Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas nākotnei vērtība ir arī sakārtota vide. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.03.2001., Nr. 48 https://www.vestnesis.lv/ta/id/5792

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

23.03.2001., Nr. 48

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas nākotnei vērtība ir arī sakārtota vide

Einārs Cilinskis, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

CILINSKIS-2.JPG (34588 BYTES) — Latvijas sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) sadaļa "Vides aizsardzība" (rakstu "Ar pašu vajadzībām un Eiropas Savienības prasībām" par Latvijas oficiālo sarunu pozīciju vides aizsardzībā skat. 27.lpp. — red.) izceļas ar īpaši daudziem un gariem pārejas periodiem. Vai tas nozīmē, ka šis varētu būt smagākais jautājums Latvijas integrācijā ES? Vai problēmas vides aizsardzībā varētu būt nozīmīgs kavēklis Latvijas uzņemšanai ES?

— Protams, vides aizsardzība ir visai smags un problemātisks sektors Latvijai, tomēr es neuzskatu, ka šis būs smagākais jautājums ceļā uz Eiropas Savienību. Smagākās varētu būt tās nozares, kur Latvijai ir kādas īpašas — no citām kandidātvalstīm būtiski atšķirīgas — prasības.

Vides aizsardzībā Latvijai patiešām šobrīd ir problēmas, un to risināšanai būs nepieciešamas milzīgas izmaksas, tādēļ šī sadaļa varētu būt finansiāli visietilpīgākā, bet jāatzīst, ka šīs izmaksas būtiski neatšķiras no citām kandidātvalstīm, tādēļ šī nav uzskatāma par īpašu šķērsli tieši Latvijai. Eiropas Komisijas pieeja sarunās ir ļoti "horizontāla", proti, tā ir vienāda attiecībā pret visām kandidātvalstīm, un, ja viena valsts vēlas kādu izņēmumu, tad tam ir nepieciešams ļoti stingrs pamatojums. Tādēļ ir ļoti grūti panākt ilgākus pārejas periodus, nekā noteikts ES direktīvās, īpaši attiecībā uz pēdējos gados pieņemtajām prasībām. Šajā situācijā Latvijai ir jāapsver iespēja daļēji atteikties no iepriekš prasītajiem pārejas periodiem un jākoncentrējas tikai uz dažiem galvenajiem.

— Vai arī pārējām kandidātvalstīm, piemēram, mūsu kaimiņiem Lietuvai un Igaunijai, ir tik lielas prasības par pārejas periodiem vides aizsardzības sektorā?

— Nē, Lietuvas un Igaunijas izvirzītās prasības ir mazākas. Tas izskaidrojams ar to, ka gan Igaunija, gan arī Lietuva sarunās par vides aizsardzību ir dažus mēnešus priekšā Latvijai un jau agrāk pabeigušas konsultācijas, kuras Latvija veica tikai šī gada martā. Tādējādi mūsu kaimiņi jau ir vienojušies par jautājumiem, kuri sarunās ar Latviju vēl aizvien ir neskaidri.

Ņemot vērā līdzšinējās konsultācijas, ir skaidrs, ka mūsu uzskati par ES prasību smagumu atsevišķos jautājumos ir bijuši mazliet pārspīlēti. Proti, ja tiek apsolīts apstiprināt kādā direktīvā paredzēto ieviešanas programmu, tad ar to arī pietiek un tas netiek uzskatīts par pārejas periodu. Tādējādi, mainot atsevišķu prasību formulējumus, iespējams panākt, ka tas vairs netiek uzskatīts par pārejas periodu.

Foto: A.F.I.

Tomēr jāatzīst, ka Lietuva un Igaunija nav izvirzījusi prasības par pārejas periodiem arī jomās, kur tie, mūsuprāt, būtu vajadzīgi, piemēram, attiecībā uz rūpniecisko piesārņojumu. Līdz ar to mūsu kaimiņiem varētu rasties problēmas vēlāk.

— Jūs teicāt, ka tiek pārvērtēta direktīvu nopietnība un ka lielā mērā problēma tiks uzskatīta par atrisinātu, ja normas tiks iestrādātas likumdošanā. Vai tas nozīmē, ka galvenais uzdevums ir ES noteikto standartu iestrādāšana likumdošanā, bet fakts, ka tie vēl nedarbojas praksē, netiks uzskatīts par īpašu šķērsli iestājai ES?

— Nē, ne gluži. Lai raksturotu šo situāciju, kā piemēru varētu minēt tā dēvēto nitrātu direktīvu (direktīva par ūdens aizsardzību pret nitrātu piesārņojumu, kas radies no lauksaimnieciskās darbības). Latvija sākotnēji prasīja desmit gadu pārejas periodu, lai ieviestu šīs direktīvas prasības īpaši jutīgajās zonās, tomēr izrādījās, ka direktīvas prasības iespējams pildīt arī bez pārejas perioda. Proti, attiecīgā direktīva prasa noteikt zonas, kuras ir jutīgas pret nitrātu piesārņojumu, un šajās zonās būtu jāievēro īpašas prasības. Ņemot vērā šo prasību ieviešanas izmaksas, Latvijas puse sākotnēji prasīja garu pārejas periodu. Tomēr, kā teikts direktīvā, attiecībā uz jutīgajām zonām jāizstrādā rīcības programma, kura tiek ieviesta četru gadu laikā. Tādējādi attiecīgo prasību ieviešana norit pakāpeniski, bet tas formāli netiek uzskatīts par pārejas periodu. Protams, veidojot jaunas zemkopības saimniecības, direktīvu prasības ir jāpiemēro pilnā mērā, bez jebkādām atkāpēm.

Savukārt pēc četriem gadiem tiek izvērtēta rīcības programmas ieviešana un situācija jutīgajās zonās, pārskatītas šo zonu robežas un izstrādāta jauna rīcības programma.

Kā vēl vienu piemēru var minēt ES direktīvu par zivju ūdeņiem, kur Latvija sākotnēji prasīja pārejas periodu līdz 2005. gada 31. decembrim, tomēr vēlāk atrada veidu, kā no šī pārejas perioda atteikties. Proti, direktīva prasa nozīmēt ūdeņus, kurus var apdzīvot lašu ģints un karpu ģints sugas. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par ūdens lietošanas atļaujām šādi ūdeņi ir nozīmēti ļoti lielā skaitā, un līdz ar to rodas ļoti lielas prasības šo ūdeņu monitoringam. Taču šī direktīva neprasa, lai šādi ūdeņi tiktu noteikti tik lielā skaitā. Tādēļ, ņemot vērā Eiropas Komisijas stingro nostāju attiecībā uz šo direktīvu, Latvija nolēma līdz iestāšanās brīdim pārskatīt un precizēt ūdeņus, kurus var apdzīvot lašu ģints un karpu ģints sugas, kā arī atbilstoši direktīvas prasībām izveidot programmu piesārņojuma novēršanai, kuru ieviesīs piecos gados no tās pieņemšanas brīža. Tādējādi Latvija spēs izpildīt direktīvas prasības un izvairīties no pārejas perioda.

Līdzīgi arī jautājumā par putnu un biotopu direktīvām Latvija prasīja pārejas periodu līdz 2010. gada 31. decembrim, bet Eiropas Komisija to kategoriski noraidīja, un Latvija atrada veidu, kā no šī pārejas perioda atteikties. Latvija no šā gada līdz iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā veiks inventarizāciju īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un sagatavos dokumentu paketi ar informāciju, kāda nepieciešama, valstij iestājoties ES. Eiropas Komisija šīs teritorijas apstiprina, un tad tiek paredzēti seši gadi, lai šajās teritorijās veiktu noteiktus pasākumus. Bet gadījumā, ja Latvija aizsargājamās teritorijas nenosaka pietiekamā skaitā un Eiropas Komisija secina, ka situācija aizsargājamo teritoriju jautājumā nav pietiekami laba, Latvijai tiek dots laiks atbildēt, un mūsu valsts var apņemties turpināt jau iesāktos darbus noteiktajās teritorijās un tām paralēli nozīmēt vēl papildu aizsargājamās platības. Tādējādi šī darbība turpinās, un Eiropas Komisijai nerodas pamats iebildumiem.

— Runājot par konkrētām problēmām vides sektorā, ir jautājums par degvielas kvalitātes prasību ieviešanu. Kādēļ Latvija sākotnēji pieprasīja pārejas periodu līdz 2004. gada 1. janvārim attiecībā uz benzīna un dīzeļdegvielas kvalitātes ieviešanu, ja mēs zinām, ka prasības, kas tiek noteiktas automašīnu pārdevējiem Latvijā attiecībā uz dzinēju kvalitāti un izplūdes gāzu sastāvu, jau ir noteiktas ļoti augstas? Ar ko pamatota šāda valdības politika?

— Pamatojums šādai nostājai ir Ministru kabineta noteikumi, kuri šādu pārejas periodu noteikuši. Šos noteikumus izstrādāja Ekonomikas ministrija. Acīmredzot bijušas arī sarunas ar Degvielas tirgotāju asociāciju, kas vismaz sākotnēji vēlējās šādu pārejas periodu. Bet pašlaik visas iesaistītās puses ir nonākušas pie kopsaucēja, ka, protams, līdz iestāšanās brīdim šīs degvielas kvalitātes prasības noteikti ir jāievieš.

Attiecībā uz tiem gadījumiem, kad kāds nopietni sūdzas par pašreiz pārdošanā esošo degvielas kvalitāti, kas jau reāli ietekmē braukšanu, es domāju, ka konkrētajos gadījumos degvielas kvalitāte neatbilst arī tām prasībām, kādas noteiktas jau pašreiz spēkā esošajos normatīvajos aktos. Katrā ziņā šie noteikumi nepieļauj tādu degvielas kvalitāti, kas traucētu braukt. Šeit parādās cita problēma — pietiekamas degvielas kvalitātes kontroles trūkums. Problēmas, kas pēdējā laikā radušās sakarā ar degvielas kvalitātes neatbilstību, norāda, ka ir būtiski jāpilnveido līdzšinējās degvielas kontroles sistēmas. Protams, arī šeit radīsies zināmi papildu izdevumu.

Uzskatu, ka pēdējā laika notikumi ar degvielas kvalitātes neatbilstību ir radījuši pietiekami lielu rezonansi. Ekonomikas ministrijā ir arī darba grupa, kas aktīvi nodarbojas ar šiem jautājumiem.

— Kā jūs jau iepriekš atzināt, ES prasību ieviešana vides sektorā būs viens no dārgākajiem uzdevumiem integrācijas procesā Latvijai. Tiek minēti dažādi aprēķini un skaitļi. Cik lielas finanses tad īsti ir nepieciešamas visu ES vides sektora direktīvu ieviešanai un standartu izpildei? Vai, atsakoties no atsevišķiem pārejas periodiem, netiks samazināts arī nepieciešamais finansu apjoms?

— Skaitlis, kas attiecas uz valsts sektoru vides standartu izpildei, ir aptuveni 800 miljoni latu, no tiem lielākā daļa aizies ūdens aizsardzībai un atkritumu apsaimniekošanai. Protams, precīzus skaitļus nosaukt ir neiespējami, to var izdarīt tikai pēc projektu izstrādāšanas.

Bez valsts sektora izmaksām ir arī privātā sektora izmaksas, kas ir ļoti grūti aprēķināmas. Tāpat jāsaprot, ka modernizācija norisinās tā vai citādi, ar vai bez Latvijas iestāšanos ES, tādēļ nav iespējams precīzi pateikt, vai tās ir papildu izmaksas vai nav. Jo, piemēram, ja mūsdienās tiek būtiski rekonstruēts kāds ražošanas objekts, tad tik un tā tiek ieviestas modernās tehnoloģijas un vides prasības tiek ņemtas vērā.

Bet, neraugoties uz to, ka Latvija spēja atkāpties no atsevišķiem vairākiem maziem pārejas periodiem, kur problēma bija galvenokārt situācijas apzināšana, nevis finansiālas problēmas, attiecībā uz pilsētu notekūdeņu un dzeramā ūdens direktīvām, kā arī attiecībā uz atkritumu poligoniem un izgāztuvēm Latvija no ilgstošiem pārejas periodiem atteikties nevarēs. Bet, ja Eiropas Komisija uzstās uz savām prasībām un turpinās prasīt, lai mēs samazinātu pārejas periodus arī šīm direktīvām, tad šo jautājumu varēs atrisināt tikai sarunu nobeiguma posmā kopā ar konkrētiem finansu solījumiem.

— Tātad 800 miljoni tuvāko 15 gadu laikā. Vai tas neradīs milzīgu slogu Latvijas budžetam? Cik lieli līdzekļi tiek veltīti vides problēmu risināšanai pašlaik?

— Pirmkārt nav teikts, ka visa šī nauda nāks no valsts budžeta. Tā sadalīsies starp valsts budžetu un pašvaldību budžetiem, tāpat līdzekļi nāks no ES pirmsstrukturālajiem, vēlāk no strukturālajiem fondiem. Tas nebūs dramatisks vides sektora budžeta pieaugums. Tas drīzāk būs pakāpenisks pieaugums līdz ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu.

Zināmas problēmas varētu rasties gadījumā, ja dažādu ārzemju līdzekļu un pirmsstrukturālo fondu līdzekļi pieaugs straujāk, nekā mēs esam plānojuši. Tagadējie finansu aprēķini ir balstīti uz pašreizējo ISPA finansu līdzekļu bāzes jeb ar nelielu finansu līdzekļu pieaugumu vēlāk. Bet ir iespējama situācija, ka Latvija neiekļūst paplašināšanās pirmajā kārtā, līdz ar to pieaugs pirmsstrukturālo fondu līdzekļi; savukārt, ja Latvija iekļūs pirmajā paplašināšanās kārtā, tad visai iespējams, ka dalībvalstij atvēlētie strukturālo fondu līdzekļi būs vēl lielāki nekā kandidātvalstīm. Līdz ar to var rasties situācija, ka arī nepieciešamā līdzfinansējuma apjoms pieaug un tas ir lielāks par mūsu ieplānotajiem līdzekļiem. Tādējādi Latvija vai nu nepaņem šos atvēlētos līdzekļus, kas būtu visai muļķīgi, vai arī ieplānotais budžeta finansējums būtu būtiski jāpaaugstina. Tomēr arī līdzšinējo aprēķinu pamatā ir pakāpenisks budžeta pieaugums, kas balstīts uz iekšzemes kopprodukta pieaugumu.

— Jūs minējāt, ka daļa no finansējuma vides projektiem tiks piesaistīta no pašvaldību budžetiem. Vai mazākās pašvaldības ar saviem nelielajiem budžetiem spēs realizēt šos tomēr visai dārgos projektus?

— Protams, mazās pašvaldības nespēs finansēt šos lielos projektus. Bet šeit jāsaprot, ka ikvienā investīciju projektā ir ārzemju dāvinājuma daļa, kredīta daļa, valsts ieguldījums, attiecīgā uzņēmuma ieguldījums un pašvaldību ieguldījums. Katrā gadījumā ir jāskatās, kādā veidā samērot šos ieguldījumus katram konkrētam projektam. Jo pašvaldība ir mazāka un nabagāka, jo pašvaldības ieguldījums ir mazāks, bet, piemēram, Rīgas un Ventspils projektos pat iespējams iztikt bez valsts līdzdalības.

Ja runājam par ES finansētajiem projektiem, tad katram projektam atsevišķi tiek izvērtēta tā atmaksāšanās spēja. Proti, tiek aprēķināts, vai ar konkrētā uzņēmuma vai pašvaldības plānotajiem ienākumiem būs iespējams segt uzturēšanas izdevumus un nodrošināt kredītu atmaksu. Ja aprēķini rāda, ka projekta atmaksa nav iespējama, tad nereti tiek nolemts attiecīgajā vietā projektu realizēt nepilnā apjomā. Piemēram, dzeramā ūdens gadījumā pirmajā kārtā attīrīšanas iekārtu projektu var īstenot bez ļoti dārgajām atdzelžošanas iekārtām, līdz ar to ūdens kvalitāte varētu neatbilst tikai pēc viena parametra. Protams, ir gadījumi, kad pašvaldības uzņemas pārāk lielas kredītsaistības un nokļūst tuvu bankrotam, tomēr ES atbalstīto projektu sagatavošana un saskaņošana norit ļoti pamatīgi, lai šādas problēmas pašvaldībās nerastos.

— Kā zināms, ikvienai pārejas valstij, arī Latvijai, viena no galvenajām prioritātēm ir iespējami straujāka ekonomiskā izaugsme, bet tajā pašā laikā ES vides standartu ieviešana izmaksā ļoti dārgi gan valstij, gan uzņēmējiem. Kā jūs saredzat straujas ekonomiskās izaugsmes un ES vides normatīvu savietojamību?

— Vides normatīvu ieviešana ir vienkārši nepieciešama, jo, neievērojot ES standartus, nebūs iespējams piedalīties ES vienotajā tirgū. Lai kādu preci ilgstoši pārdotu ES tirgū, tās kvalitātei, kā arī ražošanas procesam jāatbilst ES prasībām. Proti, ja kāds uzņēmējs grib ražot produkciju un to lēti pārdot ES, tad sāksies protesti pret nevienlīdzīgu konkurenci un tiks piemēroti antidempinga pasākumi. Piemēram, ja kāds Latvijas kokapstrādes uzņēmums ražos lētas mēbeles, pārkāpjot ES vides standartus, un šo produkciju centīsies pārdot ES tirgū, tad diezgan drīz konkurenti sāks interesēties par šī uzņēmuma atbilstību vides prasībām un neatbilstības gadījumā nekavējoties tiks piemērotas sankcijas. Līdz ar to uzņēmums, kas vēlas strādāt ES tirgū, nevar ilgstoši ražot kādu produkciju, balstoties uz zemiem vides standartiem. Līdzīga situācija ir, arī strādājot ASV tirgū. Pagaidām vēl ir iespējams pilnīgi nekontrolēti darboties austrumu tirgū, tomēr es uzskatu, ka, palielinoties konkurencei, ar laiku arī austrumos vides prasības kļūs arvien svarīgākas. Un, kā liecina statistika, arvien palielinās tieši tirdzniecība ar ES valstīm, bet attiecības ar austrumu kaimiņiem kļūst arvien mazaktīvākas.

Protams, jāatzīst, ka ES vides prasības mazliet nobremzēs ekonomikas attīstību, bet tāda ir realitāte, ar kuru jāsamierinās visām ES kandidātvalstīm. Ir jāsaprot, ka šīs prasības nav jāievieš vienā dienā, tas ir ilgstošs process, kas risināsies vairākus gadus. Pat pati smagākā direktīva — par rūpnieciskā piesārņojuma novēršanu un kontroli — jau tāpat dod pārejas periodu līdz 2007. gadam esošajiem uzņēmumiem. Pat ja mēs nepanākam nekādu lielu papildinājumu, tad tik un tā šis ir pietiekami ilgs laiks, lai Latvijas uzņēmumi spētu šīm prasībām piemēroties.

Tajā pašā laikā svarīgi ir saskatīt arī ES vides prasību ieviešanas pozitīvo devumu. Jau pašlaik darbojas plaša investīciju programma notekūdeņu un dzeramā ūdens attīrīšanā, ir investīciju programma atkritumu apsaimniekošanā, un tas viss neapšaubāmi uzlabo Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Tāpat arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta dabas aizsardzības jautājumiem, un ar prieku jāatzīst, ka Latvijas vide kopumā kļūst arvien sakārtotāka.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!