciešamo.

A.Guļāns: — Es domāju, ka tas nav īpaši nopietns piedāvājums. Ar iesūdzēšanu tiesā mēs problēmu neatrisināsim. Ir nepieciešama aktīva rīcība no izpildvaras puses, tā ir visas Tiesu pils problēma. Būtu labi, ja būtu konkrēts valdības lēmums ar konkrētiem termiņiem, kad un uz kurieni kura institūcija pāries. Problēma ir jārisina kopumā. Runa ir par to, ka ir jāatbrīvo Tiesu pils, kurā pašreiz atrodas Ministru kabinets. Iespējamais risinājums varētu būt tāds, ka Ārlietu ministrija pārietu uz Rīgas domi.

— Bija tāds skaists pasākums kā tiesnešu antistreiks. Kādreiz mēs Rakstnieku savienībā ar tiesnešiem sēdējām pie viena galda. Iespējams, tur tapa labākie Kolberga romāni. Un tad tiesneši teica, ka principā viņi var jebkuru no mums notiesāt. Es zinu, ka man un Albertam Belam Augstākās tiesas tiesneši piesprieda nāvessodu. Tas, protams, bija joks pie dzīru galda. Varbūt jūs, tiesneši, varētu ar televīzijas palīdzību uzrīkot šovu un izanalizēt šo situāciju?

A.Guļāns: — Es domāju, to tiesneši varēs darīt, kad viņi aizies pensijā. Kamēr tiesneši strādā, viņiem vajadzētu atturēties no aktīvas politiskas darbības, kā arī šāda šova.

— Bet kā var aizstāvēt savas tiesības pēc telpām, pēc tā, kas pienākas?

A.Guļāns: — Es domāju, ka tas ir vajadzīgs ne tikai tiesnešiem. To vajadzētu risināt visai sabiedrībai. Situācija tiks atrisināta tad, kad sabiedrība sapratīs, cik liela nozīme demokrātiskā valstī ir tiesai. Varbūt es kļūdos, bet, es domāju, ka kopumā mēs neapzināmies, cik liela nozīme ir tiesai. Katram ir jābūt ieinteresētam, lai tiesa būtu profesionāla, godīga, lai tā strādātu efektīvi, atbilstoši likumam. Es nevaru apgalvot, ka šodien viss tā arī notiek. Tikai ar tiesnešu spēku ir par maz. Mūsu valstī tiesnešu ir mazliet vairāk nekā 400. Tiesneši ir iesaistīti sava konkrētā darba veikšanā, viņi nepiedalās politikā un politisku lēmumu pieņemšanā. Par jūsu pieminēto antistreiku. Reizi gadā notiek tiesnešu konference, un katrā konferencē tiek pieņemts kāds lēmums, ar kuru mēs vēršamies pie valdības. Bieži vien šie lēmumi tiek atstāti pilnīgi neievēroti, un sabiedrība uz tiem nereaģē. Tad, kad Rīgas apgabaltiesas tiesneši nolēma rīkot antistreiku, tad uzmanība, protams, bija daudz lielāka. Tiesu vara ir viena no varām, un demokrātiskā valstī tai ir ļoti liela nozīme.

— Tā ir kā galda viena kāja.

A.Guļāns: — Varētu teikt arī tā. Sakārtojot tiesu varu, kas ir diezgan viegli sakārtojama, tiesa varētu palīdzēt atrisināt pārējās problēmas. Varbūt tā ir neizpratne, varbūt tā ir apzināta rīcība, varbūt tas kādam ir izdevīgi, ka tiesu vara šobrīd nav pietiekami spējīga funkcionēt.

— Šogad jums beidzas septiņu gadu termiņš amatā. Valdībai atkal būs par jums jābalso, tāpēc jums tagad savos izteikumos par valdību ir jābūt ļoti uzmanīgam.

A.Guļāns: — Es ņemšu vērā jūsu norādījumu. Tiešām šī gada jūnijā beidzas mans septiņu gadu termiņš. Ministru kabinetam būs jāizvirza jauna Augstākās tiesas priekšsēdētāja kandidatūra, kura būs jāapstiprina Saeimā.

— Ja Ministru kabinets jūs izvirzīs atkārtoti, tad, es domāju, daudzi deputāti atcerēsies, kā jūs viņiem likāt pareizāk aizpildīt visus formulārus. Man daži teica, ka to atcerēšoties. Kam toreiz bija taisnība — jums vai deputātiem?

A.Guļāns: — Taisnība bija man. Konkrētajā gadījumā sadūrās likumdevēja vara un tiesu vara. Man kā Augstākās tiesas priekšsēdētājam bija jārīkojas atbilstoši likumam "Par prokuratūru" un likumam "Par tiesu varu", kas reglamentē, kā uzsākt procedūru ģenerālprokurora darbības pārbaudei. Atbilstoši šim likumam ir konkrēti jānorāda, kādi ir ģenerālprokurora pārkāpumi, un tad Augstākās tiesas priekšsēdētāja nozīmēts tiesnesis veic šo pārbaudi. Ja mums nav norādīti konkrēti pārkāpumi, tad ir ļoti grūti kaut ko meklēt. Bija arī procesuālie pārkāpumi — nebija paraksta vai datuma. Tiesnešu darbs ir ļoti cieši saistīts arī ar formalitātēm, un tiesu darbā tām ir svarīga nozīme. To, kas notiks šī gada jūnijā, protams, rādīs laiks. Es domāju, ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai emocijas būtu norimušas. Es savā rīcībā neredzu neko pretlikumīgu, un, es domāju, ka esmu rīkojies pareizi.

— Pirms pāris gadiem man bija izdevība vērot, kā jūs ar savu sievu izvēlaties vīnu veikalā. Jūs to darījāt tik uzmanīgi un rūpīgi, ka man radās iespaids, ka jūs tā rīkojaties vienmēr. Es atceros, ka jūs izvēlējāties labu vīnu. Kā jūs rīkojaties gadījumā, kad ar sirdi jūs jūtat, ka cilvēks ir vainīgs, bet likumi runā viņam par labu?

A.Guļāns: — Tā tas var būt.

— Jums tā ir bijis?

A.Guļāns: — Jā, tā ir bijis. Gan civillietās, gan krimināllietās ir svarīgi pierādījumi, tiesā ir sacīkstes princips. Ir svarīgi, cik tiesas dalībnieki ir spēcīgi savos argumentos. Ir svarīgi, cik spēcīgs ir advokāts.

— Manuprāt, viena no tādām lietām bija Barkāna, mežsarga no Balviem, lieta. Viņu atbrīvoja, tad Augstākā tiesa viņu atkal apcietināja. Sarežģīts gadījums.

A.Guļāns: — Jā, tas ir pietiekami sarežģīts gadījums. Es nevaru komentēt tiesas spriedumu. Tajā ir visa argumentācija, ko tiesa uzskatīja par pareizu. Argumentācija ir izklāstīta, un motīvi ir ļoti pārliecinoši. Es domāju, ka Augstākā tiesa, lemjot par notiesājošu spriedumu, ir rīkojusies pareizi. Tiem cilvēkiem, kas apšauba šo spriedumu, es ieteiktu ar šo spriedumu pilnībā iepazīties. Tas ir iespējams, mums visi tiesas spriedumi ir publiski. Ir juristi un zinātnieki, kas var šo jautājumu pētīt. Šajā lietā dominē vairāk emocionālā puse, līdzjūtība pret šo cilvēku. Bet mēs aizmirstam cietušos. Lai arī viņi rīkojās neprofesionāli un nepareizi, bet mēs aizmirstam, kādas bija sekas.

— Latvijas tiesu sistēmu, manuprāt, var uzteikt par to gadījumu, kad puisim, kas cieta no ķirurga un kļuva par invalīdu, piesprieda kompensācijas izmaksu. Manuprāt, tas ir šāds pirmais gadījums Latvijas tiesu praksē. Sabiedrība nepieņem daudzus spriedumus par narkotiku lietām, kad narkotiku tirgoņi tiek atbrīvoti.

A.Guļāns: — Mēs paši jūtam, ka tajā, kas attiecas uz krimināllietām par narkotikām, laikam nav viss kārtībā. Iespējams, ka nav pietiekošas izpratnes par šī nozieguma veida bīstamību. Augstākā tiesa kopā ar Tieslietu ministriju ir organizējusi seminārus un mēģinājusi šo lietu skaidrot. Es domāju, ka šai izpratnei ir jānāk.

— Jūs esat arī Tiesnešu disciplinārlietu kolēģijas priekšsēdētājs. Vai jūs viens otru audzināt, kā tas notiek?

A.Guļāns: — Nav īpaši patīkami izskatīt disciplinārlietas par saviem kolēģiem. Tiesnešu profesija atšķiras no pārējām ar to, ka tiesnesim ir dota diezgan liela noteikšana. Ir Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija un Tiesnešu disciplinārlietu kolēģija, kas ir pašpārvaldes institūcijas. Disciplinārlietu kolēģijā tiesneši tiek ievēlēti tiesnešu konferencē. Atbilstoši likumam tie ir augstākie tiesneši.

— Cik reizes nedēļā jūs kādu audzināt?

A.Guļāns: — Pagājušajā gadā mēs izskatījām 12 disciplinārlietas. Tiesnesim var uzlikt disciplināru sodu, tas var būt piezīme vai rājiens, var samazināt atalgojumu uz noteiktu laiku. Ir bijuši gadījumi, kad mēs nosūtām materiālus prokuratūrai jautājuma izlemšanai par krimināllietas ierosināšanu. Bija gadījums, kad mēs vērsāmies Saeimā ar lūgumu atbrīvot vienu tiesnesi, jo uzskatījām, ka viņš turpmāk nevar strādāt. Diemžēl šis gadījums beidzās ļoti traģiski, šis tiesnesis izdarīja pašnāvību.

— Skarbi.

A.Guļāns: — Tas bija ļoti nepatīkams gadījums mums visiem. Ir arī neuzmanības un paviršības kļūdas.

— Tautā uzskata, ka tiesneši ņem kukuļus un ir ļoti negodīgi. Jūs to noteikti noliedzat.

A.Guļāns: — Es kā tiesnesis nevaru kaut ko apgalvot vai noliegt, ja man nav faktu. Šādus jautājumus man bieži uzdod žurnālisti. Ir dīvaini, ka sabiedrībā ir izveidojies priekšstats, ka tiesu sistēma ir ļoti korumpēta. Kāpēc mēs nevaram ar šo problēmu tikt galā? Acīmredzot, ir cilvēki, kas to zina, ja jau viņi tā runā. Kāpēc šie cilvēki nerīkojas adekvāti, ziņojot attiecīgām institūcijām?

— Es gribētu aicināt cilvēkus — ja jums šādi korupcijas fakti ir zināmi, ziņot par to attiecīgajām institūcijām. Varbūt cilvēki tiešām ir nevainīgi apmeloti, lai gan šie stāsti ir līdzīgi mednieku stāstiem.

A.Guļāns: — Es esmu pārliecināts, ka tiesā strādā galvenokārt godīgi un augsti profesionāli cilvēki, kas tiešām mīl savu darbu. No atsevišķiem negatīviem piemēriem nevajadzētu izdarīt secinājumus par visu tiesu sistēmu. Tiesu sistēmai ir vajadzīga uzticēšanās un atbalsts.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!