Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Saeima
Oficiālajā izdevumā publicē:
  • Saeimas pieņemtos un Valsts prezidenta izsludinātos likumus. Likumi stājas spēkā četrpadsmitajā dienā pēc izsludināšanas, ja likumā nav noteikts cits spēkā stāšanās termiņš;
  • Saeimas pieņemtos vispārējas nozīmes lēmumus. Lēmumi stājas spēkā to pieņemšanas brīdī;
  • Saeimas sēžu stenogrammas un rakstveidā sniegtās atbildes uz deputātu jautājumiem;
  • Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisiju galaziņojumus;
  • vispārējas nozīmes informāciju.

SKATĪT TIESĪBU AKTUS, KAS PAREDZ OFICIĀLO PUBLIKĀCIJU

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
2001. gada 20. decembra Iepakojuma likums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.01.2002., Nr. 4 (2579) https://www.vestnesis.lv/ta/id/57207-iepakojuma-likums

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

LATVIJAS REPUBLIKAS UN KAZAHSTĀNAS REPUBLIKAS KONVENCIJA PAR NODOKĻU DUBULTĀS UZLIKŠANAS UN NODOKĻU NEMAKSĀŠANAS NOVĒRŠANU ATTIECĪBĀ UZ IENĀKUMA UN KAPITĀLA NODOKĻIEM

Vēl šajā numurā

09.01.2002., Nr. 4 (2579)

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Saeima

Veids: likums

Pieņemts: 20.12.2001.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Iepakojuma likums

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) atkārtoti lietojamais iepakojums — iepakojums, kuru var izmantot atkārtoti tā sākotnējam uzdevumam;

2) iepakojums — precēm un produktiem pievienots izstrādājumu kopums, ko izmanto, lai aizsargātu, saturētu, piegādātu, uzglabātu, ērti lietotu, realizētu produktu — izejvielas un gatavas preces — un iepazīstinātu ar to visā iepakojuma aprites ciklā no ražotāja līdz patērētājam. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms patērēšanas vai patērēšanas laikā;

3) iepakotājs — preces ražotājs, pakalpojuma sniedzējs vai pārdevējs, kurš iepako preci, kā arī importētājs, kurš importē preci vai produktu iepakojumā;

4) izlietotais iepakojums — iepakojums vai iepakojuma materiāls, kas nav izmantojams tā sākotnējam uzdevumam un kvalificējams kā atkritumi;

5) izlietotā iepakojuma apsaimniekošana — izlietotā iepakojuma savākšana, šķirošana, pārvadāšana, uzglabāšana, reģenerācija (pārstrāde vai enerģijas iegūšana) vai apglabāšana, kā arī minēto darbību plānošana un organizēšana;

6) izlietotā iepakojuma pārstrāde — process, kurā no izlietotā iepakojuma vai iepakojuma materiāla iegūst to pašu materiālu vai citus materiālus, izņemot enerģiju, ko iegūst, izlietoto iepakojumu vai iepakojuma materiālu sadedzinot;

7) reģenerācija — process, kurā no izlietotā iepakojuma vai iepakojuma materiāla iegūst otrreizējās izejvielas vai enerģiju.

2.pants. Likuma mērķis ir nodrošināt iepakojuma ražošanas attīstību, progresīvu iepakošanas tehnoloģiju ieviešanu un racionālu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmu izveidi valstī un tādējādi samazināt izlietotā iepakojuma nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, šai nolūkā:

1) nodrošinot brīvprātīgas vienošanās principu ieviešanu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā;

2) sekmējot iepakojuma atkārtotu lietošanu;

3) veicinot iepakojuma materiālietilpības samazināšanu, bet nemainot nedz paredzētās, nedz pašreizējās tā funkcijas;

4) veicinot un nodrošinot izlietotā iepakojuma reģenerāciju.

3.pants. Likums attiecas uz:

1) iepakojumu, ko ražo Latvijā, un iepakojumu, ko izmanto Latvijas teritorijā neatkarīgi no tā izcelsmes, iepakošanas un patērēšanas vietas vai tajā izmantotajiem materiāliem, kā arī uz izlietoto iepakojumu;

2) iepakojuma ražotāju (arī importētāju), iepakotāju,

pārdevēju, iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), kā arī uz valsts un pašvaldību institūcijām.

4.pants. (1) Uz iepakojumu un izlietoto iepakojumu attiecas arī citi normatīvie akti, kas reglamentē cilvēka drošības, veselības un higiēnas prasības, kā arī produktu pārvadājumiem un atkritumu apsaimniekošanai izvirzāmās prasības.

(2) Ja iepakojuma sastāvā ir materiāli, kas izlietoto iepakojumu padara bīstamu, vai iepakojums ir bijis saskarē ar bīstamām ķīmiskajām vielām vai bīstamiem ķīmiskajiem produktiem, uz izlietoto iepakojumu attiecas normatīvie akti, kas reglamentē bīstamo atkritumu apsaimniekošanu.

5.pants. Iepakojumu iedala šādos veidos:

1) primārais (tirdzniecības) iepakojums — tirdzniecības vajadzībām izmantojams iepakojums, kas nonāk pie iepakotāja vai patērētāja tirdzniecības vietā un ir tiešā saskarē ar preci vai produktu;

2) sekundārais iepakojums — iepakojums, ko izmanto noteikta daudzuma tirdzniecībai paredzētu preču vai produktu vienību kopīgai iepakošanai. Tas var nonākt pie iepakotāja vai patērētāja neizsaiņots vai arī to atdala no preces tirdzniecības vietā. Sekundārā iepakojuma noņemšana neietekmē produkta raksturlielumus;

3) terciārais (transporta) iepakojums — iepakojums, ko izmanto, lai pārvadātu tirdzniecībai un ražošanai paredzētas preces vai produktus vai sekundārā iepakojuma vienības un izvairītos no produktu bojāšanas pārvadājuma laikā. Terciārais (transporta) iepakojums nav konteineri, ko izmanto sauszemes, ūdens un gaisa pārvadājumiem.

II nodaļa. Iepakojumam izvirzāmās prasības

6.pants. Iepakojuma projektēšanai, ražošanai un izmantošanai izvirzāmas šādas prasības:

1) iepakojuma tilpumam un svaram jābūt minimālam, taču jānodrošina produktam un patērētājam pietiekams drošības un higiēnas līmenis;

2) iepakojumam jābūt projektētam, ražotam un izmantojamam tādā veidā, lai veicinātu tā pārstrādi un samazinātu negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību un vidi izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas laikā;

3) iepakojuma materiālietilpībai, kā arī bīstamo ķīmisko vielu un bīstamo ķīmisko produktu saturam iepakojuma materiālos vai citos iepakojuma komponentos jābūt minimālam, ņemot vērā šo vielu un produktu emisiju gaisā vai ūdenī, pelnos vai infiltrātā, iegūstot enerģiju vai apglabājot izlietoto iepakojumu.

7.pants. Kopējais svina, kadmija, dzīvsudraba un hroma (VI) koncentrācijas līmenis iepakojumā vai tā materiālos vai komponentos nedrīkst pārsniegt 100 miljondaļas (ppm no svara), tas ir, 100 miligramus iepakojuma vai tā materiālu vai komponentu vienā kilogramā, izņemot iepakojumu, kas pilnībā izgatavots no svina. Iepakojuma veidus un materiālus, kuriem var piemērot izņēmumus attiecībā uz smago metālu saturu, kā arī termiņus, kādos var piemērot attiecīgos izņēmumus, nosaka Ministru kabinets.

8.pants. Atkārtotai lietošanai paredzētajam iepakojumam papildus šā likuma 6. un 7.pantā noteiktajam izvirzāmas šādas prasības:

1) iepakojuma fizikālajām un citām īpašībām jābūt tādām, lai tās nodrošinātu pienācīgu iepakojuma kvalitāti un pieļautu tā atkārtotu lietošanu;

2) iepakojumam jābūt tādam, lai būtu iespējams atjaunot tā sākotnējās funkcijas, ievērojot strādājošo veselības aizsardzības un darba drošības prasības.

9.pants. Reģenerācijai paredzētajam iepakojumam izvirzāmas šādas prasības:

1) ja izlietoto iepakojumu paredzēts pārstrādāt, lai iegūtu otrreizējās izejvielas, — iepakojuma materiāla īpašībām jābūt tādām, kas ļauj to izmantot otrreizējo izejvielu iegūšanai;

2) ja no izlietotā iepakojuma paredzēts iegūt enerģiju, — iepakojuma materiāla siltumspējai jābūt tādai, kas nodrošina racionālu enerģijas iegūšanu;

3) ja izlietoto iepakojumu paredzēts reģenerēt, to kompostējot, — iepakojuma īpašībām jābūt tādām, kas ļauj to savākt un kompostēt dalīti, turklāt šim iepakojumam jābūt tādam, kas bioloģiskās iedarbības rezultātā spēj sadalīties, — galvenokārt par oglekļa dioksīdu, biomasu un ūdeni.

10.pants. (1) Lai veicinātu iepakojuma savākšanu, atkārtotu lietošanu un pārstrādi, iepakojumu klasificē pēc tā ražošanai izmantotajiem materiāliem un marķē.

(2) Iepakojuma klasifikāciju un marķēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

11.pants. Iepakojumam, kuru ražo vai kurā iepako preces un produktus Latvijā, piemēro Latvijas Republikas nacionālo standartu un šā standarta statusā adaptēto starptautisko standartizācijas organizāciju standartu prasības.

III nodaļa. Izlietotā iepakojuma apsaimniekošana

12.pants. Izlietotā iepakojuma apjoma samazināšanai un apsaimniekošanai izmanto šādas metodes:

1) izlietotā iepakojuma rašanās samazināšana, arī samazinot iepakojuma materiālietilpību un bīstamību un attīstot videi draudzīgus produktus un tehnoloģijas, kas saistītas ar iepakojuma ražošanu, sadali, iepakošanu un tirdzniecību un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu;

2) iepakojuma atkārtota lietošana;

3) izlietotā iepakojuma reģenerācija:

a) izlietotā iepakojuma pārstrāde, arī organiskā pārstrāde [bioloģiski noārdāmo izlietotā iepakojuma sastāvdaļu novietošana aerobā (kompostēšana) vai anaerobā (biometanizācija) vidē kontrolētos apstākļos, izmantojot mikroorganismus] stabilu organisko pārpalikumu vai metāna izdalīšanai, izņemot apglabāšanu atkritumu izgāztuvē vai poligonā,

b) enerģijas ieguve;

4) izlietotā iepakojuma apglabāšana tādā veidā, kas neapdraud cilvēka dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu īpašumu.

13.pants. (1) Iepakotājs ir atbildīgs par tā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, kas radies viņa darbības rezultātā.

(2) Ministru kabinets nosaka visa izlietotā iepakojuma un dažādu iepakojuma veidu procentuālo apjomu, kāds jāizmanto reģenerācijai, kā arī termiņus, kādos noteiktais apjoms reģenerējams.

(3) Par šā panta otrajā daļā noteikto izlietotā iepakojuma reģenerācijas normu neievērošanu iepakotājam dabas resursu nodokļa aprēķinos vienlaikus piemēro pamatlikmes un papildlikmes saskaņā ar likumu “Par dabas resursu nodokli”.

14.pants. Jautājumus par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, reģenerācijas iespējām un mērķiem, izlietotā iepakojuma apjoma samazināšanai, iepakojuma atkārtotas lietošanas veicināšanai un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanai paredzētajiem pasākumiem ietver atsevišķā atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna nodaļā, kuru pirms apstiprināšanas apspriež ar iepakojuma ražotājiem (importētājiem), iepakotājiem, iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī ar sabiedrību.

15.pants. (1) Izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu iepakotājs veic pats, dibina iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai slēdz līgumu ar šādu uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību). Iepakotāja un iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmuma savstarpējās attiecības, tiesības, pienākumus un atbildību nosaka līgums.

(2) Iepakotājs vai iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kura radītā izlietotā iepakojuma apjoms kalendārajā gadā pārsniedz Ministru kabineta noteikto apjomu:

1) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā reģistrējas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotajā institūcijā;

2) organizē izlietotā iepakojuma savākšanu un reģenerāciju;

3) reizi saimnieciskajā gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai vai tās pilnvarotajai institūcijai ziņojumu par izlietotā iepakojuma savākšanas un resursu atgūšanas apjomu un veidiem.

16.pants. Iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pienākums ir informēt sabiedrību par:

1) izlietotā iepakojuma dalītās savākšanas un resursu atgūšanas iespējām;

2) iepakojuma lietotāju funkcijām iepakojuma atkārtotā lietošanā un izlietotā iepakojuma reģenerācijā;

3) iepakojuma marķējuma nozīmi.

17.pants. (1) Iepakojuma apsaimniekošanas padome ir Ministru kabineta izveidota konsultatīva institūcija, kuras lēmumiem iepakojuma apsaimniekošanas jautājumos ir ieteikuma raksturs. Ministru kabinets nosaka Iepakojuma apsaimniekošanas padomē pārstāvētās institūcijas un apstiprina šīs padomes nolikumu.

(2) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs apstiprina Iepakojuma apsaimniekošanas padomes personālsastāvu.

(3) Iepakojuma apsaimniekošanas padome veicina šā likuma prasību izpildi, sniedz priekšlikumus ar iepakojuma jomu saistīto normatīvo aktu pilnveidošanai, kā arī sadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām, kuras darbojas iepakojuma apsaimniekošanā.

18.pants. (1) Preces vai produkta ražotājs vai to importētājs, kas izmanto atkārtoti lietojamo iepakojumu, veido iepakojuma depozīta sistēmu. Patērētājs, pērkot preci vai produktu iepakojumā, kuram ir piemērota depozīta sistēma, samaksā noteiktu naudas summu — depozīta maksu. Saņemot atpakaļ šo iepakojumu no patērētāja, pārdevējs atmaksā viņam depozīta maksu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā.

(2) Preces vai produkta importētājs veido iepakojuma depozīta sistēmu gadījumos, kad ir noslēgts līgums ar preces vai produkta piegādātāju ārvalstīs par atkārtoti lietojamā iepakojuma saņemšanu atpakaļ.

(3) Pārdevējam, kas pārdod preci vai produktu iepakojumā, kuram piemērota depozīta sistēma, ir pienākums pieņemt no patērētāja atpakaļ attiecīgo iepakojumu, kuram ir piemērota depozīta sistēma.

(4) Preces vai produkta ražotājs vai to importētājs nodrošina, lai pārdevēja savāktais iepakojums, kuram ir piemērota depozīta sistēma, tiktu transportēts uz attiecīgo uzņēmējdarbības veik™anas vietu.

(5) Iepakojumam, kuram ir piemērota depozīta sistēma, nepiemēro tirdzniecības uzcenojumu.

(6) Ministru kabinets nosaka tos iepakojuma veidus, kuriem piemēro depozīta sistēmu, kritērijus un kārtību, kādā tiek veidota un piemērota depozīta sistēma, kā arī tā iepakojuma uzskaites, pārskata un kontroles kārtību, kuram ir piemērota depozīta sistēma.

IV nodaļa. Informācija par saražotā un izlietotā iepakojuma apjomu un veidu

19.pants. (1) Iepakojuma ražotājs (importētājs) reizi saimnieciskajā gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai vai tās pilnvarotajai institūcijai ziņojumu par saražotā, eksportētā vai importētā iepakojuma apjomu un veidiem. Ja iepakojuma ražotājs (importētājs) ir nodibinājis iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai noslēdzis ar iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) līgumu, ziņojumu par saražotā, eksportētā vai importētā iepakojuma apjomu un veidiem iesniedz attiecīgais uzņēmums (uzņēmējsabiedrība).

(2) Pamatojoties uz iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iepakojuma ražotāja (importētāja) un iepakotāja iesniegtajiem ziņojumiem, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai tās pilnvarotā institūcija veido un uztur datu bāzi par iepakojuma un izlietotā iepakojuma apjomu un veidiem.

(3) Ziņojuma iesniegšanas kārtību nosaka un ziņojuma veidlapas paraugu apstiprina Ministru kabinets.

20.pants. Latvijas Vides aģentūra katru gadu izstrādā un publicē ziņojumu par saražotā (importētā) iepakojuma apjomu un izlietotā iepakojuma apjomu un apsaimniekošanu valstī.

V nodaļa. Kontrole

21.pants. Iepakojuma ražotāja (importētāja), iepakotāja un iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) darbību atbilstoši šajā likumā noteiktajām prasībām kontrolē Vides valsts inspekcija un reģionālās vides pārvaldes.

Pārejas noteikums

Šā likuma 18.pants stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.

Likums stājas spēkā 2002.gada 1.jūlijā.

Likums Saeimā pieņemts 2001.gada 20.decembrī.

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2002.gada 9.janvārī

Redakcijas piebilde: likums stājas spēkā ar 2002.gada 1.jūliju.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!