Apvienotā Karaliste izprot sadarbības nepieciešamību

Indulis Bērziņš, ārlietu ministrs, — "Latvijas Vēstnesim" vakar, 26.janvārī

— Jums pirmdien un otrdien bija divu dienu darba vizīte Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē. Ko paspējāt paveikt no tā, kas bija plānots, un kāda ir jūsu sajūta pēc vizītes?

— Kopumā sajūta pēc vizītes ir ļoti pozitīva. Apvienotā Karaliste ir tā valsts, kas izprot drošības un veiksmīgas attīstības nepieciešamību šim reģionam, Baltijas reģionam, tātad arī Latvijai.

Man bija iespēja tikties ar visdažādākajiem politiķiem gan parlamenta Apakšpalātā, gan Ārlietu un Eiropas lietu komitejā. Pati svarīgākā tikšanās, protams, bija ar ārlietu ministru Robinu Kuku. Man bija iespēja pirmo reizi pēc 30. gadu beigām, jo pirms manis to bija darījis tikai Vilhelms Munters, nolasīt lekciju Karaliskajā starptautisko attiecību institūtā "Chatam House" un uzrunāt Lielbritānijas Karalisko ārpolitisko biedrību. Tas man bija liels gods, jo es esmu pirmais Latvijas ārlietu ministrs mūsu valsts neatkarības atjaunošanas laikā, kuram bija iespēja uzstāties šīs cienījamās auditorijas priekšā un paust savas domas ne tikai par mūsu un Apvienotās Karalistes divpusējām attiecībām, bet arī par lielajiem paplašināšanās, es pat labāk gribētu teikt — atkalapvienošanās procesiem.

Latvijai iesāktais darbs ir jāturpina. Tas, kas tiek panākts jebkuru divu ministru tikšanās reizē, ir tikai iesāktā darba turpinājums un jauna darba cēliena sākums. Tāpēc arī saviem kolēģiem, kas bija kopā ar mani Apvienotajā Karalistē, teicu, lai jau gatavo visus nepieciešamos dokumentus, lai apkopo idejas par to, kā realizēt lietas, par kurām mēs vienojāmies ar Robinu Kuku.

Kā jau teicu, tikšanās ar Robinu Kuku bija vissvarīgākā. Bet arī visās pārējās tikšanās reizēs — parlamentā, ar Apvienotās Karalistes masu informācijas līdzekļu, biznesa aprindu pārstāvjiem — man radās iespaids, ka Lielbritānija, ņemot vērā šīs valsts ietekmi Eiropas kopējos procesos un arī transatlantiskajos procesos, tajā skaitā NATO paplašināšanās jomā, ir laba mūsu partnere. Tas man liekas pats svarīgākais.

— Par kādām tēmām jūs runājāt ar Robinu Kuku?

— Tēmas bija šādas: mūsu divpusējās attiecības — politiskais dialogs, ekonomiskās attiecības. Es gribu atgādināt, ka Apvienotā Karaliste kopā ar Vāciju dala pirmo un otro vietu kā mūsu tirdzniecības partneres. Latvija kopumā šobrīd uz Eiropas Savienības valstīm eksportē jau 63 procentus no savas koopprodukcijas, kas rāda, ka mums ir pilnībā izdevies pārorientēt savu tirdzniecību uz tādām valstīm, kuru tirgi ir ilglaicīgi un stabili un kur ir augsta pirktspēja. Šobrīd mums ļoti nopietni ir jādomā par to, lai mēs spētu eksportēt preces, kurām ir liela pievienotā vērtība.

26.01.2000. pl.14.45

Koksne, kas ir galvenā eksportprece uz Lielbritāniju, ir viens. Bet pavisam cits ir, ja šī koksne tiek pārstrādāta šeit, Latvijā. Un mums ir jāpanāk, lai koksnei Latvijā tiktu pievienota vērtība un tikai pēc tam tā tiktu pārdota citur pasaulē. Mums ir vajadzīgas investīcijas, un no šī viedokļa ir ļoti svarīgi, ka mums bija papildu iespēja aicināt britus, kuri ir ļoti aktīvi investīciju ziņā, doties arī uz Baltijas reģionu un konkrēti uz Latviju.

Vēl mēs ar Robinu Kuku runājām par nepieciešamību noslēgt atsevišķas vienošanās, piemēram, vienošanos par klasificētās informācijas aizsardzību.

Tika skarti arī jautājumi, kas saistīti ar holokausta konferences organizēšanu Latvijā un Lielbritānijas iesaistīšanos šajā procesā — vēsturnieku komisija, kas ir pie Valsts prezidentes, gatavojas šādu konferenci rīkot. Bet mēs neesam spējīgi to noorganizēt bez nopietna atbalsta, tajā skaitā no Lielbritānijas, kas ir ieinteresēta šādu procesu pētniecībā. Un tika runāts nedaudz arī par tā dēvēto Kalēja lietu. Lielbritānija neapšaubāmi ir gatava mūs atbalstīt, dodot visa veida informāciju. Katrā ziņā tā ideja, kas nāca no Nacionālās drošības padomes un ko mūsu prezidente paziņoja, ir ļoti pareiza: sapulcināt šeit, Latvijā, visu to valstu pārstāvjus, kas ir izmeklējuši Kalēja lietu, lai beidzot sāktu saprast, kāda tad patiesībā ir šī informācija. Lai nebūtu tikai informācija pagaidām ar faktiem nepamatotu apgalvojumu līmenī konkrēti par Kalēju. Jo nevienam nav šaubu par Arāja komandas noziedzīgo darbību. Par to neviens Latvijā nešaubās. Mums nevar pārmest kādu neobjektīvi vērtētu vēsturi. Tā tas nav. Bet, lai tiesātu, nepieciešami konkrēti fakti. Un no šī viedokļa Apvienotā Karaliste apsolīja mums savu atbalstu.

Otra lielā jautājumu grupa, kas tika sarunās skarta, ir Eiropas Savienība un tās paplašināšanās. Pats svarīgākais punkts — mēs gribam panākt, lai Apvienotā Karaliste (un šī valsts, ņemot vērā tās iepriekšējo nostāju, to arī varētu darīt) atbalstītu diferenciāciju jau no paša sākuma. Proti, to, kas tika ierakstīts Helsinku dokumenta 11. punktā un ko mēs ļoti vēlamies. Jo mēs uzskatām, ka Latvijai ir potences virzīties uz priekšu daudz straujāk.

Trešais nopietnais sarunu punkts bija NATO paplašināšanās. Lielbritānija ir valsts, kas varbūt sākumā pret dažām lietām izturas skeptiski. Taču pēc tam, kad Apvienotā Karaliste iesaistās procesā, visas lietas tiek darītas ļoti precīzi un ļoti labi. Šī valsts mums daudz ir palīdzējusi šī plāna analīzē, un tas mums palīdzēs veidot jau 2001. gada plānu.

— Vai tika pārrunāti arī aizsardzības jautājumi?

— Man bija arī tikšanās ar aizsardzības ministru. Runājām par konkrētiem sadarbības projektiem starp Latvijas Aizsardzības ministriju un Lielbritānijas attiecīgo institūciju. Jo mēs Latvijā ļoti augstu vērtējam to, kā šī divpusējā sadarbība notiek. Briti tiešām mums sniedz lielu palīdzību gan valodas apmācībā, kas ir ļoti svarīgi Latvijai, gan arī daudzās citās jomās. Tas viss tika pārrunāts, arī konkrētas lietas, piemēram, nepieciešamība vienoties, lai jau tuvākajā laikā britu kontingenta sastāvā Kosovas spēkos būtu Latvijas cilvēki, šajā gadījumā policisti, mediķi, sakaru virsnieki. Mums ir jāparaksta šāda vienošanās, un es domāju, ka tā tiks parakstīta. Katrā ziņā briti tam piekrīt.

— Kā Robins Kuks novērtēja Latvijas pašreizējo attīstību?

— Ļoti pozitīvi. Viņš tiešām uzskata, ka Baltijas valstis un tajā skaitā arī Latvija ir pozitīvs piemērs tam, kā var izrauties no pagātnes. Tāpēc varbūt arī tie briti — gan pozīcijas, gan opozīcijas, kas skeptiski izsakās par Eiropas Savienības paplašināšanos kopumā, pret Baltijas valstu centieniem izturas ar izpratni. Katrā ziņā es domāju, ka Kuka kunga vērtējums kopumā par mūsu attīstību ir pozitīvs. Bet mēs jau paši zinām, kādi esam, un mūs jau neviens nevar piemānīt ne ar komplimentiem, ne ar kritiku.

— Kas bija būtiskākais jūsu "Chatam House" lasītajā lekcijā "Latvijas loma vienotajā Eiropā"? Kur jūs to saskatāt?

— Ir kopējais Eiropas paplašināšanās, atkalapvienošanās process. Un mums ir jāskatās, kā veidojas šī jaunā Eiropa. Taču — ne tikai jāskatās un jāseko, bet arī jāpiedalās jaunās Eiropas veidošanā. Šajā ziņā mēs absolūti neesam nostumti malā. Tieši pirms vizītes Lielbritānijā es saņēmu sava kolēģa Portugāles ārlietu ministra Žaimes Gamas vēstuli, kurā viņš, balstoties uz Helsinku lēmumiem, lūdz mums, Latvijai, man un Latvijas Ārlietu ministrijai, aizsūtīt mūsu domas starpvaldību konferencei, kā tad būtu jāveido jaunās Eiropas institūcijas. Tas bija paredzēts Helsinkos, un tas tiek īstenots. Prezidējošās valsts Portugāles Ārlietu ministrija lūdz mūsu viedokli. Tieši tāpat ir jautājumā par jauno iniciatīvu, kā vēl nesen teica; tagad lieto terminu — Eiropas drošības un aizsardzības politika. Arī šeit mums ir jābūt iekšā un jāpiedalās. Helsinkos tika panākts, ka tika nomainīti termini, un tagad runā par sadarbību ar Eiropas Savienības kandidātvalstīm, nešķirojot, kādā statusā tās ir Rietumeiropas savienībā, vai tās vispār tajā piedalās. Tās ir tādas pozitīvas lietas.

Pirmais — mums aktīvi jādarbojas šajos lielajos procesos jau tagad. Un es runāju tieši par Latvijas skatījumu uz institucionālo reformu, uz Eiropas drošību, uz Amerikas iesaisti, ko mēs uzskatām par ļoti svarīgu, lai mēs varētu veiksmīgi attīstīties kā kontinents. Jo mēs gribam iestāties spēcīgā, labi funkcionējošā Eiropā, kas spēj konkurēt ar pārējām pasaules daļām un kas varbūt tagad tikai veidojas kā ekonomiskie un politiskie giganti.

Otrais — tieši Baltijas valstis un Latvija. Mēs redzam sevi šobrīd kā Eiropas un pārējo pasaules daļu dialoga sastāvdaļu un nākotnē kā sekmīgu Eiropas Savienības robežvalsti. Nevis ar robežu izprotot kādu aukstā kara modeli, kur uz Latvijas austrumu robežas atrodas jauns, šoreiz ne Ķīnas, Berlīnes, bet Rēzeknes vai Zilupes mūris, bet gan teritoriju, no kuras mēs eiropeiskās vērtības eksportējam uz austrumiem, eksportējam uz dienvidiem, mēs palīdzam šīs eiropeiskās vērtības izplatīt, nevienam tās neuzspiežot. Piedāvājot tās ar savu piemēru. Robinu Kuku ieinteresēja fakts, ka es tuvākajā laikā došos uz Ukrainu un Gruziju. Notiek sarunas par manu braucienu uz Azerbaidžānu. Tā ka manā ārlietu ministra galvā nav tikai Krievija, Eiropas Savienība un Amerika. Mums ir jāatceras tās valstis, ko es jau minēju, arī citas, kurām ir liela interese ar mums sadarboties.

Ja mums šeit uz vietas bieži vien liekas, ka lietas virzās ļoti lēni un daudz kas nenotiek, tad īstenībā Latvija, tāpat arī Lietuva un Igaunija, uzstājoties demonstrē to, ka īsā laikā var ne tikai daudz izdarīt, bet ka var praktiski izveidot veiksmīgu attīstības modeli, ko piedāvāt arī citiem.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"