Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Naturalizācijas pārvaldes priekšniece: - intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 22.novembrī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.11.2001., Nr. 170 https://www.vestnesis.lv/ta/id/55867

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par zemes tirgu un zemes dzīlēm

Vēl šajā numurā

23.11.2001., Nr. 170

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Naturalizācijas pārvaldes priekšniece:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 22.novembrī

Intervija Latvijas Televīzijas 22. novembra raidījumā “4. studija” pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

Labvakar! Šodien solīja vētru, bet vētras nav. Es šorīt ļoti agri pamodos, un sešos no rīta radio ziņoja, ka jūs šodien braucat uz Daugavpili. Kas notika Daugavpilī?

Eiženija Aldermane: — Daugavpilī bija paredzēta tikšanās ar izglītības darbiniekiem, kā arī seminārs par integrācijas jautājumiem. Mums bija laba un atvērta saruna. Semināra dalībnieki arī runāja par aktuālajām problēmām, galvenokārt tieši par tām, kas saistās ar likumdošanas jautājumiem. Protams, mēs runājām arī par 2004. gadu. Tas ir neizbēgami, tiekoties ar izglītības darbinieku auditoriju.

— Krievu avīzēs esmu lasījis drausmīgas lietas par 2004. gadu.

E.Aldermane: — Es nedomāju, ka tas būs tik traģiski. Šodienas semināra dalībnieki apliecināja, ka 2004. gads var būt kā robežšķirtne. Tālāk ir ļoti nopietni jādomā katrā izglītības iestādē, cik gatavs tam būs skolotāju kolektīvs. Vai tas varēs nodrošināt izglītības kvalitāti bērniem. Mani personiski pēdējā laikā ļoti satrauc jautājums, kas būs ar latviešu valodu. Man negribētos, ka mēs iemācām daļai latviešu sabiedrības tādu latviešu valodu, kas nav tīra.

— Paši latvieši jau arī nerunā pareizi.

E.Aldermane: — Bet tas nav slavējami.

— Tā kā latvieši viens otru neierauga, tad katrs uzskata, ka viņš runā pareizi, bet otrs — nepareizi.

E.Aldermane: — Jā, tas mums nāk līdzi gadu gaitā — norādīt uz citu kļūdām, bet mazāk domāt par savējām.

— Kad es gatavojos šim raidījumam, man atnāca uzsaukums Latvijas valstij, tas ir nacionālboļševistiskās partijas uzsaukums, tai ir sava deintegrācijas programma. Tajā ministri tiek nosaukti par pedofašistiem, visiem tiek solīta vieta cietumos. Raksta, ka Krievija ir liela un Sibīrijā vietas pietiks visiem. Daugavpilī gandrīz katrā dzīvoklī bija šāds uzsaukums. Otrā pusē bija krievu nacionālboļševiku līderes Valentīnas Andrejevas raksts par to, ka Krievijā būs arvien labāk, bet Latvijā aizvien sliktāk.

E.Aldermane: — Dažam varbūt ir nepieņemami, ka četras institūcijas, divas no tām ir Latvijas valsts, pārējās ANO un EDSO misijas, organizē nevis reklāmas, bet informatīvo kampaņu par pilsonības iegūšanas veidiem.

— “Lauku Avīzē” ir rakstīts, ka ar reklāmu vilks pilsonībā.

E.Aldermane: — Žurnālistiem var būt individuāls viedoklis. Šī kampaņa, es atkārtoju vēlreiz, nekādā ziņā nav tikai reklāmas kampaņa, tā ir informatīva, protams, tajā ir arī reklāmas elementi. Kas tad ir šie reklāmas elementi? Tie ir cilvēki, kas ir izgājuši integrācijas procesu, un viņi par to stāsta, tā ir vienīgā reklāma. Pārējās ir dažāda veida sabiedriska rakstura aktivitātes. Šī kampaņa stāsta par to, kādai jābūt sabiedrības integrācijai.

— Simts tūkstoši jaunu Latvijas pilsoņu?

E.Aldermane: — Kāpēc simts tūkstoši?

— Tā ir rakstīts.

E.Aldermane: — Tas ir viena žurnālista individuāls viedoklis.

— Kampaņas vadītājs tā esot stāstījis žurnālistiem.

E.Aldermane: — Es nedomāju, ka viņš tā varēja teikt žurnālistiem. Es biju šajā preses konferencē, un tur tika teikts pilnīgi kas cits. Bija teikts, ka pēdējie pētījumi pierāda, ka aptuveni simts tūkstoši nepilsoņu izsaka vēlmi tuvākajā laikā kļūt par Latvijas pilsoņiem. Es pati ļoti apšaubu šo skaitli. Cilvēkiem aptaujas brīdī varbūt tā liekas, bet pēc tam parādās visādi blakus apstākļi. Gada laikā naturalizējas 12–13 tūkstoši cilvēku. Šīs kampaņas mērķis nekādā gadījumā nav kvantitatīvs naturalizācijas iesniegumu palielinājums. Tā ir vienkārši cilvēku izglītošana par šiem jautājumiem. Mums kā valsts iestādei ir jāpilda valsts programma “Integrācija Latvijā”, kur teikts, ka katrai valsts iestādei par savām funkcijām ir jāinformē tā sabiedrības daļa, kas ir viņas klients. Mēs informējam lielu sabiedrības daļu par tās tiesībām.

— Tas nav par mūsu valsts naudu.

E.Aldermane: — Nē, tas nav par mūsu valsts naudu. Es domāju, ka iedzīvotājus vajag informēt par jebkuru jautājumu, vai tā ir pilsonības iegūšana vai tie ir sociāla rakstura jautājumi. Te ir vajadzīga arī valsts nauda. Kad ar pilniem apgriezieniem sāks strādāt sabiedrības integrācijas fonds, tad tur būs arī valsts nauda. Iedzīvotāju informēšana ir valsts pienākums.

— Sadalām to lietu divās daļās — sāksim ar latviešiem. Ir tāds izdevējs Garda. Viena daļa viņu ļoti lād, otra daļa naivi tic, ka krievi un ukraiņi uzvilks latviešu tautastērpu, dejos “Sudmaliņas” un visu nakti skaitīs tautasdziesmas. Trešais variants ir politisks pasūtījums, jo tuvojas vēlēšanas un citām partijām vajag jaunus vēlētājus, un simts tūkstoši vēlētāju balsu ir diezgan nopietns skaitlis. Es šodien dzirdēju tādas baumas, “Panorāmas” cilvēki teica, ka būšot maksas telefons, kas vākšot naudu pa latiņam, lai tie cilvēki, kas grib aizbraukt no Latvijas, to varētu izdarīt.

E.Aldermane: — Tie, kas naivi cer, ka sveštautieši aizbrauks, tie ļoti viļas, tur pat nav ko diskutēt par šo jautājumu. Tie, kas gribēja aizbraukt, jau ir aizbraukuši. Tie cilvēki, kas šeit ir, ar tiem mums būs kopā jādzīvo. Par to, ka tiek organizēts tāds telefons un tiek vākta nauda tiem cilvēkiem, kas vēlas aizbraukt: ja būs sabiedrības atsaucība, tad tā varētu būt paralēla kampaņa mūsu informatīvajai kampaņai, gan ar citu raksturu. Tā ir vēlēšanās palīdzēt tiem cilvēkiem, kuru materiālā nodrošinātība ir tāda, ka viņi nespēj aizbraukt. Mani satrauc kas cits — nacionālboļševiku uzsaukumi. Piedodiet, tā arī ir kampaņa. Vai mēs mierīgi vērosim, ka tiek veidota šāda rakstura kampaņa, un neliksimies par šiem cilvēkiem ne zinis? Cik ilgi var nodarboties ar šādu šķeltniecības darbu, sūtot negatīvus impulsus apmēram miljons cilvēkiem? Cik ilgi to var darīt? Katram cilvēkam ir jāsaņem arī kāds pozitīvs impulss. Kas attieksmē pret cittautiešiem dod pozitīvus impulsus? Valsts prezidenta, Ministru prezidenta nostāja, vairāku partiju atbalsts sveštautiešiem. Jā, divdesmit astoņi procenti nobalsoja par Jurkāna partiju jeb PCTVL, pārējie — par visu politisko spektru. Nākotnē jādomā nedaudz citādi — kā censties iegūt tādus pilsoņus, kas ir noskaņoti labvēlīgi Latvijas valstij.

— Es atceros Gundegas Repšes publikāciju “Dienā”, kur viņa raksta, kā viņa aizbraukusi sauļoties uz ezeru, viss ir bijis labi, līdz pēkšņi atbraukusi kāda krievu kompānija, kas uzliek krievu mūziku. Un G.Repše to nevar ciest. Viņa saka, lai slēdz ārā, krievu kompānija to, protams, nedara. Tas, protams, ir gaumes jautājums, īpaši muzikālās. Tādi, lūk, veidojas konflikti.

E.Aldermane: — Tie ir sadzīviska rakstura konflikti, un te ir vienalga, pilsonis vai nepilsonis. Es domāju, ka abām pusēm ir cilvēciski jāprot iziet no tādām situācijām. Es bieži esmu domājusi, cik ilgi mēs dzīvosim ar tādu briesmu sajūtu, es domāju latviešus. Cik ilgi mēs dzīvosim ar peles bailīgumu? Galu galā vienreiz taču jāatgriežas saimnieka sajūtai. Šī nedrošība, apdraudētības sajūta rada milzīgas problēmas. Tas rada problēmas arī attiecībā pret citiem cilvēkiem. Mums ir jābūt saimnieka sajūtai un jāapzinās, ka tie cilvēki, kas dzīvo blakus, ir citādi, bet viņi šeit dzīvos. Mums attieksmē pret viņiem ir jābūt saimnieka sajūtai.

— Vēl ir otra puse. Ir tāda briesmīga dziesma, jums kā Naturalizācijas pārvaldes priekšniecei tā būtu jāzina, par krievieti Maņu, kas attiecīgās vietās sev uztetovējusi auseklīšus.

E.Aldermane: — Kas izsaka šādus viedokļus? Tie, kas ir pilsoniskas un demokrātiskas valsts pretinieki. Tie runā par sveštautiešu asimilāciju, par piespiedu asimilāciju. Kas notiek ar cilvēku, kuram nav latvisko sakņu, kuram nav dziļi izteiktas dzimtenes sajūtas?

— Viņam šeit ir tikai vecāku kapi.

E.Aldermane: — Jā, no vienas puses nāk informācija no kreisajiem spēkiem, kas saka, ka sveštautieši šeit ir otrās šķiras cilvēki, ka viņus šeit neieredz, no otras puses nāk daļas latviešu sabiedrības attieksme — mēs uz jums skatāmies ar piesardzību. Kā jūtas cilvēks starp šīm divām negatīvajām informācijām? Es domāju, ka tas ir diezgan liels diskomforts. Uz kuru pusi viņš nosvērsies? Es bieži esmu domājusi — ja mēs neuzrunāsim šos cilvēkus, ja mēs viņiem neskaidrosim valstī notiekošos procesus, ja mēs necentīsimies panākt, ka tie sveštautieši, kas atrodas krievu valodā runājošā un rakstošā informācijas telpā, nesāks saprast kaut vai nedaudz latvisko informācijas telpu un nesāks domāt par to, tad viņus uzrunās citi.

— Vai krievu avīzes jums palīdz jūsu darbā? Tajās ir daudz izsmējīgu rakstu ar domu, ka šī valsts nav nopietns iestādījums.

E.Aldermane: — Par to es arī runāju. Vairumā krievu valodā rakstošā prese ved savu lasītāju citā informatīvā telpā. Rīt mēs prezentējam pētījumu par masu saziņas līdzekļiem. Mēs runāsim par to, kā tādus jautājumus kā cilvēktiesības, Latvija, integrācija atspoguļo latviski rakstošā un krieviski rakstošā prese. Atšķirības ir milzīgas.

— Tās ir divas dažādas valstis.

E.Aldermane: — Jā. Vienā valstī dzīvojošs cilvēks saņem dažādu informāciju. Viņi tiek dažādi psiholoģiski un emocionāli uzlādēti.

— Vai valstij nevajadzētu pieņemt kādu programmu, kā šīs lietas savienot, sākt runāt par šīm lietām? Jo parasti šādi scenāriji beidzas diezgan drūmi — ar slaktiņiem un spridzināšanām.

E.Aldermane: — Mani personīgi pēdējā laika notikumi satrauc — akcija Pēterbaznīcā, pie tam nacionālboļševiki raksta, ka viņi veiks vēl pamatīgākas akcijas, informācija Daugavpils iedzīvotāju pastkastēs. Kas to zina, kāda būs nākamā informācija? Tas ir mērķtiecīgs, pārdomāts plāns. Es atvainojos, mums ir jābūt pretplānam, ja mēs gribam panākt to, lai neveidotos situācija, ka parādās etniskās nesaskaņas Latvijā.

— Šodien “Vesti segodņa” ir materiāls ar virsrakstu “Vai Latvija kļūs par nožēlojamu nomali?”. Viņi uzskata, ka no Latvijas aizbrauks visi krievi un ebreji un tas būs sabrukums valstij.

E.Aldermane: — Es domāju, ka nav ko prognozēt tādas baismas. Ne krievi, ne ebreji no Latvijas neaizbrauks, un tie, kas aizbrauks, neradīs sabrukuma situāciju Latvijā. Tas ir kārtējais mēģinājums pabaidīt sabiedrību un uzmundrināt krieviski runājošos cilvēkus — jūs nevienam te neesat vajadzīgi, brauciet prom. Es uzskatu, ka tas ir zināmā mērā pasūtījuma raksts.

— Nē, tas ir tāds normāls raksts.

E.Aldermane: — Es neesmu lasījusi, man ir grūti spriest. Es rīt to noteikti izlasīšu.

— Krievu televīzijā es redzēju sižetu, kur viena ukrainiete maina uzvārdu, viņa turpmāk vēlas saukties bin Ladena. Viņa paliek Marusja, bet bin Ladena. Viņa dziļi nīst Ameriku. Kā jūs to varat komentēt?

E.Aldermane: — Tā ir šīs sievietes personīgā vēlēšanās. Ja reiz viņa tā vēlas, kas viņai to var liegt. Es nedomāju, ka tas viņai dara īpašu godu — atbalstīt pasaules mēroga teroristu.

— Bet tai sievietei ir iekšā... Es ļoti rūpīgi izdomāju nākamo jautājumu — vai gramatika ir stiprāka par cilvēktiesībām? Nupat Satversmes tiesa uzklausīja kādu Mencenas kundzi, kura apprecējusies ar Vācijas pilsoni Mentzen un viņa negrib būt Mencena, bet gan Mentzen. Krievu valodā iznākošā avīze “Vesti segodņa” raksta: ja Satversmes tiesa atzīs, ka cilvēktiesības ir svarīgākas par gramatiku, tad šādu sūdzību būs tūkstošiem un latviešu gramatika sabruks.

E.Aldermane: — Jā, tas ir nopietni. Neapšaubāmi, cilvēktiesības būs stiprākas par latviešu gramatiku. Tur varētu būt diezgan daudz precedentu, ja cilvēki sāks pastāvēt uz tiesībām atjaunot tos uzvārdus, kas šobrīd tiek piemēroti latviešu valodas gramatikai.

— Un daudz ir tādu gadījumu, vai tā nav Naturalizācijas pārvaldes problēma?

E.Aldermane: — Tā nav mūsu kompetence. Ar vārdu un uzvārdu pielāgošanu latviešu valodas normām nodarbojas Pilsonības un migrācijas pārvalde. Ir bijuši tiesas procesi, bet tie ir bijuši nedaudzi, kad cilvēki mēģinājuši pierādīt savu taisnību. Tagad, kad šis jautājums ir aizgājis līdz Satversmes tiesai, tas nākotnē var kļūt problemātisks.

— Ir arī mašīnrakstāmas pases, kur nemaz nevar latviski uzrakstīt. Arī latviešiem būs jāmaina visi Šiliņi un Kalniņi.

E.Aldermane: — Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ir jāmeklē risinājumi.

— Jūs atbildat par grūti vadāmu procesu, kur ir daudz konfliktu. Kā jūs jūtaties — vai kā līdaka, vai asaris, vai zutis?

E.Aldermane: — Es esmu bijusi visās šajās lomās atkarībā no situācijas un auditorijas, ar kuru nākas runāt. Bet es esmu paturējusi prātā vienu lietu — Latvijas valsts ir uzticējusi manis vadītajai institūcijai ļoti nopietnu funkciju. Mēs ļoti daudziem cilvēkiem esam valsts vizītkarte. Drīzumā mums būs darbaspēks arī no citurienes, tad šī vizītkartes nozīme palielināsies vēl vairāk. Mēs nedrīkstam kompromitēt Latvijas valsti. Mums ir jāpilda pilsonības likums. Jūs man varbūt neticēsiet, bet es jūtos labi.

— Jums nav garlaicīgi.

E.Aldermane: — Nē.

— Vai vairāk atsakās no pilsonības vai vairāk pieņem?

E.Aldermane: — Protams, vairāk pieņem, lai gan pēdējā laikā atteikšanās no pilsonības pieaug.

— Daudzas skaistas meitenes aizprecas prom no Latvijas.

E.Aldermane: — Jā, tas ir normāli.

— Kad būs vaļā robeža ar Eiropu, tad Latviju principā iztīrīs?

E.Aldermane: — Es domāju, tā nebūs un šajā ziņā jābūt optimistiem. Latvija tomēr ļoti demokrātiski veido procesus, un mūsu politika kļūs demokrātiskāka. Latvija tuvojas Eiropas Savienībai, un jautājums ir, kā veidot informatīvo kampaņu. Pateiksim vienreiz atklāti — mums ir 530 tūkstoši nepilsoņu. Kad mēs būsim Eiropas Savienībā, viņi būs bezvalstnieki. Es nezinu tādu valsti, kur būtu tāda situācija, kad ir tik liels bezvalstnieku skaits attiecībā pret visu iedzīvotāju skaitu. Tāpēc šeit ir ļoti rūpīgi jādomā, kāda ir mūsu kopējā politika

— Es domāju, ka mums ir jābeidz ar kādu citātu.

E.Aldermane: — Jā, es piekrītu rakstniekam Rokpelnim un Kārlim Ulmanim tajā, ko viņš ir teicis pirms 83 gadiem: “Atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis. Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi, un visi varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi bez tautības ierobežojumiem aicināti palīdzēt. Tā būs demokrātiskas taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas nedz apspiestībai, nedz netaisnībai.”

 

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!