• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas velti Sēlijai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.12.2001., Nr. 178 https://www.vestnesis.lv/ta/id/56288

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Daudz baltu dieniņu"
- daudz lielu darbu...

Vēl šajā numurā

07.12.2001., Nr. 178

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas velti Sēlijai

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums.

Sākums “LV” Nr.176, 5.12.2001.

Sociālo zinātņu maģistrs, Viesītes pilsētas un tās lauku teritorijas domes priekšsēdētājs

Jānis Dimitrijevs apraksta savas pašvaldības

ģeogrāfisko un kultūrvidi, saimniecisko stāvokli, iedzīvotāju izvietojumu, etnisko un sociālo sastāvu, nodarbinātību, izglītības un kultūras darbu, medicīnisko un sociālo aprūpi un citu. Visi jautājumi tverti vēsturiskā skatījumā, parādot, ko pašvaldība mantojusi no iepriekšējiem attīstības posmiem, kas paveikts kopš Latvijas neatkarības atgūšanas un kādas ir nākotnes ieceres. Autors rūpīgi analizē valsts nepārdomāto izglītības, kultūras, saimniecisko un sociālo politiku, kas novadā, tāpat kā citur Latvijā, radījusi sarežģīti risināmas problēmas — bezdarbu, iedzīvotāju daļas bezcerību, sociālu spriedzi, vispārēju līdzekļu trūkumu saimnieciskās darbības attīstīšanai, zemu materiālās labklājības līmeni un citas. Rakstā pārliecinoši atainots, ko pozitīvu pašreizējos apstākļos spēj padarīt rosīga un domājoši strādājoša pašvaldība, kas prot mudināt un apvienot iedzīvotājus, sastrādāties ar kaimiņu pašvaldībām, atrast sadarbības partnerus ārzemēs. J. Dimitrijeva plašais skatījums ļauj rakstā izteikto attiecināt ne vien uz Viesītes pašvaldību, bet arī uz visu Augšzemi un pat daudz plašākiem apvidiem. Šajā ziņā apcerējums ir visai rosinošs un ar to vajadzētu rūpīgi iepazīties visu Latvijas pašvaldību darbiniekiem.

Viesītei 1997. gadā piešķīra īpaši atbalstāmas pašvaldības statusu. J. Dimitrijevs ar perspektīvu skatu raugās nākotnē, uzsver sāpīgos jautājumus, rīcības galvenos vadmotīvus, parāda detaļrīcības, kas palīdzēs pārvarēt negatīvās iezīmes. Viņš saskata šādus attīstību nopietni traucējošus vispārējus apstākļus. 1) “Pašvaldības līmenī negatīvs apstāklis ir samērā vājā lauksaimnieciskā ražošana. Tikai pastāvot spēcīgai, noteiktā virzienā specializētai zemnieku kooperācijai, veidosies stipras, ar modernu tehniku apgādātas rentablas un bagātas zemnieku saimniecības un pārstrādes uzņēmumi.” 2) “Novada attīstību kavē arī vienveidīgie dabas resursi, brīvu līdzekļu trūkums ražošanas izvēršanai, lielo valsts uzņēmumu un to filiāļu nepārdomāta slēgšana, liels attālums līdz ražojumu tirgiem.” 3) “Attīstības iespēju apdraud nepārdomāta lauku attīstības politika valstī, pilsētu iespējas piesaistīt labākos lauksaimniecības speciālistus, lauku vides degradācija.” Kā novadam nelabvēlīgus vietējos apstākļus viņš nosauc samērā augstu bezdarba līmeni, kas rada depresīvu situāciju, iedzīvotāju zemu sociāli ekonomisko līmeni, negatīvu dabisko pieaugumu, pensionāru lielo īpatsvaru, nepabeigtu zemes reformu, mazo pārstrādes uzņēmumu nelielu skaitu, vāji attīstītu amatniecību, nepietiekamu kredītresursu pieejamību, neapmierinošu ceļu kvalitāti, negarantētu saražotās produkcijas realizāciju, iedzīvotāju pasivitāti daudzās jomās.

Pēc J. Dimitrijeva domām, pašvaldībai ir arī stiprās puses, kas labvēlīgos apstākļos spēs sekmēt augšupeju: labs nodrošinājums ar darbaspēku, augsts izglītības un kultūras līmenis, saglabāti ražošanas objekti, laba satiksme un attīstīts iekšējo ceļu tīkls, sadarbība ar apkārtējiem pagastiem, lielas mežu platības, iespējas kāpināt lauksaimniecisko ražošanu, saglabāta vēsturiskā kultūrvide, labi apstākļi atpūtas vietu un tūrisma attīstībai.

Autors saskata perspektīvu Viesītes novadā kā sekmīgas pašvaldību administratīvās un teritoriālās reformas veidojumā. Viņaprāt, novada teritorijā varētu iekļauties četras pašvaldības — Elkšņi, Sauka, Sunākste, Viesīte —, radot kopēju izglītības modeli un kopēju pakalpojumu sistēmu, organizējot iedzīvotājiem vienotu veselības aprūpi, transporta pārvadājumu sistēmu skolēniem un iedzīvotājiem, nodrošinot sociālo aprūpi un palīdzību sociāli neaizsargātiem iedzīvotāju slāņiem, veicinot uzņēmējdarbības attīstību un bezdarba samazināšanos, izveidojot vienotu komunālo pakalpojumu, teritorijas labiekārtošanas un sanitārās uzraudzības kārtību, uzturot vietējas nozīmes īpaši aizsargājamos objektus, veidojot vienotu Sēlijas novada muzeju. Kopīgiem spēkiem varētu arī izveidot 1) vienotu profesionālās izglītības sistēmu bērniem, kuri nevēlas iegūt vispārējo vidējo izglītību, 2) vairākus spēcīgus tehnikas kooperatīvus, kas apkalpotu visā teritorijā esošās zemnieku saimniecības, 3) pārstrādes uzņēmumus, kas ļautu nepārdot izaudzēto un saražoto produkciju par pašizmaksas cenām, zaudējot lielu daļu no iespējamās peļņas. Lai īstenotu šīs iespējas, “aktuālāka kļuvusi iedzīvotāju personības attīstības veicināšana, izglītība, iesaiste reģiona attīstīšanā, personisko māju un lauku ainavas sakārtošana”, jo “iedzīvotāji ir tie, kas virza un veicina savas pašvaldības attīstību. No viņu izpratnes kopējas ekonomiskās politikas veidošanā ir atkarīga visas pašvaldības attīstība”.

Savukārt filoloģijas doktore

Anna Stafecka latviešu un lietuviešu valodu izloksnēs izanalizē

latviešu valodas augšzemnieku dialekta sēlisko izlokšņu leksēmu izplatību un pārskatāmi sastādītās kartēs rāda dažādu pagastu un novadu izlokšņu kopības un savdabības. Vispirms viņa nosauc senvēsturē sēļu apdzīvoto teritoriju, kurā palikušas viņu valodas pēdas: ārpus Augšzemes “sēļu apdzīvotā teritorija iesniegusies gan mūsdienu Austrumlietuvā, gan arī stiepusies visgarām Aiviekstei Vidzemes dienvidaustrumos, kā arī ietvērusi Ziemeļaustrumvidzemi (līdz pat Alūksnei) un nelielu Rietumlatgales joslu”. Sniegusi zinātnē pieņemto sēlisko izlokšņu iedalījumu, valodniece īsi raksturo nozīmīgākās publikācijas par tām un vērtē “Latviešu valodas dialektu atlanta” karšu dotumus kā avotus sēlisma jautājumu skaidrošanai. Minot desmitiem piemēru, viņa izdala sēlisko izlokšņu leksikas izplatījuma piecas pamatgrupas, kurās katrā ir daudzi atsevišķu leksēmu izplatījuma varianti. 1) Leksika, kas raksturīga galvenokārt tikai mūsdienu augšzemnieku dialekta sēliskajām izloksnēm un dažkārt arī Lietuvas ziemeļaustrumu (Aukštaitijas) izloksnēm. 2) Galvenokārt tikai Vidzemes sēliskajām izloksnēm raksturīgas fonētiskās un morfoloģiskās īpatnības. 3) Leksēmas, kas izplatītas ne vien sēlisko izlokšņu teritorijā abpus Daugavai, bet arī Ziemeļaustrumvidzemē ap Alūksni un Gulbeni. 4) Leksēmas, kas vieno Vidzemes sēliskos novadus un Kurzemi. 5) Augšzemnieku dialekta latgaliskajām un sēliskajām izloksnēm kopīgās leksēmas.

Autore publicē nozīmīgus dotumus paplašinātām latviešu etniskās vēstures un kultūras vēstures studijām. Šajā sakarā īpaši uzsverami tie sēlisko izlokšņu elementi, kas saista sēliskos apvidus 1) ar Ziemeļrietumvidzemes lībisko izlokšņu pagastiem, 2) ar Ziemeļaustrumvidzemi, 3) ar Kurzemi un visvairāk ar tās dienvidu un dienvidrietumu pagastiem, 4) ar Lietuvas Aukštaitiju. Vērā ņemami ir arī ģermāniskie un slāviskie elementi, kas sastopami sēliskajās izloksnēs. Acīmredzot šo kopību un visādu savdabību veidošanā svarīga loma bija cilvēku pārceļošanai no viena apvidus uz citu, t.i., darba un dzīves vietas maiņai, sakariem ar jaunās dzīvesvietas ļaudīm un citām norisēm. Zinātniski būtu visai svarīgi, ja dialektologi nopietni pievērstos ļaužu migrācijas norišu izzināšanai. Par tām daudz ziņu atrodam iepriekšējo gadsimtu arklu, dvēseļu jeb ļaužu revīziju, tautskaišu uzskaites lapās, arī baznīcu, pārvaldes iestāžu, saimnieciska rakstura, tiesu un citādos dokumentos, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos. Īstenošanu gaida zinātnieces ierosinājums sagatavot un publicēt sēļu novada leksikas vārdnīcu, jo tai būtu milzīga kultūrvēsturiska, praktiska un zinātniska nozīme.

LZA īstenā locekle Dace Markus mudina pētīt zilbju intonācijas kā laika ziņā noturīgākās izlokšņu parādības. Viņa uzsver, ka precīzas instrumentālās fonētikas metodes, modernās pētīšanas tehnoloģijas un teorētiskās fonoloģijas attīstība ļauj skaidrot parādību biežumu, izplatību, saistību ar pārējām parādībām un daudz ko citu. Šādu pētījumu nozīmību autore pamato ar sēlisko izlokšņu izzināšanā gūtajiem rezultātiem.

LZA korespondētājlocekle Brigita Bušmane plašā salīdzinošā skatījumā skaidro Augšzemē, Dienvidaustrumvidzemē un Latgalē izplatītā lietvārda a(p)bēdas un tā variantu cilmi, jēdzienisko saturu un seno etnisko piederību. Ar šo vārdu apzīmēja svaigas gaļas ēdienu, kuru vārīja pēc cūku kaušanas un deva māju ļaudīm, cūku kāvējiem, dažkārt nesa pat kaimiņiem. Izanalizējusi vārda jēdzienisko saturu, darināšanas un skanējuma variantus, kā arī izplatību un paralēles baltkrievu, latviešu un lietuviešu mājdzīvnieku kaušanas paražās, autore secina, ka vārds ir sens un "sakņojas latgaļu un sēļu cilšu valodā".

Bet habilitētais mākslas doktors

Juris Urtāns pārskatā par Augšzemes pilskalnu arheoloģisko izpēti

vērtē A. Bīlenšteina, E. Brastiņa, J. Graudoņa, K. Lēvisa of Menāra, F. Pokrovska, A. Stubava, E. Šnores, A. Vaska un A. Zariņas paliekošo devumu. Autoraprāt, Augšzemes un Latgales pilskalniem ir vairākas savdabīgas iezīmes, kas ļauj tos izcelt citu Latvijas novadu pilskalnu starpā. Ar Augšzemi jeb Sēliju arheologs, tāpat kā etnogrāfi un dialektologi, saprot "to Latvijas dienvidaustrumu daļu, kas aizņem Daugavas kreisā krasta teritoriju Krāslavas, Daugavpils, Jēkabpils rajonā un Aizkraukles rajonā līdz Taurkalnes mežiem", kurā bija pietiekami liels skaits jau no dabas izdevīgu vietu pilskalnu ierīkošanai. Gadu desmitu plūdumā pētnieki līdz pat pēdējam laikam atrod jaunus pilskalnus. Rakstā ievietots no 1882. līdz 1998. gadam atrasto 43 pilskalnu saraksts, kurā norādīti to nosaukumi, pirmo ziņu ieguves gads, pieminekļu mūsdienu aizsardzības kategorijas un valsts aizsardzības numurs, pilskalnu saglabātības pakāpe un pazīmju kopums. Raugoties nākotnē, autors ierosina 1) pievērsties seno un mūsdienu kultūrainavu izpētei, noskaidrojot pilskalnu vietu tajā senatnē un mūsdienās, 2) publicēt Augšzemes pilskalnu arheoloģisko izrakumu materiālus, kas dotu iespēju izprast šīs apmetnes daudz pilnvērtīgāk, nekā tas iespējams pašlaik. LZA goda loceklis Jānis Graudonis stāsta par 1968. gadā veikto Augšzemes arheoloģisko pieminekļu apzināšanu, kuras "pamatuzdevums bija skaidrot pilskalnu kultūrslāņa raksturu un dziļumu (apdzīvotības intensitātes un hronoloģijas izvērtēšanai!) un iegūt pamatotu priekšstatu par cēloņiem, kas izraisījuši pārmaiņas pilskalnu apdzīvotībā". Uzdevums izrietēja no Ernesta Brastiņa 1926. gada secinājuma, ka Augšzemes "pilskalni ir celti visi pirms vācu ienākšanas šai zemē un varbūt tajā laikā bijuši atmesti kā apdzīvotas vietas", un no vērojuma par ilglaicīgāku vai īslaicīgāku apdzīvotības pārtraukumu senvēstures periodos vairākos Latvijas apvidos. Ekspedīcija Augšzemē pārbaudīja 19 pilskalnus, atklāja divas agrāk nezināmas apmetnes, apskatīja 11 senkapu vietas un 23 skolās reģistrēja tur esošos arheoloģiskos priekšmetus, kuru vairums ir savrupatradumi.

Pēc iegūto dotumu apstrādes secināts: 1) Augšzemes pilskalnu vairumā apdzīvotība beigusies mūsu ēras sākumā vai mūsu ēras 1. gadu tūkstoša vidū, 2) izņēmumi ir Dignājas pilskalns, Melnaiskalns, Sēlpils pilskalns un Stupeļu kalns, 3) neraugoties uz pilskalnu atstāšanu, Sēlijas apdzīvotība bijusi nepārtraukta, ko apliecina senākā, agrā, vidējā un vēlā dzelzs laikmeta 98 kapulauku esamība, 4) lai noskaidrotu kapulauku tuvumā bijušo apmetņu atrašanās vietas, veicami jauni arheoloģiskie meklējumi, 5) rūpīgi meklējamas Sēlijas vissenāko iedzīvotāju — akmens laikmeta mednieku, savācēju un zvejnieku – apmetnes, jo pagaidām zināmas tikai dažas tā laika ļaužu dzīvesvietas, bet ir liels savrupatrastu akmens rīku daudzums, 6) skaidrojams mūsu ēras 1. gadu tūkstoša vidū un otrajā pusē Latvijā notikušo migrāciju ekoloģiskais, etniskais, saimnieciskais un citāds saturs (cēloņi), 7) Sēlijas senākās vēstures pastiprināta izpēte izskaidros plašā novada savdabīgo attīstību un neapšaubāmi parādīs tam un visai Latvijai kopīgo senatnē.

Antonija Vilcāne salīdzina Austrumlatvijas, Viduslatvijas un Austrumlietuvas arheoloģisko pieminekļu

izrakumos iegūto un savrupatrasto dzelzs laikmeta senlietu formas un rotājumus, mirušo apbedīšanas tradīcijas, valodas un vēstures dokumentu liecības, lai izzinātu seno sēļu dzīvošanas varbūtību Dubnas baseinā. Vienlaikus viņa sniedz arī īsu ieskatu jautājuma skaidrošanas vēsturē. Apcerējumā secināts: 1) Atskaņu hronikā un Indriķa hronikā lasāmas norādes par ciešiem sakariem starp sēļu zemēm Daugavas kreisajā krastā un atsevišķām apdzīvotajām vietām upes labajā pusē, ko apliecina arī arheoloģisko izrakumu dotumi, 2) Dubnas baseina dzelzs laikmeta arheoloģiskajā materiālā atrodamas liecības, kas saista Latgales dienvidrietumu daļu ar Augšzemi un Aiviekstes baseinu un nav novērojamas Latgales austrumdaļā, atsevišķas parādības (darbarīku novietojums kapā mirušajam kājgalī, dzirkles kapu inventārā) ir tipiskas sēļu kultūras iezīmes, 3) sēļu kultūras iezīmju blīvums dienvidrietumu Latgalē liecina par tās ļaužu ciešajiem sakariem ar Augšzemes un ar Aiviekstes baseina apdzīvotājiem, 4) latgaļu un sēļu saiknes Dubnas baseina arheoloģiskajā materiālā izsekojamas kopš agrā dzelzs laikmeta, tās atspoguļojas vēlāku gadsimtu antropoloģiskajos, etnogrāfiskajos un valodas dotumos, 5) domājams, ka Dubnas baseinā sēļi nedzīvoja masveidā, ka sēļu izcelsmes iedzīvotāju "saliņas" varēja pastāvēt kopš agrā dzelzs laikmeta, kas atspoguļojas pat mūsdienu apdzīvoto vietu saliktajos nosaukumos, kuri beidzas ar vārdu "sala".

Lietuvas Vēstures institūta doktorante Andra Simniškīte publicē sēļu problemātikas pētniekus visai rosinošu apcerējumu par Ziemeļaustrumlietuvas (Aukštaitijas) senajiem apdzīvotājiem un sēļu etnoģenēzi. Norādījusi, ka rakstītajos avotos sēļi pirmo reizi netieši minēti mūsu ēras 3.—4. gadsimtā, viņa īsi raksturo Krievijas, Latvijas un Lietuvas zinātnieku nereti pretrunīgos spriedumus par sen izzudušo etnosu. Pētījumu ievada Latvijas un Lietuvas karte, kurā iezīmēta sēlisko izlokšņu izplatība Latvijā un iespējamā sēļu apdzīvotā Latvijas un Lietuvas teritorija ap 1261. gadu. Seko kartes, kurās uzskatāmi parādītas apdzīvotības izmaiņas Ziemeļaustrumlietuvā no mūsu ēras 2. līdz 13. gadsimtam. Apdzīvotības likteņi skatīti saiknē ar novada ģeogrāfisko stāvokli, saimnieciskās darbības iespējām, starpetniskajiem sakariem un citiem apstākļiem.

Lietuvas arheologs, habilitētais vēstures doktors Vītauts Kazakevičs no parādību tipoloģizēšanas, tipu un variantu izplatības noteikšanas viedokļa sīki analizē paša vadītajos izrakumos Visētišķu uzkalniņkapulaukā Lietuvas Sēlijas dienvidu daļā 1985.—1989. gadā iegūtās senlietas un mirušo apbedīšanas tradīcijas. Viņš secina, ka 1) mirušie kapulaukā apbedīti no 3.—5.(?) gadsimta līdz 12. gadsimtam, 2) kapulauks visintensīvāk izmantots 8. gadsimtā — 11. gadsimta sākumā, kad Visētišķos dzīvojusi visspēcīgākā un skaitliski vislielākā ļaužu kopa, 3) kapulauku mums atstājusi sēļu kopiena.

Inženierzinātņu doktors un dravniecības amatieris

Miervaldis Vaivars atspoguļo biškopības attīstību Sēlijā

no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Dravniecības senākās formas — mežos esošu bišu doru — izlaupīšanas iespējamību viņš hipotētiski attiecina uz 6. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, bet mērķtiecīgas meža dravu kopšanas sākumus — uz jaunākā akmens laikmeta beigām — 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, kad Latvijā ienāca baltu senči, kuriem jau bija izkoptas ražojošas saimnieciskas darbības tradīcijas. Aplūkojis biškopības attīstības galvenos posmus Latvijā un Sēlijā, salīdzinājis Latvijas un citzemju biškopības iespējas, autors secina, ka nozares attīstīšanai Latvijā ir neizmantotas iespējas, jo 1) “mums ir globāla mēroga priekšrocības — daudzējādā ziņā unikāla samērā nepiesārņota daba un mūsu gudrība — darba prasme”, 2) “Latvijas vietējais, no multifloras vides nākušais medus jau izsenis tiek augstu vērtēts par savām diētiskajām kvalitātēm, fermentu, mikroelementu, vitamīnu daudzumu. Tas ir daudz vērtīgāks par ievesto rapšu, akāciju, apelsīnu medu. Arī kaitīgā komponenta HMF (hidrooksimetilfurfurola) saturs mūsu medū ir relatīvi zems. Eiropas Savienības standartos pieļautā HMF norma ir 40 mg/kg, bet Latvijā šis rādītājs nepārsniedz 25 mg/kg”. Biškopības attīstīšanai Latvijā un Sēlijā var būt labi sociālie rezultāti, jo “mūsu valstī pagātnes un mūsdienu pieredze rāda, ka biškopības attīstīšana varētu uzlabot dzīves kvalitāti, aktivizēt saimniecisko darbību, mazināt bezdarbu un celt iedzīvotāju labklājību. Īpaši nozīmīgi tas ir Sēlijai — novadam, kuram ir sevišķi labi dabiskie apstākļi biškopības izvēršanai” (Sēlijas paugurainais reljefs bišu ziemošanai šķiet labvēlīgāks salīdzinājumā ar zemienēm vai jūrai tuvākiem apvidiem, ziedaugiem bagātās pļavas, birztalas, bitēm piemērotie meži aicina vairāk nodarboties ar biškopību). Šīs tēzes pamatojas autora publicētajos faktos par Sēlijas redzamāko biškopju devumu nozares prakses un teorijas attīstīšanā. Pārliecinoši izvērtējis pagaidām zināmos dotumus par Sēlijas biškopību, M.Vaivars secina: “Apstākļos, kad valstī pastāv bezdarbs, biškopība paver plašas iespējas strādāt. Tāpēc par šo nozari ir pārdomāti un rosinoši jārunā. Jāņem vērā viss, kas ir bijis, bet darbs jāveido mūsdienu līmenī un kvalitātē”, jo “biškopība ir zināšanietilpīga nodarbe.”

Vēstures doktore

Aija Jansone ataino Augšzemes sieviešu 19. gadsimta otrās puses galvassegas,

vadoties tikai pēc etnogrāfu 1948. gada ekspedīcijas dalībnieku pierakstiem. Raksts lasāms piesardzīgi, jo tajā daudz nedokumentētu vispārinājumu, neprecīzu un pretrunīgu formulējumu, trūkst salīdzinājuma ar citu rakstīto avotu sniegtajām ziņām.

Filoloģijas doktore Māra Vīksna vispusīgi ieskatās Augšzemes folkloras vākšanas vēsturē un raksturo dažādos attīstības posmos darbojušos tautas kultūras vērtību teicēju un vācēju devumu. Apcerējumu ievada stāstījums par 17. gadsimta — 19. gadsimta pirmās puses Sēlijas vācu tautības mācītāju un literāru — Neretas K.Fīrekera, Sunākstes Vecā Stendera un Neretas F.V.Vāgnera — tuvību ar latviešu folkloru. Savlaicīga un īsteni vietā ir viņas piezīme un jautājums par Veco Stenderu, “kurš gandrīz pusgadsimtu tika uzskatīts par folkloras nīdēju. Vai gan pilnīgs latviešu folkloras noliedzējs radītu savu dzeju tautasdziesmu ietekmē, savās gramatikās publicētu vairāk nekā tūkstoti latviešu sakāmvārdu un mīklu”. Šie vārdi un pārējais rakstā teiktais, kā arī apskata gars mudina nopietni pievērsties latviešu kultūras mantojuma vērtību tapšanas, pierakstīšanas un izvērtēšanas vēsturei.

Seko latviešu tautības pirmo folkloras pierakstītāju un vērtētāju — Friča Brīvzemnieka, Jurjānu Andreja, Emiļa Melngaiļa, viņu laikabiedru un līdzstrādnieku, sevišķi tautskolotāju darbības īss apraksts. Jauns un augstāks posms Sēlijas folkloras vākšanā sākās pēc Latviešu folkloras krātuves nodibināšanas 1924. gada 2. decembrī, jo krātuve organizēja mērķtiecīgu un sistemātisku vākšanas un izvērtēšanas darbu. Autore analizē trīs vākumu grupas: 1) skolēnu un studentu vākums, 2) individuāli darbojošos personu vākums, 3) zinātnisko ekspedīciju vākums. Apskatā nosaukti vairāki desmiti teicēju, vācēju, viņu darba un dzīves vietas, profesija, nodarbošanās, nereti arī citi personas dati, minēts veikumu apjoms, tematiskais saturs, vākšanas laiks, vieta, dažkārt arī vākšanas organizēšana un metodes. Apskats atspoguļo tās milzīgās kultūrvēsturiskās bagātības, kas Latviešu folkloras krātuvē glabājas par Sēlijas krāšņo un daudzveidīgo dabu, rosīgajiem ļaudīm, viņu darbu un kultūru, par novada vēsturi un daudz ko citu.

No teksta izriet vairāki mudinājumi un rosinājumi Sēlijas dziļākai un plašākai izzināšanai. Īpaši uzsvēršu: 1) novada folkloras teicēju un vācēju dzīves, radošās darbības un tās motivācijas pētīšanu, 2) folkloras vācēju izaugsmes skaidrošanu par teicējiem un pētniekiem, 3) Augšzemes un citu Latvijas vēsturiski etnogrāfisko apgabalu folkloras salīdzinošu analīzi nolūkā noteikt visai Latvijai kopīgo un Sēlijai savdabīgo. Šajā sakarā piebilstams, ka Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabātās baznīcu grāmatas, dvēseļu jeb ļaužu revīziju, tautskaišu un citādu skaitīšanu uzskaites lapas, pagasta tiesu un valžu dokumenti, kā arī citas dokumentu kopas sniedz visai bagātus datus par Sēlijas ļaudīm. Šie dati gaida savus pētniekus, tajā skaitā arī folkloristus.

Raksta noslēgumā autore aicina skolas, novadpētniekus un citus interesentus turpināt folkloras apzināšanu un pierakstīšanu, jo Latviešu folkloras krātuve gaida jaunus un arī varbūt aizmirstus senākus vākumus.

M.Vīksnas rakstā lasāma vēl viena nopietni uztverama un visai savlaicīgi izteikta atziņa, kas izriet no dažādu zemju folkloristu darba salīdzinājuma: “Ko ārzemju folkloristi uzskata par galveno savā darbā pēdējos gadu desmitos, to latviešu zinātnieki veica jau 50. gados.” Te domāti sociālā plāksnē ievirzīti pētījumi un cilvēku dzīves uztveres un noskaņojumu izzināšana. Mūsu humanitāro zinātņu pārstāvji kaut ko ārzemēs padzirdētu, dažkārt pat pilnā mērā neizprastu, Latvijā nereti pasniedz kā kaut ko jaunu, neraugoties uz to, ka mums attiecīgajās jomās ir senas un izkoptas pētniecības tradīcijas. Īpaši tas būtu sakāms par t.s mutvārdu vēstures jeb dzīvesstāstu pierakstītājiem.

Filozofijas doktors

Mārtiņš Boiko aplūko sēlisko apvidu tautas mūzikas īpatnības.

Viņaprāt, Latvijas apvidos, kur ļaudis runā sēliskajās izloksnēs, kopumā “ir pārstāvēti tie paši tautas mūzikas stili, kas apkārtējos novados”, “sēliskie apvidi liekas visumā līdzeni iekļaujamies latviešu tradicionālās mūzikas kopainā un neuzrāda spēcīgu, uzreiz acīs krītošu savdabību”. Tomēr šis vispārīgais ieskats mainās, ja dziļāk ieskatās tautas mūzikas senākajos dotumos. Tad “atklājas virkne vaibstu, kādu nav vai nav tik izteikti citur Latvijā. Daži no tiem kļūst saredzami, jo uzmanības lokā ietver Augšzemei kaimiņos esošo Lietuvas daļu”. Vienu šādu līdzību rāda Latvijas sēlisko apvidu vokālās daudzbalsības dažas iezīmes un Ziemeļaustrumlietuvas sutartines. Autors dziļi un salīdzinoši analizē šīs savdabības, sniedz attiecīgus melodiju pierakstus (nošu piemērus), publicē rūpīgi izstrādātas un uzskatāmas Baltijas kartes, kurās parādīta vērtējamo faktu izplatība. Detalizēti aprakstītas sutartiņu galvenās iezīmes, uzsverot, ka pētnieki vienprātīgi uzskata tās par senu, varbūt pat ļoti senu parādību.

Autors Latvijas sēliskajos apvidos saskata piecas tautas mūzikas īpatnības un uzsver, ka kartes tikai zināmā mērā atspoguļo tajās atzīmēto parādību izplatību. Īstenībā tās ataino pētnieku darbības gaitas un pierakstījumu vietas. Ja pētnieki būtu ilgāk uzturējušies attiecīgajā pagastā vai apmeklējuši citus pagastus, tad kartēs attēlojamā aina varētu būt citāda. Viņš secina, ka sutartines Lietuvā un tām radniecīgās parādības Latvijā varētu uzskatīt par seno sēļu kultūras mantojuma daļu ar pieļāvi, ka tā ir tikai viena no vairākām iespējām.

Nacionālās mutvārdu vēstures projekta koordinatore

Māra Zirnīte stāsta, kā 2000. gadā strādājusi Augšzemes ekspedīcija,

kas vāca iedzīvotāju dzīvesstāstus, kādi bija darba mērķi, metodika, tematika. Uzzinām arī par ekspadīcijas sagatavošanu, vācamās vielas izpratni, teicēju izvēli un citiem jautājumiem. Ir citēti pierakstīto dzīvesstāstu izvilkumu vairāki desmiti.

Autore audiokasetēs ierakstītos dzīvesstāstus nosauc kā “identitātes avotus par sēļiem un Sēliju”. Iegaumējot šo definīciju, mulsina vairākas rakstā paustās domas par iegūtā avota ticamību un par projekta dalībnieku attieksmi pret zinātnes avotiem.

 

Turpmāk — vēl

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!