Vaira Vīķe–Freiberga, Valsts prezidente, — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijas “Latvijas Vēstnesim” laikā 2001.gada 3.decembrī Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Ir sācies Adventes laiks. Kluso pārdomu un gaidīšanas laiks. Kādas izjūtas tas izraisa jūsu domās un sirdī?

— Man šķiet, tā ir ļoti skaista tradīcija. Pirmā Adventes svētdiena ik pa laikam arī sakrīt vai ir ļoti tuvu manai dzimšanas dienai, un tā ir skaista izdevība būt ģimenes lokā, kaut uz brīdi apstāties no dzīves steigas un padomāt par to, ko varētu saukt par savas dvēseles sakārtošanu. Bet, protams, modernajā pasaulē Ziemassvētku laiks nāk ar dažādiem sabiedriskajiem pasākumiem, un prezidentam tas ir arī ļoti intensīvs darbības laiks. Tā ka par īpaši klusu un meditatīvu šo laiku es tomēr nevarētu saukt. Tādēļ jāizmanto katra izdevība šo pārdomu laiku sev iedalīt kā daļu no dzīves, jo ikdiena rit tik ļoti strauji.

— Tagad jau vairākus gadus jūsu dzīve nav atdalāma no Latvijas dzīves. Kāds šis gads bijis Latvijai?

— Man šķiet, vēsturiski tas bijis ļoti nozīmīgs. Es to uzskatītu par gadu, kad notikuši ļoti būtiski vēsturiskie pagriezieni. Gadu, kurā ritējusi intensīva gatavošanās nākamajam, 2002. gadam, kas solās mums būt vēl nozīmīgāks. Katrā ziņā es uz 2002. gadu lieku vislielākās cerības. Lieku uz lēmumiem, kas par Latviju tiks pieņemti starptautiskā līmenī. Es domāju lēmumus par Eiropas Savienības (ES) un NATO paplašināšanos. Abi šie jautājumi man liekas ļoti būtiski. Latvijas attīstībai nākotni es skatu vienīgi šo starptautisko struktūru ietvaros. Pēc labākās sirdsapziņas nevaru iedomāties, kādā veidā Latvija varētu turpināt attīstīties un iet aizsāktajā virzienā, neiestājoties vai nu ES, vai NATO. Abas šīs organizācijas mums ir vienādi nepieciešamas un svarīgas, un 2002. gads, kad tiks pieņemti šo organizāciju paplašināšanās lēmumi, būs neatgriezenisks pavērsiens Latvijas vēsturē. Kad būs arī formāli, juridiski apstiprināts tas, ka mūsu virzība uz Rietumu pasauli ir ne-at-grie-ze-nis-ka. Ka nekāda atpakaļceļa vairs nav. Ka mēs varam iet tikai uz priekšu.

— Šis gads aizritējis divu lielu jubileju zīmē: apcerē par Latvijas attīstību desmit gados un Rīgas likteni 800 gados.

— Latvijas neatkarības desmit gadu atcere mani mudināja domāt gan par to, kas šajos desmit gados sasniegts, gan arī to, kur mēs ne vien neesam gājuši uz priekšu, bet, varētu pat teikt, paslīdējuši atpakaļ. Tā bija iespēja nopietni izvērtēt, kas mūsu attīstībā bijis pareizajā virzienā un kas mums rada nopietnas problēmas. Es šeit domāju par lauku attīstību. Es domāju par iedzīvotāju caurmēra ienākumu līmeni. Par pensiju lielumu, par atalgojumu dažādās profesijās un par nepieciešamību sakārtot mūsu veselības aizsardzības sistēmu. Es gan gribētu minēt arī to, ka veselības aizsardzība ir nonākusi krīzes situācijā arī daudzās bagātās Rietumu zemēs. Piemēram, Kanādā, kur ir pilnīgi brīva veselības aprūpe, tāpat kā Latvijā, bet kur šī sistēma ir nonākusi ļoti nopietnā finansiālā krīzē. Tāpat metodes un procedūras, kas medicīnā tiek lietotas, — cik tās ir lietderīgas un ekonomiskas, un vai tur nav nepieciešama pārkārtošana. Šādas debates pasaulē ir ļoti aktuālas, un arī Latvijā tām ir vieta. Es domāju, nākamgad mums pie veselības aizsardzības lauka jāatgriežas ļoti nopietni. Šogad mēs esam konstatējuši, ka šajā jomā ir lielas problēmas, bet man liekas, ka neesam manījuši pietiekami daudz risinājumu.

Izņemot gadījumus, kad, piemēram, privātu dāvinājumu rezultātā, arī ar valsts atbalstu tajā brīdī, iegūta aparatūra vēža slimnieku apstarošanai. Tā ir tikai viena joma.

Bet ļoti daudz jādara arī reģionālajā attīstībā, arī lauksaimniecībā. Tajā pašā laikā, atgriežoties pie izvērtējuma, man jāteic: visi ārzemju viesi, kas bijuši Latvijā agrākajos gados, īpaši mūsu atgūtās neatkarības sākumā, un kas redz Latviju šobrīd, ir vienisprātis par to, cik ļoti mēs esam progresējuši. Un tas ir īpaši skaidri redzams, salīdzinot Latviju ar citām agrākajām Padomju Savienības sastāvdaļām. Savienības, kurā mēs taču bijām viena no piecpadsmit republikām. Es domāju, pat salīdzinājumā ar agrākajām Padomju Savienības satelītzemēm mēs sevi varam skatīt ļoti normālā sacensībā ar viņu progresu. Ieskaitot trīs Viduseiropas zemes, kas jau ir NATO dalībvalstis, — Poliju, Čehiju un Ungāriju.

Es domāju, ka Latvijā paši iedzīvotāji varbūt pilnībā nenovērtē milzīgo progresu, kas ir gūts. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs — savā ikdienas dzīvē ļaudis ir izjutuši arī daudzas grūtības, ko viņiem nesis šis pārejas laiks. Īpaši jau viņu zemā pirktspēja. Bet šeit es gribētu atgādināt agrākos laikus, ko es arī pietiekami labi atceros, jo samērā bieži braucu uz Latviju arī tā sauktajos padomju laikos — kad ļaudīm gan bija nodrošināti ienākumi, bet veikali visā Brīvības ielas garumā un citās vietās bija ar lieliem, putekļainiem skatlogiem un tajos tikpat kā nekas nebija nopērkams. Kaut kas bija dabūjams vienīgi “par blatu”. Ja reizi gadā pieveda kurpes, tās bija vai nu tikai brūnas, vai tikai melnas. Un, ja vienā gadā bija tikai vīriešu, tad nākamgad atkal bija tikai sieviešu vai bērnu kurpes. Jā, bija jau ļoti skaisti, ka cilvēkam bija nodrošināta alga, bet dabūt par šo algu viņš tikpat neko nevarēja. Cilvēkiem ļoti ātri aizmirstas tā laika grūtības. Aizmirstas, cik ilgi bija jāstāv rindā, lai dabūtu maizes klaipu. Tas viss jau daudziem ir aizmirsies, un daži tos laikus iztēlo gandrīz vai rožainā gaismā. Un ir arī mode par visu, kas notiek šodien, teikt, ka tas ir “briesmīgi”. Tā ir tāda pārspīlēšanas mode, kas tagad gan mazliet sāk pieklust. Bet vienu brīdi bija mode nomelnot visu, kas neatkarīgajā Latvijā noticis. Tā ir tāda psiholoģiskā reakcija, vilšanās reakcija, ko visās detaļās grūti īsumā izskaidrot, tas prasītu dziļāku pētījumu.

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijas “Latvijas Vēstnesim” laikā 2001.gada 3.decembrī Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Jūs mēdzat problēmas saukt vārdā. Un, kad problēma ir skaidri formulēta, tā vairs neliekas tik biedējoša. Diemžēl daudzi politiķi vai nu dzīvi tēlo rožainās krāsās, vai arī krāso visu tikai un vienīgi melnu — atkarībā no politiskās konjunktūras. Jūs problēmas formulējat skaidri, parādot to reālo samēru līdzās mūsu sasniegumiem. Šajā kontekstā nāk prātā daudzu latviešu pārsteigums, kad Velsas prinča vizītes laikā jūs augsto viesi vedāt tieši uz Latgali, kas laikam Latvijā ir ar vissmagākajām ekonomiskajām un sociālajām problēmām.

— Tā gan nebija mana, bet paša prinča izvēle. Viņa komanda vēlējās vizītes programmu sagatavot maksimāli atbilstoši prinča interesēm. Bet prinča intereses lielā mērā ir vērstas uz labdarību un vēlmi palīdzēt tiem sabiedrības slāņiem, kam klājas visgrūtāk. Otra viņa interešu joma ir lauku attīstība, īpaši ekoloģiski tīras pārtikas ražošana. Un arī dažādi sabiedriski pasākumi lauku vidē, kas lauku iedzīvotājiem palīdz aktivizēties, pārkvalificēties un pielāgoties modernās konkurences prasībām. Es domāju, prinča vizīte viņam ļāva skaidri saskatīt, ar kādām grūtībām mums pēckomunistiskajā Latvijā jāsaskaras. Tāpat Velsas prinča interešu lokā ir arhitektūra, un braucienā uz Daugavpili viņš varēja pārliecināties arī par modernās arhitektūras trūkumu, par estētisko un citu arhitektūras kanonu aizmiršanu komunistiskās valdīšanas gados. Daugavpilī mēs dabūjām redzēt padomju laikā būvētās blokmājas — kārbas, kas ir kā neglīti vēža izaugumi uz pilsētas ķermeņa. Ļoti neglītas ēkas, bez jebkādiem estētiskajiem elementiem. Princim bija iespēja redzēt šo padomju laika pilsētbūvniecisko konceptu un padomju laika industrijas sabrukšanas rezultātus. Viņam tas bija ļoti vērtīgi. Viņš ir cilvēks, kas savulaik pat bija nonācis nelielā konfliktā ar Tečeres kundzi. Viņš kādā runā bija minējis par Čaušesku režīma laika trūkumiem un par milzīgo totalitāro varu Rumānijā. Bet Tečeres kundze taču savā laikā, jūs varbūt atceraties, bija Čaušesku kungu nodēvējusi bezmaz vai par savu draugu.

Princim ir ļoti skaidra izpratne par to, ko nozīmē komunisms un kas bija jāpārdzīvo tautām, kam komunistiskajā režīmā bija jādzīvo gadu desmitiem. Šis brauciens uz Daugavpili Velsas princim deva iespēju pārliecināties, kādas ir komunistiskās diktatūras sekas un cik smags ir mantojums, ar kuru Latvijai jācīnās. Viņš aizbrauca no Latvijas ar pārliecību, ka mūsu valsts šo izaicinājumu uzņēmusies ar pilnu atbildību un jau ar manāmiem rezultātiem. Viņš aizbrauca ar pārliecību, ka latviešiem ir pietiekami daudz gribasspēka un dziļa vēlme savu vidi sakārtot un novest savu zemi tādā pašā līmenī, kādā ir Rietumu zemes. Tāds bija prinča noskaņojums, mums šķiroties pie viņa lidmašīnas.

— Pērn 1. janvāra naktī jūs Latvijas tautai teicāt: “Jaunais laikmets stāv mums priekšā kā balta, neaprakstīta lapa.” Tagad šajā lapā ierakstīta arī melna zīme — 11. septembris. Vai un kā šī pasaules jaunā situācija iespaidojusi Latviju?

— Paldies Dievam, ka tiešā veidā tas mūs nav skāris! Bet ir vairāk nekā skaidrs, ka šie 11. septembra notikumi ir uzlikuši it kā tumšu ēnu arī pār mūsu nākotni, kas pār mums planēs vēl ilgi. Es šīs ēnas cēloni un pamatu saskatu ekstrēmismā un fanātismā. Viens no terorisma izraisītājiem ir ekstrēmistu fanātisms. Jūtot, ka nespēj savu ideoloģiju citiem uzspiest pietiekami stipri, ekstrēmisti ķeras pie vispārējas dzīvības iznīcināšanas, lai pierādītu... Jā, ko tad lai pierādītu? Pamatā — savu naidu pret pasauli. Tā ir ārkārtīgi slimīga attieksme. Bet īpaši mani televīzijā šausmināja tie skati no daudzām zemēm, kur ļaudis bija izgājuši ielās, cēla bin Ladena attēlu pret debesīm kā kādu svētbildi un godināja viņu kā varoni. Ir ļoti biedējoši, ka cilvēki priecājas par šiem notikumiem. Nupat atkal mēs televīzijā redzējām ainas par neonacistu gājienu Berlīnē, protestējot pret izstādi, kurā parādīta “Kristāla nakts” un citas represijas pret ebrejiem nacistu pārvaldītajā Vācijā. Līdzīga soļošana notikusi arī Zviedrijā, Lielbritānijā un citur. Bažas vieš arī nacionālboļševiku un citu ekstrēmistu, pat amatpersonu izteicieni, kas būtībā atgādina totalitārisma laika domāšanu Krievijā. Afganistāna, protams, ir drūma bēdu ieleja, un jācer, ka situācija tur atrisināsies un notiks kāds progress.

Es domāju, ka fanātisms apdraud pasauli vēl aizvien. Tas ir kas tāds, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Terora akti Izraēlā turpinās. Atkal — ļoti nesamierināma naida izpausmes. Iedomājieties, cilvēks gatavs pats sevi uzspridzināt, lai tikai kaitētu citiem! Cik dziļš naida ekstrēmisms! Mēs Latvijā nupat atzīmējām pirms sešdesmit gadiem notikušās masu slepkavības pret Rīgas geto ebrejiem un arī ebrejiem, kas speciāli pie mums bija atvesti no Vācijas, Austrijas, Čehijas un citām Eiropas zemēm, lai šeit, uz mūsu zemes, viņus nogalinātu. Šīs masu slepkavības arī tika veiktas aiz tādiem pašiem aizspriedumiem un naida. Acīmredzot cilvēkos joprojām ir dzīvs šis agresijas, naida instinkts, un tas ir tas biedējošākais. Jo šis instinkts ir cilvēkos iekšā un kā nezāle allaž izdīgst no jauna. Civilizācijai ir ļoti nopietns uzdevums veidot tādu izglītības sistēmu un sociālo vidi, kas šīs cilvēka dabā acīmredzot mītošās ekstrēmisma, vardarbības un totalitārisma tendences kontrolētu. Citādi mums visiem būs bīstami.

— Valsts svētku priekšvakarā, tiekoties ar Gunāru Meierovicu pēc PBLA gada balvas piešķiršanas, tika atgādināta arī diemžēl maz zināma un vērtēta vēstures liecība: Gunārs Meierovics pastāstīja, ka Kārlis Ulmanis, viņa krusttēvs, Latvijas okupācijas priekšvakarā ne reizi vien tuvāko cilvēku lokā teicis: “Ja jāizvēlas starp vāciešiem un krieviem, tad lai labāk nāk krievi.” Vai tā nav briesmīga pozīcija — izvēlēties starp diviem ļaunumiem?

— Jā, es jums piekrītu. Tā bija tā lielākā kļūda. Paskatieties, kas vēlāk notika kara laikā. Mums joprojām pārmet to, ka latvieši bija leģionāri. Protams, daudzus leģionā iesauca, un tā bija nelikumīga okupācijas spēku rīcība. Bet es atceros, ka leģionā aizgāja arī ievērojams skaits brīvprātīgo, viņu motivācija un arī latviešu tālaika vadošo aprindu propaganda bija, ka latviešiem nepieciešams parādīt savu varonību un cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam austrumu frontē, lai tādējādi pierādītu, ka Padomju Savienības okupācija un aneksija 1940. gadā nav latviešu tautas gribas izpausme, kā to vēl šodien cenšas apgalvot dažs labs politiķis Krievijā.

Es vēlētos Latvijas nākotnei starp draudīgiem elementiem atzīmēt arī šos vēsturiskā revizionisma mēģinājumus, kas laiku pa laikam izskan no Krievijas, kad arī oficiālas personas atļaujas teikt, ka Latvija 1940. gadā neesot tikusi okupēta un ka latvieši aiz brīva prāta esot pievienojušies Padomju Savienībai. Tas ir ļoti nopietns vēsturisko faktu sagrozījums, un savulaik, atbildot uz tālaika komunistu propagandu, daudzi latviešu leģionāri aizgāja kaujās un krita, vācu uniformās cīnoties ar domu, ka viņi tādā veidā aizstāv neatkarīgo Latviju. Bet starptautiskā izpratnē tas tā netika traktēts un netiek tā traktēts vēl šodien. Tā ir ļoti smaga traģēdija.

Un tajā pašā laikā ir skaidrs, ka mazai zemei būt visu laiku neitrālai un izolētai, īpaši šajā ģeogrāfiskajā izvietojumā, kur atrodas Latvija, diemžēl nav iespējams. Mums ir jāmeklē sabiedrotie, un mēs varam tikai priecāties, ka pašreizējā situācija Eiropā izveidojusies tā, ka Eiropas Savienība piedāvā valstu kopienu, kura nav vairs, kā agrāk, balstīta uz impēriskajām lielvaru okupētajām teritorijām un iespaidu sfērām, bet kurā gan lielas, gan mazas, gan vidējas valstis iekļautas kā vienlīdzīgas dalībnieces. Iesaistīties šādā savienībā — tas Latvijai ir kas pilnīgi jauns un unikāls, un mums noteikti jāizmanto šī iespēja. Mēs nevaram atļauties palikt malā un tādējādi riskēt tikt pakļautiem jelkādiem neprognozējamiem spēkiem. Līdzīgā veidā NATO spējusi nodrošināt mieru Eiropas kontinentā, kas pazinis asiņainas cīņas gadu simteņu garumā, gan starp frančiem un vāciešiem, gan starp frančiem un angļiem, starp holandiešiem un angļiem, starp spāņiem un angļiem, te varētu minēt visas iespējamās permutācijas un kombinācijas, kādās notikušas cīņas ... — tagad visas šīs valstis ir apvienojušās vai pieteikušas savu kandidatūru NATO. Tagad tās ir pavisam cita Eiropa, un katrā ziņā NATO savienība ar savu transatlantisko saiti ir ļoti nozīmīga. Un, protams, Amerikas un Kanādas līdzdalība Eiropas atbrīvošanā no nacisma. Un Pirmajā pasaules karā uzvara tika panākta, arī pateicoties ASV un Kanādas līdzdalībai britu pusē pret ķeizarisko Vāciju.

Kā redzam, šīs transatlantiskās saites ir palīdzējušas Eiropai veidot stabilitāti, drošību un demokrātiju. Un man šķiet, nevar būt divu domu par to, ka mums jāiekļaujas arī NATO. Bet abās šajās organizācijās mēs ieejam brīvprātīgi, un tās ir atvērtas un demokrātiskas alianses. Tā vairs nav pakļaušanās totalitārām varām, kā tas mums bija agrākajā vēsturē.

— Baltijas valstu presē parādījušās ziņas, ka nākamgad, tuvojoties NATO dalībvalstu izšķirošā lēmuma pieņemšanai, pār Latviju un Igauniju “velsies provokāciju un propagandas uzbrukumu vilnis”. Latvija jau pieredzējusi daudz apmelojumu, un būtu naivi ignorēt šo pieredzi. Bet vai, jūsuprāt, jauni apmelojumi spēs iespaidot NATO valstu vadītāju lēmumus Prāgā?

— Ja man būtu jāmēģina prognozēt, tad, ekstrapolējot no iepriekšējiem notikumiem, no tā, ko mēs esam pieredzējuši jau iepriekš, tas nemaz neprasa sarežģītu skaitļošanu, lai paredzētu, ka provokācijas pret mums notiks un ka būs arī mēģinājumi mūs nomelnot. Ka tādi mēģinājumi būs, šāda varbūtība diemžēl ir diezgan liela. Jo ir spēki, kas nevar samierināties ar mūsu ārpolitisko prioritāšu neatgriezenisko virzību. Spēki, kam to ir grūti pieņemt. Bet daudz kas mainīsies, kad mēs jau būsim uzaicināti iestāties NATO — no tā brīža nākamā gada novembrī un decembrī mums daudzējādā ziņā kļūs vieglāk. Domāju, ka tad mums kopumā kļūs vieglāka dzīve, jo tad patiešām šis mūsu ārpolitiskās virzības neatgriezeniskums būs “apzieģelēts” un apstiprināts tīri oficiālā plāksnē, un nevienam vairs nebūs cerību mūsu virzību apturēt. Kamēr šī cerība vēl kaut kur plaukst, es pieņemu, ka varētu notikt un arī notiks mēģinājumi bremzēt mūsu ceļu un mūsu virzību. Dažādu spēku centieni un dažādos veidos.

Bet tajā pašā laikā, redziet, man šķiet, ka mūsu paveiktais jau ir pietiekami daudz. Padomājiet kaut vai par mūsu sarunu vešanu ar ES! Mēs esam noslēguši jau divdesmit vienu sarunu sadaļu. Nākamajā nedēļā varētu tikt noslēgta vēl viena sadaļa un līdz jaunajam gadam varbūt vēl viena. Mēs jau šobrīd esam par vienu sadaļu apsteiguši Igauniju, kas sāka sarunas divus gadus pirms mums un bija izdaudzināta kā “lielais brīnumbērns” savā virzībā. Mēs esam apsteiguši valstis, kas iestāšanās sarunas sāka divus gadus agrāk, tas ir liels sasniegums. Mēs esam jau noslēguši divdesmit vienu no trīsdesmit sarunu sadaļām! Tātad arī šeit virzība ir ne-at-grie-ze-nis-ka. Tā ir mūsu likumdošanas harmonizācija ar to, ko ES paveikusi pusgadsimta laikā. Mēs esam spējuši to aptvert visā savā acquis communautaire, visā likumdošanas kopumā. Mēs esam spējuši dažu gadu laikā nonākt tajā pašā līmenī. Jā, protams, mums vēl katra detaļa nav tāda kā viņiem. Mums vēl nav tāda ienākumu līmeņa kā viņiem un nebūs vēl dažus gadus. Bet, piedodiet, tas ir milzīgs sasniegums, ko mēs esam panākuši! Visās oficiālajās tikšanās reizēs, kuru man ir bijis ļoti daudz — vai nu šeit Latvijā, uzņemot augstus ārvalstu viesus, vai vizītēs ārzemēs un piedaloties starptautiskos saietos —,esmu saņēmusi tikai un vienīgi pozitīvus vērtējumus par mūsu gūto progresu. Ne jau par perfekto situāciju, bet par ļoti nozīmīgo progresu un par mūsu apņēmību un nopietnību turpināt šo ceļu. Tas ir kritērijs, pēc kura mēs tiekam vērtēti. Un esmu pārliecināta: ja vien mēs paši kādā gluži dramatiskā veidā nepaklupsim un nenovirzīsimies no šī ceļa, no pašu noteiktajiem mērķiem, tad mūs vairs nevar apturēt. Es par to esmu dziļi pārliecināta, un par to man ir liels prieks un lepnums.

— Pērn intervijā BBC jūs teicāt, ka vēlētos latviešiem iemācīt “vairāk rietumnieciskas pašpārliecinātības”. Liekas, šī īpašība mums būs īpaši nozīmīga pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Vai gada laikā ir vairojusies mūsu tautas pārliecinātība?

— Man šķiet, ka ir. Es to jūtu savos kontaktos ar tautu. Jūtu, ka ir pieaugusi tautas pašapziņa un ir pieaudzis optimisms. Un, ja man to jautātu jūs...

— ... es gan ļoti gribētu atšķirties no Sebastjana kunga un ceru, ka arī esam ļoti atšķirīgi.

— Jā, patiešām, bet ja nu tomēr man to pašu jautātu jūs, tad šobrīd es savai tautai novēlētu raudzīties nākotnē ar optimismu un piestrādāt pie tā, kā viņi redz un saskata savus mērķus gan personīgajā dzīvē, gan savas valsts dzīvē. Jo, redziet, nevar īstenot uzlabojumus, ja pašam nav skaidras idejas, kādu cilvēks vēlas redzēt savu dzīvi. Ir jau ļoti viegli teikt: tas nav labi un tas nav labi, tas nav sakārtots un tas ir neapmierinoši... To mēs ļoti daudz “dziedam” — latviešiem ir lielas spējas saskatīt vispirms negatīvo un to no visiem iespējamiem leņķiem apcerēt un apdziedāt. Nu labi, ir vajadzīga diagnoze, pirms notiek ārstēšana.

Bet nevajag apmierināties tikai ar diagnozi, ir jādomā arī par ārstēšanu. Un, lai domātu par ārstēšanu, ir jādomā kopumā par visu organismu. Šajā gadījumā jādomā par to, kāda izskatās mūsu valsts kopumā. Kāda izskatās pārtikusi valsts. Kā izskatās valsts, ar kuru ikkatrs var būt lepns. Pret tādu valsti laikam gan nevienam nebūtu nekādu iebildumu. Nu tad laipni lūdzu, nāciet ar savu redzējumu, kādu jūs vēlētos redzēt mūsu valsti, un tad katrs atsevišķi un visi kopā virzīsimies uz to. Bet te gan vajadzīga maza piebilde. Nupat, aprunājoties 18. novembrī ar jauniešiem pie Brīvības pieminekļa, es vairākiem vaicāju: “Kas tu būsi, kad izaugsi liels?”, un vairāki jaunieši man teica: “Es nezinu.” Līdzīgi bija arī pēc “Dienas” konkursa jauniešiem par viņu zināšanām. Kad prasīju: “Kas tu būsi?”, daži — tie bija jau 9. klases audzēkņi — zināja, kas viņi būs, bet citiem vēl nebija nekādu ideju par to. Uz nākotni virzīta mērķtiecīga domāšana, apvienojumā ar optimismu ir tas, ko es novēlētu mūsu tautai.

— Prezidentes kundze, tikko bija jūsu dzimšanas diena, un “Latvijas Vēstnesis” pievienojas apsveicējiem. Bet ar šo dienu saistīts arī nākamais jautājums: kā jums vienmēr izdodas būt tik teicamā formā?

— Es domāju, man dod enerģiju tas, ka jūtu tautas atbalstu. Man daudzi latvieši ir teikuši, ka viņi lūdz par mani Dievu. Es patiešām ticu gara spēkam. Es ticu domas spēkam visādos veidos, un tas, ka ļaudis man uzticas, sūta man savas labās domas un lūdz Dievu par mani, novēl man veselību un spēku — varbūt tas tad arī ir tas, kas man šo spēku dod. Katrā ziņā es savu darbu daru, spēkus netaupot, un te nu man, starp citu, mazliet jāuzmanās, lai strādāšana neietu pāri saviem spēkiem. Jo, protams, ikvienam cilvēkam ir viņa spēku robežas. Bet mani aktivizē un virza uz priekšu tautas atbalsts. Un arī tas, ka es redzu rezultātus. Piemēram, kontaktos ārzemēs es redzu šo spēju mainīt attieksmi pret Latviju, dažreiz pat kardināli mainīt. Atcerēsimies kaut vai ES dalībvalstu vadītāju Helsinku apspriedi, kad nudien vēl nebija droši zināms, vai mēs tiksim uzaicināti sākt sarunas ar ES. Vēl jūnijā bija pat ļoti biedējoši signāli, ka mūs varētu arī neuzaicināt. Vēl pirms gada ļoti tika skeptiski runāts par Baltijas valstu izredzēm tikt uzaicinātām iestāties NATO un arī par Latvijas izredzēm. Tagad visas šīs lietas ir kardināli pavirzījušās uz labo pusi, un man gribētos cerēt, ka arī mani pūliņi ir sekmējuši šīs starptautiskā klimata izmaiņas. Protams, tas man dod gandarījumu un vairo spēku strādāt.

— Mācītājs Juris Rubenis Adventes ieskaņas dievkalpojumā teica, ka visa mūsu dzīve būtībā ir viena liela Advente. Viena liela gaidīšana. Šobrīd mēs gaidām Ziemassvētkus, bet pavisam tuvu jau ir gadu mija un atkal viens likteņgads Latvijai. Ko jūs sagaidāt Latvijai no jaunā gada?

— Es gaidu demokrātijas nostiprināšanos — tādā nozīmē, ka ikviens iedzīvotājs labāk apzināsies gan savas tiesības, gan savus pienākumus. Un demokrātijas izpausmi tādā veidā, lai katrs cilvēks varētu virzīties uz priekšu pēc saviem nopelniem un savām spējām. Es vēlos, lai piepildās pareģojumi par to, ka gadi, kas lasāmi vienādi no abiem galiem, Latvijas vēsturē ir patiešām nozīmīgi un nes mums gaišas pārmaiņas. Jā, Advente ir gaišais gaidīšanas laiks, un es vēlu mūsu tautai daudz gaišuma.

— Paldies! Lai Dievs jums palīdz, un lai jums gaišs Adventes laiks

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors