Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru kabineta 2001. gada 18. decembra noteikumi Nr. 531 "Noteikumi par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskas darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.12.2001., Nr. 188 https://www.vestnesis.lv/ta/id/56960

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru kabineta noteikumi Nr.532

Alkohola denaturēšanas un denaturētā alkohola aprites kārtība

Vēl šajā numurā

28.12.2001., Nr. 188

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Ministru kabinets

Veids: noteikumi

Numurs: 531

Pieņemts: 18.12.2001.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr.531

Rīgā 2001.gada 18.decembrī (prot. Nr.61, 11.§)

Noteikumi par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskas darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem

Izdoti saskaņā ar likuma “Par piesārņojumu” 11.panta otrās daļas 3.punktu,

18.panta otrās daļas 2.punktu un trešās daļas 1.punktu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka:

1.1. prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no lauksaimnieciskas darbības izraisītā piesār-ņojuma ar nitrātiem;

1.2. īpaši jutīgas teritorijas, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no lauksaimnieciskas darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem, un to robežas (turpmāk — īpaši jutīgā teritorija), kā arī šo teritoriju noteikšanas kritērijus un apsaimniekošanas kārtību;

1.3. prasības, kas jāievēro, izstrādājot rīcības programmu, lai īpaši jutīgajās teritorijās samazinātu vai novērstu ūdens piesārņojumu ar nitrātiem (turpmāk  — rīcības programma), un šīs programmas īstenošanas termiņu.

2. Piesārņojums ar nitrātiem ir tieša vai netieša slāpekļa savienojumu (jebkura slāpekli saturoša ķīmiska viela vai ķīmisks produkts, izņemot gāzveida slāpekli) noplūde ūdens vidē vai augsnē, ja šī noplūde apdraud vai var apdraudēt cilvēku veselību, kaitē vai var kaitēt dabas resursiem, ūdens ekosistēmai un bioloģiskajai daudzveidībai.

3. Lai veicinātu ūdens un augsnes aizsardzību no piesārņojuma ar nitrātiem, zemes īpašniekiem un lietotājiem veicot lauksaimnieciskas darbības, zemkopības ministrs apstiprina ieteikumus, kuros ietverti labas lauksaimniecības prakses nosacījumi:

3.1. mēslošanas līdzekļu izmantošanas ierobežojumi zemes apstrādē noteiktos laikposmos;

3.2. nosacījumi mēslošanas līdzekļu izmantošanai stāvās nogāzēs;

3.3. nosacījumi mēslošanas līdzekļu izkliedēšanai uz sasalušas, pārmitras, pārplūdušas vai ar sniegu klātas augsnes;

3.4. nosacījumi mēslošanas līdzekļu izmantošanai ūdenstilpju un ūdensteču tuvumā, kā arī plūdu apdraudētās teritorijās;

3.5. nosacījumi, kas jāievēro attiecībā uz kūtsmēslu krātuvju tilpumu un uzbūvi, kā arī prasības, kas jāievēro, lai novērstu piesārņojuma noplūdi no kūtsmēslu krātuvēm uz virszemes vai pazemes ūdeņiem;

3.6. augsnes apstrādes paņēmieni, kā arī organiskā mēslojuma un minerālmēslu lietošanas normas un noteikumi;

3.7. augu maiņas un augu sekas ievērošana;

3.8. norāde par minimālo zemes platību, kas saimniecībās rudens un ziemas periodā ir aizņemta ar augiem un to pēcpļaujas atliekām;

3.9. katra saimniecības lauka mēslošanas plāns, lai nodrošinātu izmantoto mēslošanas līdzekļu uzskaiti;

3.10. nosacījumi ūdenstilpju un ūdensteču piesārņojuma novēršanai, lai nepieļautu, ka tās piesārņo augu barības vielu notece, kā arī nepieļautu ūdens noplūdi dziļāk par augu sakņu zonu, ja tiek izmantotas apūdeņošanas sistēmas.

4. Zemkopības ministrija:

4.1. sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju izstrādā rīcības programmu;

4.2. izstrādā mācību programmu zemes īpašniekiem un lietotājiem, kas lauksaimnieciskas darbības veic atbilstoši labas lauksaimniecības prakses nosacījumiem;

4.3. informē Eiropas Komisiju par apstiprinātajiem labas lauksaimniecības prakses nosacījumiem.

II. Kritēriji īpaši jutīgo teritoriju

noteikšanai un īpaši jutīgo

teritoriju robežas

5. Īpaši jutīgās teritorijas nosaka, ja konstatēts viens no šādiem kritērijiem:

5.1. virszemes saldūdeņi — dabiski radušies ūdeņi ar zemu sāļu koncentrāciju, it īpaši tādi ūdeņi, kurus izmanto vai kurus paredzēts izmantot dzeramā ūdens ieguvei, — satur nitrātus lielākā koncentrācijā nekā 50 mg/l;

5.2. pazemes ūdeņi — ūdeņi, kas atrodas ūdens horizontos zem zemes virsmas un ir tiešā saskarē ar augsni vai augšējiem nogulumiežiem, — satur nitrātus lielākā koncentrācijā nekā 50 mg/l;

5.3. dabiskas izcelsmes saldūdens ezeri, citas saldūdens krātuves, upes grīvas, piekrastes vai jūras ūdeņi ir kļuvuši eitrofiski — bagātināti ar slāpekļa savienojumiem un citām augu barības vielām, kas izraisa aļģu vai ūdens augu augstāko formu pastiprinātu augšanu, radot nevēlamas ūdenī esošo organismu līdzsvara pārmaiņas un ietekmējot ūdens kvalitāti;

5.4. izpētes un monitoringa laikā iegūtā informācija norāda, ka attiecīgā īpaši jutīgā teritorija atbildīs šo noteikumu 5.1., 5.2. un 5.3.apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem, ja netiks īstenota rīcības programma.

6. Īpaši jutīgo teritoriju robežas ir Dobeles, Bauskas, Jelgavas un Rīgas rajona administratīvās teritorijas robežas, izņemot Rīgas un Jūrmalas pilsētas administratīvās teritorijas robežu.

7. Ja Ministru kabinets ir grozījis šo noteikumu 6.punktā minēto īpaši jutīgo teritoriju robežas, Zemkopības ministrija gada laikā no attiecīgā tiesību akta pieņemšanas dienas iesniedz Ministru kabinetā priekšlikumus par nepieciešamajiem rīcības programmas grozījumiem vai jaunu rīcības programmas projektu.

8. Latvijas Vides aģentūra izveido un uztur īpaši jutīgo teritoriju reģistru. Reģistrā ietver šajos noteikumos noteikto funkciju īstenošanai nepieciešamo informāciju.

9. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vismaz reizi četros gados pārskata īpaši jutīgo teritoriju robežas, ņemot vērā monitoringa programmas īstenošanas laikā iegūto datu atbilstību šo noteikumu 5.punktā minētajiem īpaši jutīgo teritoriju noteikšanas kritērijiem. Ja piesārņojums ar nitrātiem ir pārsniedzis šo noteikumu 5.punktā minētos īpaši jutīgo teritoriju noteikšanas kritērijus, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izstrādā noteikumu projektu, lai izdarītu grozījumus šo noteikumu 6.punktā.

III. Īpaši jutīgo teritoriju

apsaimniekošanas kārtība

10. Īpaši jutīgo teritoriju apsaimniekošanu īsteno saskaņā ar rīcības programmā noteiktajām prasībām lauksaimnieciskas darbības veikšanai.

11. Zemkopības ministrija, izstrādājot rīcības programmu, ņem vērā:

11.1. zinātnisko un tehnisko informāciju par piesārņojumu ar nitrātiem, kuru izraisa lauksaimnieciska darbība;

11.2. vides apstākļus attiecīgajā īpaši jutīgajā teritorijā.

12. Rīcības programmā nosaka konkrētus pasākumus, kas veicami, lai samazinātu lauksaimnieciskas darbības izraisīto nitrātu emisiju. Rīcības programmā nosaka:

12.1. laikposmu, kad ir aizliegta noteikta veida mēslošanas līdzekļu iestrādāšana augsnē — to izkliedēšana uz augsnes virskārtas, ievadīšana tieši augsnē, iestrādāšana zem augsnes virskārtas vai sajaukšana ar augsnes virsējo slāni;

12.2. kūtsmēslu uzkrāšanas minimālo laiku;

12.3. prasības, kas jāievēro, sastādot katra saimniecības lauka mēslošanas plānu, lai nodrošinātu izmantoto mēslošanas līdzekļu uzskaiti;

12.4. nosacījumus, kas jāievēro attiecībā uz kūtsmēslu krātuvju tilpumu, paredzot, ka:

12.4.1. to ietilpība pārsniedz minimāli nepieciešamo tilpumu un nodrošina kūtsmēslu uzkrāšanu visā laikposmā, kad kūtsmēslus aizliegts iestrādāt augsnē;

12.4.2. vircas un šķidrmēslu krātuves ir nosegtas vai citādi nodrošinātas, lai novērstu amonjaka iztvaikošanu;

12.5. ierobežojumus mēslojuma iestrādāšanai augsnē;

12.6. ūdeņu aizsardzības pasākumus, lai samazinātu augu barības vielu iznesi no lauksaimniecībā izmantotajām platībām;

12.7. virszemes ūdeņu aizsardzības zonas, kurās noteikti augsnes apstrādes ierobežojumi un mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļu glabāšanas un izmantošanas ierobežojumi;

12.8. pazemes ūdeņu aizsardzības pasākumus, kas ietver augu sekas ierobežojumus un mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļu glabāšanas un izmantošanas ierobežojumus.

13. Ierobežojumus mēslojuma iestrādāšanai augsnē nosaka, ņemot vērā vides apstākļus īpaši jutīgajās teritorijās, kā arī:

13.1. augsnes īpašības un reljefa slīpumu;

13.2. klimatiskos apstākļus, nokrišņu daudzumu, meliorācijas veidu un meliorēto platību apjomu;

13.3. zemes izmantošanas praksi, augu seku un augu maiņu;

13.4. prognozējamās kultūraugu prasības pēc augu barības elementiem;

13.5. slāpekļa daudzumu, ko kultūraugi saņem no augsnes un ar mēslošanas līdzekļiem un kas atbilst:

13.5.1. slāpekļa daudzumam, kas atrodas augsnē brīdī, kad augs sāk to izmantot nozīmīgā daudzumā (ziemas beigās);

13.5.2. slāpekļa daudzumam, kas rodas augsnē, mineralizējoties organiskā slāpekļa savienojumu rezervēm;

13.5.3. kūtsmēslos esošajam izmantojamam slāpekļa daudzumam;

13.5.4. minerālmēslu un cita veida mēslojuma sastāvā esošajam izmantojamam slāpekļa daudzumam.

14. Rīcības programmā var iekļaut arī labas lauksaimniecības prakses nosacījumus.

15. Rīcības programmā iekļautajiem pasākumiem jānodrošina, lai katrā saimniecībā lauksaimniecībā izmantojamās platībās iestrādātais organiskā mēslojuma daudzums, arī pašu dzīvnieku atstātie mēsli, gadā nepārsniegtu 170 kg slāpekļa uz hektāru, kas atbilst 1,7 dzīvnieku vienībām uz hektāru.

16. Dzīvnieku vienība šo noteikumu izpratnē ir nosacīts dzīvnieks, kas gadā saražo 100 kg slāpekļa kūtsmēslos to glabāšanas laikā. Metodiskos norādījumus dzīvnieku vienības aprēķināšanai apstiprina zemkopības ministrs.

17. Saimniecībā saražotais organiskā mēslojuma daudzums gadā drīkst pārsniegt 170 kg slāpekļa uz hektāru, ja saimniecība slēdz līgumu par organiskā mēslojuma izmantošanu citu saimniecību lauksaimniecībā izmantojamās platībās un nodrošina, ka atsevišķā saimniecībā lauksaimniecībā izmantojamās platībās iestrādātais organiskā mēslojuma daudzums gadā nepārsniedz 170 kg slāpekļa uz hektāru.

18. Šo noteikumu 12.2. un 12.4.apakšpunktā noteiktās prasības neattiecas uz fiziskām un juridiskām personām, kuru valdījumā nav vairāk par piecām dzīvnieku vienībām.

19. Rīcības programmā noteiktās prasības īsteno ne vēlāk kā četru gadu laikā no rīcības programmas pieņemšanas dienas.

20. Zemkopības ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ne retāk kā reizi četros gados izvērtē rīcības programmas efektivitāti, ņemot vērā šajos noteikumos noteiktā monitoringa un rīcības programmas pasākumu īstenošanas pārbaužu laikā iegūto datu atbilstību šo noteikumu 5.punktā minētajiem īpaši jutīgo teritoriju noteikšanas kritērijiem. Ja piesārņojums ar nitrātiem ir pārsniedzis šo noteikumu 5.punktā minētos īpaši jutīgās teritorijas noteikšanas kritērijus, Zemkopības ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izstrādā rīcības programmas grozījumus.

21. Ja, īstenojot rīcības programmu, vēlamie rezultāti netiek sasniegti, lai novērstu vai samazinātu ūdens un augsnes piesārņojumu ar nitrātiem, rīcības programmā iekļauj papildu pasākumus, ņemot vērā to ieviešanas izmaksas un efektivitāti.

22. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nosūta Eiropas Komisijai:

22.1. ziņojumu par noteiktajām īpaši jutīgajām teritorijām — reizi četros gados;

22.2. ziņojumu par īpaši jutīgās teritorijas robežas grozījumiem — sešu mēnešu laikā no robežas grozījumu apstiprināšanas dienas;

22.3. ziņojumu par pārrobežu piesārņojuma ar nitrātiem ietekmi uz īpaši jutīgajām teritorijām — reizi četros gados.

23. Lai kontrolētu rīcības programmas efektivitāti, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs apstiprina īpaši jutīgo teritoriju monitoringa programmu (turpmāk — monitoringa programma).

24. Monitoringa programmu izstrādā, lai iegūtu nepieciešamo informāciju par virszemes un pazemes ūdeņu ekoloģisko un hidroķīmisko stāvokli un noteiktu īpaši jutīgās teritorijas, kā arī pārskatītu to robežas.

25. Monitoringa programma ietver šādu informāciju:

25.1. lauksaimnieciskas darbības ietekme uz vidi;

25.2. ūdens kvalitātes ilglaicīgu pārmaiņu novērtējums, kā arī virszemes saldūdeņu, upes grīvu un piekrastes ūdeņu eitrofiskā stāvokļa novērtējums;

25.3. izraisītā piesārņojuma ietekme un slodze ūdeņos, kas atrodas īpaši jutīgajās teritorijās.

26. Latvijas Vides aģentūra koordinē un organizē monitoringa programmas izpildi un informācijas apkopošanu.

27. Monitoringa programma ietver bāzes monitoringu, speciālo monitoringu un sinoptisko monitoringu.

28. Bāzes monitoringu izstrādā, lai novērtētu ūdens kvalitātes ilglaicīgas pārmaiņas un nodrošinātu papildu informāciju par lauksaimnieciskas darbības ietekmi uz piesārņojumu ar nitrātiem un citām augu barības vielām.

29. Bāzes monitoringu veic galvenajos upju baseinos, piekrastes ūdeņos un pazemes ūdeņu horizontos tādā apjomā, kas nodrošina ūdens kvalitātes vispārēju novērtējumu.

30. Speciālo monitoringu izstrādā, lai:

30.1. noteiktu lauksaimnieciskas darbības izraisītā difūzā un koncentrētā piesārņojuma ietekmi un slodzi;

30.2. noteiktu ūdens kvalitāti īpaši jutīgajās teritorijās, ja pastāv risks, ka tajās varētu tikt neievērotas šajos noteikumos noteiktās prasības;

30.3. novērtētu ūdens kvalitātes pārmaiņas īpaši jutīgajās teritorijās, kā arī kontrolētu rīcības programmas efektivitāti.

31. Speciālo monitoringu veic īpaši jutīgajās teritorijās esošajos ūdeņos, kā arī īpaši jutīgajās teritorijās, ja pastāv risks, ka tajās varētu tikt neievērotas šajos noteikumos noteiktās prasības.

32. Speciālā monitoringa norises vietu izvēlas tā, lai tā būtu atbilstoša lauksaimnieciskas darbības izraisītā difūzā un koncentrētā piesārņojuma relatīvajam riskam. Nosakot speciālā monitoringa vietu, izmanto šādus rādītājus:

32.1. ūdeņu un teritoriju ģeogrāfiskās īpatnības un vides īpatnības, kā arī pazemes ūdeņu aizsargātību no virszemes piesārņojuma;

32.2. informāciju par slāpekļa savienojumu izplatību ūdens vidē un augsnes vidē;

32.3. informāciju par rīcības programmā paredzēto prasību ietekmi uz vides kvalitāti;

32.4. novērojumu tīklu un tā izmantošanas iespējas rīcības programmas izpildē.

33. Sinoptisko monitoringu izstrādā, lai īpaši jutīgo teritoriju monitoringa punktos novērtētu nitrātu un citu augu barības vielu koncentrāciju.

34. Lai noteiktu nitrātu koncentrāciju virs-zemes saldūdeņos, monitoringa staciju skaitu un izvietojumu nosaka un regulāri pārskata, pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, kas iegūti atbilstoši šo noteikumu 5.punktā minētajiem kritērijiem, kā arī ņemot vērā informāciju par vides stāvokli.

35. Sinoptiskā monitoringa punktu skaitu un izvietojumu nosaka un regulāri pārskata, pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, kā arī ņemot vērā informāciju par vides stāvokli.

36. Lai sasniegtu monitoringa rezultātu ticamību un precizitāti, veic šādas darbības:

36.1. ūdens paraugus bāzes monitoringam ņem vismaz 12 reižu gadā;

36.2. ūdens paraugus speciālajam monitoringam ņem reizi mēnesī, bet plūdu periodos — biežāk, izmantojot automātisku, caurtecei proporcionālu paraugu ņemšanas metodi;

36.3. sinoptiskā monitoringa programmu īsteno vismaz reizi četros gados;

36.4. pazemes ūdeņu paraugus speciālā monitoringa un bāzes monitoringa norises vietās ņem reizi mēnesī.

37. Ja visos iepriekšējos paraugos nitrātu koncentrācija bijusi mazāka par 50 mg/l un paraugu ņemšanas vietā nav radušies jauni apstākļi, kas varētu paaugstināt nitrātu saturu, monitoringa programmu atkārto vismaz reizi astoņos gados.

38. Nitrātu koncentrāciju ūdeņos nosaka, izmantojot molekulārās absorbcijas spektrofotometriju. Dažādu slāpekļa formu un kopējā slāpekļa noteikšanu ūdenī (tīrā vai piesār- ņotā) veic atbilstoši šādu nacionālo standartu prasībām:

38.1. LVS ISO 6777:1984;

38.2. LVS ISO 7150-1:1984;

38.3. LVS ISO 7150-2:1986;

38.4. LVS EN ISO 11732:1997;

38.5. LVS ISO 7890-1:1986;

38.6. LVS ISO 7890-2:1986;

38.7. LVS ISO 7890-3:1988;

38.8. LVS EN ISO 10304-1:1995;

38.9. LVS EN ISO 10304-2:1996;

38.10. LVS EN ISO 13395:1996;

38.11. LVS ISO 10048:1991;

38.12. LVS EN ISO 11905-1:1998;

38.13. LVS ISO/TR 11905-2:1997.

39. Latvijas Vides aģentūra izstrādā un publicē ziņojumu par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskas darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem. Ziņojumā ietver:

39.1. karti, kurā ir noteiktas īpaši jutīgās teritorijas. Kartē norāda šo noteikumu 5.punktā minētos kritērijus, kuri ir izmantoti īpaši jutīgās teritorijas noteikšanai, kā arī datumu, kad ir noteikts attiecīgās teritorijas statuss;

39.2. pārskatu par monitoringa rezultātiem, norādot iemeslus, kuru dēļ izvēlētas īpaši jutīgās teritorijas zonas vai grozītas īpaši jutīgās teritorijas robežas;

39.3. pārskatu par rīcības programmas izpildi, norādot visu šajos noteikumos noteikto prasību izpildi;

39.4. pārskatu par monitoringa programmu izpildi īpaši jutīgajās teritorijās;

39.5. norādi par laikposmu, kādā, īstenojot rīcības programmu, ir paredzēts sasniegt attiecīgajiem kritērijiem atbilstošus ūdens kvalitātes rādītājus attiecībā uz tiem ūdeņiem, kuros nitrātu koncentrācija ir pārsniegusi šo noteikumu 5.punktā minētos kritērijus.

40. Latvijas Vides aģentūra šo noteikumu 39.punktā minēto ziņojumu nosūta Eiropas Komisijai.

41. Ja vides valsts inspektoriem, īstenojot valsts kontroli, ir nepieciešams iegūt informāciju par piesārņojumu ar nitrātiem un citām augu barības vielām attiecīgajos paraugos, izmanto akreditētu laboratoriju analīžu rezultātus.

42. Zemes īpašniekiem un lietotājiem ir pienākums pēc Lauku atbalsta dienesta pieprasījuma sniegt informāciju par to valdījumā esošo dzīvnieku veidu, skaitu, lauksaimniecībā izmantojamām platībām, organiskā mēslojuma daudzumu un citiem rādītājiem, kas nepieciešami, lai īstenotu rīcības programmā noteiktās prasības.

43. Latvijas Vides aģentūras darbiniekiem un vides valsts inspektoriem ir tiesības, informējot par to zemes īpašnieku vai lietotāju, atrasties zemes īpašnieka vai lietotāja zemes platībā, lai atbilstoši savai kompetencei kontrolētu rīcības programmā noteikto prasību ievērošanu un monitoringa darbību īstenošanu, ieskaitot dzīvnieku daudzuma un mēslojuma daudzuma uzskaiti, kā arī lauksaimniecībā izmantojamās platības noteikšanu.

IV. Noslēguma jautājums

44. Latvijas Vides aģentūra četru gadu laikā no šo noteikumu spēkā stāšanās dienas izstrādā un izdod atsevišķā izdevumā šo noteikumu 39.punktā minēto ziņojumu.

Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs

Redakcijas piebilde: noteikumi stājas spēkā ar 2001.gada 29.decembri.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!