Svētdien, 20.janvārī, Latvija atzīmēja 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres dienu

18. janvārī Zinātņu akadēmijas augstceltnes vestibilā atklāja piemiņas plāksni, kas vēstī: “Šajā ēkā 1990. gada martā — maijā Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes deputātu frakcija izstrādāja Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu (4. maija deklarāciju).”

Atklāšanas ceremonijā runāja ZA prezidents Jānis Stradiņš, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Romualds Ražuks, kādreizējie Augstākās padomes deputāti Romāns Apsītis (deklarācijas izstrādāšanas darba grupas priekšsēdētājs), Mavriks Vulfsons, Tālavs Jundzis (tagadējais akadēmiķis, ZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs). Pēc tam atmiņās un pārdomās par toreizējo laikmetu un pašreizējo situāciju Latvijā dalījās toreizējie Augstākās padomes deputāti Aivars Endziņš, Ruta Marjaša, Jānis Vaivads, Imants Geidāns, Gunārs Preinbergs, Ints Cālītis, Anna Seile, Ziedonis Ziediņš, vairāki akadēmisko aprindu pārstāvji.

Pasākums bija veltīts 1991. gada barikāžu atcerei un pārdomām, kā labāk veidot mūsdienu Latviju tās izšķirošajā vēstures posmā. Ar gandarījumu visi klātesošie uzņēma Romualda Ražuka paziņojumu, ka Saeima otrajā lasījumā nupat pieņēmusi likumu, kurā 4. maijs tiek izsludināts par svinamu dienu, un pēdējā lasījumā likumu paredzēts pieņemt februāra beigās.

Nu piemiņas plāksne Latvijas Zinātņu akadēmijā par godu Latvijas neatkarības atjaunošanai

Plāksnes atklāšanas ceremonijā uzrunu teica Jānis Stradiņš:

— Šodien mēs atceramies mūsu nesenās vēstures būtiskus notikumus, kas saistās ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. 1991. gada janvāra barikādes izrietēja no 1990. gada maija un rosināja 1991. gada augustu, kad mūsu tēvija reāli atguva neatkarību. Šajās dienās mēs visi īpaši skaudri pārdomājām vēstures gaitas un mūsu likteņus, padarīto un nepaveikto.

Šī mazā plāksnīte atgādina pirmssākumus, kad šajā ēkā uz savām sēdēm sanāca jaunievēlētās, toreiz vēl Latvijas PSR Augstākās padomes Tautas frontes frakcija, lai izstrādātu valstiskās neatkarības atjaunošanas pamatdokumentu, galvenās nostādnes, kādi ceļi ejami, lai Latvija atgūtu neatkarību iespējami drīzā laikā un bez cilvēku upuriem. Sēdes notika Zinātņu akadēmijas ēkā, jo akadēmijā darbojās ļoti aktīva Tautas frontes nodaļa (apmēram 3000 cilvēku, vairāk, nekā tagad Latvijā ir zinātnieku!), vairāki zinātnieki bija ievēlēti par deputātiem. Darba grupā, kas vadīja neatkarības atjaunošanas deklarāciju, darbojās juristi docents Romāns Apsītis (grupas vadītājs), Aivars Endziņš, Andrejs Krastiņš, tagadējie akadēmiķi Tālavs Jundzis un Rolands Rikards, deputāts Vilnis Eglājs, profesors Ilmārs Bišers. Konsultācijas sniedza arī Egils Levits no Vācijas. Deklarāciju krievu valodā tulkoja deputāte Ruta Šaca– Marjaša, kura deva arī vienu otru redakcionālu labojumu. Savukārt deputāts Mavriks Vulfsons aicināja deklarācijas vietā pieņemt manifestu, kura 6.pants piešķirtu visiem pastāvīgajiem republikas iedzīvotājiem tiesības uz Latvijas pilsonību.

Reāli pieņēma deklarāciju, kas atjaunoja Latvijas Republikas Satversmes pirmo sešu pantu darbību un pavēra ceļu uz neatkarības atgūšanu, brūkot PSRS.

Šīs vēsturiskās norises aplūkotas 4. maija deklarācijai veltītajā zinātniskajā konferencē (1999. gada 3. maijā), par to runāts T. Jundža rediģētajā grāmatā “4. maijs”, ko 2000. gadā izdevusi Latvijas Zinātņu akadēmija.

Notikumus droši vien tēlaināk atgādinās un pārrunās aculiecinieki, vēsturisko norišu tiešie dalībnieki.

Gribu tikai piebilst, ka šī piemiņas plāksne ir tapusi kontekstā ar otru piemiņas plāksni, kas apliecina Krišjāņa Barona Dainu skapja iekļaušanu UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā. Simetrijas dēļ nolēmām šodien īstenot jau agrāk izteikto ieceri, proti, uzstādīt atgādinājuma plāksni arī 4. maija deklarācijas tapšanai. Tas atsauc atmiņā vēl vienu otru vēsturisku analoģiju. Proti, pirms 1918. gada 18. novembra svinīgā akta tag. Nacionālajā teātrī 17. novembrī toreizējās Latvijas politiskās partijas nodibināja Tautas padomi, nodibināja to Rīgas amatnieku krājaizdevu biedrības telpās K.Barona ielā 3 — namā, kur tolaik dzīvoja K.Barons un atradās Dainu skapis. Ar šīm divām norisēm 1918. gadā, Latvijas neatkarības rītausmā, varētu salīdzināt arī neatkarības atjaunošanas deklarācijas izstrādāšanu šajā ēkā un tās jūsmīgo, tautas gaviļu pavadīto pieņemšanu Saeimas namā 1990. gada 4.maijā. Abām norisēm līdzās stāvējis ir Dainu skapis kā simbols un tautas vēstures nesaraujamās saistības liecinieks.

Gribu aicināt godināt neatkarības atjaunošanas norises un tās celmlaužus, bet ne tikai. Arī padomāt par mūsu nacionālajām vērtībām, par Dainu skapi, kas atrodas šajā namā, bet ne gluži piemērotos apstākļos un pelnītu labāku varas iestāžu, Saeimas un valdības attieksmi, labākas telpas.

Brīvība, kultūra, tautas gars ir nesaraujami saistītas lietas.

Saka, ka vēsturi raksta, bet no vēstures nemācās. Liela vēstures mācība būtu tā, ka mums jāsaglabā vienotība tāda, kāda tā bija 1990. gada pavasarī progresīvo Latvijas cilvēku aprindās. 4. maija nozīme Latvijas vēsturē nav bijusi mazāka kā 18. novembra mirdzējums, bet emocionālā ziņā, tautas tiešas līdzdalības un gaviļu ziņā tas varbūt ir bijis vēl emocionālāks, tādēļ visi klātesošie ar gandarījumu uzņems Saeimas likumu, kas beidzot pasludinās šo datumu par svētku dienu. Mēs apzināmies, ka ne visi toreiz izteiktie demokrātiskie un nacionālie ideāli šodien, pēc 12 gadiem, ir sasniegti, taču Latvijas valsts brīvību, neatkarību nedrīkst novērtēt par zemu un mums jābūt ik dienas gataviem to nosargāt — darbos. Ar šīm domām lai atklājam necilo piemiņas plāksni, un lūdzu Romualdu Ražuku un Romānu Apsīti palīdzēt to izdarīt.