Dr. habil.philol. Dace Markus, LZA akadēmiķe, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēdē “Cilvēka mūžizglītība sociāli pedagoģiskajā kontekstā” 11.decembrī tika spriests arī par skolotājiem, jo mūžizglītības procesā skolotājam ir īpaša loma un vieta kā tam, kurš palīdz izglītoties citiem un kā tam, kurš pats nevar iztikt bez izglītošanās. Īpašā loma gan netiek īpaši finansēta. Varbūt ārsti un skolotāji ir tik pacietīgi tāpēc, ka pieder pie pašām humānākajām profesijām: ārsti operē gan ministrus, gan reketierus un viņu bērnus, un skolotāji māca visu vecāku bērnus, jo ir cerība, ka vesels un izglītots bērns būs saprātīgāks par iepriekšējo paaudzi.

Gatavojoties šai sēdei, izmantoju iespēju, ka novembrī tikos ar Alūksnes, Balvu un Gulbenes rajona skolotājiem un painteresējos, ko par skolotāja darbu un izglītību domā paši skolotāji. Šajā rakstā iepazīstināšu ar viņu atbildēm uz četriem svarīgiem jautājumiem (tās sakārtotas, sākot ar biežāk minēto).

1. Būtiskākās problēmas skolotāja darbā

• Grāmatu, mācību līdzekļu, enciklopēdiju, vārdnīcu, uzskates līdzekļu trūkums skolā, bet pašiem nav naudas, lai to nopirktu.

• Vecāku vienaldzīgā attieksme un bērnu visatļautība un nedisciplinētība.

Šī atbilde bija pārsteidzoši asa, viens no skolotājiem pat rakstījis, ka nepieciešams likums par skolēnu vārda brīvību. Arī pašreizējie studenti — topošie skolotāji — atzīst, ka bērni ir nežēlīgi, kopē pieaugušos sliktākajā nozīmē. Atzīstot, ka plašsaziņas līdzekļi ir vismaz kādas sabiedrības daļas interešu un informētības barometrs, jāatzīst arī, ka biežāk tur lasām par seksuālo minoritāšu un prostitūtu tiesībām, bet skolotāju tiesības tiek minētas varbūt tikai kāda piketa sakarā. Savukārt tikpat sarūgtinoši skan vairāku vecāku atzīšanās, ka viņu bērni jau pēc pirmajiem skolas mēnešiem tikuši apsaukāti par muļķiem, debiliem, ka skolotājiem trūkst laika iedziļināties bērnu problēmās. Rodas izjūta, ka starp dažādām sociālajām grupām uzceltas barikādes. Tātad sabiedrības morāles, uzvedības, ētikas problēmas būtiski skārušas arī skolu. Tā nav vienīgā plaisa, tikpat asa ir pretruna starp valsts rūpēm par bērnu interešu izglītību un mazgadīgo analfabētu skaitu Latvijā.

• Nesakārtota vērtēšanas sistēma.

Tā kā liela daļa aptaujāto skolotāju strādā sākumskolā, šī atbilde nepārsteidza, jo atmiņā ir lēkāšana starp atzīmju un bezatzīmju sistēmu, i un ni, “lācīšiem” un “aplīšiem”, kuru pamatā nebija sliktas idejas, bet nepietiekama šo ideju analīze un izskaidrošana.

• Naudas trūkums.

Šī atbilde bieži minēta kopā ar sabiedrības paviršo attieksmi pret skolotāju un šīs profesijas zemo prestižu.

• Grūtības tālākizglītoties, īpaši uzsverot, ka tālākizglītības finansēšana tikai vienam pārstāvim no katra rajona nav izeja.

2. Kas traucē šīs problēmas atrisināt?

Iemeslus iespējams sagrupēt divās grupās. Pirmajā nosaukta valsts politika, nesakārtotība valstī, valsts ierēdņu kūtrums; otrajā grupā ietilpināms naudas trūkums, mazais pašvaldības budžets, finansiālais stāvoklis valstī, nepietiekamais skolas budžets, zemais atalgojums, izglītībai nelabvēlīga ekonomiskā un sociālā situācija valstī. Dažās anketās par iemeslu minēta arī vecāku neizglītotība un skolotāju atbilstīgas izglītības trūkums.

Var patikt vai nepatikt šīs atbildes, bet tās ir dominējošās skolotāju atziņas, un ar tām ir jārēķinās kā ar katalizatoru par skolu un skolotāju problēmām. Pirmajiem diviem jautājumiem loģiski seko nākamais.

3. Ko jūs vēlētos ieteikt (novēlēt) izglītības vadībai Latvijā?

Skolotāju sniegtās atbildes sagrupējamas ap četriem balsta vārdiem, t.i., mērķis (“Saprast pašiem, ko viņi grib no mums — skolotājiem — un kādus viņi grib redzēt skolēnus. Tik daudz neskatīties uz ārzemēm, bet domāt par vietējām vajadzībām un iespējām. Noteikt mērķi.”), mācību līdzekļi (“Lētākas mācību grāmatas. Izdot izdales materiālus. Piešķirt līdzekļus skolu bibliotēkām.”), finanses (“Piesaistīt līdzekļus izglītībai. Palielināt skolotāju algas. Vairāk līdzekļu jauniešu izglītībai. Sabalansēt valsts ekonomisko situāciju ar prasībām izglītības jomā.”), aktualitātes (“Sekot aktualitātēm. Sakārtot vērtēšanas sistēmu. Interesēties par lauku skolu problēmām. Nodrošināt regulāras iespējas skolotājiem izglītoties. Standartos un programmās balstīties uz vidēja līmeņa skolēnu zināšanām.”). Anketās bija arī divi garāki atgādinājumi, kā, piemēram, “Eiropai slimi un dumji nebūsim vajadzīgi. Ministri, strādāsim kopā!”, “Atcerēties, ka viņi (izglītības vadība) ir tur, kur viņi pašlaik ir, lielā mērā pateicoties parastam ierindas skolotājam no viņu bijušajām skolām.”

Lai iegūtu informāciju par skolotājiem nepieciešamo jaunu zināšanu un prasmju apguvi, pajautāju tikai par vienu būtisku pēdējos gados aktualizējušos prasmi.

4. Vai protat izveidot mācību priekšmeta programmu? Kur to apguvāt?

Nedaudz vairāk ir pozitīvo atbilžu (56%), bet šī prasme apgūta empīriski, pavisam maz kursos. Regulāru tālākizglītības kursu nepieciešamība uzsvērta arī citās atbildēs. Līdzšinējā prakse, kad finansēts tikai viens tālākizglītotājs (t.s. multiplikators) no rajona, ir vājš ielāps, kas ierobežo arī kursu tematiku, jo ne jau katra tematika padodas “multiplicēšanai”.

Vēlos atgādināt, ka 2004.gads, kad skolotājs nevarēs strādāt bez augstākās pedagoģiskās izglītības, nav aiz kalniem, tomēr skolotāju profesionālajai izglītībai papildu finansiālais atbalsts nav paredzēts. Joprojām dažās specialitātēs nelielas studentu grupas var uzņemt par valsts budžeta līdzekļiem piecgadīgajās profesionālo studiju programmās. Vienmēr būs jaunieši, kas uzreiz zinās, ka grib strādāt tikai par skolotājiem, tādēļ šis finansējums būtu jāsaglabā. Bet vienmēr būs arī tādi jaunieši un arī pieaugušie, kuri pēc akadēmiskās izglītošanās matemātikā, vēsturē, filoloģijā, ģeogrāfijā, ķīmijā u.c. izlems apgūt skolotāja profesijai nepieciešamo īsajā profesionālo studiju programmā un droši vien būs lieliski skolotāji ģimnāzijās. Pašreizējā kārtībā šiem jauniešiem par profesijas (pirmās profesijas!) apguvi jāmaksā pašiem. Šāda darbība, manuprāt, ir pretrunā gan ar tuvojošos 2004.gada prasību, gan ar labi zināmo Boloņas deklarāciju, kurā uzsvērta orientēšanās uz darba tirgu. Ja valstij šie skolotāji ir vajadzīgi, tad arī profesionālajām studijām uz jau iegūtas akadēmiskās izglītības bāzes nepieciešams atbalsts.

Būtu analītiski jāpievēršas arī dažu mācību priekšmetu skolotāju izglītošanās specifikai. Proti, ir skaidrs, ka mākslas studiju programmas ir dārgas, tāpēc arī Ministru kabineta noteiktais minimālais koeficients šīm programmām ir 2,8 (optimālais koeficients — 3,5). Te ņemts vērā gan individuālo nodarbību īpatsvars, gan nodrošinājums ar mūzikas instrumentiem u.c. Skolotāju programmas ir jūtami lētākas, Ministru kabineta noteiktais minimālais koeficients šīm programmām ir 1,1 (optimālais — 1,7). Bet kā bez individuālām mūzikas nodarbībām un bez nodrošinājuma ar mūzikas instrumentiem studēt par mūzikas skolotāju? Pēc koeficienta viņš iedalīts lētajā skolotāju kategorijā. Esmu pārliecināta, ka mūzikas skolotāju studiju programmām finansējuma ziņā būtu jābūt vismaz vidū starp mākslas un skolotāju programmām, tātad aptuveni ar koeficientu — 2,0.

Beigās neliels atgādinājums arī par valodniecības studijām. Tradicionālais uzskats par valodniecību, kurā pietiek ar papīra lapu, zīmuli un dzēšgumiju, protams, ir novecojis. Ne velti angliski runājošajās zemēs lingvistiku iedala t.s. zinātņu grupā (arī precīzo pētīšanas metožu un modernas aparatūras izmantošanas dēļ), kamēr pārējā filoloģija pieder pie mākslām. Mums arī valodniecības studijām zems koeficients, tātad — lai raksta ar savu zīmulīti un dzēš ar dzēšgumiju arī turpmāk.